Starp brīnumu un dvēseles sāpēm - Kristīne Opolais par krīzi, kas viņai varēja maksāt karjeru

Kristīne Opolais ir viena no starptautiski pazīstamākajām Latvijas operdziedātājām. Viņas balsi slavē pasaules opernami, taču pati māksliniece uzsver – vissvarīgākais ir palikt uzticīgai sev, savai attīstībai un ģimenei. Šajā sarunā viņa atklāti stāsta par Andreja Žagara nozīmi viņas dzīvē, par dramatisko cīņu ar balsi Nāras iestudējuma laikā, kā arī par to, kā ir būt mammai, kura mēģina savienot pasaules skatuves un mājas sajūtu.

Kristīne, vai atceries to vakaru, kad, vēl būdama operas kora māksliniece, pirmoreiz spēri soli uz skatuves Mizetes lomā Pučīni operā Bohēma?

Skudriņas pārskrien pār kauliem, atceros, atceros... Es gan nespēju atsaukt atmiņā, vai  toreiz biju uztraukusies. Es biju tādā badā pēc būšanas uz skatuves, ka jaunības maksimālismā biju pārliecināta – viss notiek, kā nākas. Es biju gatava dzīvot operā, man  tas viss bija interesanti. Sapņoju par solistes karjeru, jau būdama korī. Man šķiet, ka tagad uztraukums pirms uzstāšanās ir spēcīgāks nekā toreiz, jo tu apzinies atbildību. Pirmās lomas bija tikai gribēšana uzstāties uz skatuves, vienalga, kādā tēlā. Redzu un saprotu, kā tagad jūtas jaunie dziedātāji, viņi nebaidās ne no kā, viņi iet uz priekšu. Ar gadiem daudz kas mainās – mēs piedzīvojam ne tikai triumfus, bet arī neveiksmes. Mēs paliekam mierīgāki, saprotam sevi, ieklausāmies sevī, izvērtējam riskus, mākam mazliet paslinkot, jo dzīve ir viena un nevajag visu atdot darbam. Bet, kad esi jauns, tu gribi tikai izpausties darbā un mesties iekšā ar lielu kaisli. Es, starp citu, nevaru pat citu vārdu piemeklēt. Es trīcēju no satraukuma, un, ja pavisam atklāti, tad pirmajās reizēs, kad dziedāju savu pirmo Mizeti un citas lomas uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, mani pārņēma vienīgā doma – cik ļoti es vēlos dziedāt. Katru reizi, kad atveidoju Mizeti vai citas varones, es savās domās jau biju lielajās pasaules skatuvēs – redzēju sevi dziedam La Scala un Metropoles operā. Tāpēc es vienmēr saku – vajag sapņot un ticēt,  ka tev viss izdosies. Tas ir kā tunelis, un tu redzi tikai to gaismu – skatuvi. Tāpēc es gāju uz priekšu tieši ar šo kaisli, ticību sev un liktenim.

Bērnība… Vai jau tolaik grozījies pie spoguļa un dziedāji?

Jā, vienīgais – man rokā vienmēr bija dezodoranta vai matu lakas flakons, ko biju no mammas paķērusi. Es dziedāju tā, it kā rokās turētu mikrofonu, – tikai ne operārijas, bet populārus hitus, sākot no Madonnas un Selīnas Dionas līdz pat Tīnai Tērnerei. Jo patiesībā tajā laikā vairāk sapņoju kļūt par kino aktrisi. Bet mammas sapnis bija, ka man jākļūst par operdziedātāju. Vispār man pat nebija spoguļa – priekšā bija tukša siena, un es iztēlojos, ka esmu uz skatuves. Vizualizācijas bija ļoti spilgtas. Mamma savulaik gribēja kļūt par operdziedātāju, tāpēc viņa vēlējās mani virzīt akadēmiskās dziedāšanas virzienā. Man tā bija īsta traģēdija, jo, cik atceros, man jau bija plāns doties uz Holivudu. Mamma toreiz pateica: meitiņ, sāksim ar Rīgu un Mūzikas akadēmiju, un tad jau redzēs… Viņa patiešām uzstāja, ka jābrauc uz Rīgu, lai mani noklausās profesore Regīna Frinberga. Tā arī notika. Bet, lai cik ilgs laiks tagad būtu pagājis, tā aktrises ēna visu laiku ir klātesoša. Vienmēr, kad esmu uz skatuves, dziedot kādu no lomām, kādā brīdī nodomāju, ka dziedāšana mazliet traucē manām aktrises izpausmēm. Tēla veidošana uz skatuves man vienmēr ir visinteresantākais process. Tieši tas, ka varu visu laiku ar jaunām atziņām papildināt un slīpēt savu tēlu, mani joprojām tur šajā profesijā – iespēja izdzīvot citas dzīves uz skatuves. Iespējams, ka tā realitāte man nemaz tik ļoti nepatīk.

Pučīni Mizete ir tava asinsrite, bet Dvoržāka Nāra – tava dvēsele.

Es joprojām izvēlos Pučīni, jo Verdi ieliek rāmjos, tāpat arī Mocarts. Es Pučīni mūzikā jūtos ļoti organiski, un ir sajūta, ka tā ir man asinīs. Citi komponisti man it kā jāpielāgo, kaut kur kaut kas jāpāršuj, jāpiegriež – līdzībās runājot... Bet Dvoržāka Nāra atkal ir pavisam kas cits, kā daļa no manis, bet arī it kā no citas pasaules. Un es ticu tam, ka mums visiem ir bijušas vairākas dzīves, ka tā, ko dzīvojam, nav vienīgā. Varbūt esmu kādā iepriekšējā dzīvē bijusi saistīta ar šo mūziku vai čehu kultūru, bet es tiešām varu teikt, ka šis tēls dzīvo manā dvēselē.

Tā kā man ļoti patīk tēlot, manā pirmajā Dvoržāka Nāras iestudējumā paveicās ar režisoru – izcilo Martinu Kušeju. Man vispār ir veicies ar režisoriem, kuri mani veidojuši un attīstījuši kā mākslinieci, sākot jau ar Andreju Žagaru, kurš faktiski mani atrada, pamanot korī. Bet, atgriežoties pie Nāras stāsta, Bavārijas Valsts operas iestudējuma laikā pārdzīvoju veselu drāmu, jo pazaudēju balsi trīs dienas pēc mēģinājumu sākuma. Atceros, ka visu mēģinājumu periodu man bija fiziskas sāpes, jo tika konstatēts ļoti smags balss saišu vīruss, un ārsts izteica lielas šaubas, vai līdz pirmizrādei balss pilnībā atgriezīsies, jo balss saites bija ļoti apdraudētā stāvoklī. Es viņam toreiz teicu, ka man ir palikušas trīs nedēļas līdz pirmizrādei. Viņš nogrozīja galvu un sacīja – nu tad ticiet brīnumam... bet sarunājām satikties atkal pēc nedēļas. Bažām un pārdzīvojumiem man laika nebija, jo es metos iekšā savas dzīves visinteresantākajā mākslas procesā.

Starp citu, stāsts, kā mēs ar manu aģentu izvēlējāmies tieši šo Nāras iestudējumu, arī ir kā liktenīga nejaušība vai apstākļu sakritība. Mēs ar Andri (diriģents Andris Nelsons,  Kristīnes bijušais vīrs, meitas tētis – aut.) vienu vakaru malkojām vīnu un skatījāmies filmu, kad man pēkšņi pusnaktī piezvanīja aģents un sacīja: “Kristīne, kā tu zini, pēc nedēļas tev sākas mēģinājumi. Tev ir plānota debija Metropoles operā Mizetes lomā – kopā astoņas izrādes. Taču uz šo brīdi ir arī ir cits piedāvājums, un lēmums jāpieņem zibenīgi – tu vari iestudēt Nāru Bavārijas Valsts operā, un tā ir titulloma. Tas būs milzīgs izaicinājums – ņemot vērā, ka tu vēl nekad neesi dziedājusi Nāras lomu uz skatuves un tā jāapgūst vien 12 dienās līdz mēģinājumu sākumam. Taču, ja tas izdosies, tā būs ļoti augsta latiņa…”

Es biju tik apjukusi, ka tikai noteicu: tā taču nav izvēle. Protams, līdz tam pat nedomāju mainīt savus plānus – ar nepacietību gaidīju savu debiju Metropoles operā. Taču aģents saprata, ka piekrītu iestudēt Nāru, un sacīja, ka arī pats uzskatot – jāpieņem Bavārijas Valsts operas piedāvājums, jo tas ir jauniestudējums un titulloma. Es paskatījos uz Andri un pajautāju: “Nāra Minhenē vai Mizete Metropolē?” Viņš teica – Nāra. Viss izlemts, un tā arī sākās.

Vai režisora suģestējošā personība spēj panākt, ka dziedātājs izdara gandrīz neiespējamo?

Šis iestudējums bija arī fiziski ļoti smags un izaicinājumu pilns. Man nebija neviena jautājuma, viss bija saprotams no pusvārda – es gāju un darīju. Es biju pārņemta un apsēsta ar darba procesu. Man šķita, ja viņš man pateiktu, ka no liela augstuma jālec tumšā bedrē, es pat nepainteresētos, vai mani tur kāds noķers. Es biju absolūti pārņemta. Es pat neatminos, vai kādā citā jauniestudējuma mēģinājumu procesā esmu tādas emocijas piedzīvojusi, jo dzīvoju paralēlu Nāras likteni, pilnu ar sāpēm un ciešanām. Ar režisoru Kušeju bija tā – es gāju ar aizvērtām acīm, ticot ikvienam viņa vārdam.

Tā īstā maģija notika tieši tajā posmā, kad biju pazaudējusi balsi, jo mēs strādājām pie otrā cēliena, kur Nārai pēc libreta nav balss un es nepārtraukti atrados uz skatuves, kur bija tikai kustība, ķermeņa valoda un aktierspēle kā izteiksmes instrumenti. Kādā brīdī es nolēmu aprunāties ar operas intendantu un režisoru, paziņojot viņiem, ka mana balss var neatgriezties pilnībā līdz pirmizrādei. Es palūdzu padomāt par kādu dziedātāju, kas varētu mani nomainīt, ja gadījumā nevarēšu vēl dziedāt pirmizrādē. Un kāds man bija pārsteigums, kad operas intendants man atbildēja, ka viņi jau par to ir padomājuši un jebkurā gadījumā es būšu uz skatuves kā aktrise, bet lomu dziedās no aizkulisēm… Taču balss atgriezās – notika brīnums. Starp citu, bija ļoti lielas bailes sākt dziedāt, bet balss bija svaiga un spēcīga.

Nezināju stāstu, bet es sēdēju arī šajā izrādē un, tai beidzoties, biju izplūdusi asarās... Gribēju skaļi kliegt: šī Nāra ir Kristīne Opolais, viņa ir no Latvijas! Lielas lietas var notikt, ja tev līdzās ir cilvēks, kas iedvesmo, dod padomu, tur pie rokas un vada... Te nevar nepieminēt Andreju Žagaru.

(Apraudas. Klusums.) Par to grūti runāt. (pauze) Man šķiet, ka viņš ir neaizvietojams, un te nestrādā teiciens, ka nav neaizvietojamu cilvēku. Ir ļoti reti gadījumi, un Andrejs ir viens no tiem. Es nevienu negribu aizskart, tikai saku, kā jūtos es, bet tā cieņa un  mīlestība, kuru viņš man veltīja, nav vārdos izsakāma. Pateicoties Andrejam, man bija arī vairākas atgriešanās uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, kad jau aktīvi uzstājos ārzemēs. Man visu laiku bija tāda sajūta, ka operā mani daudzi nemīl vai nepieņem, bet Andrejs bija kā mājas, un, kad viņš aizgāja, mājas pazuda. (raud)

Karjeras sākumā es arī no Andreja esmu dzirdējusi daudz skarbu vārdu, jo viņš bija ļoti prasīgs pret sevi un citiem. Esmu dabūjusi daudz “pa kaklu” no viņa, bet viņš nekad nebija vienaldzīgs, tāpēc arī gāju un viņu aizstāvēju, kā vien varēju, kad Andrejam sākās ļoti grūti laiki. Ir daudz skumju atmiņu, bet svarīgākais ir tas, ka viņš mūsos joprojām ir dzīvs. Mēs taču varam, ja gribam, pat viņa smieklus vai dusmas vizualizēt ļoti spilgti – to varam savā prātā izdarīt. Es māku draudzēties un māku novērtēt draudzību tāpat, kā to darīja viņš. Es neslēpšu – man joprojām ir grūti atgriezties mūsu opernamā. 

Glens Gulds savulaik esot rakstījis, ka publika sirds dziļumos, varbūt pat to neapjaušot, gaida mākslinieka izgāšanos. Vai tiešām tā var būt?

Protams, arī tā var būt. Bieži gadās, ka cilvēki priecājas vienādi par tavām veiksmēm un arī neveiksmēm, to pašu var teikt arī par kritiķiem, ne tikai par paziņām un darba kolēģiem. Kad esi zirgā, visi ir ar tevi, bet, ja kādā brīdī nepaveicas, pagriež vaigu uz citu pusi. Bet arī tādiem brīžiem esmu pateicīga, jo tad tu redzi to īsto cilvēka seju.

Kāda ir dzīve starp aplausiem? Kādu uzmanību tu pievērs savas dvēseles higiēnai?

Es vienā brīdī sapratu, ka esmu ļoti nogurusi. Tas notika pandēmijas laikā,  man bija arī mentāla krīze, jo tas arī bija laiks, kad Andrejs devās mūžībā. Es vispār nebiju pārliecināta, ka gribu turpināt šajā profesijā. Un patiesībā pandēmija tajā brīdī man bija kā atvieglojums, lai ar preses relīžu starpniecību nebūtu jāskaidrojas, kāpēc nolēmu ieturēt pauzi. Es varu būt profesijā tad, kad man sirds un acis staro. Es gribu ticēt tam, ko daru, es gribu baudīt to, ko daru, un gribu dalīties tajā ar publiku. Bet galvenokārt es vienmēr gribu turpināt attīstīties. Piemēram,  komponists taču arī nevar uzrakstīt, ja nav iedvesmas, un to visi saprot. Kāpēc tā nevar būt arī dziedātājam? Es esmu godīga pret sevi un savu publiku. No sevis neaizbēgsi.

Šķiet, tev ir viena loma tavā dzīvē, kuru neviens tev neatņems, un tu to veic ar vislielāko atbildību. Tu esi mamma. Adrianas mamma.

Tā ir mana galvenā loma – es esmu mamma, mamma, mamma. Es esmu ļoti emocionāla mamma un ļoti atbildīga mamma. Man bija brīdis dzīvē, kad vajadzēja izdarīt izvēli, un tā bieži ir sievietēm māksliniecēm: vai nu karjera pilnā sparā, vai arī jauda jāsamazina, kā manā gadījumā, jo priekšroka jāsniedz bērnam. Mana izvēle bija bērns, un es pat nevaru iedomāties citādi. Mani pārņem fiziskas sāpes, ja neredzu savu meitu ilgāk par četrām nedēļām. Visi operas jauniestudējumi nozīmē vismaz piecu nedēļu prombūtni, un tagad es saprotu, ka varu pamazām atgriezties aktīvajā režīmā. Kad Adrianai vajadzēja sākt iet skolā, pieņēmu racionālu lēmumu uzstāties mazāk. Pirms tam viņa ceļoja kopā ar mani, ar manu mammu, ar auklītēm – tā nav viegla dzīve ne bērnam, ne mammai.

Adriana no klasiskās mūzikas ir diezgan tālu, taču viņa dejo hiphopu, house, vogue un afro stilus Latvijas, manuprāt, labākajā deju studijā SNICK DANCE Company, interesējas par klipu un filmu uzņemšanu un saka, ka būšot režisore. Viņa aug, mainās, veidojas katru dienu, un man svarīgi tam visam būt klāt. Andris ar savu aizņemtību dara visu, ko var, – ja viņam ir divas brīvas dienas, viņš brauc pie Adrianas. Fiziski viņš nevar būt klāt tik daudz, cik gribētos, bet mēs ar meitu priecājamies par katru kopīgo brīdi. Andris ļoti mīl Adrianu. Un tomēr es brīžiem jūtos viena – protams, man vajadzīgs cilvēcīgs atbalsts, pleca sajūta, kāda man bija no Andreja, kurš vienmēr mani sačubināja.

Tagad jūtu, ka sāk kustēties ūdens, parādās svaigas straumes. Satieku jaunas personības, kuras mani iedvesmo un parauj sev līdzi. Cilvēki, ar kuriem ir interesanti pavadīt laiku un kuri atbalsta cits citu. Šis cilvēciskais aspekts ir tik būtisks laikā, kad visi aizņemti tikai ar sevi, un tas ir arī saprotams. Esmu gatava jauniem izaicinājumiem ar nosacījumu, ka varēšu izvēlēties un tam, ko esmu izvēlējusies, atdoties no visas sirds. Man ir aizraujoši nākotnes plāni, tajos ietilpst arī vairāk koncertēt Latvijā. Tagad luksoforā ir zaļā gaisma un ir jauna enerģija, kuru izmantot iedvesmošanai.

Atceros izrādi Manona Lesko Bavārijas Valsts operā, kur biji duetā ar Jonasu Kaufmanu. Pēc tam mēs sarakstījāmies, tu man rakstīji, ka fināla duetā dziedājāt caur asarām – raudot. Kā tas iespējams? Vai balss un dvēsele sadodas rokās un tevi ved?

Tā arī bija ar Jonasu. Bija tik liela tuvība, ka pat grūti izskaidrot. Tā bija vienīgā reize, kad es patiesi sapratu, ko nozīmē partnerība uz skatuves. Tā bija muzikālā paradīze. Un reizē – kā Pelnrušķītei, kad pulkstenis sit divpadsmit, viss beidzas, un mēs runājam kā draugi. Bet uz skatuves es viņu mīlēju tā, ka zeme pazuda zem kājām.

Mēs ļoti sadraudzējāmies. Es vispār esmu “džeku meitene” – no bērnības man patika draudzēties ar puikām, jo man patīk dauzīties un būt tādai, kāda esmu, jo tur vienmēr mazāk drāmas. Ar Jonasu gājām uz futbolu, viņš tīrīja man vīrusus no datora – īsti draugi. Bet cilvēkiem vajag filmu cienīgus stāstus, un kāpēc gan ne? Tas taču ir skaisti. Patiesībā mana ikdiena ir diezgan racionāla. Katru rītu 6.30 skan modinātājs, jāgatavo putra, augļi, jāved meita uz skolas autobusu, jāsporto. Tad saimnieciskās rūpes, dziedāšana katru dienu. Vienkārša, bet skaista dzīve. Kad vēl bija Andrejs, viņš mani vienmēr aicināja kaut kur doties, burtiski piespieda. Visas emocijas, sāpes un drāma man ir uz skatuves, un tur arī es gribu tās izdzīvot – ne dzīvē. Tāpēc skatuvei atdodos pilnībā.

Ko šodienas Kristīne Opolais teiktu to dienu jaunajai Kristīnei Opolais, kura pirmoreiz iznāca uz skatuves Mizetes lomā?

Es bieži domāju par to. Vai ir kaut kas, ko nožēloju? Varbūt vajadzēja kaut ko darīt citādi, kaut kam nepiekrist vai piekrist, ne tik emocionāli reaģēt... Bet, nē, neko nemainītu. Man svarīgi būt patiesai. Katru lēmumu, lai cik emocionāls, pieņēmu ar sirdi vai intuitīvi, un tā biju īstā es. Man ir gods skatīties spogulī un zināt, ka es gāju pati saviem spēkiem ar degsmi un atdevi. Esmu mīļa, man ir laba sirds, un es ar to lepojos, bet varu būt arī skarba, pārāk atklāta, ja redzu netaisnību. Un šobrīd es novērtēju, ka Dievs man līdztekus karjerai ir dāvājis papildu laiku pabūt ar sevi un meitiņu un vienkārši padzīvot dzīvi, jo dzīve nav tikai skatuve.