Vislielākā kļūda ir ēst ātro cukuru, kad ir bada sajūta, atzīst endokrinoloģe Lauma Jaunozola

Konsultē Lauma Jaunozola, endokrinoloģe.

Tagad daudzi runā par glikozi – par līknēm, par cukuru, kas tiek saukts gandrīz vai par lielāko ļaunumu. Arī reklāmās uzsver, ka no cukura veidojas krunkas un bojājas āda, viss tiek piedēvēts tam. Kā tad glikozes līmenis ietekmē endokrīno sistēmu?

Glikozes vielmaiņas galvenais regulators mūsu organisma endokrīnajā sistēmā ir aizkuņģa dziedzeris, konkrēti tā astes daļa. Viens no zināmākajiem hormoniem, par ko pēdējā laikā runā ļoti daudz, ir insulīns – hormons, ko ražo aizkuņģa dziedzera bēta šūnas. Bez insulīna cilvēks dzīvot nevar, jo tieši insulīns palīdz glikozei iekļūt šūnā. Glikoze šūnās tiek izmantota kā enerģijas avots. Tā ir degviela, kas ļauj mums kustēties, domāt, strādāt. Ja insulīna nav pavisam, kā tas ir pirmā tipa cukura diabēta gadījumā, tad tas jāpievada no ārpuses kā medikaments, jo citādi glikoze šūnās netiek un organisms paliek bez enerģijas. Savukārt, ja insulīna ir par daudz, veidojas insulīna rezistence – stāvoklis, kad šūnas vairs nereaģē uz insulīnu. Tad cilvēks nonāk apburtā lokā: cukura līmenis asinīs paaugstinās, bet šūnas to nespēj izmantot. Organisms, saņemot signālu, ka cukura ir daudz, turpina ražot arvien vairāk insulīna. Rezultātā asinīs cirkulē gan augsts cukura līmenis, gan liels insulīna daudzums, taču glikoze joprojām neiekļūst šūnās. No šā brīža sākas hroniski iekaisuma procesi – tiek bojātas asinsvadu sieniņas, traucēta vielmaiņa, un tas viss pakāpeniski noved pie sirds un asinsvadu slimībām, kas ir viena no biežākajām mūsdienu veselības problēmām.

Jūs pieminējāt insulīna rezistenci, bet kādi vēl hormoni ir nozīmīgi šajā procesā?

Ļoti liela nozīme ir arī citiem hormoniem – grelīnam un leptīnam. Grelīns ir hormons, kas dod signālu, ka mums ir jāēd, savukārt leptīns paziņo, ka pietiek, esam paēduši. Kad glikozes vielmaiņa ir sabalansēta, viss notiek normāli: gribas ēst, mēs paēdam, un leptīns nosūta smadzenēm signālu, ka viss kārtībā. Taču, ja cilvēks nonācis apburtajā lokā, kad asinīs ir daudz cukura, daudz insulīna un daudz tauku šūnu, tad veidojas leptīna rezistence. Smadzenes vairs nesaņem ziņu, ka esam paēduši, un cilvēks turpina ēst. Vienlaikus grelīns darbojas pastiprināti un visu laiku sūta signālu, ka vajadzētu ēst vēl. Rezultātā rodas pastāvīga izsalkuma sajūta un pārēšanās, kas noved pie liekā svara un sirds un asinsvadu slimībām. Ir arī stresa hormoni, kurus izdala virsnieres, – kortizols un adrenalīns. Ja dzīvojam pastāvīgā stresā, kortizola asinīs ir par daudz, un tas dod organismam signālu ražot vēl vairāk glikozes. Tādējādi cukura līmenis asinīs aug arī bez ēdiena uzņemšanas. Tas ilgtermiņā izraisa hormonālu disbalansu.

Kā cukura svārstības ietekmē pašsajūtu?

Ja cilvēks uzņem daudz ātro ogļhidrātu, cukura līmenis asinīs strauji paaugstinās, un organisms izdala daudz insulīna. Kad insulīns sāk darboties, cukura līmenis krītas tikpat strauji. Šīs straujās svārstības izraisa nogurumu, miegainību, aizkaitināmību. Kad cukura līmenis nokrītas zem normas, iestājas stress, izdalās kortizols, un organisms mēģina cukuru atkal paaugstināt. Ja šāds mehānisms darbojas bieži, veidojas hronisks hormonālais disbalanss. Tā ir viena no galvenajām mūsdienu problēmām – nepārtrauktas glikozes svārstības, kas ietekmē gan garastāvokli, gan enerģijas līmeni. Svarīgi ir ēst sabalansēti – neēst tukšā dūšā saldumus, bet vispirms uzņemt šķiedrvielas un olbaltumvielas, taukus, tikai pēc tam – ogļhidrātus. Tas palīdz izvairīties no pēkšņiem cukura pīķiem un kritumiem. Vislielākā kļūda, ko cilvēki pieļauj, ir ēst ātro cukuru, kad ir bada sajūta, – tas izraisa visstraujākās glikozes svārstības.

Vairāk lasi “100 labi padomi Par Veselību” jaunākajā numurā!