Latvijas noslēpumi: autobūves pionieris Augusts Krastiņš

Liepājas kalēja dēls Augusts Krastiņš lielo iespēju zemē – Amerikas Savienotajās Valstīs – ieradās 1892. gadā un apmetās Klīvlendā. Tolaik viņam bija 31 gads un pieredze mehāniķa darbā, gūta Inčukalna muižā pie barona fon Volfa. Jaunajā mājvietā Krastiņš ar lielu enerģiju ķērās pie dažādiem tehniskiem projektiem, patentējot vairākus risinājumus, tostarp ugunsdzēsības signalizācijas ierīci mājām un spiediena regulatoru saldēšanas ierīcēm. Bet 20. gadsimta sākumā uzņēmīgais latvietis ķērās pie kaut kā lielāka – viņš nolēma uzbūvēt pats savu automobili.

Pati par sevi šī ideja nebija īpaši oriģināla. Autobūves rītausmā savu spēkratu būvēt mēģināja simtiem mehāniķu – gan veiksmīgi, gan arī ne pārāk. Arī Klīvlendā bez Krastiņa to mēģināja darīt vēl pāris desmiti censoņu. Taču salīdzinājumā ar viņiem latvietim bija divas priekšrocības. Pirmā – viņš bija patiešām talantīgs inženieris. Otrā – Krastiņam bija izdevies pārliecināt pāris lielas korporācijas investēt savā uzņēmumā. Tādēļ jaundibinātās "Krastin Automobile Manufacturing Company" pamatkapitāls bija tiem laikiem iespaidīgs – 200 tūkstoši dolāru. Salīdzinājumam – apmēram tajā pašā laikā dibinātās Henrija Forda autobūves kompānijas pamatkapitāls bija vairāk nekā trīs reizes mazāks – tikai 60 tūkstoši dolāru.
Sāka Krastiņš sparīgi.

Jau pirmajā kompānijas darbības gadā bija uzbūvēts automobiļa prototips, bet 1902. gadā latvietis bija gatavs sākt ražot mašīnas pārdošanai. 1903. gadā bija radīts jauns auto modelis, kas izpelnījās labas atsauksmes presē. Likās, ka nu tik maisam būs gals vaļā, jo Krastiņš bija gatavs ražot ap tūkstoti mašīnu gadā, bet visu iznīcināja 1903. gadā viņa darbnīcā notikušais ugunsgrēks. Darbnīca nebija apdrošināta, turklāt uzņēmums bija iekūlies nodokļu parādos, tādēļ pārējie akcionāri no Krastiņa novērsās, un ar to pašu skaistais biznesa projekts bija cauri.

Pats latvietis autobūves nozarē tā arī nekad vairs nedarbojās. Edvīna Liepiņa un Andra Biedriņa pētījumā "Augusts Krastiņš un viņa automobilis" minēts, ka latvietis piedzīvojis vēl vienu biznesa neveiksmi, nodibinot uzņēmumu, kas specializējās telegrāfa sistēmu attīstīšanā. Pēc tam Krastiņš strādāja vairākās kompānijās, konstruējot un modernizējot dažādas iekārtas, un patentēja virkni dažādu iekārtu. Mira viņš Klīvlendā 1942. gadā.

Visai intriģējošs liekas jautājums, vai Krastiņam būtu izdevies kļūt par lielu autorūpnieku, ja nebūtu nelaimīgā ugunsgrēka. Auto speciālisti sliecas domāt, ka diez vai. Lielākā problēma bija tā, ka Krastiņa konstruētie automobiļi bija diezgan sarežģīti un nebūt ne lēti. Henrija Forda piegājiens bija pavisam pretējs: viņš automobili centās būvēt pēc iespējas vienkāršāku un lētāku, visu lieko nometot nost. Tā tad arī izrādījās veiksmes recepte.

Turklāt Krastiņš nebūt nebija vienīgais autobūves aizsācējs, kurš cieta neveiksmi, – tajā pašā Klīvlendā gadsimta pirmajā desmitgadē izputēja vairāk nekā trīsdesmit līdzīgi uzņēmumi. Taču, lai vai kā, viņš bija pirmais latvietis, kurš uzbūvējis automobili.

Vienīgais auto

Krastiņa uzņēmums paspēja izgatavot uz vienas rokas pirkstiem skaitāmus automobiļus, no kuriem līdz mūsdienām izdzīvojis tikai viens. Tas līdz pagājušā gada septiņdesmitajiem gadiem stāvēja Amerikā pamests kādā šķūnī, līdz 1976. gadā parādījās senlietu izsolē, kur gan neviens to nenopirka. Taču mazliet vēlāk to iegādājās kāds kolekcionārs, kurš tad iespēju robežās mēģināja mašīnu atjaunot, bet 1991. gadā pārdeva seno spēkratu restauratoram Peteram Kunanam Minesotā. Tad automobilim uz pēdām nāca Latvijas Antīko automobiļu kluba biedri, bet tikmēr "Krastin" jau bija pārdots kādam auto kolekcionāram Nebraskā. Pēc četrus gadus ilgām sarunām automobili izdevās nopirkt, un tas atceļoja uz Rīgu, kur tika kapitāli restaurēts. 2016. gadā restaurētais pasaulē vienīgais "Krastin" automobilis ieguva galveno balvu prestižajā Braitonas autobraucienā, kur piedalās tikai līdz 1905. gadam ražoti spēkrati.