Valdis Lūriņš: "Dzīve ir skaista - tikai nevajag to pašiem sabojāt"
Aktieris un režisors Valdis Lūriņš atskatās uz dzīves pieredzi – no bērnības atmiņām līdz darbam teātrī un Radioteātrī. Viņš dalās pārdomās par šaubām, radošumu un svarīgāko – kā neļaut sev neapdzist ikdienas sīkumos.
4. februārī man bija dzimšanas diena. Domāju, ka tas ir kā atskaites punkts. Daži mēdz teikt – jaunais dzīves gads. Kā man apsveikumā rakstīja Ojārs Rubenis: “Katra dzimšanas diena ir Dieva ielūgums dzīvot tālāk.”
Nezinu, kādēļ, bet vienmēr ar svētku svinēšanu esmu bijis piesardzīgs. Man patīk, ja cilvēki priecājas un arī es tur esmu klāt, bet neatrodos uzmanības centrā. Varbūt tas sākās brīdī, kad kopā ar mammu un vecmammu atgriezāmies no Sibīrijas. Tas bija laiks, kad pret izsūtītajiem vēl izturējās ar zināmu piesardzību. Kaut gan mamma Sibīrijā bija grāmatvede milzīgā zivrūpniecības uzņēmumā, viņai šeit bija diezgan grūti atrast darbu. Pajumti mums deva mammas radiniece Maija – cilvēks ar citādu domāšanu. Jau kopš dzimšanas viņai no zoda līdz pat vaigiem stiepās tumšsārta ugunszīme, bet tas nemazināja viņas dzīvesprieku. Lēmumus Maija pieņēma par spīti apkārtējai videi un citu domām. Viņai ļoti patika svinēt svētkus, bet, kad pienāca manas dzimšanas dienas svinības, vienmēr pacentos kaut kur nolīst. Tas nebija grūti, jo dzīvoklis mums bija diezgan plašs. Atceros, ka slēpos tumšajā gaitenī aiz mēteļiem.
Šo dzimšanas dienu nosvinēju ģimenes lokā. Tas ir pats foršākais – redzēt, kā bērni aug, kā viņi cīnās pa dzīvi, priecāties, ka viņiem veicas, cik viņi brīžiem ir neprātīgi.
Kas gaidāms manā jaunajā dzīves gadā? Man pašam par pārsteigumu varu būt nesavtīgs. Jau kopš pagājušā gada jūlija sākuma palīdzu vienam amatierteātra kolektīvam padziļināti apgūt iemaņas komēdijas žanrā. Komēdija ir komplicēts žanrs, kas, manuprāt, pieprasa mīlestību pret cilvēkiem. Saprast un labvēlīgi paskatīties uz cilvēka dabu. Lielā mērā visas komēdijas ir saistītas ar cilvēku nesaderību ar pasauli, un iemesls ir viņi paši – viņu priekšstati, reizēm neprātīgi minhauzeniskās idejas.
Jau ilgstoši darbojos Radioteātrī – šis darbs man sagādā ļoti lielu gandarījumu. Patlaban strādājam pie Kristīnes Ilziņas mini romāna Soļu skaitīšana, esam jau nobeiguma fāzē. Šajā darbā autore apraksta visai sarežģītas attiecības ar savu nepilnus četrus gadus veco bērniņu, kuru, mīlestības un līdzjūtības vadīta, ir paņēmusi no bērnunama. Stāsts ir par divu dažādu pasauļu sastapšanos, jo puisītis pat īsti neprot runāt. Visa pasaule viņam ir sveša, apdraudoša, apgūstama. Strādājot ar šo materiālu, aizdomājos, cik liela uzdrīkstēšanās un ticība piemīt cilvēkiem, kuri pamestos un atstātos bērniņus adoptē. Tu nezini, kādi gēni tev runās pretī. Un tu arī nezini, kā rīkosies situācijās, kurās iepriekš neesi bijis. Tā ir pasaule, kas jāuzmin.
Arī man joprojām ir lietas, kas jāuzmin, tādēļ esmu piesardzīgs ar dažādiem solījumiem un publisku plānu atklāšanu. Bet tas, kas ir svarīgi – lai tā vajadzība, kas ir tevī, neapdziest ikdienas sīkumos un paša šaubās. Man nāk prātā citāts no Andra Jakubāna stāsta: “Dzīve tomēr ir bezgalīgi skaista. Tikai nevajag cilvēkiem pašiem tajā cūciski dzīvot.” Taču tas nenozīmē, ka rokām vienmēr ir jābūt tīrām.
