Daugavpils svin 750. jubileju. Interesanti fakti par pilsētu un zīmīgi notikumi

Pilsētai bijuši vairāki nosaukumi: Dinaburga (1275–1656; 1667– 1893), Borisogļebova (1656–1667), Dvinska (1893–1920), bet kopš 1920. gada pēc Latgales atbrīvošanas no lieliniekiem – Daugavpils.

Daugavpili gribēja nosaukt Raiņa vārdā

Interesanti, ka pilsētas nosaukums pirmās brīvvalsts laikā, kad pie teikšanas Latvijā bija sociāldemokrāti, varēja vēlreiz mainīties. Par to pirms pāris nedēļām laikrakstā “Latgales Laiks” atgādināja literatūrzinātnieks un rakstnieks, Latgales kultūrvēstures pētnieks Valentīns Lukaševičs: “Nezinu, vai tā ir patiesība, bet no viena literatūrzinātnieka dzirdēju – kad 1929. gadā nomira Rainis, sociāldemokrāti rosināja kādu pilsētu Latvijā pārsaukt Raiņa vārdā. Piemērs bija – 1926. gadā Sasmaku pārdēvēja par Valdemārpili, godinot Krišjāņa Valdemāra piemiņu. Sociāldemokrāti maz cerēja, ka šī iecere izdosies, bet vismaz kuluāros sprieda, ka Daugavpils varētu būt Raiņpils.”

Un tam bija arī loģisks pamatojums, jo Grīvā (tagadējā Daugavpils apkaime Daugavas kreisajā krastā, ko pilsētai pievienoja 1953. gadā; līdz tam tā bija atsevišķa pilsēta) pagāja Raiņa jeb Jāņa Pliekšāna (1865–1929) pusaudža gadi. Tur viņš Grīvas Vācu skolā ieguva izglītību, kura viņam tālāk atļāva mācīties Rīgā.

Pagājušā gada rudenī, Raiņa dzimšanas dienā 11. septembrī, Daugavas kreisajā krastā īsi pirms pilsētas jubilejas gada atkal tika iemūžināts Raiņa devums un piemiņa – bijušās Daugavpils 6. pamatskolas ēkā Grīvā, kurā savulaik zināšanas apguva Rainis, vēra durvis jauna kultūrvieta, Raiņa centrs, kas darbojas Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja paspārnē.
 
Raiņa vārds pilsētā ir jāsaglabā, šī vēsturiskā ēka, kurā ir mācījušies tik daudzi izcili cilvēki, tajā skaitā arī Rainis, turpinās savu dzīvi gan kā kultūras centrs, gan kā izglītības un sabiedriskais centrs, centra atklāšanā norādīja Daugavpils dome.

Muzeja ekspozīcija

“Daugavpils 750 gadu jubileja ir liels notikums, un pilsētas vēsture ir gara un sena. Mēs gribam uzsvērt mūsu ekspozīciju par Daugavpils novada kultūrvēsturi, kuru piedāvājam apskatīt apmeklētājiem. Pastāvīgā ekspozīcija “Daugavpils novada kultūrvēsture” stāsta par pilsētas vēsturi no devītās tūkstošgades pirms mūsu ēras līdz pat pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumam. Ekspozīcija ir ļoti plaša un izvietota vairākās zālēs, tā ir bagāta ar priekšmetiem. Katram priekšmetam ir savs stāsts, un viss tas ir saistīts ar mūsu pilsētu, tās dažādiem vēstures posmiem, cilvēkiem un sabiedrību kopumā,” Jauns.lv teic Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzeja Kultūrvēstures departamenta vadītāja Ineta Janovska.

Daugavpils vēsture nosaka arī pilsētas tagadni. Joprojām pilsētas attīstības nozīmīgākais faktors ir ģeogrāfiskais stāvoklis. Daugavpils ir liels dzelzceļa mezgls, kas veicina arī rūpniecības attīstību. Pilsētā darbojas vairāki lieli metālapstrādes uzņēmumi, attīstīta ir pārtikas un vieglā rūpniecība. Aktīvi darbojas vidējā un mazā biznesa sektors. Pateicoties Daugavpils universitātei, 1988. gadā atjaunotajam teātrim, kā arī dažādu kultūrnacionālu biedrību darbībai, un ne tikai, Daugavpils ir kļuvusi par nozīmīgu Latgales kultūras un izglītības centru.

Austrumu Jeruzaleme un Baznīcu kalns

Viena no Daugavpils dominantēm, kura iezīmē pilsētas unikalitāti un savdabību un kuru iesaka apmeklēt pilsētas viesiem, ir Baznīcu kalns. Tas atrodas pilsētas apkaimē, ko sauc par Jaunbūvi. 19. un 20. gadsimtu mijā, palielinoties pilsētas iedzīvotāju skaitam, pieauga arī lielāko konfesiju draudžu locekļu skaits, un radās nepieciešamība šajā pilsētas rajonā celt dažādu konfesiju dievnamus.
 
Pirmo 1893. gadā uzcēla Mārtiņa Lutera katedrāli (18. novembra ielā 66), 1905. gadā netālu tika uzbūvētas Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca (Andreja Pumpura ielā 11a) un Svētā Borisa un Gļeba pareizticīgo katedrāle (Tautas ielā 2), bet 1928. gadā – 1. Vecticībnieku kopienas lūgšanu nams (Puškina ielā 16a).

Jaunbūvi šķērsoja Pēterburgas–Varšavas maģistrāle, kuru pilsētas robežās sauca par Šosejas ielu (tagadējā 18. novembra iela), kas sadalīja rajonu divās daļās. Tādējādi vienā maģistrāles pusē atrodas katoļu un luterāņu, otrā – pareizticīgo un vecticībnieku dievnami.

Dievnami kļuva ne tikai par Jaunbūves garīgo centru, bet arī par apkaimes arhitektonisko dominanti. Katras konfesijas dievnams ienes savdabīgus vaibstus pilsētas panorāmā ar savu arhitektūras stilu daudzveidību – sākot ar baroku un neogotiku, līdz pat bizantiešu stilam.

Vēl zīmīgi ir tas, ka vecticībnieki Daugavpili mēdz dēvēt par “Austrumu Jeruzalemi”, jo šī ir viena no pasaules pilsētām, kurā ir ievērojams vecticībnieku dievnamu skaits (tagad tur ir seši vecticībnieku kopienas lūgšanu nami). Daugavpils un tās apkārtne jau kopš 18.–19. gadsimta bija nozīmīgs vecticībnieku centrs, kurā patvērumu no vajāšanām Krievijas impērijas centrā meklēja tur nīdētie “ticības šķeltnieki”.

Daugavpils gadaskaitļos

1275. gads: Livonijas ordeņa mestrs uzceļ Daugavpils cietoksni. Šis gads tiek uzskatīts par pilsētas dibināšanas gadu;

1582. gads: Pēc Livonijas kara Daugavpils nonāk Polijas–Lietuvas kopvalsts sastāvā, kļūstot par svarīgu militāru un administratīvu centru;

1621. gads: zviedru karaspēks ieņem Dinaburgu poļu–zviedru kara laikā;

1656. gads: pēc ilgstošām cīņām pilsēta atgriežas Polijas–Lietuvas kontrolē;

1772. gads: Pirmā Polijas dalīšana; Daugavpils nonāk Krievijas impērijas sastāvā un 1893. gadā tiek pārnosaukta par Dvinsku;

19. gadsimta beigas–20. gadsimta sākums: pilsēta kļūst par nozīmīgu dzelzceļa mezglu, kas veicina rūpniecības un iedzīvotāju skaita pieaugumu;

1920. gadi: pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības pasludināšanas Daugavpils nonāk Latvijas Republikas sastāvā. Neatkarības kara laikā 1920. gada 3. janvārī Daugavpils tiek atbrīvota no lieliniekiem;

1940. gads: sākas padomju okupācija;

1941.–1944. gads: Daugavpils ir vācu okupācijas zonā. Otrajā pasaules karā Daugavpils bija viena no visvairāk izpostītajām Latvijas pilsētām, 1944. gadā šeit notika kaujas starp padomju un vācu karaspēku;

1944. gads: vācu okupāciju nomaina padomju okupācija, un pilsēta pakāpeniski tiek industrializēta;

1991. gads: Latvijas neatkarības atjaunošana, Daugavpils un visa Latvija kļūst brīva no okupācijas režīmiem.

Raksts tapis sadarbībā ar