Uz Latvijas ceļiem parādās unikāla autokafejnīca: vēsturiska virtuve uz riteņiem
Pirms 70 gadiem uz Latvijas ceļiem parādījās neierasts transportlīdzeklis – Austrijā ražots autobuss, kurš vilka slēgtu piekabi. Tā bija autokafejnīca, kuras pirmajā vagonā strādāja oficianti un pavāri, bet piekabē tā vilka vagonu, kurā bija gan mobilā dīzeļelektrostacija, gan saldēšanas iekārta, gan viss cits pilnvērtīga restorāna darbam nepieciešamais aprīkojums.
Par šo tehnikas brīnumu 1956. gada sākumā rakstīja gan prese, gan tika uzņemts sižets kinožurnālā “Padomju Latvija”. 1956. gads iezīmējās ar jaunām atpūtas un brīvā laika pavadīšanas iespējam, Piemēram, darba nedēļa tika saīsināta no sešām uz piecām darba dienām un Mežaparkā atklāja Bērnu dzelzceļu. Un, protams, tiem, kuri devās atpūsties kaut kur tālāk no pilsētas dunas, vajadzēja arī ko ēst. Un tad nu viņiem sekoja autokafejnīca, par kuru 1956. gada februārī rakstīja žurnāls “Zvaigzne”:
“Nesen rīdzinieku uzmanību piesaistīja neparasta izskata autobuss, pa kura plašajiem logiem varēja redzēt dažādus niķelētus un svaigi krāsotus virtuves piederumus. Pie autobusa bija piekabināts nedaudz mazāks vagons. Autobuss-kafejnīca iegādāts Austrijā.
Rīgas pilsētā tas devās dažos izmēģinājuma braucienos. Autobusa karosērijā iekārtota virtuve ar četrvietu elektrisko plīti un cepeškrāsni, elektrisko kafijas vārāmo (tas darbojas automātiski), lielisku augļu sulu spiedi, ierīci gāzētā ūdens pagatavošanai un citu.
Piekabināmajā vagonā atrodas 30 kilovatu lielas jaudas dizeļelektrostaclja, kas piegādā strāvu virtuves darbu veikšanai, kā ari piekabē iekārtotajai saldētavai, kurā var novietot līdz 750 kg dažādu produktu. Piekabē iekārtota arī tvertne 350 litriem ūdens. Autokafejnīca radioficēta, apgādāta ar gaisa sasildīšanas un atvēsināšanas ierīcēm.
LTV raidījums “Post scriptum” (sižets par autokafejnīcu no 3.50 min.):
Protams, visas savas priekšrocības tā parādīs vasarā - Siguldas krāšņajās vietās, Rīgas Jūrmalā, Mežaparkā un citur, kur vien aizvilinās autoceļi. Tad zem brezenta teltenes būs izvietoti desmit galdiņi, katrs četrām personām, un oficiante varēs piedāvāt zaļumniekiem karstas brokastis, pusdienas un vakariņas.”
Senās preses publikācijas liecina, ka pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū šādas autokafejnīcas, kas bija ražotas Austrijas automobiļu rūpnīcā (OAF, “Osterreichische Automobil-Fabrik”), Padomju Savienība bija iepirkusi vairumā, un tās ēdināja cilvēkus arī citās PSRS lielpilsētās, piemēram, Ļeņingradā (tagad – Sanktpēterburgā).
Kaut sākotnēji autokafejnīca tika skaļi reklamēta, pēc kāda laika par to vairs nekas nebija dzirdams. Tomēr tā izsalkušos ēdināja vairākus gadus. Zināms, ka pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā tā apkalpoja Pļaviņu HES celtniekus.
