Daugavpilī 1. jūnijā - Latgales Dziesmu svētku Lielkoncerts: latgaliskā spīta vēsture un mūsdienas

Vēstures avoti liecina, ka līdz Otrajam pasaules karam ir notikuši pieci Latgales novada dziesmu svētki – 1925., 1929., 1935., 1936. un 1940. gadā. Pirmie bija Latgales jaunatnes dziesmu svētki Rēzeknē 1925. gada 17. un 18. maijā, kurus dēvē arī par Pirmajiem Latgales dziesmu svētkiem, II Latgales dziesmu svētki notika 1929. gada 2. jūnijā “Union” parka estrādē Daugavpilī (mūsdienās iepretim Dubrovina parkam, skvērā pie ugunsdzēsēju depo), un tie bija pirmie lielie dziesmu svētki Daugavpilī. 1935. gada 29. un 30. maijā Rēzeknē notika 3. Latgales dziesmu svētki, kas bija veltīti Latgales atbrīvošanas 15. gadadienai. 1936. gada 15. maijā Daugavpilī, Čerepovas sporta laukumā pirmo reizi notika Daugavpils novada dziesmu svētki, ko sauc par 4. Latgales dziesmu svētkiem. 1940. gada 15. un 16. jūnijā Daugavpils Stropu estrādē notika V Latgales dziesmu svētki, kas bija pēdējie Dziesmu svētki pirms Latvijas neatkarības zaudēšanas.

Turpmākie gadi nāca ar daudzām pārmaiņām visas valsts ļaužu dzīvē. Interesanti, ka Dziesmu svētki Latgalē tika organizēti arī Otrā pasaules kara laikā. Tie notika 1943. gada 2. jūlijā Daugavpilī un hronoloģiski datēti kā sestie. No padomju okupācijas perioda nozīmīgākie bija 1959. gada VII Latgales Dziesmu svētki Daugavpilī Stropu estrādē. Spilgts un paliekošs notikums Latgales kultūras dzīvē bija atjaunotās Latvijas pirmie dziesmu svētki - VIII Latgales dziesmu svētki 1990. gada 26. un 27. maijā, kuri arī notika Daugavpilī. Dziesmu svētku tradīcija Latgalē tika turpināta arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Turpmākie svētki notika Balvos (1995. un 2002. gadā), Viļānos (1997. gadā) un Daugavpilī – (2005., 2010. un 2015. gadā). Tika nolemts Latgales Dziesmu svētkus rīkot reizi piecos gados, bet 2020. gadā tie kovidpandēmijas dēļ izpalika. Tādēļ šogad pēc desmit gadu pārtraukuma Latgales Dziesmu svētki atkal atgriežas Daugavpilī.

Latgaliešu dziesmas sudrabotie spārni

Latgaliešu dzejniece Anna Rancāne raksta: “Pirmajos Vispārējos latviešu dziedāšanas svētkos Rīgā, 1873. gadā, vēl nebija dziedātāju balsu no Latgales. Toreizējās Vitebskas guberņas latviešiem biedrošanās un koru dibināšanas brīvība tika liegta. Tikai trešajos svētkos, 1888. gadā, dalībnieku sarakstā parādās koris no Krustpils. Vēl pēc diviem gadu desmitiem, piektajos dziedāšanas svētkos, pievienojas dziedātāji no Rēzeknes un Daugavpils. 1926. gadā, jau neatkarīgajā Latvijas valstī, vēl arvien dziesmu svētku kartē Latgale iezīmējas kā balts plankums, tikai ar septiņiem koru kolektīviem. Laikam jau tāpēc tik nozīmīgi tautai bija pirmie lielie Latgales dziesmu svētki Daugavpils jaunajā Stropu estrādē, kurā savas balsis apvienoja vairāki tūkstoši dziedātāju no visas Latgales. Viņu sanestā dziesmu medus pietiek visiem piecdesmit nebrīves gadiem, jo arī tad dziesma nebeidza skanēt, starp svešo, uzspiesto, spītīgi saglabājot arī savējo, latvisko stīgu. 1990. gadā, Daugavpilī, tajā pašā Stropu estrādē, vienā kopkorī atkal apvienojās tautas sāpes un ilgas. “Aiz azara bolti bārzi, sudobreņa lapeņom...” - diriģentes Terēzes Brokas rokas pacēlās kā divi sudraboti spārni, lai atkal paceltu dziesmu gaisā kā cīruli debesīs.”

Latgales dziesmotais kods

Latgales kopdziedāšanas svētku pirmsākumi meklējami 20. gadsimta sākumā, kad latgaliešu nacionālā pašapziņa sāka strauji attīstīties līdzās vispārējām latviešu tautas atmodas vēsmām. Pirmskara laikā Latgalē norisinājās vairāki reģionālie dziesmu svētki, kuros piedalījās ne tikai kori, bet arī folkloras kopas un orķestri. Tie bija cieši saistīti ar katolisko garīgumu, kas Latgales kultūrā spēlēja (un joprojām spēlē) nozīmīgu lomu. Padomju okupācijas laikā Latgales kopdziedāšanas svētki turpinājās, taču tie tika ideoloģiski pārveidoti, akcentējot padomju varas tēlus un simbolus, vienlaikus cenšoties saglabāt tradicionālās dziedāšanas formas. Tomēr arī okupācijas laikā Latgales dziesmu svētki kļuva par noturīgas kultūras tradīcijas simbolu, pateicoties vietējo kultūras darbinieku centieniem saglabāt latgaliešu muzikālo mantojumu. Nereti zem padomju propagandas aizsega tajos izdevās iekļaut latgaliešu tautasdziesmas un pat garīgās dziesmas, tādējādi saglabājot saikni ar senajām vērtībām.

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā Latgales dziesmu svētki ieguva jaunu idejisko uzplaukumu kā nacionālās un reģionālās identitātes apliecinājums. Latgaliešu valodas, mūzikas un vēstures nozīme tika no jauna uzsvērta, un svētki kļuva par Atmodas kustības sastāvdaļu. Mūsdienās Latgales kopdziedāšanas svētki pulcē simtiem koru, folkloras kopu un orķestru no visas Latgales un arī citiem Latvijas novadiem. Tie notikuši Rēzeknē, Daugavpilī un citās lielākajās Latgales pilsētās, bet kopš 2005. gada tiek rīkoti Daugavpilī. Latgales dziesmu svētki ir vairāk nekā muzikāls notikums - dziesma ir kļuvusi par Latgales kodu, kas nes līdzi gan pagātni, gan nākotnes cerību.

Muzikologs Ēvalds Daugulis savā darbā “Latgales dziesmu svētki: hronoloģiskais aspekts” Mūzikas akadēmijas Rakstos raksta: “Mūsdienu muzikologu atklājumi lēni sasniedz sabiedrību un ne pārāk daudz ietekmē tās apziņu par mūzikas vēstures procesiem. To varam attiecināt arī uz Latgales dziesmu svētku hronoloģiju. Pagaidām Latgales dziesmu svētkiem nav konsekventas un vienotas numerācijas. 

Skaudrie dziesmu svētki

Runājot par Latgales Dziesmu svētkiem, protams, visvairāk aizdomājamies par 1940. gada Dziesmu svētkiem 15. un 16. jūnijā, kuri norisinājās vienlaikus ar Latvijas okupāciju. Toreiz gan svētku dalībnieki, gan publika asarām acīs trīs reizes pēc kārtas nodziedāja “Dievs, svētī Latviju!”, kas izvērtās par neaizmirstami emocionālu tautas vienotības mirkli.

1940. gada jūnijā Stropu estrādē Latgales dziesmu svētkos piedalījās vairāk nekā 11 000 dziedātāju un 98 500 skatītāji. Pasākumus apmeklēja valdības seši ministri. Svētki noslēdzās 16. jūnijā, īsi pirms Sarkanās armijas ienākšanas Latvijā. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis Daugavpili neapmeklēja, jo veidojās saspīlēta Latvijas iekšpolitiskā un ārpolitiskā situācija. Tā vietā svētku dalībnieki noklausījās Kārļa Ulmaņa uzrunu radiofonā.

Speciāli šiem svētkiem tika izbūvēta jauna estrāde Stropu mežā pie Daugavpils. Vienības nama koncertzālē notika tautastērpu godalgošanas akts. 16. jūnijā sākās gājiens uz svētku estrādi. Pie goda vārtiem, kas bija izveidoti no trīs sarkanbaltsarkanu karogu pāriem un zaļām vītnēm, goda viesus iznāca sagaidīt Latgales Dziesmu svētku rīcības komitejas prezidijs. Abās pusēs ceļam bija sastājušies arī visu Austrumlatvijas pilsētu un pagastu vecākie.

Šos svētkus ļoti labi atceras daugavpiliete Natālija Seņkova, kura uz svētkiem bija devusies kopā ar savu tēti, būdama deviņus gadus veca meitene. Nostājušies vienā estrādes malā, abi vērojuši svētku gājienu un koristu došanos uz savām vietām uz estrādes. Bijusi skaista saulaina diena, svētkos sapulcējies ļoti daudz cilvēku. “Dziesmusvētki pilsētai bija ļoti svinīgs notikums. Pilsēta gatavojās. Toreiz reti kuram bija automašīna, cilvēki brauca ar līnijdroškām. Netālu no estrādes tika izveidots liels stāvlaukums zirgu pajūgiem, ar kuriem skatītāji bija sabraukuši uz svētkiem. Estrādē bija nelielas būdiņas, kurās tirgoja alu. Kad atnācām, gājiens jau bija sācies. Man atmiņā palicis viens puisis, kas gāja garām melnos hromādas zābakos, tie bija uzspodrināti un laistījās,” viņa stāsta pašvaldības portālam augsdaugava.lv. Tēvs devies pēc alus un piekodinājis meitu stāvēt uz vietas. Gājiens beidzās, Natālijai apnika gaidīt, devusies meklēt tēvu, taču viens otru pazaudējuši, tāpēc pēc laika viena devusies kājām uz mājām. Kamēr maldījusies tēva meklējumos, dzirdējusi uz estrādes skanam latviešu tautas dziesmas.

Nākamajā dienā pa toreizējo Šosejas ielu (tagad 18. novembra iela) gāja krievu karavīru kolonas, mazā Natālija ar bērniem skrējusi skatīties šo gājienu. Neviens karavīrus te negaidīja un nezināja par viņu ierašanos. Tajā pat dienā nošāvies kāds Latvijas armijas virsnieks ar savu sievu, kuri dzīvoja sarkanu ķieģeļu mājā šajā ielā. “Tā bija sensācija, mēs ar bērniem ielavījāmies pa vārtiem viņu dzīvoklī un redzējām abus zārkus, izskatījās biedējoši. Viņi noteikti zināja, ka tiks represēti vai nogalināti.”

Padomju okupācijas laikā 1950. gada jūlijā jau tika rīkoti Grīvas dziesmu svētki, bet 1970. gadā trimdā, Toronto (Kanāda) notika Pirmie Latgaļu dziesmu svētki. 1990. gadā Stropos atsākās atjaunotās Latvijas dziesmu svētki. 1990. gadā Latgales novada dziesmu svētki notika neilgi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas - 26. un 27. maijā Terēzes Brokas vadībā. Svētku priekšvakarā notika dievkalpojums un garīgās mūzikas koncerts Romas katoļu Svētā Pētera baznīcā. Svētku izskaņā Stropu estrādē dziedātāju skaits bija vairāk nekā astoņi tūkstoši. Milzīgu sajūsmu izsauca toreizējā Latvijas Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova runa, daļu no kuras viņš teica latgaliski. Pēc svētku dalībnieku atmiņām “Gorbunovs savā runā bija ļoti piesardzīgs. Viņš teica, ka apsveic šo pasākumu un ka tas it kā sasaucas ar 1940. gada notikumiem”.

Kārlis Ulmanis: “Man patiesi žēl…”

1940. gada jūnijā - laikā, kad uz Latvijas robežas norisinājās dramatiski notikumi Valsts prezidents Kārlis Ulmanis palika Rīgā un viņš Latgales Dziesmu svētku dalībniekus uzrunāja pa radio. Viņš teica:

“Starptautisko notikumu straujums šajā nedēļā ir pārsniedzis visu, ko mēs līdz šim bijām piedzīvojuši. Šāds stāvoklis prasa manu klātbūtni Rīgā un es ceru, ka jūs visi to arī sapratīsiet. Man patiesi žēl, ka nevaru personīgi piedalīties lielajos Latgales svētkos un būt ar jums kopā jūsu priekā un sajūsmā.

Arvien, kad es runāju Latgalē, es esmu pieminējis Latgales svarīgo ģeogrāfisko stāvokli mūsu valstī. Daugavpils ir Daugavas sargs, un Latgale tieši robežo ar mūsu lielo austrumu kaimiņu, ar kuru mūs saista ārkārtīgi svarīgas kopīgas intereses. Tas zīmējas uz mūsu un Padomju Savienības drošību un prasa vispirmā kārtā savstarpēju uzticību. Pie tā jāstrādā mums visiem, tiklab valdībai, kā arī iedzīvotājiem; un te arī Latgalei, tās stāvokļa dēļ, piekrīt svarīga loma. (..)

Es uzrunāju jūs atzinības pilnā cieņā un godbijībā, kā to pelna strādīga, enerģiska, svēta ideālisma iedvesmota cilts, kas to jo redzami pierādījusi pēdējos gados, bet kas bijusi ilgas, senas vēstures nesēja un iznesēja, tautas garīgā spēka glabātāja un saglabātāja, kuras ceļš ir gājis lejā un kalnos, saules spožumā un zem tumšiem padebešiem, lai beidzot atkal sāktos kalnā kāpšana, kas nu tagad lai vairs neapstātos.

Spilgts izpaudums šai rosībai un attīstībai ir šodien sarīkotie Latgales dziesmu svētki, kad, Daugavas krastā sveicienus nesdami, satiekas ar daugaviešiem vīri un sievas no Rēzeknes, Ludzas, Abrenes, Aglonas, Jersikas, Rīgas un visiem pārējiem Latvijas novadiem, lai stiprinātu un paplašinātu pamatus vienprātībai, saderībai, sadarbībai un tautas vienībai.”

Svētdien, 1. jūnijā, pulksten 17:00 – Latgales Dziesmu svētku Lielkoncerts “Dod man spēku!” notiks Stropu estrādē.

Raksts tapis sadarbībā ar