Viņš pat nepajautāja vārdu! Ritas un Alda neticamais mīlas stāsts, kas vainagojies ar 60 gadu ilgu laulību
Vējainā, bet saulainā 28. maija dienā Aldis un Rita Ertmaņi svinēja īpašu dzīves notikumu – 60. kāzu jubileju jeb Dimanta kāzas. Sešdesmit kopā nodzīvoti gadi ir stāsts par mīlestību, uzticību, pacietību un spēju būt līdzās gan priekos, gan izaicinājumos.
Alda no Puikules un Ritas no Brocēniem kopīgais dzīves ceļš aizsākās pirms daudziem gadiem kādā šķietami parastā, bet likteņa īpaši svētītā brīdī. Rita bija devusies uz savas māsīcas izlaidumu Rīgā, kur deju vakarā satika Aldi. Viņu uzreiz piesaistīja Rita un viņas elegantā kleita, kas bija atsūtīta no Amerikas, un abi nodejoja gandrīz visu vakaru.
Liktenis parūpējās arī par nākamo tikšanos – tramvajā. Tieši Rita bija tā, kura uzrunāja Aldi, vaicājot, vai viņš atceras meiteni, ar kuru visu nakti bija dejojis. Sekoja randiņš, izbrauciens ar laivu pa ezeru, kino apmeklējums un pirmie kautrīgie skūpsti. Tomēr Aldis joprojām nebija pajautājis Ritas vārdu. Kad Aldis uzzinājis, ka Rita ir friziere Brocēnos, speciāli uzaudzējis kuplu bārdu un devies pie viņas ar jautājumu: “Vai tad Tu neatceries mani?” Tā sākās abu kopīgais dzīves stāsts.
Drīz pēc tam Aldim bija jādodas dienestā armijā tālu aiz Baikāla ezera. Atrodoties dienestā, viņš regulāri rakstīja Ritai vēstules. Lai gan sākotnēji bija paredzēti trīs dienesta gadi, pateicoties iegūtajai pedagoģiskajai izglītībai, tas ilga vien gadu. Domājot par abu kopīgo nākotni, Aldis mudināja arī Ritu kļūt par skolotāju. Rita iestājās Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, kur apguva sākumskolas skolotājas un rokdarbu skolotājas profesiju, savukārt Aldis jau bija ieguvis fizkultūras skolotāja specialitāti.
Un tad pienāca 1966. gada 28. maijs – diena, kad Mazsalacā abi viens otram teica savu liktenīgo “jā”. Tā bija skaista, gaiša un prieka pilna kāzu diena. Apkārt bija kupls viesu pulks, sirsnīgi sveicēji, skolēni goda sardzē un svinības Puikules muižā. Kā īpaši spilgtu atmiņu Rita min līgavas zagšanu. Par šo pārsteigumu Aldis nebija informēts un bija pamatīgi sadusmojies. Atriebība gan bijusi visai asprātīga – līgavas zagļiem paredzētajā degvīna pudelē viņš ielējis ūdeni.
Darba mūžs abiem aizritējis pedagoģijā. Rita strādājusi Mazsalacas astoņgadīgajā skolā, bet Aldis – Mazsalacas ģimnāzijā, vēlāk abas skolas apvienotas. Gadu gaitā izveidota stipra un mīloša ģimene. Izaudzināti divi bērni – dēls Aigars un meita Agita, sagaidīti četri mazbērni un nu jau arī divi mazmazbērni. Tā ir vislielākā dzīves bagātība – neizmērāma ne gados, ne vārdos.
Visu mūžu abu sirdis vienojusi arī dejošana. Viņi dejojuši gan sarīkojumu, gan balles dejas, bet Aldis savulaik vadījis arī tautas deju kolektīvu. Nav brīnums, ka arī savā Dimanta kāzu jubilejā pāris ļāvās dejai, apliecinot, ka mīlestība un dzīvesprieks ir ārpus laika robežām. Aldis bijis arī aizrautīgs slēpotājs. Daudzi Mazsalacas bērni tieši viņa vadībā apguvuši slēpošanas prasmes. Tiklīdz uzsnidzis pirmais sniegs, Aldis jau bijis uz slēpēm. Savukārt Rita visu mūžu darbojusies tautas lietišķās mākslas studijā. Viņa joprojām auž jostas, ada cimdus un ar prieku nodod savas prasmes tālāk, mācot cilpaino cimdu adīšanas tehniku.
Runājot par mīļvārdiņiem, Rita savu dzīvesbiedru mīļi sauc par Vecīti. Savukārt Ritu mazbērni iesaukuši par Mīmu, un laika gaitā šo mīļvārdiņu pārņēmis arī Aldis. Uz jautājumu par ilgas un laimīgas kopdzīves noslēpumu Rita atbild pavisam vienkārši: “Viegls tas ceļš nav, bet ir jācenšas vienam otru saprast un uzklausīt. Ir daudz jārunā un viss, kas sakrājies, jāizrunā.”
Alda un Ritas stāsts ir skaists apliecinājums tam, ka patiesa mīlestība pastāv. Tā dzīvo ne tikai svētku dienās un skaistos vārdos, bet arī ikdienas rūpēs, kopā pārvarētos izaicinājumos, savstarpējā atbalstā un pateicībā vienam par otru. Sešdesmit kopā nodzīvoti gadi ir dimanta vērtībā – stipri, mirdzoši un laika pārbaudīti.
Valmieras novada pašvaldība sirsnīgi sveic Aldi un Ritu Dimanta kāzu jubilejā: "Lai arī turpmāk netrūkst veselības, dzīvesprieka, ģimenes siltuma un skaistu kopā būšanas mirkļu. Lai mīlestība, kas abus vienojusi sešu gadu desmitu garumā, turpina būt stiprs pamats vēl daudziem gaišiem un svētītiem gadiem kopā!"
