Šis vīrs bija precējies ar Latviju. Atklāti par leģendāro Kārli Ulmani

Kārlis Ulmanis būtu interesants izpētes objekts psihoanalītiķiem, kuriem varbūt izdotos atminēt viņa mīklu un atklāt, kāds viņš bija patiesībā. Iespējams, kāds teiks, ka nekāda noslēpuma nav – Ulmanis bija homoseksuāls un savu orientāciju rūpīgi slēpa. Tomēr īstas skaidrības šajā jautājumā nav. Ulmaņa aizstāvji apgalvo, ka baumas par viņa homoseksualitāti apzināti izplatījuši politiskie konkurenti.   

Oficiālā biogrāfija vēsta, ka Ulmanim nebija ne mīlas dēku ar sievietēm, ne īstas vīru draudzības, un tas nudien rada jautājumus, uz kuriem nav viennozīmīgu atbilžu. Savulaik Anglijas karalienei, rūdītajai vecmeitai Elizabetei, paticis uzsvērt, ka viņa ir precējusies ar Angliju. Varbūt kaut ko līdzīgu var teikt par Kārli Ulmani – viņš bija vīrs, kas bija precējies ar Latviju.

Savās izpausmēs viņš bija daudzveidīgs un pretrunīgs – bija gan revolucionārs, gan konservators. Pārsteidzoši drosmīgs un pārspīlēti piesardzīgs. Latvijas Republikas veidotājs un apbērētājs.

Slepenie novērojumi

Kārļa Ulmaņa biogrāfijas pētnieku vēlme atrast viņa dzīves līkločos kaut ko neparastu un pārsteidzošu ir pilnīgi saprotama. Ja kādam faktam trūkst pierādījumu, atliek vien izteikt minējumus un versijas. Piemēram, Ulmaņa biogrāfijas pētnieks Viesturs Avots norāda, ka topošajam politiķim 19. gadsimta izskaņā Jelgavā bijis romāns ar aktrisi Mariju Veinbergu, kas beidzies ar abu dēla Andreja nākšanu pasaulē.

Uz Ulmaņa ārlaulības dēla esamību norāda arī rakstnieks un žurnālists Jānis Ūdris, kurš politiķa biogrāfijā iedziļinājies savā vēsturiskajā romānā Ulmanis. Lielā Kārļa testaments. Vietā piebilst, ka Andrejs Veinbergs Ulmaņa prezidentūras gados bija Tautas labklājības ministrijas Valsts dienesta slimokasu nodaļas vadītājs. 1941. gadā viņš tika izsūtīts, 1956. gadā atgriezās un strādāja Infekciju slimnīcā Rīgā par saimniecības nodaļas vadītāju. Bērnu viņam nebija. Protams, tā ir tikai versija, ka Veinbergs bijis Kārļa Ulmaņa dēls, jo pierādījumu nav.

Jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā virmoja dažādas baumas par to, kas tad īsti liedz Ulmanim dibināt ģimeni. Daži zinātāji pieminēja fizisku defektu, kas it kā iegūts ASV, savainojoties ar dakšām. Tomēr vienmēr klīda runas arī par Ulmaņa homoseksualitāti; to ļoti centās izvilkt dienasgaismā viņa politiskie pretinieki. Tomēr arī par to nebija nekādu pierādījumu.

Kaut arī Ulmaņa atbalstītāji pārliecināti apgalvoja, ka vadonis visu savu enerģiju velta politiskajai darbībai un par sava mūža vienīgo mīlestību dēvē Latvijas valsti, runas par viņa netradicionālo seksuālo orientāciju nerimās. Un jāatzīst, tās nav rimušas joprojām, jo Ulmaņa uzvedība tiešām bija dīvaina.

Savulaik visvairāk tika apspriestas Ulmaņa attiecības ar diviem vīriešiem – ārlietu ministru Vilhelmu Munteru un privātsekretāru Jāni Rudumu. Baumas par Ulmaņa attiecībām ar Munteru radīja viņa iecelšana ārlietu ministra amatā, kā arī tas, ka abi pārāk bieži pavadīja laiku kopā. Sociāldemokrāts Fēlikss Cielēns savās atmiņās vēlāk rakstīja: “Šeit vēl jāpastāsta informācija, ko man sniedza par Ulmaņa personīgo dzīvi mani slepenie novērotāji. Rīgā bija atklāts noslēpums, ka Ulmanis homoseksuāls, pavisam izvairās no sievietēm, bet satiekas ar vīriešu kārtas jaunekļiem.

Ziņojumos, ko saņēmu no Staprāna, itin bieži bija arī piezīmēts: “Pie Ulmaņa šonakt atkal pārgulēja mīlulis Vilhelms.”
Protams, ko īsti Ulmanis pa nakti darīja ar Vilhelmu, to nevarēja zināt, vai viņš spēlēja kārtis, domino vai citas debešķīgas rotaļas. Tomēr šie novērojumi pastiprināja baumas par Ulmaņa homoseksuālismu. Es par šo lietu nebūtu runājis, ja tā saistītos tikai ar Ulmaņa intīmo personisko dzīvi vien. [..] Ulmaņa mīlestība uz Vilhelmu ieguva vēlāk ļoti lielu sabiedrisku un politisku nozīmi, jo viņš, kļūdams par diktatoru, iecēla savu Vilhelmu ļoti augstā un atbildīgā amatā. Drīz vien Rīgā sāka klīst baumas, ka Vilhelma sieva ir Padomju Krievijas spiedze. Bet Ulmanis tā mīlēja savu Vilhelmu, ka pilnīgi uzticējās viņam. Jā, tiešām mīlestība padara cilvēkus aklus.”

Par Ulmaņa orientāciju runāja ne tikai sociāldemokrāti, bet arī organizācija Pērkoņkrusts, kas savās proklamācijās nekautrējās saukt Munteru  par Ulmaņa mūzu un intīmo draugu.

Ulmanim bija vēl kāda īpatnība, proti, viņam nebija draugu. Te gan runa nav par viņa iespējamajiem intīmajiem draugiem, bet gan par normāliem draugiem vispārpieņemtajā izpratnē. Vēlāk tika izteikti minējumi, ka Ulmanis no šāda veida attiecībām izvairījies iekšējas kautrības dēļ vai arī noteicošā bijusi vēlme būt pilnīgi neatkarīgam.

Norādot uz Ulmaņa īpaši tuvajām attiecībām ar privātsekretāru Jāni Rudumu, žurnālists Viesturs Avots grāmatā Kārlis Ulmanis valstiski un privāti raksta: “Baumoja, ka Ulmani un Rudumu saista homoseksuālas attiecības. Rudums Vadonim sekoja kā ēna – vienmēr un visur. Arī trimdā, līdz viņus varmācīgi izšķīra.

Ģenerāļa Baloža kundzei Elvīrai esot paticis izsmiet Vadoni par viņa it kā homoseksuālo orientāciju, intīmajām jūtām pret Rudumu. Reiz Baloža kundze noalgojusi kādu Rīgas bārdāmu un likusi tai, imitējot lesbietes izturēšanos, kādā sarīkojumā ar Ulmaņa piedalīšanos sevi pavadīt.” Un vēl: “Rudums Ulmanim devās līdzi trimdā. 1940. gadā pēc 13. jūlija viņus izšķīra. To abi ļoti pārdzīvoja. Ulmanis vēlāk čekai lūdza iespēju atkal būt kopā ar Rudumu. Nevarot bez viņa dzīvot.”

Pavisam citu Kārļa Ulmaņa tēlu lasītājiem uzbur žurnālists Jānis Ūdris, kas biogrāfiskajā romānā Ulmanis. Lielā Kārļa testaments attēlo topošo politiķi kā lielu meitu ģēģeri un kazanovu. Izrādās, Ulmanim bijušas mīlas dēkas gan Latvijā, gan Amerikā, viņam piederējušas kalpones un priekameitas gan Leipcigā, gan Cīrihē, kur viņš savulaik studēja. Šāds Ulmaņa seksuālo varoņdarbu attēlojums daudzus pārsteidz. Šķiet, ka rakstnieks ir pārcenties, vēloties tik ļoti atspēkot runas par Ulmaņa homoseksuālo orientāciju.

Ar spēju satvert nātres

Partijas biedri raksturoja Ulmani kā vīru, kurš necieta ilgu vilcināšanos. Viņš bieži vien pieņēma ātrus lēmumus, balstoties uz savu intuīciju, bija uzņēmīgs un mērķtiecīgs, arī ambiciozs un autoritārs. Ulmanis atzina: “Tas nav ģēnijs, kas savā mūžā nav kļūdījies. Īstais vīrs ir tas, kas ņem dzīvi un likteni savās rokās un rada ko patiesi vērtīgu.”

Ulmanis bija noteiktas rīcības cilvēks, gatavs uzņemties atbildību. Nevis teorētiķis, bet praktiķis. Ar to Ulmanis atšķīrās no daudziem citiem politiķiem, kas daudz runāja, bet neko nedarīja, jo baidījās no atbildības. Var droši teikt, ka, pateicoties tieši Kārļa Ulmaņa izlēmīgajai rīcībai, tika nodibināta Latvijas valsts. Vācijai kapitulējot, 1918. gada. 15. novembrī viņš Valkā sasauca Latvijas Zemnieku savienības padomes sēdi, kur pauda gatavību proklamēt neatkarīgu Latvijas valsti.

Sadarbībā ar visām politiskajām partijām, kuras atzina Latvijas neatkarību, 17. novembrī tika nodibināta Tautas padome, kas vienbalsīgi ievēlēja Kārli Ulmani Ministru prezidenta amatā un nākamajā dienā pasludināja Latviju par neatkarīgu republiku. Ulmanis bija neapšaubāms līderis.

Kā norāda vēsturnieks Aivars Stranga, tobrīd Latvijā nebija neviena politiķa, kurš drosmes, izveicības un izturības ziņā varētu stāties līdzās Ulmanim. Tieši pateicoties viņa personīgajiem nopelniem, 1919. gada pavasarī pagaidu valdībai izdevās nodibināt starptautiskus sakarus un panākt atbalstu nacionālajiem spēkiem no ārvalstīm.

Vērtējot politiķa devumu, vēsturnieks Edgars Dunsdorfs raksta: “Kārļa Ulmaņa ārkārtīgai enerģijai un darba priekam ar to bija pavērtas iespējas, kādas viņam nebija nevienā citā vietā no viņa iepriekšējiem darbiem. Grūti iedomāties, ka kāds cits būtu varējis būt Latvijas pirmais Ministru prezidents. Nav šaubu, ka, vadoties tikai no spējām, latviešu jaunajā inteliģencē bija daudzi, kas būtu varējuši ieņemt šo amatu. Tomēr nevienam nebija vajadzīgās drosmes, lai (lietojot anglisku izteicienu) satvertu nātres. Ulmanim šāda drosme bija.”

To, ka viņš ir gatavs izlēmīgai rīcībai, Ulmanis vēlreiz nodemonstrēja 1934. gada 15. maijā, veicot valsts apvērsumu. Nav šaubu – ja 15. maija pučs nebūtu izdevies, Ulmanis Latvijas vēsturē tiktu ierakstīts kā valsts noziedznieks. Un tad stāstus par labajiem ulmaņlaikiem neviens nestāstītu.

Ulmaņa aizstāvji apvērsumu min kā valstisku nepieciešamību, lai glābtu Latviju no saimnieciska un politika haosa. Tolaik dažādo politisko interešu dēļ parlamenta darbības efektivitāte bija katastrofāli zema. Turklāt jāatzīst, ka Ulmanis bija vīrs ar saimnieka tvērienu un viņam patiesi rūpēja Latvijas attīstība.

Savas valdīšanas laikā viņš veica plašas reformas teju visās nozarēs – likvidēja saimniecisko krīzi, līdz minimumam samazināja bezdarbu un nodrošināja strādniekiem lielākus ienākumus, novērsa deficītu valsts budžetā un nodrošināja nodokļu saprātīgu sadali.

Ulmanis izdeva jaunus rūpniecības un amatniecības likumus, tādējādi sekmējot nacionālo uzņēmumu dibināšanu tirdzniecībā un rūpniecībā, un šajā laikā tika uzcelta Ķeguma spēkstacija, jauni dzelzceļi. Pateicoties šiem panākumiem un arī aktīvai propagandai, daudzu apziņā Ulmaņa režīms saglabāja popularitāti kā nacionālās un ekonomiskās augšupejas un labklājības kāpuma laiks.

Turklāt Ulmanis sekmēja latviskā gara kultūras atdzimšanu un izkopšanu. Viņa ideāls bija lauksaimnieciska, saimnieciski nodrošināta un neitrāla Latvija. Viņš bija dedzīgs patriots un vēlējās Latviju padarīt par izteikti latvisku zemi.

Vēsturnieks Visvaldis Lācis raksta: “Kārlis Ulmanis bieži un pārliecinoši runāja un rakstīja par mūsu zemes un tautas vēsturi, un šīm runām un rakstiem bija tāds garīgs ietekmēšanas spēks, ka jau demokrātiskās Latvijas valsts pastāvēšanas laikā (1920–1934) dzimusī un latviskās skolās latviskā gaisotnē izaugusī jaunatne sešos Kārļa Ulmaņa autoritatīvās valdības gados uzņēma sevī tik daudz tēvzemes mīlestības, patriotisma, nacionālās pašapziņas un lepnuma par savas tautas vēsturi, ka vēl šodien tā laika paaudze pēc piecdesmit trimdā vai dzimtenē padomju okupācijā pavadītiem gadiem turas pie nacionāliem ideāliem daudz noteiktāk un skaidrāk nekā citas latviešu paaudzes.”

Vienkāršība un askētisms

Kārlis Ulmanis bija cilvēks, kas lietas un notikumus redzēja kopsakarībās, tomēr jāatzīst, ka viņam piemita tas pats niķis, kāds bieži vien novērojams autoritāriem cilvēkiem, proti, atrodoties varas virsotnē, Ulmanis tiecās būt noteicējs pār itin visu. Reizēm tas izpaudās amizantā un kuriozā veidā.

Vēlāk aculiecinieki stāstīja, ka Ulmanis reiz aizrādījis māksliniekam Niklāvam Strunkem, ka gleznot pussagruvušas klētiņas nav īsti labi, bet Knutam Lesiņam devis padomus par to, kā būtu rakstāmas noveles. Žurnālists Žanis Unāms zināja stāstīt, ka vadonis pat aizrāvies ar latviešu valodas pilnveidošanu, un ne bez panākumiem. Tieši Ulmanis esot izgudrojis vārdus degsme un nerimtīgi. Savukārt termina nopelniem bagāts darbinieks vietā viņš ierosinājis lietot nopelnīgs darbinieks.

Ulmaņa dzīvesveids bija diezgan askētisks. Politiķis nepavisam netiecās pēc greznas dzīves, bija atturīgs pret alkoholu, nespēlēja kārtis un neielaidās dēkās ar sievietēm. Ikdienā Ulmanis daudzus pat pārsteidzis ar valsts pirmajai personai neierastu vienkāršību.

Alfreds Bērziņš grāmatā Labie gadi rakstīja: “Liekas, Ulmanis piederēja tiem nedaudziem cilvēkiem, kuriem nepiemita tieksmes iegūt ko mantisku sev, ko varētu saukt tikai par savu un ar to lepoties. Viņa četru istabu dzīvoklis Tērbatas ielā 38 bija vienkāršāks par jebkura vidēja ierēdņa dzīvokli. Viesu istabā atradās krietni nolietots dīvāns, pāris atzveltnes krēsli, blakus darba istabā – pāris paprāvi brūni krāsoti galdi, apkrauti laikrakstiem, grāmatām un piezīmēm.

Pret neaprakstītu papīru Ulmanis juta tik lielu cienību, ka pat aploksnes neaizmeta. To uzmanīgi atverot, iekšpusi itin labi varēja izlietot rakstīšanai. Šo paradumu viņš paturēja, arī kļūdams par Valsts prezidentu.”

Ar greznību nav izcēlušies arī Ulmaņa apartamenti – dzīvoklis valdības un Ārlietu ministrijas nama ceturtajā stāvā Valdemāra ielā 3a. Uz turieni Ulmanis pārcēlies pēc 1934. gada marta, kad viņš atkal ievēlēts par Ministru prezidentu. Kārļa Ulmaņa adjutanta Miervalda Lūkina sieva Erna vēlāk atcerējās, ka politiķa guļamistabā atradusies tikai gulta un naktsgaldiņš, bet darbistabā gar sienām grāmatu plaukti un dīvaina izskata galds – diviem āžiem pārmesta plata dēļu plāksne.

Kad Ulmanis kā Valsts prezidents apmeties Rīgas pilī, viņam pienācies dienesta dzīvoklis galvenā korpusa otrajā stāvā. Viņa rīcībā bijis saimniecības vadītājs, sulainis un virēja. Tomēr, kā apliecināja Ulmaņa pavāre Elza Berga, prezidents vairāk uzturējies dzīvoklī Valdemāra ielā, bet vasaras labprāt pavadījis Waldschlössen villā Sarkandaugavā. Uz pili prezidents pārcēlies tikai 1939. gadā – drīz pēc vāciešu repatriācijas.

Arī apģērbu izvēlē Ulmanis bijis pārsteidzoši vienkāršs. Oficiālajos pasākumos viņš ģērbies pēc tā laika etiķetes, bet pie pirmās izdevības šīs drēbes metis nost, lai uzvilktu kaut ko vienkāršāku. Viņš labprāt valkājis rūtainu kreklu un panēsātu rūtainu žaketi, kas nepavisam nav bijusi piemērota prezidenta statusam. Ēdienu izvēlē prezidents priekšroku devis biezpienam, kurzemnieku skābputrai un gaļas ēdieniem. Vienīgā ekstravagance, ko viņš atļāvies savā ēdienkartē, bijusi Ezerkleišu saimnieces – viņa vecākā brāļa Jāņa sievas – uz kļavu lapām ceptā rudzu maize. To viņam katru nedēļu uz Rīgu vedusi brāļa meita Marija.

Slavinājumi un glaimošana

Kā vēlāk liecināja laikabiedri, Kārlim Ulmanim itin labi patikuši slavinājumi, kas devīgi plūduši no visām pusēm. Diemžēl šī iemesla dēļ izveidojusies situācija, ka ap Ulmani spietojuši liekuļi, kam vairāk rūpējušas personīgās, nevis valsts intereses. Daudzi lišķi pat sacentušies, kas izdomās vadonim visskanīgāko titulu. Ulmanis ticis saukts par Saulvedi, Latvijas pirmo pilsoni, Lielo dzīves stūrmani, Augsto vadoni, Lielo sējēju, Dubultģēniju, Zemes soģi un Majestātisko providenci.

Reizēm viens otrs pielīdējs pārcenties. Piemēram, Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdis Andrejs Bērziņš pasūtījis Ulmanim īstu troņa krēslu ar lielu atzveltni un dažādiem rotājumiem, turklāt to novietojis Lielajā ģildē uz paaugstinājuma. Ulmanis bijis manāmi sapīcis par tādu pārspīlējumu un vaicājis, vai tad neko citu nav varējuši izdomāt, lai padarītu viņu smieklīgu. Tā kā pirms pasākuma krēslu aizvākt vairs nav bijis iespējams, Ulmanis tajā sēdējis kā uz adatām.

Vadoņa personības kults vienus šķebināja, citus uzjautrināja. Goda vārti mijās ar goda nosaukumiem un ziedu vītnes ar neaprakstāmu glaimošanu. Piemēram, Sabiedrisko lietu ministrijai viens no galvenajiem uzdevumiem bija vadoņa tēla spodrināšana un kritikas apslāpēšana. Ulmanim viens no galvenajiem kritērijiem, izvēloties piemērotus cilvēkus augstiem amatiem, bija lojalitāte. Vadonim pirmajā vietā bija nevis profesionalitāte, bet gan draudzīga attieksme pret viņu pašu, tāpēc cilvēkiem, kas apliecināja uzticību, viņš daudz ko piedeva.

Toties Ulmanis nemēdza piedot politiski nedraudzīgu rīcību. Viņa tuvināšanās ar kādreizējiem politiskajiem pretiniekiem nekad nebija ilgstoša. Ja kāds ierēdnis vai politiķis bija kritis Ulmaņa nežēlastībā, tad – uz visiem laikiem. Ļoti kategoriska un negatīva attieksme viņam bija pret Andrievu Niedru, kurš pēc Pirmā pasaules kara bija sapinies ar vāciešiem.

Tomēr jāatzīst, ka Ulmanim nebija raksturīgi tāpat vien iecelt augstos amatos savus radus vai citādi pietuvinātas personas. Vadonim bija pieci krustdēli, taču neviens no viņiem netika dzīvē uz priekšu tikai slavenā krusttēva aizbildniecības dēļ.

Pēdējais ceļš

Pēc daudzu vēsturnieku domām, Ulmanis izdarīja milzīgu, pat katastrofālu kļūdu, 1940. gada jūnijā neizrādot pat simbolisku militāru un diplomātisku protestu pret Latvijas aneksiju un pakļāvīgi parakstot okupācijas varas uztieptos aktus, ar kuriem tika sagrauta paša savulaik radītā Latvija. Šī rīcība vēlāk kalpoja par pamatu argumentācijai, ka Latvijā notikusi sociālistiska revolūcija un valsts labprātīgi pievienojusies PSRS.

Turklāt daļai vēsturnieku tas deva iemeslu raksturot Ulmani kā kolaboracionistu. Izteikta pat versija, ka augsto  kolaboracionismu līmeni okupētajā Latvijā lielā mērā noteica tieši prezidenta piemērs. Nav šaubu, ka nepretošanās iebrucējiem patriotisma garā audzinātajai tautai bija morāla trauma. Jau daudz vēlāk, analizējot Ulmaņa rīcības motīvus, tika minēti vairāki iemesli.

Iespējams, viņš cerēja, ka Latvijai izdosies saglabāt ierobežotu neatkarību kā Somijai vai vismaz zināmu autonomiju kā Mongolijai, kas bija sociālistiska valsts ārpus PSRS sastāva. Tomēr viņš izdarīja tā, kā izdarīja. 1940. gada 17. jūnijā pulksten 22.15 Kārlis Ulmanis pēdējo reizi uzrunāja tautu, sakot bēdīgi slavenos vārdus: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās.”

Padomju vara Latvijas prezidentam piesolīja iespēju izbraukt uz Šveici, taču piemānīja. Šveices vietā viņu aizsūtīja  uz nometināšanas vietu Stavropolē, toreizējo Vorošilovsku. Vēlāk viņu arestēja un nogādāja Turkmēnijas PSR, kur ieslodzīja Krasnovodskas cietumā. Tur 1942. gada 20. septembrī 65 gadu vecumā Kārlis Ulmanis nomira. Pēc liecinieku teiktā, viņš apglabāts Krasnovodskas kapsētā, taču viņa pīšļus vēl šai dienai nav izdevies atrast.