Kāpēc un kā Kārlis Ulmanis aizliedza svinēt 1. maiju
Kārlis Ulmanis pēc valsts apvērsuma 1934. gada 15. maijā, kara stāvokļa izsludināšanas un Satversmes darbības apturēšanas likvidēja arī vairākus līdz tam svinētās vēsturiski nozīmīgas dienas, starp kurām redzamākās bija 1. maijs un 22. jūnijs. Atjaunotās neatkarības laikā tās atkal atgriezušās mūsu kalendārā. Bet kā tās savulaik no tā tika izņemtas?
Līdz ar 22. jūniju - Uzvaras dienu, kurā pieminējām 1919. gada notikumus, kad Ziemeļlatvijas brigāde un Igaunijas armija izcīnīja uzvaru pret Landesvēra un Dzelzsdivīzijas daļām Cēsu kaujās, sagraujot Vācijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca agresīvos plānus Baltijā, no kalendāra pazuda arī Satversmes sapulces sasaukšanas diena – 1. maijs. Paradoksāli, ka šīs abas ir cieši saistītas arī ar Kārļa Ulmaņa veiksmīgo politisko darbību.
Uzvara Cēsu kaujās atjaunoja Kārļa Ulmaņa vadītās Latvijas Pagaidu valdības pilnvērtīgu darbību, bet Satversmes sapulces un Latvijas neatkarības viens no celmlaužiem taču bija tieši Kārlis Ulmanis. Pirmajā gadījumā Kārlim Ulmanim, acīmredzot, nepatika tas, ka Cēsu kaujās latvieši uzvaru lielā mērā izcīnīja pateicoties igauņiem un tāpēc tā nebija “tīra” latviešu uzvara, bet 1. maijs bija saistīts ne tikai ar Kārlim Ulmanim nepieņemamo “satversmes kārtību”, bet arī ar sociāldemokrātu sarkanajiem karogiem.
1. maija noskaņās Jauns.lv skaidro, ar kādiem argumentiem no kalendāra valsts svētku saraksta tika izņemts 1. maijs - Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena, kad pieminēja 1920. vēsturisko notikumu, kad pirmo reizi sanāca demokrātiski ievēlētais Latvijas parlaments.
Līdz ar Albertu Kviesi aiziet arī 1. maijs
No 1935. gada 1. maija svinības Latvijā “pārbīdīja” par pāris nedēļām uz priekšu -15. maiju, kad visai tautai bija jāsvin Ulmaņa apvērsuma gadadiena jeb Valsts atjaunošanas diena. Ja pirms 1935. gada 1. maijā Latvijas lielajās dienas avīzēs rakstīja, kā svin 1. maiju, tad 1935. gadā pirmajās lapās jau bija raksti par to, ka visi latvieši dziļā pacilātībā gatavojas svinēt 15. maiju. 1. maija datums kā svinama diena bija palikusi vien kā neievērojama drukas rindiņa gadu mijā izdotajos kalendāros.
Pilnībā šo dienu kā Satversmes sasaukšanas dienu aizmirsa vien 1936. gadā, kad pilnvaras bija beigušās Valsts prezidentam Albertam Kviesim un viņa pienākumus vienpersoniski uzņēmās ministru prezidents Kārlis Ulmanis, pirms tam savu politisko rīcības brīvību sevišķi paplašinot ar likuma spēku. Alberta Kvieša pilnvaras beidzās 1935. gada 11. aprīlī, un tādējādi trīs nedēļas pirms 1. maija arī bija “aizgājusi” arī pēdējā “Satversmes palieka”.
Lai arī Kārlis Ulmanis savu priekšteci un arī savu partijas (Latviešu Zemnieku savienība) biedru īpaši nerepresēja, tomēr kaut kāda nepatika pret viņu bija. Pēc prezidenta pilnvarām Alberts Kviesis kļuva par Slokas Celulozes fabrikas direktoru, bet ar speciālu Kārļa Ulmaņa rīkojumu 1937. gadā tika izveidota īpaša komisija fabrikas apsekošanai, kas konstatēja, ka “sanitārā ziņā Slokas celulozes fabrikā valda neciešami apstākļi.” Piemēram, “mazgājamās telpas neapmierinošas, dušu nav, darba telpās nav dzeramā ūdens, arī tīrības ziņā daudz trūkumu. Strādnieku atalgojuma ziņā fabrikas administrācija nav pildījusi darba aizsardzības iestāžu norādījumus.”
“Nekad šī diena neviesa prieku latviešu sirdīs”
Līdz 1934. gadam 1. maija priekšvakarā tika piešķirts arī valsts augstākais apbalvojums – Triju Zvaigžņu ordenis, šo notikumu pieskaņojot Satversmes sapulces sasaukšanas gadadienai. Arī pēc 1935. gada pavasara beigās bija tradīcija publicēt ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoto sarakstus, bet nu to pieskaņojot jau “tautas vienības dienai” – 15. maijam.
Jau 1935. gada maijā, kad 1. maijs vēl bija oficiāla svētku diena, kaut arī tikai formāli, tika izvērsts masīvs propagandas darbs, lai “aptumšotajai” tautai pavēstītu, cik kaitīgs ir 1. maijs. Piemēram, 1935. gada maijā žurnālā “Aizsargs” viens no tā laika redzamākajiem nacionālajiem propagandistiem Arturs Kroders (1892-1973), kurš pēc 15. maija strādāja Latvijas Iekšlietu ministrijas propagandas pārvaldē rakstīja:
“1. maijā ar valsts satversmes svētkiem vienmēr sacentās 1. maijs kā internacionālās sociāldēmokrātijas rīkotie proletariāta šķiras svētki ar sociālās sacelšanās un vienas šķiras diktatūras lozungiem. Cik neiepriecinošs un nožēlojams ikgadus bija skats Vienības laukumā, kad tikko nobeigtai armijas parādei tūdaļ sekoja sarkano karogu rindas ar naida un iznīcināšanas, ar tautas spēka ārdīšanas saucieniem. Nekad šī diena neviesa prieku latviešu sirdīs, bet gan bažas un rūpes par tautas un valsts likteņiem.”
Kārlis Ulmanis savās runās norādīja, ka 1. maijs tradicionāli ir saistīts ar kreisajām politiskajām idejām, un tā svinēšana varētu nozīmēt, ka Latvijas valdība atbalsta sociālistu ideoloģiju, kas nav valsts vērtībām atbilstoša.
Pēc tam jau dažādos preses izdevumos bija rakstu plūdi par to, cik satversme slikta. Tā 1935. gada novembrī “Latvijas Lopkopis un Piensaimnieks” rakstīja: “Dzīve pierādīja, ka izstrādātā un pieņemtā satversme nebija laimīgs darbs. Ar katru nākošo Saeimu nācās vērot, ka varas orgāni nespēja veikt savus uzdevumus Saeimas pārāk plašo pilnvaru dēļ. Saeimas darbību traucēja pārmērīgi lielais politisko partiju skaits - 23 partijas. Katra partija centās izpildīt savu vēlētāju intereses, bet valsts intereses nostādīja pēdējā vietā vai pat tās nemaz neievēroja. Bija arī tādas partijas, kuru intereses bija atklāti naidīgas neatkarīgās valsts idejai.”
