Skaistais mūziķu pāris Loreta un Anatolijs Livčas svin 11. kāzu jubileju: "Par mīlestību jācīnās!"

Atpazīstamība nav mērķis

“To, ka pēc piedalīšanās Latvijas Sirdsdziesmā mūs atpazīst, manīju gan veikalos, gan tirgū, bet vēl pazīstamāki kļuvām pēc piedalīšanās realitātes seriālā Ģimene burkā,” smaidot saka Loreta, katram uz galda nolikusi kafijas krūzi un nomierinājusi brīdinoši rūcošo Kelliju – četrus mēnešus veco sunenīti. “Tikai būt atpazīstamiem, lai visi apbrīno, nav mūsu mērķis. Mūsējais ir darīt to, kas patīk un sniedz gandarījumu,” sievas teikto papildina Anatolijs.

Ja viņam izdodoties uzrakstīt kādu melodiju, tekstu, kuru pieņem aptaujā, viņš to uztverot kā komplimentu no pieredzējušo raidījuma veidotāju un vadītāju Velgas Vītolas un Normunda Zuša, režisora Arvīda Babra puses. Savukārt Loretai gandarījumu sniedz darbs viņas deju studijā Red Rose Lady Studio, kur sievietes mācās būt atraisītas, valdzinošas, pašpārliecinātas un noslēpumainas, bet atsevišķās nodarbībās – arī atbrīvoties no bērnībā un dzīves laikā gūto psiholoģisko traumu uzliktajiem blokiem. Abi jūtoties pagodināti, uzaicināti uz sarunu par savu attiecību pieredzi un par iespēju atrādīt, cik lieli izauguši bērni. Viņi labprāt iepazīstina arī ar savu jauno mājdzīvnieku – ģimenes locekli.

“Vēl nesen runājām, ka mūsu dēliem vēlāk būs unikāla iespēja interneta dzīlēs sameklēt bildes, video un redzēt, kā kuro gadu izskatījušies. Vai mums, publiskojot ģimenes bildes, nav bail, ka kāds noskaudīs? Ja kāds skauž, tad tas ir viņa trūkums, viņa problēma, nevis manējā. Tāpēc par kaut ko tādu pat nedomāju – kam man sevi uz to ieprogrammēt? Līdz ar to nebaidos. Gluži tas pats stāsts kā par melno kaķi,” smej Loreta. Pirmie dziesmu video tapuši, kad jaunākais dēls, četrgadīgais Lorencs Luī, vēl nebija dzimis. Vecākajam dēlam Adrianam Lūkasam tagad jau desmit, Redžinaldam Markam – astoņi gadi. Un, lai gan Loreta un Anatolijs dzied “kā pielūgt laiku nesteigties mēs zinām”, tas tomēr rit. Pavasarī apritēs vienpadsmit gadu, kopš abi mija gredzenus.

Kautrīgs koncertmeistars un Strēlniece

“Mūsu iepazīšanās ir interesanta, bet lai Loreta par to pastāsta!” Anatolijs aicinoši uzlūko sievu. Loreta sparīgi sāk: “Iepazināmies, kad man bija sešpadsmit...” Tad apraujas pusvārdā un jautā – vai to vajag jau nez kuru reizi stāstīt? Kad atsaku, ka visi jau to nezina, viņa, saskatījusies ar vīru, piekrīt turpināt, bet pavisam īsi.

Loreta dziedājusi korī Mīts, un uz tā mēģinājumu, aizvietojot koncertmeistaru, atnācis Anatolijs. Loreta viņu uzreiz noskatījusi, bet Anatolijs nav skatījies ne pa labi, ne pa kreisi – tikai uz klavierēm. Vajadzēja atrast iemeslu, lai iepazītos. Un Loreta izdomāja – pajautāja, vai viņš varētu viņai uzrakstīt dziesmu.

“Redzat, Loreta ir Strēlnieks, es – Vēzis. Abi savu stihiju – Uguns un Ūdens – spilgtākie pārstāvji. Par Vēzi nekad neviens īsti nezinās, ko viņš domā, ko sevī lēni, bet stingri perina, savukārt Strēlnieks – tās ir bultas, kas izšautas emocionāli, bet vienlaikus apņēmīgi tēmētas mērķī. Man vairāki kolēģi ir šīs zīmes pārstāvji. Piemēram, Roberto, kura menedžeris esmu 15 gadus. Tagad Māris Bezmers, mūsu jaunā projekta Ko īsti vēlas sievietes? režisors. Tāpēc droši saku – lai viss izdotos, šīm stihijām jāmācās sadzīvot. Bet, kad iepazināmies, vēl biju ļoti kautrīgs koncertmeistars. Kā jau lauku puika – dzimis Krāslavā, mācījies Daugavpilī, atbraucis uz Rīgu un iestājies Mūzikas akadēmijā. Mēs ar Loretu parunājām, uzrakstīju viņai notis. Patikt jau viņa man patika, tagad teiktu – uzreiz sirdī iekrita, tikai ko nu uz sešpadsmitgadīgu Strēlnieci lūkošos… Turklāt tolaik biju attiecībās,” atmiņās gremdējas Anatolijs.

“Tomēr uz kafejnīcu tu mani uzaicināji, tad vēl uz dažiem randiņiem. Un par attiecībām neko neteici,” Loreta tēlo, ka uzmet lūpu. Tā bijis gan, Anatolijs atzīst. Turklāt iepazīstoties teicis, ka ir Pēteris, kas ir viņa baznīcas vārds, jo šķitis, ka tas skan stilīgāk un latviskāk. “Tikai es tevi nekad īpaši neesmu saukusi ne par Pēteri, ne Anatoliju, vienmēr par Lūsi. Tā viņu bērnībā iesaukusi viena no māsām, un tas pielipis. Kāpēc Lūsis, jājautā viņai, bet man šķiet, ka iemesls ir reiz kaut kā spici nogriezti mati, kas varēja atgādināt lūša ausis,” smejas Loreta. Bet iepazīšanās stāstu viņa pabeidz nopietni – uzzinājusi, ka Anatolijam ir attiecības, turpmāk tikties atteikusies. Tomēr nav bijis arī tā, ka pilnīgi pārtraukuši sazināties. Tā īpašā vilkme nekur nav pazudusi.

Vienam tukšs kauss, otram pustukšs? Nekas nesanāks

Kad Dzintaram Čīčam, ar kuru arī Anatolijs sadarbojās, bija koncerti, Loreta Anatolijam Draugos uzrakstījusi lūgumu izkārtot biļeti, un viņš kā organizators to sagādājis. Tā abi pēc septiņu gadu pārtraukuma beidzot sākuši satikties. Loretai nu jau bija 23, Anatolijam 28 gadi. “Bet izrādījās, ka Anatolijam arī tajā laikā bija dāma! Un, lai gan pēc koncerta apmeklējuma viņš šīm attiecībām pielika punktu, aizvainojumu par to sevī nēsāju vēl trīs četrus gadus,” atzīstas Loreta. Anatolijs, paņēmis sievas roku savā, piebilst, ka varbūt pat ilgāk. Jo, kamēr aizvainojumus, pāridarījumus patiesi un atklāti neizrunā, tie turpina augt kā nezāles. Tikai sarunās tās varot izravēt ar visu sakni, lai turpmāk kopdzīvei vairs netraucētu.

Tāpēc pāri, kas stāsta, ka nekad nestrīdas, nekonfliktē, Loretai šķiet aizdomīgi – vai tikai viņi to nenoliedz tāpēc, ka izvairās šādas situācijas risināt, ļaujot attiecībām stagnēt. Ar strīdiem viņa nedomā mazos kašķīšus par vietā nenoliktu krūzīti, bet tādus, kas abiem pēc tam liek domāt, meklēt kļūdas sevī un tās labot. Loreta netic, ka kāds cilvēks ir pilnīgi bez grēciņiem, bez kaut kā zemapziņas dzīlēs apslēpta un traucējoša. Ar strīdiem palīdz tikt galā darbs ar sevi, kas atzīts par vienu no smagākajiem uzdevumiem. Tikai, ja divi cilvēki grib būt kopā, tas jādara abiem, un viņi apņēmīgi ķērušies tam klāt.

“Tas gan nenozīmē, ka tagad mums negadās dialogi, kuru laikā viens uz otru apvainojamies. Jo otra teiktajā joprojām kaut ko sadzirdam caur savām bērnības traumām. Bet, tā kā abi ar sevi esam labi pastrādājuši, nu jau to saprotam, un aizvainojums tai pašā brīdī izplēn,” saka Loreta. Anatolijs viņas domu papildina: “Otra izteikto vārdu interpretācija atkarīga arī no sava pašvērtējuma. Ja pats ar sevi neesi mierā, kaut ko tādu tīri vai slimīgi saklausi arī otra teiktajā. Un vēl – ja vienam tukšs kauss, otram pustukšs, viens otram neko nevaram iedot, bet, lai attiecības būtu laimīgas, devējiem jābūt abiem. Tāpēc tagad abi ļoti cenšamies dot, un mums tas izdodas. Pretējā gadījumā tiešām var nonākt pie šķiršanās. Vīrietis uzskata, ka vainīga sieviete, sieviete – ka vainīgs vīrietis. Bet patiesais iemesls ir neapmierinātība katram pašam ar sevi un tikai tad vienam ar otru.”

Nonākot zemākajā punktā, nestrebiet karstu!

Brīdi parunājam par laulības šķiršanu, kas mūsdienās kļuvusi teju vai par normu. Anatoliju tas mudina būt vēl atklātākam. “Deviņus no kopdzīves gadiem tajā, ka mums kaut kas lāgā neiet, vainoju Loretu. Jo es tak’ biju ideāls! Bet viņa ir Strēlniece – asa un auksta. Kas man lika tā domāt? Loretas klusēšana strīdu laikā, dažkārt īpašā sejas izteiksme brīžos, kad viņai tuvojos… Tā mani burtiski atgrūda.”

Te Loreta vīru pārtrauc, lai darītu zināmu savu šīs situācijas skaidrojumu. Viņai kopš bērnības, kad mātes īpašās dabas dēļ piedzīvota emocionāla vardarbība, iegājies – ja tevi kāds apdraud, sastingsti, lai tevi neaiztiek. Tikai vēlāk, kad abi ar Lūsi iemācījušies sarunāties, Loreta varējusi paskaidrot, ka instinktīvi jutusi, kad vīrs ir ar kaut ko neapmierināts, par kaut ko pikts, un viņu šī sajūta biedējusi. Tāpēc, kad Anatolijs tāds bija, viņa uzreiz uzlikusi bloku – tikai mani emocionāli neaiztiec! Kur nu vēl situācijas, kad viņš, atgriezies mājās no darbu darbiem, visu dienā sakrāto emociju miskasti izkratījis pār sievas galvu. Vai viņai par to vajadzēja smaidīt, priecāties un pēc tam, it kā nekas nebūtu bijis, mesties vīra apskāvienos?

“Loreta tādu izturēšanos nebija pelnījusi, bet... tāds biju. Kāpēc tā, sapratām tikai pēc manas bērnības izķidāšanas. Ģimenē biju pastarītis, ilgi gaidītais puika. Tētis mammai pateicis – ja nedzemdēsi dēlu, iešu dzīvot uz garāžu! Kad piedzimu, visi mani ucināja, bucināja, aptekalēja. Bet arī tāda attieksme ir sava veida trauma, kas ietekmē turpmāko dzīvi. Nodibinot ģimeni, gribēju, lai arī sieva mani ucina, kā to bija darījuši citi. Lai, līdzko esmu pamodies, nāk bučināt, visu pienes un padod. No Loretas šādu attieksmi nesaņēmu, un tas manī radīja dusmas. Kad sapratu, ka sieva nav ne mamma, ne māsa un ucināšanās man nav jāgaida, varēju sākt cīnīties ar manī joprojām dzīvo pastarīti,” atklāts ir Anatolijs. Pāraprūpe viņā bija radījusi mazvērtības kompleksu – ja jau viss tiek izdarīts manā vietā, tad esmu tizls, pats neko nevaru. Rezultātā viņam bijis bail kāpt uz skatuves, drebējušas rokas, sākot spēlēt klavieres. Tikai, izcīnījis ārkārtīgi smagu cīņu ar nepārliecinātību, Anatolijs beidzot varējis uz skatuves justies brīvi.

Kamēr Loreta un Anatolijs savas bērnības traumas nebija atklājuši, izrunājuši un sapratuši, kā kurā situācijā tās var uzpeldēt, vairākkārt nonākuši attiecību zemākajā, kritiskajā punktā – stāvējuši krustojumā, un bijis jāizlemj, vai katrs ies uz savu pusi, vai arī turpinās kopīgu ceļu. Bet vienmēr izlēmuši palikt kopā – jo mīl viens otru, jo ir bērni. “Tāpēc tagad saku, ka, manuprāt, galvenais ir nesastrēbt karstu, bet kādu laiku noturēties kritiskajā punktā, lai sameklētu atbildi uz jautājumu – kas mūs tik tālu novedis,” saka Anatolijs.

Pašu pieredze noder bērnu audzināšanā

Pamazām Loreta un Anatolijs nonākuši pie atziņas – abi savesti kopā, lai viens otram palīdzētu, mācītu lauzt vecos, bērnībā ieliktos algoritmus. Jo viņi piekrīt uzskatam, ka dzīvē nekas nenotiek nejauši.

Atšķirīga abiem ir arī bērnībā saņemtās mīlestības deva – ja Anatolijs bijis tās ieskauts, tad Loretai nācies cīnīties par katru kripatu. Tāpēc viņa darījusi visu, lai iekarotu Lūša labvēlību, vienpadsmit gadus centusies pierādīt, cik ļoti viņu mīl. Un, tā kā daļa Loretas mīlestības valodas ir dāvanas, jo bērnībā iestāstīts, ka nauda dzīvē ir vissvarīgākais, Lūsim ar viņas sadāvinātajām drēbēm un citām lietām pilns skapis. Tagad Loreta naudu par svarīgāko neuzskata. Bijis laiks, kad veikalos viņa varējusi neskatīties uz cenām, bet tāpat jutusies nelaimīga un iztukšota. Tas arī bijis pirmais iemesls, kas licis interesēties par konsultatīvo terapiju un vēlāk to mācīties pašai.

Jau mācību laikā viņa ķidājusi savu iekšējo bērnu. Tas ļāvis saprast savas jūtas, rīcību un pēc tam to izskaidrot Anatolijam – tas tāpēc, ka man no dzimtas iedots tāds un tāds algoritms. Baltā lapā ierakstīts kods, kuru veido ģimene, kādā esam auguši, vecāku savstarpējo attiecību modelis. “Un vēlāk mēs to neapzināti kopējam savā dzīvē. Ja to apzinās, saprotamā valodā izstāsta otram, tad attiecības kļūst patiesi tuvākas, siltākas,” pārliecināta ir Loreta. “Viens liels labums no pašu pieredzes gan mums ir. Tā likusi saprast – lai dēli izaugtu par cilvēkiem, kuri tic sev, kuri nebaidās teikt, ko domā, ir izlēmīgi un spēj uzņemties atbildību, viņiem ir jāuzticas. Jāmīl, jāpieskata, bet jādod arī darbi, jāļauj kļūdīties un dabūt punus. Un saviem bērniem mēs to ļaujam. Neizpildīsi mājasdarbu – piedzīvosi kaunu. Protams, kad Adrians sāka mācīties 1. klasē, pirmo mēnesi sēdēju blakus, pārbaudīju. Tad pamanīju – kad atstāju dēlu vienu, viņš izmācās daudz ātrāk nekā tad, kad es sēžu blakus, jo nevar pamuļķoties un gaidīt, ka mamma palīdzēs. Šo situāciju pārrunāju ar savu pasniedzēju, un atbildes vietā viņa gudri pajautāja – bet kuram šīs mācības vajag? Kopš tās dienas Adrians mācījās viens, tikai paskaidroju – ja nemācīsies, ātri vien redzēsi, kādas būs sekas. Viņš pārdzīvoja divus NV jeb nav vērtējuma un kopš tā laika ir teicamnieks. Atslēga – es atļāvu viņam tos NV dabūt,” stāsta Loreta. Viņa piebilst, ka atšķirībā no dēliem meitas gan jāucina – lai pēc tam lūkotos pēc vīrieša, kurš viņu mīl par to, ka viņa ir, nevis censtos vīra mīlestību nopelnīt ar darbiem, kā pati to savā laulībā ilgu laiku darījusi.

Lai esam stipras, bet atļaujamies būt vājas

Novērots, ka sieviete par vīru izvēlas vīrieti, kurš līdzinās viņas tēvam. Tā kā Loretu no despotiskās mātes 14 gadu vecumā izglāba tēvs, viņai iemesls izraudzītajā saskatīt tēvu varēja būt vēl lielāks.

“Tēvam līdzīgos izvēlas tad, ja abus vienojusi lieliska sapratne, tēvs pat bijis tuvāks par māti, bet, ja meitas un tēva attiecībās bijis kaut kas sāpīgs, tad viņa lūkojas pēc pilnīga pretstata. Tā bija arī man. Tētis bija labs, bet pēc dabas kluss, pat biedējoši kluss, visu turēja sevī. Tāpēc, lai gan zināja, kāda ir mana dzīve pie mammas, notiekošajā neiejaucās. Bet Lūsi grūti nosaukt par klusu – ne uz skatuves, ne sadzīvē,” Loreta vīram velta draisku smaidu. Tad nopietni teic, ka, pateicoties savām tagadējām zināšanām, nolīdzinājusi attiecības gan ar tēvu, gan mammu. Mammai pateikusi, ka ir lietas, kuras vairs negrib cilāt, un negrib uzklausīt stāstus par to, cik viņai tagad ir slikti. Piedots, un viss. Vai tiešām tik vienkārši, pilnīgi bez emocijām? Tās esot. Jo tagad Loreta zinot, ko ar tām darīt. Tikai pagaidām ne vienmēr viss izdodoties, esot grūti sevi lauzt. Jo viņa pieradusi visu paciest un vēl tagad turpinot ciest – līdz brīdim, kad vairs nevar izturēt. Arī dusmas.

“Tad ir, kā ir, bet es mācos tās atzīt pēc iespējas ātrāk, jo tikai tā no dusmām var atbrīvoties. Pretējā gadījumā tās cilvēku sāk saēst no iekšpuses. Labāk otram uzreiz pateikt – zini, es dusmojos par to, ka tā pateici! Un viss, dusmas ir atlaistas, iekšā vairs nekas negruzd. Tas attiecas arī uz visām citām graujošajām emocijām, tostarp nepiedošanu, jo tās agrāk vai vēlāk sāk izpausties fiziskajā ķermenī dažādu nepatīkamu sajūtu, slimību veidā. Tāpēc paldies mammai un tētim par piedzīvoto, jo pretējā gadījumā es savā izaugsmē nebūtu tur, kur esmu šodien. Turklāt esmu sapratusi, kāpēc mamma bija tāda, kāda bija. Arī viņai bija savas bērnības traumas. Ceļā pie sevis izpētīju savas dzimtas sievietes – visas viņas bijušas, tā teikt, dāmas ar pautiem. Es ieraudzīju, kāda pati esmu pēc šiem algoritmiem. Tagad mācos būt tāda, kāda gribu būt, – noteikti vairs ne sieviete, kura visu var izdarīt pati. Jo tieši ar šādu savu rīcību un uzvedību, domādama, ka izpelnīšos Lūša mīlestību, saņēmu viņa rūgtumu – kam tad viņš tādai vajadzīgs. Tāpēc, sievietes, esam stipras, bet atļaujamies būt vājas!” aicina Loreta.

Mīlestībai jābūt siltai un starojošai

Kad šīs problēmas bija atpazītas un izrunātas, Loreta studijā vairs nestrādāja sešas dienas nedēļā, bet tikai trīs. “Beidzot normāls darba režīms, jo mājās viņai arī darba gana. Tomēr es negribētu, ka Loreta pavisam nestrādā. Kļūtu vēl nīgra. Tagad, kad tik daudz laika nav jāpavada studijā, esam uztaisījuši kopproduktu – koncertpiedzīvojumu Ko vēlas sieviete?. Loreta rakstīja scenāriju, Māris Bezmers to režisē, bet izspēlē Kristians Kareļins, Edgars Pujāts un pats Bezmers. Pavadošā mūziķu grupa, protams, Armaestro manā vadībā.

“Ja man tagad pajautās, kādai jābūt mīlestībai, atbilde būs – siltai un starojošai. Un mēs beidzot līdz tādai esam izauguši. Tomēr kaut kur iekšā vēl īd – un ja nu atkal kaut kas... Cerams, ka to kaut ko abi spēsim noķert un neitralizēt uzreiz,” smaida Loreta. “Bet, atgriežoties pie tā, ka nekas nenotiek nejauši, domāju, ka arī mūsu saruna nav nejaušība. Iespējams, kādam varbūt tieši tagad ļoti vajag saprast, ka nonākšanu attiecību zemākajā punktā jāuzlūko nevis kā beigas, bet kā iespēja augt, un tas jādara nevilcinoties,” uzsver Anatolijs un zīmīgi norāda uz 40 gadu jubilejā uzdāvināto pulksteni, kuram sekunžu rādītājs ir kā izkapts... Un abi ar Loretu smaidot novēl – lai izdodas!