Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš par ASV politiku, 5. pantu un militāro tehnoloģiju attīstību

Jūlija sākumā Ankarā, Turcijā, notiks NATO samits. Jūsuprāt, kas no Latvijas skatpunkta būs galvenais jautājums šajā samitā - Austrumu flanga atturēšanas spējas, ASV loma Eiropā, aizsardzības finansējums, industrijas jaudas vai sabiedroto palīdzība Ukrainai?

Varbūt man uzreiz jāsaka, ka NATO kā organizācijas darbs lielā mērā notiek ciklos - no viena samita līdz nākamajam. Protams, ja starplaikos nenotiek kāda īpaša drošības politikas krīze. Lielā mērā to, kas būs Ankaras samita dienaskārtībā, iezīmē tas, par ko tika runāts un par ko sabiedrotie vienojās NATO samitā Hāgā.

Hāgā alianses dalībvalstis vienojās vēsturiskos apmēros palielināt investīcijas aizsardzības vajadzībām līdz 5% no IKP. To visas valstis ir apņēmušās sasniegt līdz 2035. gadam. Tāpēc Ankarā viens no centrālajiem jautājumiem, visticamāk, būs novērtēt, kāds ir valstu progress, virzoties uz šī mērķa sasniegšanu.

Tas varētu šķist birokrātisks piegājiens, jo, ja reiz valstis vienojās, kāpēc par to vēlreiz jārunā?! Bet lielā mērā to ietekmē iepriekšējā pieredze. Kad 2014. gada alianses Velsas samitā tika panākta apņemšanās aizsardzībai atvēlēt 2% no IKP, šis mērķis bija iezīmēts aptuveni desmit gadu periodam. Realitātē vairākas NATO dalībvalstis pakāpeniski nepalielināja investīcijas un tikai pirms 2024. gada pieņēma attiecīgus lēmumus. Tas nozīmē, ka vairākus gadus aizsardzības spēju stiprināšanā netika ieguldīts tik daudz, cik būtu bijis vajadzīgs.

Lai tas neatkārtotos ar 5% mērķi, Ankarā būs vajadzīgs zināms momentuzņēmums, kur katra valsts patlaban atrodas. Mūs tas interesē īpaši. Baltijas valstis, jau gatavojot Hāgas samitu, bija starp tām, kas iestājās, ka 5% slieksnis jāsasniedz krietni ātrāk par 2035. gadu. Apdraudējums visai Eiropai ir pietiekami nopietns. NATO ir definējusi divus galvenos draudu avotus - starptautisko terorismu un Krievijas agresiju. Apdraudējumi ir ļoti nopietni, un tas prasa ātrāku tēriņu palielināšanu.

Žēl, ka Hāgas samitā neizdevās panākt vienprātību par termiņa saīsināšanu, līdz ar to 2035. gads paliek spēkā. Tomēr Latvija, Lietuva, Igaunija un Polija 5% līmeni jau ir sasniegušas, un ar to rādām citām valstīm, ka tas ir izdarāms. No valdību puses ir vajadzīga politiska apņemšanās un iedzīvotāju izpratne, ka tās ir būtiskas investīcijas drošībā. Ja kāds saka, ka tas nav iespējams, jo ir arī citas problēmas, tad tā bieži vien ir atrunāšanās.

Otra svarīga tēma Ankarā būs aizsardzības industrijas tālāka attīstīšana. Viena lieta ir valsts lēmums aizsardzībai novirzīt vairāk finansējuma, cita lieta - kā šo naudu gudri izlietot. Industrija neapšaubāmi gaida papildu politisku signālu no augstākā politiskā līmeņa, ka šīs vajadzības ir ilgstošas. Tie nav īsa brīža konjunktūras diktēti pieprasījumi. Draudi ir ilgtermiņa, un tas nozīmē, ka industrijai jāattīsta gan ražošana, gan jaunas inovācijas. Samita laikā plānots arī īpašs forums ar aizsardzības industriju, kur aicināti piedalīties arī Latvijas pārstāvji.

Trešā būtiskā tēma ir atbalsta turpināšana Ukrainai. Tas neapšaubāmi ir arī Latvijas interesēs. NATO ģenerālsekretārs Marks Rite jaunākajos publiskajos izteikumos ir runājis, ka jāatrod veids, kā Ukrainas atbalstam vajadzīgos līdzekļus proporcionālāk sadalīt starp NATO dalībvalstīm. Šobrīd situācija ir tāda, ka lielāko finansiālo smagumu nes apmēram 11 NATO dalībvalstis, kamēr pārējās valstis proporcionāli iegulda krietni mazāk.

Būtu pareizi, ja mēs visi apzinātos, ka atbalsts Ukrainai ir svarīgs, un attiecīgi arī šis finansiālais slogs tiktu sabalansēts. Latvija, līdzīgi kā Igaunija, Lietuva, Polija, Nīderlande un arī Norvēģija, labprāt redzētu konkrētāku pieeju - līdzīgi kā aizsardzības izdevumos ir mērķis 5%, arī Ukrainas atbalstam vajadzētu vienoties par konkrētu slieksni, ko valstis velta Ukrainas atbalstam.

Tās ir trīs galvenās samita tēmas, kas arī, mūsuprāt, ir šī brīža svarīgākās tēmas. Protams, līdz samitam vēl ir laiks, un notikumi pasaulē attīstās dinamiski. Situācija Ukrainā, Krievijas agresija, notikumi Tuvajos Austrumos, Irānas jautājums, Hormuza šaurums, kuģošanas brīvības jautājumi - tas viss var ietekmēt vispārējo noskaņu samitā un diskusijas.

Sagatavošanās tikmēr notiek pilnā sparā. Maijā notika NATO ārlietu ministru sanāksme Zviedrijā, kur politiskā līmenī valstis pauda savas prioritātes un to, ko sagaida no samita rezultātiem. Tas palīdz ģenerālsekretāram virzīt sagatavošanas procesu tālāk, arī domājot par to, kāda varētu būt gala politiskā deklarācija. Pēdējais sagatavošanās solis politiskā līmenī būs 18. jūnijā, kad notiks aizsardzības ministru līmeņa diskusijas Briselē, un paralēli vēstnieku un diplomātu līmenī tiek strādāts pie praktiskiem jautājumiem.

Jūs iezīmējāt vairākus lielos tēmu blokus, kuros attiecīgi lēmumi nāktu par labu Latvijai. Bet vai Latvija Ankarā grib panākt arī kādus praktiskākus rezultātus, ne tikai deklarācijas un apņemšanās?

Samita būtība ir tā, ka augstākajā politiskajā līmenī tiek dots uzstādījums tālākajam alianses darbam. NATO valstu vadītāji sanāk kopā un vienojas par galvenajiem jautājumiem. Uz šī pamata tālāk praktiskā līmenī strādā militārie plānotāji, aizsardzības struktūras un eksperti.

Latvijai ir svarīgi, lai samits vēlreiz izvērtē galvenos draudus. Mūsu ģeogrāfiskajā situācijā ir būtiski, lai aliansei būtu vienots skatījums, ka Krievija ir drauds un ka tas ir drauds visai aliansei. No tā tālāk izriet arī investīcijas aizsardzībā, pamudinājumi aizsardzības industrijai un atbalsta turpināšana Ukrainai. Ja valstu prezidenti par to vienojas, tad darbs notiek, taču, ja politiskajā līmenī par to nav vienošanās, tad strādāt ir praktiski daudz grūtāk.

Ņemot vērā ASV militārās klātbūtnes un spēju pārskatīšanu Eiropā, kā tas, jūsuprāt, var ietekmēt NATO atturēšanas modeli Austrumu flangā?

Redziet, šajā jautājumā vajag atdalīt graudus no pelavām. Publiskajā telpā par to izsakās daudzi - gan eksperti, gan cilvēki, kuri domā, ka ir eksperti. Manuprāt, uz to, kas notiek, ir jāskatās ļoti praktiski. ASV vienmēr ir periodiski un regulāri izvērtējušas, kā labāk izvietot savus spēkus dažādos pasaules reģionos. Tas, kas notiek tagad, nav kaut kas pilnīgi jauns vai agrāk nepieredzēts. Piemēram, Baraka Obamas prezidentūras sākumā diezgan skaidri bija deklarēts "pagrieziens uz Āziju", un nav tā, ka Donalda Trampa otrā administrācija pēkšņi pārskata ārpolitikas vai drošības šā brīža prioritātes.

Mums, eiropiešiem, svarīgākais ir redzēt ASV politikas plānošanas dokumentos - gan ASV aizsardzības stratēģijā, gan ASV nacionālās drošības stratēģijā - skaidru ierakstu, ka Eiropas drošība ir ASV interesēs. Tas nozīmē, ka mēs neesam vienkārši palikuši kaut kāda ieraduma pēc, bet Eiropa ir iekļauta ASV stratēģiskajos politikas dokumentos.

Kas attiecas uz ASV karaspēka skaitlisko sastāvu, tas gadu gaitā mainās. Ir periodi, kad spēku ir vairāk, un ir brīži, kad mazāk. Skaidrs ir tas, ka pašreizējā ASV administrācija nepārprotami sagaida, lai bagātā Eiropa, kurā dzīvo ap 500 miljoniem iedzīvotāju un kur ir ievērojami resursi, pati ieguldītu vairāk savā aizsardzībā. Tā nav jauna tēze no Vašingtonas, bet par to ir izteikušies arī iepriekšējie ASV prezidenti un iepriekšējie ASV aizsardzības sekretāri.

Es atceros, kad pirmoreiz strādāju NATO Briselē jau 2011. gadā, toreizējais ASV aizsardzības sekretārs Roberts Geitss uzstājās ar runu, kurā viena no galvenajām domām bija skaidra - eiropiešiem jāsaprot, ka ilgtermiņā amerikāņi nevarēs neproporcionāli daudz tērēt Eiropas aizsardzībai. Toreiz tas netika pietiekami sadzirdēts un arī nebija pietiekami uzstājīgā formā. Tagad, Baltajā namā atgriežoties Trampam, tā ir kļuvusi par vienu no galvenajām tēzēm - eiropiešiem ir jāuzņemas lielāka atbildība par Eiropas konvencionālo aizsardzību, ASV nesamazina kodollietussarga drošības garantiju NATO sabiedrotajiem, bet sagaida, ka Eiropa darīs vairāk. Hāgas samita lēmums dod pamatu pārliecībai, ka Eiropa signālu ir sapratusi, naudu tam veltīs un aizsardzības spējas palielinās.

Tagad jau atrodamies periodā, kad tiek skatīts, kuras ir tās specifiskās aizsardzības spējas, kuras amerikāņiem šajā brīdī vajadzētu koncentrēt citos reģionos, kā eiropieši var to aizpildīt ar savām spējām, proti, kādā grafikā, kādā laika periodā, ar kādiem ieguldījumiem. Tas ir normāls plānošanas process. Tāpēc ar skaļiem paziņojumiem un virsrakstiem vajag būt piesardzīgiem.

Mēs dzīvojam laikā, kad masu mediji cīnās par lasītāju, klausītāju un skatītāju uzmanību. Vieglākais veids ir "sulīgs virsraksts", kas pievērš uzmanību. Pagājušajā gadā bija daudz virsrakstu par to, ka amerikāņi it kā aiziet no mācībām Eiropas kontinentā. Tas nepiepildījās, amerikāņi turpina mācīties kopā ar Eiropas sabiedrotajiem. Bija arī virsraksti par to, ka ASV varētu atteikties no tradīcijas virzīt amerikāņu virsnieku NATO Sabiedroto spēku virspavēlnieka Eiropā amatam. Arī tas nenotika.

Tāpēc nevajadzētu aizrauties ar dramatiskiem paziņojumiem. Šeit, NATO, visas valstis strādā pie tā, kā aizpildīt spēju vajadzības. NATO ir aizsardzības plāni dažādiem reģioniem, un katra valsts zina, kas tai ir jādara un kas no tās tiek sagaidīts. Pie šiem jautājumiem strādā militārie pārstāvji, arī Latvijas bruņoto spēku pārstāvji.

Ir vairākas jomas, kuras tiek uzskatītas par kritiskām. Piemēram, pretgaisa aizsardzība. Šogad Latvija un Igaunija saņems Vācijā ražotās pretgaisa aizsardzības sistēmas, par kurām līgumi bija noslēgti pirms trim gadiem. Tagad tās ir saražotas un sāk nonākt pie mums. Tās ir praktiskas lietas, pie kurām tiek strādāts.

Piekrītu, ka Eiropa nav pietiekami sadzirdējusi iepriekšējo ASV administrāciju signālus, ka tai pašai jāuzņemas lielāka atbildība par savu aizsardzību. Karš Ukrainā dažas valstis pamodināja, dažas valstis turpina mērķtiecīgi palielināt izdevumus aizsardzībai, tostarp Latvija. Bet papildus nāk arī pašreizējās ASV administrācijas neskaidrā retorika par turpmāko dalību NATO un tas, ka Eiropai salīdzinoši īsā laikā jāaizpilda tie "tukšumi", kurus līdz šim lielā mērā nodrošināja ASV.

Pie šo "tukšumu" aizpildīšanas aizsardzības eksperti un plānotāji strādā. Savukārt, runājot par amerikāņu aiziešanu, tieši tāpēc samits Ankarā būs svarīgs, jo tas vēlreiz apliecinās, ka amerikāņi ir NATO un ka ASV ir ieinteresētas kolektīvajā aizsardzībā.

Es šeit, NATO, redzu, kā amerikāņi strādā kopā ar sabiedrotajiem. Amerikāņi ir arī Latvijā ar savām vienībām, mācībām un klātbūtni. Manuprāt, tas ir ļoti labs darbs. Taču vienlaikus mums ir jāapzinās tas, ko Latvija un arvien vairāk arī pārējie saprot, proti, ka investīcijas aizsardzībā ir jāveic godīgākā veidā.

Visām valstīm ir arī citas prioritātes - izglītība, veselība, sociālā aizsardzība. Bet nav ilgtspējīgi, ja tikai dažas valstis, kas draudus izjūt vistiešāk, atņem līdzekļus citām nozarēm un iegulda aizsardzībā, kamēr citas to nedara. Ilgtermiņā tas nav godīgi un nav uzturams. Man ir pārliecība, ka Ankaras samits pārapliecinās to, ka alianse ir spējīga un grib aizstāvēt visu dalībvalstu intereses, teritoriju un visus iedzīvotājus. Domāju, ka arī Latvijas iedzīvotājiem to ir svarīgi sadzirdēt.

Ir NATO dalībvalstis, kas varbūt neizjūt šo steidzamību un apdraudējuma līmeni. Citām ir iekšējas problēmas un izaicinājumi, kāpēc tās objektīvi nevar sasniegt 5% mērķi aizsardzībai. Kā ar šādām valstīm strādāt? Kā tās pārliecināt, vai ir kāds mehānisms, ko var ieviest?

Lielā mērā tas ir darbs, kas jāveic un ko arī veic NATO ģenerālsekretārs. Viņam ir mandāts rūpēties par organizācijas veiksmīgu funkcionēšanu, viņš komunicē ar dalībvalstu vadītājiem un politiķiem. Rites gadījumā redzam, ka viņš nevairās no publiskām uzrunām un publiskiem paziņojumiem.

Latvijā vai plašāk Austrumu flangā reti kuram ir šaubas par Krievijas draudiem. Bet jo tālāk valsts ģeogrāfiski atrodas no Krievijas, jo mazāk sabiedrība ikdienā izjūt šo apdraudējumu. Tāpēc ģenerālsekretāram un arī attiecīgo valstu līderiem ir jāveicina diskusija savās sabiedrībās, jāiezīmē potenciālie riski un jāparāda, ka draudi nav tikai mūsu reģiona problēma. Ģenerālsekretārs dažkārt mēģina ilustrēt draudus no Krievijas, sakot, ka īstenībā jau mēs visi esam Austrumu flangs, jo raķete, kas izšauta mūsu virzienā, līdz Varšavai lido 10 minūtes, bet līdz Madridei - 20 minūtes. Atšķirība ir ļoti nosacīta.

NATO darbā ir divi lielie pīlāri - atturēšanas politika un aizsardzības politika. Galvenais akcents ir uz atturēšanu - potenciālajam pretiniekam ir jāsaprot, ka aliansei ir gan politiskā griba, gan reālas spējas sevi aizstāvēt. Ja tiešām agresors būs tik vieglprātīgs un izlems šo soli spert, tad mums ir jābūt spējām šo uzbrukumu atvairīt un likt ciest. Tie ir divi NATO politikas pīlāri, un tur nekas nav mainījies. Ja politiskais paziņojums, ka aizstāvēsim katru valsti, nav balstīts reālās spējās, tad tas ir tukšs paziņojums.

Tāpēc ir vajadzīgi karavīri, bruņojums, pretgaisa aizsardzība, citas aizsardzības sistēmas, arī uzbrukuma spējas, mācības un kopēja darbība. Latvijā izvietotā daudznacionālā NATO brigāde, kurā kopā ar Latviju piedalās 14 dalībvalstis, ir samērā unikāls piemērs. Tur karavīri no dažādām valstīm, ar dažādu vēsturisko pieredzi, kultūru un valodām strādā un mācās kopā, lai krīzes situācijā būtu gatavi rīkoties kopā.

Publiski ir izskanējušas ziņas par NATO komandstruktūras pielāgošanu Baltijas aizsardzībai. Es neprasu komentēt operacionālās detaļas, bet ko šādas izmaiņas kopumā varētu nozīmēt Latvijas drošībai?

Jau pieminētā daudznacionālā brigāde Latvijā ir pirmā sertificētā vienība ar operacionālās gatavības līmeni, kas nav tikai lozungs vai ieraksts skolēna dienasgrāmatā. Tas, ka šī vienība ir sertificēta un integrēta NATO vadības un komandstruktūrā, nozīmē, ka tās vadības struktūra ir pilnībā sasaistīta ar NATO komandstruktūru.

Faktiski Latvijas Nacionālo bruņoto spēku integrācija NATO vadītajās komandstruktūrās un aizsardzības plānos ir tik cieša, ka mums nevajadzētu domāt kategorijās "mēs un NATO" vai "NATO mūs atbalstīs". Mums jāsaprot, ka mēs esam NATO, mēs esam tajā iekšā, un NATO kopā ar mums ir atbildīga par Latvijas drošību.

Jūsuprāt, kāds pašlaik ir lielākais praktiskais izaicinājums Baltijas reģiona aizsardzībai - pastāvīga sabiedroto klātbūtne, papildspēku ierašanās, pretgaisa aizsardzība, munīcija, militārā mobilitāte vai politisku lēmumu pieņemšana?

Manā ieskatā lielākais izaicinājums patlaban saistās ar jauno tehnoloģiju attīstību. Tā ir banāla patiesība, bet karš bieži vien ir ļoti spēcīgs stimuls tehnoloģiju attīstībai. Piemēram, atomieroči netiktu attīstīti tik ātri, ja nebūtu bijis Otrais pasaules karš.

Vēl pirms pāris gadiem par bezpilota lidaparātiem un droniem bija dažādi viedokļi. Bija uzskats, ka tiem ir ietekme, bet ka aizsardzības plānošanā tomēr jākoncentrējas uz tradicionālajām lietām - artilēriju, mehanizētajām vienībām un tamlīdzīgi. Taču Ukrainas pieredze parāda, ka droni un bezpilota sistēmas ir attīstījušās strauji un būtiski ietekmē situāciju kaujas laukā.

Tehnoloģiju attīstība ir tik strauja, ka dažkārt nav jēgas šodien masveidā ražot kaut ko, kas pēc gada, diviem vai pieciem gadiem iespējamam nākotnes karam jau būs novecojis. Redzam, ka ukraiņiem, lielā mērā attīstot šīs tehnoloģijas, ir izdevies stabilizēt situāciju frontes līnijā.

Tas ir viens no lielajiem izaicinājumiem, kā mobilizēt aizsardzības industriju un inovāciju tā, lai mēs spētu iet līdzi tehnoloģiju attīstībai, nevis ražotu vakar vajadzīgo. Šajā ziņā ļoti vērtīga ir Ukrainas gatavība dalīties savā pieredzē.

Ukrainai patlaban ir reāla kara pieredze. NATO karavīri daudz mācās, trenējas, bet miera laikā tie tomēr ir simulēti scenāriji. Ukraiņi karo, mācās kaujas apstākļos un ātri ievieš praktiskas atziņas. Tāpēc viņu pieredze ir ārkārtīgi svarīga arī mums.

Baltijas valstu prezidenti ir aicinājuši NATO pāriet no Baltijas gaisa patrulēšanas uz pilnvērtīgāku gaisa aizsardzības pieeju. Kāda tā varētu būt, un ko tas praktiski nozīmētu Latvijai?

Tas lielā mērā saskan ar to, ko vēlas panākt NATO augstākais komandieris Eiropā. Ideja ir labāk integrēt gaisa patrulēšanas misijas un pretgaisa aizsardzības pasākumus, kas līdz šim dažādās NATO dalībvalstīs bieži vien bija izvietoti kā atsevišķi elementi, nevis kā vienota sistēma. Ja kādā NATO reģionā varētu attīstīties krīzes situācija, komandierim ir iespēja bez papildu pilnvarām uz šo reģionu pārvietot papildu lidmašīnas, papildu spējas un papildu pretgaisa aizsardzības sistēmas. Uz to šobrīd ir virzīts darbs.

Es neizslēdzu, ka kādi lēmumi par šīs sistēmas pilnveidošanu varētu tikt pieņemti līdz NATO samitam. Nevajadzētu skriet notikumiem pa priekšu, bet tas ir jautājums, par ko runā gan Baltijas valstis, gan Rumānija un citi sabiedrotie, kas saskaras ar gaisa telpas pārkāpumiem vai incidentiem. Šīs valstis ir tieši ieinteresētas sistēmas uzlabošanā.

Vai, jūsuprāt, NATO ir pietiekami skaidri kritēriji, kā reaģēt uz incidentiem, kas paliek zem atklāta militāra uzbrukuma sliekšņa - droniem, sabotāžu, kiberuzbrukumiem, GPS traucējumiem?

NATO ir definējusi, ka 5. panta kolektīvās aizsardzības mehānismu var iedarbināt ne tikai klasiska militāra uzbrukuma gadījumā, bet arī cita veida uzbrukumu gadījumā, piemēram, kibertelpā. Katrā konkrētā gadījumā tas, protams, būtu jāizvērtē, bet politikas plānošanas ziņā tas tiek pieļauts.

Vienlaikus jāsaprot, ka Ziemeļatlantijas līguma 5. pants ir par agresijas faktu, kas ir jākonstatē. Skaidrs, ka viena atsevišķa drona iemaldīšanās mūsu gaisa telpā, visticamāk, netiktu interpretēta kā agresijas akts. Protams, jāskatās uz konkrētā incidenta sekām, vai tas nokrīt tukšā laukā, vai rada būtisku saimniecisku kaitējumu, vai ir cilvēku upuri.

Ir saprotama cilvēku vēlme sagaidīt no varas iestādēm drošību. Es negribu attaisnoties, kāpēc kaut kas nav izdarīts laikā vai tā, kā to iedzīvotāji sagaida. Ir liela atšķirība starp NATO gaisa telpu un Ukrainas gaisa telpu, jo bieži tiek piesaukts, ka ukraiņi notriec 90% no ielidojušajiem objektiem. Ukrainā debesis ir kara laika debesis, proti, jebkurš lidojošs objekts, kas nav savējais, tiek uztverts kā pretinieka objekts un tiek notriekts. NATO gadījumā mēs runājam par miera laika debesīm.

Lai miera laikā notriektu objektu, kas šķērso gaisa telpu, ir jābūt pārliecībai par to, kas tas ir. Nepietiek tikai ar radara attēlu. Ir vajadzīga vizuāla identificēšana un militārpersonu lēmums konkrētajā brīdī. Jāvērtē, virs kādas teritorijas objekts atrodas, kur tas nokritīs, vai krītot tas radīs risku iedzīvotājiem vai infrastruktūrai. Miera laika gaisa telpā nestrādā kara laika noteikumi.

Tāpēc mūsu bruņotie spēki, ņemot vērā ukraiņu pieredzi, turpina strādāt pie papildu sensoru izvietošanas uz austrumu robežas, tostarp akustiskajiem sensoriem, kas ļauj pēc skaņas identificēt lidojošus objektus. Varbūt tas izklausās anekdotiski, bet praksē ir gadījumi, ka radaru sistēmas uzrāda objektus, kas izrādās migrējoši putni. Tāpēc ir nepieciešama arī vizuāla identifikācija.

Viens no jaunās valdības un aizsardzības ministra uzdevumiem būs izlemt, kādā veidā prioritizēt resursus. Lai pilnībā nosegtu mūsu aptuveni 400 kilometru garo austrumu robežu ar pastāvīgām mobilām vienībām, būtu vajadzīgi ievērojami līdzekļi. Drons var ielidot šodien, bet varbūt pēc mēneša. Turēt gatavībā resursus uz robežas, gaidot mēnesi, protams, maksā naudu. Sabiedrība var teikt, ka tas ir jādara. Bet tad jāapzinās, ka šai misijai iztērētā nauda, iespējams, nebūs pieejama citām aizsardzības spējām, kuras arī ir svarīgas. Tāpēc jāmeklē pareizais līdzsvars un prioritātes.

Tādēļ galvenais jautājums ir, kā attīstīt aizsardzības tehnoloģijas tā, lai tās ietu līdzi apdraudējuma un kara tehnoloģiju attīstībai.

NATO aizsardzības plāni ik pa laikam tiek papildināti un pārskatīti. Ko šajos plānos ir mainījusi tieši Ukrainas pieredze, īpaši attiecībā uz Baltijas aizsardzības plāniem, protams, neatklājot detaļas, bet ieskicējot lielās līnijas?

Kad man vaicā par aizsardzības plāniem, man uzreiz jāsaka, ka par to saturu es nevarēšu atbildēt. Ne tikai Latvijas, bet arī NATO aizsardzības plāni ir starp visslepenākajiem dokumentiem. Mūsu pretinieki labprāt gribētu uztaustīt, kas šajos plānos ir rakstīts.

Vispārīgā līmenī var teikt, ka Baltijas valstu aizsardzības plāni ir izstrādāti un tiek modernizēti atbilstoši regulārai draudu analīzei. To dara gan NATO struktūras, gan nacionālie štābi, gan operacionālās struktūras. Pieredze, ko redzam Ukrainas cīņā pret Krievijas agresoru, tiek pētīta.

Mūsu reģionā svarīga ir arī informācijas un pieredzes apmaiņa ar igauņiem, lietuviešiem, poļiem un citiem sabiedrotajiem. Visi apzinās iespējamos draudus un strādā kopā, lai potenciālie pretinieki tiktu atturēti no vēlmes pārbaudīt NATO aizsardzības spēkus.

Pastāv priekšstats, ka Ukraina ar savu cīņas sparu un drosmi ne tikai aizsargā savu suverēno teritoriju, bet arī iegūst laiku Eiropai, lai tā būtu gatavāka savās militārajās spējās iespējamai nākotnes konfrontācijai ar Krieviju. Ko jūs par to domājat?

Es to tādā veidā neredzu. Tas, kas šobrīd vada NATO organizāciju un tās dalībvalstis, ir atbalsts Ukrainai, tai īstenojot leģitīmās tiesības aizstāvēt savu valsti un suverenitāti. Agresors ir uzbrucis Ukrainai, un mēs viņus atbalstām gan finansiāli, gan ar bruņojumu.

Ukrainas mērķis nav noturēt Krievijas agresoru prom no NATO. Ukrainas galvenais mērķis ir aizstāvēt savu valsti, savus iedzīvotājus un tiesības dzīvot mierā un veidot savu valsti tā, kā viņi paši vēlas.

Protams, mums, vērtējot Krievijas radītos draudus, jāapzinās, ka pašreizējais Krievijas režīms savu mērķu labad ir gatavs upurēt savas valsts iedzīvotājus, sūtīt viņus drošā nāvē un vienlaikus nodarīt milzīgas ciešanas kaimiņvalsts sabiedrībai, infrastruktūrai un cilvēkiem.

Tāpēc atbalsts Ukrainai lielā mērā saistās arī ar to, lai Krievijas agresīvā un imperiālistiskā politika negūtu panākumus. Ja Krievija Ukrainā negūs panākumus, un mēs redzam, ka tā negūst, tad šādu panākumu gūšana citos virzienos būs daudz grūtāka. Ja Krievija panākumus gūtu, teorētiski varētu rasties vilinājums mēģināt arī citos virzienos - varbūt NATO virzienā, varbūt pret kādu citu valsti.

Vai, jūsuprāt, Eiropas aizsardzības industrija var pietiekami ātri palielināt ražošanu, lai vienlaikus nodrošinātu sabiedroto militāro palīdzību Ukrainai un stiprinātu arī NATO, tostarp Austrumu flangu?

Man šķiet, ka priekšnosacījumi tam šobrīd tiek radīti, tostarp finansiāla rakstura instrumenti, lai aizsardzības industrija saprastu, ka tās ražotais produkts un jaunās inovācijas būs vajadzīgas ilgstoši. Tas ir motors, kas var virzīt ražošanu uz priekšu.

Negribu atkārtoties, bet Latvijas lēmumi par aizsardzības finansējumu un NATO kopējā virzība uz 5% mērķi dod signālu, ka līdzekļi aizsardzības spēju uzlabošanā tiks ieguldīti. Aizsardzības industrijai, arī Eiropas industrijai, tā ir iespēja.

Mēs redzam vairākas kompānijas, kas attīsta jaunas ražotnes Baltijas reģionā, Polijā un citur. Es domāju, ka eiropiešiem ir labas iespējas šo darbu paveikt. Protams, ir specifiskas jomas, kur amerikāņi līdz šim ir ieguldījuši vairāk zinātnē un inovācijās. Taču arī eiropieši to var panākt, ja būs politiskā griba un ilgtermiņa pasūtījumi.

Pēc aukstā kara beigām šī joma Eiropā ilgu laiku nebija prioritāte. Pasaule ir mainījusies, un šķiet, ka visi to ir sapratuši. Es uz to raugos piesardzīgi optimistiski. Protams, tālāk daudz būs atkarīgs no uzņēmējiem, cik tālu viņi paplašinās ražotnes un ieguldīs jaunos projektos. Bet šobrīd ir skaidrs, ka vajadzības nepazudīs.