Reportāža: Vija Vētra pamatīgi izķemmē amatnieku tirdziņu Vērmanītī

Vedot zem elkoņa aizvien mundro un žiperīgo Viju Vētru, jauns.lv izstaigā brīnišķīgo amatnieku tirdziņu, kas Latvijas simtgades Dziesmu un Deju svētku laikā bija iekārtots Vērmanes dārzā.

Jau ienākot tirdziņā, Vija Vētra paziņo, ka galvenā lieta, ko centīsies sameklēt, ir austa grāmatzīme ar vārdu „Roberts”. „Gribu tādu aizvest Robertam, savam kaimiņam no mākslinieku nama Manhetenā, kurš ir vienīgais no visiem gandrīz 700 cilvēkiem šajā mājā, kurš mani kādreiz uzaicina pie sevis pasēdēt un iedzert kafiju vai tēju,” paskaidro Vija.

Viņas skatiens gan atduras pie klūgu pinumu telts, un māksliniece veikli paķer pirkstos miniatūru kurvīti. „Vai, cik šis ir jauks! Cik tāds maksā?” viņa vēršas pie pārdevējas, ar otru roku jau cilājot pītās brošas. „Ņemtu arī šo!” Vētra izsaucas, bez liekas vilcināšanās apvaicādamās, vai par diviem pirkumiem ir arī cerība tikt pie kādas īpašas cenas.

Saimniece atbild, ka atlaidi nedos, jo tirdziņā jau tā esot zemākā cena, un amatnieku veikums arī cienīgi jānovērtē. Ja ne, tad ne, un Vija Vētra, norēķinājusies par pirkumu, uzreiz piesprauž pīto brošu pie savas violetās jakas. „Re, cik skaisti!” viņa priecājas, saņemot arī komplimentus no pārdevējas.

Nākamajā tirgus būdiņā Vija Vētra ierauga arī meklētās grāmatzīmes. Priekšā vesels katalogs, kurā alfabēta secībā sakārtotas krāšņas, rakstainas grāmatzīmes ar ieaustiem sieviešu un vīriešu vārdiem. „Roberta diemžēl vairs nav,” secina pārdevēja, pircējā atpazīstot slaveno dejotāju un horeogrāfi. „Jūs laikam esat Vija Vētra!” sieviete priecīgi nosaka, piedāvājot viņu pavadīt līdz citam tirgotāju stendam, kurā varētu būt cerība tikt pie kārotās dāvanas Ņujorkas kaimiņam Robertam.

Lai gan ar ieaustiem vārdiem grāmatzīmju aptuveni 100 metru attālākajā audēju darbnīcas teltī nav, Vijai piedāvā stundas laikā uzaust tādu, kādu kliente vēlas.

Vētra atbild, ka tik daudz laika viņai neesot, tāpēc iešot meklēt tālāk, bet pirms tam viņa apjūsmo skaistās, latvju rakstiem rotātās grāmatzīmes, no kurām izceļ vienu Vijas tik iecienītajos violetajos toņos. Atklājas, ka tā ir tieši no novada, kurā bērnībā Vija Vētra daudz laika pavadījusi laukos.

„Bez šīs es prom neiešu!” smaidot teic Vija, interesēdamās arī par cenu un iespējamo atlaidi. „Tirgū taču ir jākaulējas. Es to savulaik samācījos Indijā,” viņa paskaidro. „Šī lai būtu jums dāvana 95. dzimšanas dienā!” sniedzot jau iesaiņotu Vijas Vētras izraudzīto grāmatzīmi, vēlīgi teic audēju darbnīcas saimniece.

Pie kādas rokdarbu telts Vija sastop kādreiz arī Ņujorkā dzīvojušo Ilzi Jurkāni, bijušā ārlietu ministra Jāņa Jurkāna ekssievu. „Prieks jūs te redzēt!” Vijai sasveicinoties teic Ilze, atklājot, ka tikko savam tautas tērpam nopirkusi jaunas zeķes.

Jurkāne smejot piebilst: „Šajā tirdziņā laikam ir visi – tikko arī Vairu (eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga – jauns.lv) satiku!” Abas dāmas nedaudz aprunājas par dzīvi Amerikā, par to, kā kādreiz abas dzīvojušas Sanfrancisko, pēc tam Ņujorkā, bet nu satiekas mīļajā Rīgā.

Turpinot grāmatzīmes meklējumus, Vijas Vētras uzmanību piesaista vēl kāda telts ar dažādiem latviskiem izstrādājumiem. Viņa pēta somiņas – melnas auduma tašiņas ar izšūtām zīmēm dzeltenā un violetā krāsā.

„Abas patīk, kā lai izvēlas,” viņa nopūšas un pauž gatavību iegādāties abas, ja vien nebūs dikti dārgas. Bet domas par taupīšanu acumirklī izkliedē pītas lina aproces ar dzintara gabaliņiem. „Vai, nu šīs ir kas vienreizējs! Ko lai dara, nu nevaru atteikties no šādām lietiņām! Katru vasaru, kad viesojos Latvijā, sakrāto naudiņu lielākoties iztērēju visādiem latviešu amatnieku darinājumiem,” atzīst Ņujorkā dzīvojošā Vija Vētra.

Arī šajā bodītē Vijai izdodas tikt pie krietnas atlaides, par ko viņa dikti nopriecājas. „Vēl jau Robertam tā grāmatzīme jādabū!” viņa nenovirzās no tirgus gājiena pamatmērķa. Tirgus gājienu dejotāja jau turpina gan ar pie krūtīm piesprausto pīto brošu, gan uzvilktām lina un dzintara aprocēm.

Īsi pirms promiešanas Vija beidzot arī ierauga meklētās grāmatzīmes, un šoreiz starp daudzajām ir arī viena, pati beidzamā, ko rotā Roberta vārds. Lai gan pie atlaides tikt neizdodas, Vētra ir priecīga.

Dejotāja lūdz, lai viņu pavada līdz Vecrīgai, kur kafejnīcā pie Pētera baznīcas viņa paēdīšot zupu. Ejot pa Vecrīgas bruģi, viņa jūsmo par skaistajām mazajām ieliņām un īpašo auru, kas valda vecpilsētā. „Nāciet te, iepazīstināšu ar kādu īpašu dāmu!” nonākot starp Jāņa un Pētera baznīcām, uz tur esošā amatnieku tirdziņa pusi aicina Vija.

„Te pie Zelmas kundzes, es pērku savas cepurītes. Pērku katru gadu, un šoreiz, iebraucot Rīgā, uzreiz veselas divas iegādājos. Vienu no tām Zelma man speciāli uztamborēja,” palepojas Vija Vētra, jau liekot galvā nākamo un grozoties pie spoguļa, izlemjot: „Lai iet arī šī!”

Pēc lielās iepirkšanās Vija Vētra ieiet savā iecienītajā restorānā „Pētergailis”, kur, esot Latvijā, dejotāja maltītes ietur jau deviņus gadus. Viesmīlis viņu uzreiz nosēdina uz terases „tajā pašā stūrītī, kur parasti”, un Vija Vētra pasūta savu iecienīto zemnieku zupu ar baravikām. Gaidot pasūtījumu, dejotāja uzsmērē sviestu uz maizītes, neslēpjot, ka to ēdīšot nākamajā rītā brokastīs.

Ņujorkā dzīvojošā dejotāja Vija Vētra pēc trīs mēnešus ilgas viesošanās dzimtenē atpakaļ uz Ameriku pošas 31. jūlijā. Līdz tam viņa apņēmusies doties uz Rīgas domi, lai uzzinātu par iespējām tikt pie īres dzīvoklīša Rīgā un pabalsta, jo vairāk par visu vēlas mūža nogali pavadīt Latvijā. „Esmu ieplānojusi nodzīvot 101 gadu,” paziņo Vija Vētra.