Kārlis Ulmanis un viņa PR triki (Uzmanību! Lasot šo tekstu, var rasties dīvainas asociācijas ar mūsdienām)

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Kārļa Ulmaņa kā nacionālā līdera zvaigzne, kas spoži bija uzlēkusi Latvijas valsts proklamēšanas un Neatkarības kara laikā, trīsdesmito gadu sākumā pamazām sāka rietēt. 1931. gadā notikušajās Saeimas vēlēšanās viņa vadītā Latvijas Zemnieku savienība salīdzinājumā ar iepriekšējām vēlēšanām bija zaudējusi divas vietas parlamentā (kritiens no 16 uz 14), bet pats Ulmanis nevienā no vēlēšanu apgabaliem nebija ievēlēts kā pirmais no savas partijas saraksta. Pati par sevi tā vēl nebija traģēdija, jo kāroto Ministru prezidenta portfeli Ulmanis vēlāk tāpat ieguva, taču tendence bija nepārprotama – valsts dibinātāja popularitāte tautā pamazām samazinājās. Tas tad arī bija viens no iemesliem, kādēļ Ulmanis 1934. gada maijā izšķīrās par valsts apvērsumu, jo legālā ceļā nākamajās vēlēšanās izredzes tikt pie varas bija diezgan iluzoras. Taču nevar noliegt arī to, ka viņš diezgan labi juta tautas noskaņojumu un attieksmi pret parlamentāro demokrātiju, kas tobrīd jau kliboja uz visām četrām kājām. 15. maijā pārņēmis varu savās rokās, Ulmanis bija apņēmības pilns pierādīt, ka autoritārs režīms Latvijas apstākļos darbosies efektīvāk, un šim mērķim tika izmantoti arī visi propagandas un, kā mūsdienās teiktu, sabiedrisko attiecību paņēmieni.

Pie tautas!

To, ka Kārlis Ulmanis ļoti labi juta tautas noskaņojumu, liecina jau viņa pirmie darbi pēc varas pārņemšanas 15. maijā. Kad pārmaiņu viļņu pirmās putas norima, jaunizceptais vadonis sāka ar to, ka vārda tiešā nozīmē devās pie tautas – kāpa automašīnā un apbraukāja visus Latvijas novadus, lai tiktos ar cilvēkiem un aci pret aci izskaidrotu savas rīcības motīvus un nākotnes plānus. Nekādu preses sekretāru rakstītu relīžu, nekādas norobežošanās pilī, tikai tiešs kontakts ar sabiedrību! Diezgan krass kontrasts ar mūsdienu politiķiem, kuri “tuvāk tautai” parasti cenšas būt tikai pirmsvēlēšanu laikā.

Ulmaņa izbraucieni neaprobežojās ar lielajām pilsētām vien. Lūk, īss un nepilnīgs 1934. gada Ulmaņa apmeklēto vietu uzskaitījums: jūnijs – Liepa, Embūte, Katlakalns, Ķekava, Baldone, Jūrmala, Vecmuiža, Stelpe un Madliena, augusts – Ludza, Rēzekne, Daugavpils, septembris – Liepāja, novembris – Jelgava. Vadoņa uzmanības netrūka arī mūsu mazākajiem brāļiem – dzīvnieciņiem. Oktobrī Ministru prezidents apmeklēja Rīgas Zooloģisko dārzu, kur ar maizi pabaroja bizonu, bet lauvas – ar gaļu. Protams, šo vizīti atspoguļoja prese. “Prezidentam iepatikās mazie lācēni, kas ar savām pūkainām ķepām plēsa viens otram ausis. Augstos viesus pa dārza alejām pavadīja, līdzi skrejot, mazs ūdrēns. Ministru prezidents to paņēma klēpī un glaudīja,” vizītes detaļas aprakstīja avīze Rīts.

Jau pirmajos Ulmaņa braucienos parādījās tradīcija vadoni sagaidīt ar goda vārtiem un ziediem, ko pasniedz bērni. Presē pirmais tāds gadījums pieminēts jūlijā, stāstot par vadoņa sagaidīšanu Katlakalnā, kur bijuši gan vārti, gan trīs mazas meitenītes ar ziediem, gan pagasta vecākais Ramuts, kurš uzsvēris, ka Ulmanis atjaunojis Latvijā seno Imantas garu, un sagaidījis viņu ar vārdiem: “Lai dzīvo mūsu tautas vadonis un nacionālais ģēnijs – Ministru prezidents Kārlis Ulmanis!” Turpmāk līdzīga sagaidīšana kļūs par ikdienišķu parādību. Par “standarta komplektu” vēstīts jau 1934. gada jūnijā laikrakstā Latvis, tātad mazliet vairāk nekā mēnesi pēc Ulmaņa kļūšanas par vadoni: “Ministru prezidents Kārlis Ulmanis braucienā uz Kurzemi sestdien, 23. jūnijā, brauks cauri Rīgas Jūrmalai. Sakarā ar šo braucienu Rīgas Jūrmalā sapulcēsies vietējie un apkārtnes aizsargi un aizsardzes. Aizsardzes jau rūpējas par puķēm, ko kaisīt ceļā tautas vadonim. Ministru prezidentu Jūrmalā sagaidīs un uzņems pilsētas vadošās personas. Par godu Kārlim Ulmanim cels goda vārtus. Pie pilsētas valdes nama Dubultos augsto viesi sagaidīs oficiālie pilsētas pārstāvji, koris ar apsveikuma dziesmām, aizsargu rindas, aizsardzes ar puķēm utt.”

Dāvanu straume

Protams, apmeklēt katru un ikvienu nebija Ministru prezidenta spēkos, tādēļ tika organizēta arī atgriezeniskā saite. Jau kopš varas pārņemšanas pirmajām dienām Ministru prezidentu regulāri apciemoja novadu arodu pārstāvju delegācijas. Piemēram, Agronomu biedrības valde, kas vadoni sveica ar ievēlēšanu par agronomijas goda doktoru un pasniedza sudraba kausu. Tādus pašus suminājumus Ulmanis saņēma arī no studentu padomes. Ciemos atbraukusī madoniešu delegācija vadonim uzdāvināja miniatūru sviesta muciņu, bet 180 Ilūkstes apriņķa skolotāju pilnvarota delegācija – glītu apsveikumu ar Edvarta Virzas dzejoli. Līdzīgus apsveikumus vadonis saņēma arī no Latviešu grāmattirgotāju un izdevēju biedrības, Pašvaldību savienības, Sieviešu palīdzības korpusa delegācija uzdāvināja izšūtu valsts ģerboni, Kuzņecova fabrikas pārstāvji – porcelāna medaļu, bet Nacionālā teātra delegācija – teātra goda zvaigzni. Šie gan ir tikai daži no daudzajiem piemēriem.

Ne mazāk spīdošs PR gājiens kā “iešana tautās” bija vēršanās pret politiķiem, kuri visiem jau sen bija apnikuši. Jau pāris nedēļas pēc apvērsuma Ulmanis izdeva rīkojumu, kas noteica, ka Saeimas deputātiem alga izmaksājama tikai par kārtējo mēnesi, bet pēc tam valsts viņiem vairs neko nav parādā, jo parlamenta darbība taču ir apturēta un tajā nekas nenotiek. Nekādu kompensāciju, nekādu atlaišanas pabalstu! Un vēl – arī tiesības braukt sabiedriskajā transportā par velti deputātiem tiek anulētas. Tautas vairākums šādu lēmumu uzņēma ar gandarījumu, un diezgan droši var apgalvot, ka šajā ziņā pēdējos 80 gados nekas nav mainījies, – ja šobrīd iznāktu lēmums par deputātu algu atcelšanu, lielākā daļa cilvēku par to, visticamākais, tikai ļauni nopriecātos. Vēl viens efektīgs gājiens – jau pāris nedēļas pēc apvērsuma uz tirgotāju peļņas procenta rēķina tika panākta maizes cenas samazināšana par pāris santīmiem.

Mācīties, taču nekopēt

Latvijas ceļš uz autoritārismu nebija sevišķi oriģināls, jo iepriekš līdzīgu pārvaldes modeli jau bija izvēlējušās vairākas valstis, sākot ar Itāliju un Vāciju, beidzot ar Lietuvu un Igauniju. Tādēļ Ulmanim bija, no kā mācīties vadonības pamatprincipus. Nav noslēpums, ka viņš bija iepazinies ar itāļu un vācu pieredzi, otrajā gadījumā pat personīgi, 1933. gadā apmeklējot Vāciju. Redzētais uz viņu bija atstājis lielu iespaidu, taču tas nenozīmē, ka Ulmanis Latvijā censtos akli kopēt Hitleru vai Musolīni. Dažas kopīgas iezīmes gan bija – visiem trim vadoņiem patika uzstāties ar runām plašas auditorijas priekšā, taču pasniegšanas veids Ulmanim bija atšķirīgs. Musolīni dievināja teatrālus efektus un runājot asi skaldīja vārdus, ik pa brīdim ieturot dramatiskas pauzes; Hitlers īpaši iestudēja žestus, lai runu padarītu ekspresīvāku, savukārt Ulmanim bija raksturīgs mierīgs un nosvērts runas stils, atbilstošs latviešu diezgan atturīgajai mentalitātei. Cik var spriest no ierakstiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām, balss gan Ulmanim bija diezgan augsta un nepavisam ne tāda, no kuras pār muguru skrietu skudriņas, taču šo trūkumu vadonis kompensēja ar vienkāršu un ikvienam labi uztveramu runu saturu – par nācijas vienotības nepieciešamību, par visu kopējo lietu un tautas tuvību zemei.

Atšķīrās arī vadoņu publiskais tēls. Musolīni patika krāšņas uniformas, un arī Hitlers laika gaitā civilo uzvalku nomainīja pret militāru frenci ar armijas cepuri, bet Ulmanis palika pie vienkārša “cilvēka no tautas” tēla – parasts uzvalks, mētelis un platmale vai žokejcepure. Nekādu ordeņu, nekāda militāra stila, tas piestāvēja lielvalstu līderiem, bet ne jau vienkāršajam zemes saimniekam Ulmanim.

Masu pasākumi

No vāciešiem un itāļiem tika patapināts kāds visai efektīvs tautas vienošanas paņēmiens – regulāri masu pasākumi, veltīti nacionālā gara stiprināšanai. Viens no pirmajiem Ulmaņa lielajiem PR pasākumiem – 1934. gada jūlijā sarīkotā masu izrāde Atdzimšanas dziesma – gan izraisīja nelielu diplomātisku incidentu starp Latviju un Igauniju. Uzvedums, kurā bija iesaistīti vairāk nekā 2000 aktieru, dziedātāju un dejotāju, bija iecerēts kā teatralizēts Latvijas vēstures pārstāsts, sākot jau no senlatviešu cīņām ar krustnešiem, sekojošiem verdzības gadiem, atmodu, Neatkarības karu un visbeidzot ar vadoņa stāšanos tautas priekšgalā, lai vestu to uz laimīgu nākotni. Iestudējums bija patiesi vērienīgs, tas ilga piecas stundas, norisinājās Esplanādē, un to noskatījās vismaz 40 000 cilvēku. Biļetes uz to bija sagādātas arī ārzemju žurnālistiem, kurus pēc tam vēl arī izvizināja pa Kurzemi, lai parādītu, kā dzīvo cilvēki Latvijas laukos.

Vairums žurnālistu ar ekskursiju un izrādi bija apmierināti, taču kreisi noskaņotais igauņu avīzes Vaba Maa žurnālists visam šim pasākumam un dzimstošajam vadonības kultam veltīja kritisku rakstu, ne bez pamata to nodēvējot par Ulmaņa propagandu. “Galvenais nolūks – pelt līdz šim izvesto darbu un cildināt vadoni. Atdzimšanas dziesmā noklusēts Latvijā pēdējos 15 gados izdarītais darbs. To tēloja ar gramofonu uz skatuves un murkšķēšanu un tarkšķēšanu skaļrunī, ar ko gribēja attēlot parlamentu. [..] Atdzimšanas dziesma ir garām. Ulmanis no saviem piekritējiem pacelts kā tautas vadonis uz troni. Jaunā Latvija vairs nav agrākā, kur brīvi cīnījās par labāku nākotni, kur bija nodarbināti visi tautas slāņi, bet tagad viena partijiņa ved ar nacismu saslimušo Latvijas tautu pretī nezināmai nākotnei.”

Latvijas valdība par šādu vērtējumu apvainojās un uzdeva sūtnim Tallinā pa diplomātiskajiem kanāliem mēģināt saukt neapzinīgos rakstoņus pie kārtības, turklāt šis nebija pirmais gadījums, jo mēnesi iepriekš kritisku publikāciju jaunajam Ulmaņa režīmam bija veltījis arī igauņu sociāldemokrātu laikraksts. Toreiz Igaunijas ārlietu resors skandālu notušēja, norādot, ka sociāldemokrātu izdevumam tirāža ir tik maza, ka to tāpat neviens nelasa. Neko labāk nebeidzās arī karagājiens pret Vaba Maa – Igaunijas Ārlietu ministrija gan teicās par Latvijas pretenzijām informēt atbildīgās iestādes, lai tās avīzi vestu pie prāta, tomēr beigu beigās viss vienkārši noklusa.

Drīz vien masu pasākumi kļuva par neatņemamu Ulmaņa Latvijas sastāvdaļu. Atšķirībā no Vācijas un Itālijas, kur vairāk dominēja manifestācijas un gājieni, Latvijā populārāki bija dažādi svētki, sākot no Dziesmu svētkiem un beidzot ar jaunievedumiem kā Pļaujas svētki. Kaut gan, spriežot pēc nosaukuma, varētu domāt, ka Pļaujas svētki bija paredzēti zemniekiem, patiesībā tie izvērsās par grandioziem kultūras pasākumiem. Tā 1937. gada Pļaujas svētku organizēšana sākās jau vairāk nekā mēnesi pirms pasākuma, laukumā pie Jelgavas pils būvējot lielu skatuvi ar dekorācijām, ierīkojot skatītāju sēdvietas, uzstādot bufetes un labierīcības. Skatuve bija nepieciešama ne tikai Ulmaņa uzrunai, bet arī pēc Aleksandra Grīna scenārija veidotam uzvedumam Zemgales atmoda.

Latviskās saknes meklējot

Te jāpiebilst, ka trīsdesmito gadu otrajā pusē liela vērība tika pievērsta Latvijas vēstures pētīšanai, taču ar zināmu politisku zemtekstu – pierādīt, ka latvieši no laika gala bijusi pašpietiekama un attīstīta tauta, kurai ir pamats lepoties ar savu pagātni. Tādēļ godā tika celti pusmītiskie senlatviešu virsaiši, sākot no Viestura un beidzot ar Nameju. Viņiem bija veltīti vēsturnieku pētījumi un literātu darbi, bet Rīgas pilī goda vietā celti Ludolfa Liberta gleznotie seno vadoņu portreti, pareizāk sakot, fantāzijas par to, kā tie varēja izskatīties. Bez pārspīlējumiem, protams, neiztika – pilnā nopietnībā tika meklētas radniecīgas saites starp Ulmani un kādu no senajiem vadoņiem, kas pierādītu, kā mūsdienās teiktu, varas pārmantojamību.

Ja neskaita senlatviešu vadoņus, vēl viena godājama vēsturiska personība bija Kurzemes hercogs Jēkabs. Savā ziņā tas bija paradoksāli, jo pēc tautības Jēkabs bija vācietis, bet viss vāciskais Ulmaņa Latvijā tika uzskatīts par svešu un peļamu. Taču Jēkaba gadījumā tika izdarīts izņēmums, kura dēļ gan atkal nācās veikt nelielu vēstures revīziju un mēģināt atrast hercogam arī kaut nelielu latviešu asiņu daļu. Pārliecinoši pierādīt, ka Jēkabs būtu pa pusei bijis latvietis, protams, tā arī neizdevās, taču šajā gadījumā tas arī nemaz nebija tik svarīgi, galvenais, ka mums bija pamats lepoties ar Kurzemes hercogistes panākumiem, kuros nenoliedzami būtiska daļa nopelnu bija latviešiem. Tikpat šaubīgi bija mēģinājumi atrast latviskas saknes vēlākajam Kurzemes hercogam Ernstam Bīronam, prātojot par to, ka varbūt viņa senču uzvārds varētu būt bijis Bīriņš.

Ņemot visu iepriekš teikto vērā, nav jābrīnās, ka par 1937. gada Pļaujas svētku norises vietu tika izvēlēta Jelgavas pils, ko Ulmanis ierosināja nodēvēt par Viestura piemiņas pili, tā metot “tiltu pāri hercogu laikiem uz mūsu pagātni un senatni, lai savienotu mūsu senču dienas un darbus ar mūsu dienām un darbiem”. Tādēļ arī par vakara naglu kļuva Grīna lieluzvedums par Zemgales vēsturi, kas diezgan prognozējami noslēdzās ar Nameja lomas atveidotāja vārdiem: “Tev, Vadoni, kam lemts bija garā pāraugt mani un darbos lielam tapt, lai, gaisā skanēdami, nu latvju mūži rit!” Taču vēl pirms tam bija nosacīta oficiālā daļa ar darba parādi, zemnieku zvērestu valdībai un mazpulku svinīgo solījumu. Raugoties no PR viedokļa, vēl būtiskāk bija tas, ka pasākuma laikā Ulmanis pasniedza apbalvojumus vairāk nekā 1800 lauksaimniekiem un mazpulku dalībniekiem – viņiem šis notikums noteikti palika atmiņā uz visu mūžu.

Lišķu svīta

Vadonisma kults par ierastu lietu kļuva apbrīnojami ātri, jau burtiski pāris nedēļas pēc 15. maija preses izdevumi Ministru prezidentu konsekventi sāka dēvēt par vadoni un aizgūtnēm slavināt visas viņa iniciatīvas. Toni vadoņa kulta veidošanā noteica pats Ulmanis, kādā publikācijā skaidrojot: “Vadonis – kas viņš ir? Tas ir tas nesavtīgais vīrs, kas viss nododas savējiem. Viņš pazīst ikvienu viņam uzticēto, un tie pilnībā uzticas viņam. Viņš katru lietu skaidri aptver un ir noteikts savos lēmumos. Viņš zina mērķi un pazīst ceļu. Viņam ir drosme pa priekšu iet.”

Kurš valstī ir pats galvenais, cilvēkiem atgādināja ik uz soļa. Jau 1934. gada nogalē Latvija tika pie jaunām Lielbritānijā drukātām 50 latu banknotēm, ko rotāja Ulmaņa portrets. Presē vadoni kritizēt nebija atļauts, bet ar laiku Sabiedriski kulturālais departaments pat sāka visiem preses izdevumiem izsūtīt ievadrakstus, ko veidoja īpaši pieaicināti un režīmam uzticami autori. Šo ievadrakstu publicēšana nebija spiesta lieta, taču vairums laikrakstu un žurnālu mājienu saprata un vārds vārdā tos pārdrukāja.

Laika gaitā vadoņa slavināšana pieņēma diezgan pārspīlētas formas, un, raugoties no mūsdienu viedokļa, brīžam tās jau kļuva groteskas. Izveidojās vesela Ulmaņa slavinātāju literātu plejāde, kas teju vai sacentās lišķībā. Redzamākie pārstāvji bija Edvarts Virza, Aleksandrs Grīns, Jānis Lapiņš. Par labu viņiem gan runā apstāklis, ka visi minētie literāti patiešām svēti ticēja tam, ka Ulmaņa valdīšana ir labākais, kas ar Latviju jebkad noticis. Tomēr brīžam vadonim veltītās slavas dziesmas sāka iziet ārpus labas gaumes robežām. Piemēram, Jānis Lapiņš publikācijā, kas veltīta Ulmaņa 60. dzimšanas dienai, patētiski rakstīja: “Pa Valdemāra ielas ēnainām ietvēm vakaros plūst ļaužu straumes atpūtas pastaigā un priecājas par skaisto, uzposto Rīgu. Viņi redz valdības namā kādu logu, kas apgaismots pat vēlās vakara stundās, kad citi dodas izklaidēties brīnišķos galvaspilsētas vakaros. Aiz šī loga strādā vīrs, ar visu galvu darbā ieniris. Viņš ir bruņojies ar lūša pacietību un desmitiem gadu var gaidīt, lai panāktu savu. Simtas un tūkstošas vēstules skrien uz viņu ar labām un ļaunām ziņām. Nav tādas nozares, par ko tas neinteresētos. Viņš ir sīki informēts par notikumiem zemē, un tas, galvu pacēlis, raugās un klausās arī, kas notiek ārzemēs. [..] Viņam nevajaga slavas un ļaužu glaimu, bet tie paši nāk pie viņa, jo pasaulē tā ir radīta, ka ļaudīm gribas par kaut ko priecāties, un mistiskā padevībā viņi pielūdz spēcīgāko. Rūpju māte kaulainām, izdilušām rokām blenž viņa istabas kaktā. Dažreiz tur sapulcējas tūkstoši kritušo tēlu, bet citreiz kā mirāžā līdz apvāršņa malai ir nākošās Latvijas tēli.”

Neatpalika arī izcilais latviešu dzejnieks Plūdonis, veikli iepinot Ulmani senlatviešu vadonim Viesturam veltītajā poēmā: “To darbu, ko tu, Viestur, kādreiz sācis, to mūsu Vadon’s godam veicis nu!” Tomēr Lapiņu, kurš bez šaubu ēnas apgalvoja, ka Ulmanis, kurš latviešiem ir Dieva dots vadonis un visas Saeimas pastāvēšanas laikā bijis gudrāks nekā pārējie 99 deputāti kopā ņemti, Plūdonim lišķībā pārspēt bija grūti.

Par visām šīm vadonisma īpatnējām izpausmēm varētu tikai iecietīgi pasmaidīt, ja nebūtu viens būtisks bet. Proti, par tuvākajiem līdzgaitniekiem un padomdevējiem atlasījis tikai tādus cilvēkus, kuri bārstīja vadonim veltītus glaimus un uzticīgi skatījās viņam mutē, Ulmanis arī pats beigu beigās noticēja savai ģenialitātei un nekļūdīgumam. Bet tas savukārt noveda pie lielākām un mazākām kļūdām, kuras vainagoja neatkarības zaudēšana 1940. gadā, kas notika bez jel kādas vadoņa pretdarbības un vēsturē palika, kā izrādījās, ar pilnīgi maldīgo frāzi: “Es palieku savā vietā, jūs palieciet savējās…”

Vadonim par godu

Viena no Ulmaņa kulta izpausmēm bija vietu un koku nodēvēšana vadoņa vārdā. Lūk, daži piemēri.

Vadoņa sala

Netālu no Carnikavas Dzirnezerā esošā Ozolu sala jeb Mīlestības saliņa par Vadoņa salu kļuva pēc Ulmaņa vizītes tajā 1935. gadā. Pēc tam Darba kamera salā ierīkoja telšu pilsētiņu, kurā pie dabas krūts varēja atpūsties Rīgas strādnieki.

Vadoņa ozoli

Zināmākais no tiem iestādīts Liepājas krastmalā 1938. gada 27. jūnijā, pieminot gadadienu, kopš Ulmanis kopā ar Pagaidu valdības locekļiem 1919. gadā te izkāpa krastā no tvaikoņa Saratov. Vēl viens Vadoņa ozols atrodas Naujienes pagasta Špoģos pretī veikalam, to savulaik iestādījis Kārlis Ulmanis. Savs Vadoņa ozols ir Bukaišos, ko 1938. gadā iestādīja aizsargi. Arī Tērvetes dabas parkā atrodas 1938. gadā stādīts Vadoņa ozols. Pie Kazdangas tehnikuma iestādīti pat trīs ozoli: viens par godu Ulmanim, otrs – ģenerālim Balodim, bet trešais – zemkopības ministram Jānim Birzniekam. 1935. gadā pie Staburaga iestādītā birzs ar centrā esošo Vadoņa ozolu diemžēl nu jau ir zem ūdens kopā ar pašu Staburagu.

Vadoņa birzis

Tādas ir vairākas, tapušas pēc Ulmaņa aicinājuma apzaļumot Latviju. Viena atrodas Priekuļos, Raunas un Vecpiebalgas ceļu sazarojumā. Vēl viena – Subatē, kur to 1935. un 1936. gadā iestādījuši vietējie mazpulcēni.

Vadoņa parks

Siguldieši lietai piegāja nopietnāk un neaprobežojās tikai ar vienu vai pāris ozoliem, bet jaunus nosaukumus piešķīra diviem parkiem, jau 1934. gadā tiekot pie Vadoņa parka un 15. maija parka. Arī Rīgā bija 15. maija parks, bet Liepājā – 15. maija prospekts. Tikai likumsakarīgi, ka drīz vien daudzās Latvijas pilsētās parādījās arī Vadoņa ielas.

Vadoņa kalns

Cik nu Latvijā vispār to kalnu, taču Ulmanis bez savējā nepalika – 1934. gadā Aizputes pašpārvalde nolēma Misiņkalnu pārdēvēt par Vadoņa kalnu.