Eksperti ceļ trauksmi par "Artemis-II" apkalpes drošību kosmosa kuģa atgriešanās laikā
Lai gan vēsturiskais lidojums uz Mēnesi aizvadīts bez nopietnām tehniskām ķibelēm, "Artemis-II" misijas bīstamākais posms – atgriešanās uz Zemes – rada pamatīgas bažas ekspertu vidū.
Galvenais satraukuma iemesls ir kosmosa kuģa "Orion" siltumvairoga izturība, saskaroties ar ekstrēmu temperatūru, ziņo izdevums "The New York Times".
Siltumvairogs ir drošības elements, kam jāpasargā kapsula un tās apkalpe no milzīgā karstuma, ieejot Zemes atmosfērā ar ātrumu aptuveni 38 600 kilometri stundā. Ja šī konstrukcija neizturēs, kuģa metāla korpuss var izkust un sairt, neatstājot astronautiem nekādas iespējas izglābties.
Brīdinoši signāli no iepriekšējām misijām
NASA vadība pauž pārliecību par misijas izdošanos, uzsverot, ka neskaitāmas simulācijas un testi apliecina pietiekamu drošības rezervi. Tomēr skeptiķi atgādina par 2022. gada bezpilota misiju "Artemis-1". Lai gan tā noslēdzās sekmīgi, pēc kapsulas izcelšanas no okeāna atklājās nepatīkams pārsteigums – siltumvairogs bija klāts ar plaisām, un no tā bija atdalījušies materiāla gabali.
Izmeklēšanā noskaidrojās, ka vairoga materiālā "Avcoat" (līdzīgs tam, ko izmantoja "Apollo" programmā pirms vairāk nekā 50 gadiem) uzkrājās gāzes. Tās radīja iekšēju spiedienu, izraisot pēkšņu materiāla atslāņošanos, nevis pakāpenisku un vienmērīgu izdegšanu, kā bija plānots. Lai gan turpmākajām misijām formula ir mainīta, "Artemis-2" siltumvairogs tika izgatavots un uzstādīts pēc vecās tehnoloģijas.
Viens pret divdesmit: vai risks ir pieņemams?
Bijušais NASA astronauts un siltumvairogu speciālists Čārlijs Kamarda ir viens no asākajiem kritiķiem, kurš uzskata, ka "Artemis-2" palaišana pašreizējā stāvoklī ir kļūda. Viņš norāda, ka aģentūra pilnībā neizprot riskus. Pēc viņa aplēsēm, katastrofas iespējamība ir aptuveni 1 pret 20. Salīdzinājumam – aviācijā risks iet bojā aviokatastrofā ir viens pret deviņiem miljoniem.
NASA vadība, apzinoties, ka vairoga vai visas kapsulas nomaiņa radītu gadiem ilgu aizkavēšanos, izvēlējusies citu stratēģiju. Tika nolemts mainīt atgriešanās trajektoriju, padarot to stāvāku un īsāku. Tas ļaus samazināt laiku, kurā kuģis tiek pakļauts visaugstākajām temperatūrām.
Traģisko mācību ēna
NASA vēsturē ir divi melnie datumi– 1986. gada 28. janvāris, kad starta laikā uzsprāga "Challenger", un 2003. gada 1. februāris, kad atgriešanās laikā sadalījās "Columbia". Abos gadījumos trauksmes signāli parādījās jau iepriekšējos lidojumos, taču vadība tos ignorēja, mierinot sevi ar faktu, ka "līdz šim nekas slikts nav noticis".
Neraugoties uz kritiku, NASA veiktās papildu simulācijas rāda, ka pat vissliktākā scenārija gadījumā – ja vairogā veidojas plaisas un atdalās materiāla bloki – kapsulas iekšējā konstrukcija no oglekļa šķiedras un titāna spēs saglabāt hermētiskumu līdz pat nosēšanās brīdim Klusajā okeānā. Daļa ekspertu pēc iepazīšanās ar šiem aprēķiniem ir mazinājuši savu skepsi, atzīstot, ka risks ir samazināts līdz pieņemamam līmenim.
