Viņas mūža loma bija sunītis Pifs. Bērnu prieka režisore - Leļļu teātra leģenda Vija Blūzma
“Vienmēr jāatceras, ka tie ir mazi cilvēki, kuriem tiek veidota izrāde,” žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā saka Latvijas Leļļu teātra režisore Vija Blūzma. Ja jūt, ka var aizrauties, viņa šo patiesību pieraksta uz sava eksemplāra malas, lai atgādinājums ir acu priekšā.
Iespējams, tāpēc katra viņas veidotā izrāde iegulst skatītāju sirdīs uz palikšanu. Nu jau daudzās paaudzēs.
Kurš katrs to nevar
Šis gads Vijai Blūzmai sācies neierasti – bez savām mājām centrā, kā viņa dēvē Leļļu teātra telpas. “Turpmāk man būs ārštata sadarbība ar teātri,” atklāj režisore. Kamēr viņas pēdējais veikums ar nosaukumu Skrību skrābu tvīt plunkš par mazā vardulēna Žeroma bailīgajiem piedzīvojumiem turpina iekarot gan bērnu, gan pieaugušo sirdis, Vija Blūzma jau lūko pēc jauna stāsta. Pie tā plānots strādāt nākamajā teātra sezonā, taču sagatavošanās darbi jāveic jau tagad, un pirmais no tiem – atrast un izlasīt uzvedamo materiālu grāmatā. Režisore pačukst, ka, iespējams, tā būs bērnu iemīļotā Kika Mika, taču laiks rādīs, vai tieši šī grāmatu varone tiks iedzīvināta uz Leļļu teātra skatuves. Savai sarunbiedrei saku, ka, šķiet, nav nevienas viņas režisētās izrādes, kura nebūtu guvusi skatītāju atzinību. Sarkangalvīte un vilks, Trīs sivēntiņi, Kiosks, Joka pēc alfabēts, Mazā pelēna piedzīvojumi, Runcis zābakos – tā ir tikai maza saujiņa no Vijas Blūzmas veikuma, kas iemantojusi skatītāju mīlestību. Režisore atzīst – kurš katrs nevar uztaisīt izrādi pašiem mazākajiem, kur nu vēl uz Leļļu teātra skatuves. “Mūsu režisoriem ir zināšanas, kā veidot izrādes pat divgadniekiem, bet ne katrs viesrežisors pratīs aizraut mazo skatītāju. Te ir citi noteikumi, kā tas darāms, citi akcenti, valoda, jāveido cita vide uz skatuves. Vārdos pat grūti ietērpt visu, kas nepieciešams, lai izrāde izdotos. Teātrī strādāju vairāk nekā 50 gadu, no tiem kā režisore – 30 gadus, un es jau intuitīvi zinu, kas nostrādās un kas ne. Ar bērniem, lai cik mazi viņi būtu, nav jāčubinās, bet jārunā skaidra, saprotama valoda. Domāju, es labi zinu, ko daru, jo ir liela pieredze. Liekot roku uz sirds, varu teikt – esmu savā vietā, esmu laimīga!”
Liktenīga nejaušība
Darbs Leļļu teātrī Vijai Blūzmai nebija ne sapnis, ne pat iecere. Režisore to dēvē par liktenīgu nejaušību. “Studēju filoloģiju, kad kursabiedrs man teica, lai joka pēc pamēģinu iestāties pirmajā Leļļu teātra studijā. Tas bija 1971. gads, studiju izveidoja un vadīja Tīna Hercberga. Šis kursabiedrs pats bija mēģinājis stāties aktieros, pat gājis sagatavošanas kursos, bet viņu neuzņēma, tāpēc iestājās filologos. Viņš bija izlasījis, ka tiek veidota pirmā Leļļu teātra studija, un bīdīja mani, lai pamēģinu. Pirms tam, šķiet, tādu izrādi tikai vienreiz biju redzējusi kādā kultūras namā, citādi vispār neko nezināju par šo jomu, pat nebiju interesējusies. Kursabiedrs mani pierunāja, ka būs interesanti, un es piekritu pamēģināt, bet ar norunu, ka viņš palīdzēs sagatavoties iestājpārbaudījumiem. Kopā piemeklējām man prozu, dzeju, fabulu – visu labi samācījos, satrenējos, un mani uzņēma. Tagad varu teikt, ka esmu patiešām laimīga par šo likteņa pavērsienu.”
Visu sarunu ar Viju Blūzmu, kurā viņa stāsta par mūža lomu, atveidojot sunīti Pifu, mājām teātrī un ceļu uz bērnu sirdīm, lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā numurā, kas no 23. janvāra nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
