No Polijas līdz Latvijas skatuvei - aktrises Malgožatas Apses stāsts par mīlestību un drosmi sākt no nulles

Tagad viņa brīvi runā latviski, spēlē Latvijas Leļļu teātrī un ir kļuvusi par atpazīstamu seju televīzijā. Viņas stāsts ir par mīlestību, drosmi sākt no nulles un apzinātu izvēli kļūt par savējo svešā zemē. Pirms nonākšanas Latvijas skatītāju redzeslokā Malgožata ieguvusi profesionālu aktiermākslas izglītību, absolvējot Varšavas Teātra akadēmijas leļļu mākslas filiāli Bjalistokā, kur ieguvusi maģistra grādu. Studiju laikā viņa darbojusies arī franču teātra kolektīvā, paralēli apgūstot franču filoloģiju, tādējādi jau pierodot pie darba vairākās valodās un kultūrvidēs.

Kino vakars, kas pārvērta dzīvi

Varšavas Teātra akadēmijas Bjalistokas filiālē Malgožata iepazinās ar latviešu studentu Rūdolfu Apsi, kas Polijā bija ieradies Erasmus apmaiņas programmā. Plāns bija konkrēts – seši mēneši studijām un tad atpakaļ uz Latviju. Neviens no viņiem neplānoja dzīvi kopā. Attiecības sākās ar vienkāršu soli – Malgožata pati uzaicināja Rūdolfu uz kino. Tad sākās kopīgi studiju projekti, sarunas un arvien ciešāka saikne. Tad pienāca laiks Rūdolfam atgriezties Latvijā, bija jāpabeidz studijas Latvijas Kultūras akadēmijā un jāaizstāv diplomdarbs. Taču situācija jau bija mainījusies – Malgožata gaidīja bērniņu. “Mēs sapratām, ka citas izejas nav. Viņam bija jāpabeidz studijas, bet es biju mazuļa gaidībās. Tas bija kā klasiskajos mīlestības stāstos – mēs vienkārši zinājām, ka būsim kopā.” Rūdolfs sāka darbu Latvijas Leļļu teātrī. Malgožata sākumā pievērsās ģimenei un valodas apguvei. Pēc trīs gadiem Latvijā arī viņa pati sāka darbu Latvijas Leļļu teātrī.

Latviešu valodu apguva ātri

Kad Malgožata ieradās Latvijā, viņa ļoti drīz saprata – ja šeit dzīvos, viņa grib saprast un runāt latviski. Ne tikai tādēļ, lai varētu iepirkties veikalā vai aprunāties ar drauga ģimeni, bet tāpēc, ka valoda viņai nozīmē daudz vairāk. Tā ir identitāte, drošība un brīvība. “Es negribēju dzīvot kā cilvēks, kurš visu laiku ir atkarīgs no tulka,” viņa saka. “Man tas bija svarīgi profesionāli. Aktierim valoda ir instruments. Bez valodas es nevaru būt brīva uz skatuves.”

Bez dzimtās poļu viņa jau prata angļu un franču valodu, tāpēc svešvalodas viņai nebija kas pilnīgi jauns. Taču latviešu valoda izrādījās pavisam citāda – ar savu fonētiku, struktūru un gramatiku, kas neatgādina nevienu citu viņai zināmo valodu. Tieši sākumā viņai ļoti paveicās ar satikšanos, kas bijusi gandrīz simboliska. Drīz pēc ierašanās Latvijā viņa iepazinās ar mūķeni, kura bija mācījusies Polijā un ļoti labi prata poļu valodu. Šī sieviete kļuva par viņas pirmo latviešu valodas skolotāju. “Tā bija kā dāvana,” atceras Malgožata. “Viņa saprata manu dzimto valodu un varēja paskaidrot latviešu valodas nianses.” Mācības nebija tikai gramatikas līmenī. Tās bija arī par domāšanu. Par to, kā latviešu valodā tiek veidoti teikumi, kā lieto galotnes, kā mainās nozīme ar vienu burtu. 

Dzīve trīs valodās

Malgožatas ģimenē runā trīs valodās – poļu, latviešu un angļu. Ar vīru Rūdolfu viņa bieži runā angliski. Tā bija viņu attiecību sākuma valoda – valoda, kurā viņi iepazinās, iemīlējās un veidoja savas pirmās sarunas Polijā. Ar laiku, protams, klāt nākusi arī latviešu un poļu valoda, bet angļu joprojām ir viņu savstarpējās komunikācijas “neitrālā teritorija”. Ar dēlu Teodoru situācija ir citāda. Viņš aug Latvijā, apmeklē bērnudārzu un ar vienaudžiem komunicē latviski, tāpēc mājās ar mammu pārsvarā runā latviešu valodā un ir viņas lielākais skolotājs. “Viņš man labo galotnes,” Malgožata smejas. “Reizēm es sāku teikumu, un viņš to pabeidz pareizi.”

Savukārt ar ģimeni Polijā viņa runā poļu valodā, un arī dēls tiek iesaistīts sarunās, lai nezaudētu saikni ar otru kultūru. “Man ir svarīgi, lai viņš jūtas piederīgs abām valstīm,” viņa saka. Ģimenes sarunās bieži notiek dabiska pārslēgšanās starp valodām. Teikumu var sākt angliski, turpināt latviski un pabeigt poļu valodā.

Latvijas tradīcijas un garšas

Malgožatai Latvijā īpaši patīk tas, ka tradīcijas šeit nav tikai folkloras grāmatās, bet dzīvo ikdienā. “Man ļoti patīk, ka Latvijā cilvēki svin. Ne tikai lielos svētkus, bet arī tādus, kuri citās valstīs varbūt jau būtu piemirsti,” viņa saka. Īpašs prieks ģimenē ir par Meteņiem. Dēlam Teodoram šie svētki ir vieni no mīļākajiem. Arī Jāņi ģimenē tiek svinēti. Lai gan Malgožata ir vegāne, viņa cenšas atrast savu versiju latviskajām tradīcijām. Jāņu sieru viņi gatavo vegāniskā variantā. Īpaša vieta viņas sirdī ir rupjmaizei. “Man ļoti garšo rupjmaize, īpaši maize ar ķimenēm. Tā ir pavisam citāda nekā Polijā.” Viņa to bieži ēd vienkārši ar augu sviestu vai kopā ar zupu. Malgožatas gaumē ir arī skābētie gurķi – tieši skābētie, nevis marinētie. Un cūku pupas – “vienkāršas, bet tik ļoti labas”. Iegaršojies arī kvass, un par šā dzēriena cienītāju kļuvis arī viņas brālis. Malgožata stāsta, ka brālis ikreiz priecīgi ziņojot māsai, kad viņam Polijā izdodas atrast kvasu.

Nav laika domāt, vienkārši dari

Kad Malgožata pirms septiņiem gadiem pārcēlās uz Latviju, tas nebija karjeras lēmums. Viņa atbrauca, jo gaidīja bērniņu un vēlējās būt kopā ar Rūdolfu. Sākumā viss bija jauns – valoda, vide, cilvēki, darba tirgus. Valoda tika apgūta, un parādījās pirmie profesionālie piedāvājumi. Sākumā mazi soļi, pēc tam lielāki – līdz pat lomai seriālā "Mīļākās".

Tagad Malgožata vairs nejūtas Latvijā kā viesis, bet daļa no šīs zemes. Protams, Polija joprojām ir viņas saknes – vecāki, brālis, bērnības atmiņas. Ilgas nepazūd. Taču Latvijā viņa veido savu tagadni. “Es šeit esmu mīlestības dēļ. Un tagad – arī savas izvēles dēļ,” viņa uzsver.

No malas varbūt izklausās romantiski, bet patiesībā tas bija liels lēmums un risks, apzinās Malgožata. Taču skaists risks. Arī vīrs ar viņu ļoti lepojoties un bieži to atgādinot. Malgožatai filmēšanās bija dubults izaicinājums, jo viss notika latviešu valodā. Lai arī viņa jau bija apguvusi valodu un strādāja teātrī, seriāla vide ir citāda. Kamera redz visu – mazāko pauzi, šaubas acu skatienā. “Seriāla temps ir ļoti ātrs. Nav daudz laika domāt. Tu vienkārši dari,” viņa atzīst. “Un dari svešā valodā.” Dažas ainas bijušas īpaši emocionāli smagas. “Es atceros vienu dienu filmēšanas laukumā. Starp kadriem aizgāju pie spoguļa – paskatīties, vai viss ar grimu ir kārtībā,” viņa stāsta. “Un pēkšņi paskatījos sev acīs un padomāju – cik tālu es esmu atnākusi. Es spēlēju galveno lomu latviešu seriālā. Citā valodā. Citā valstī,” viņa saka. Šis brīdis ļoti palicis atmiņā. Pateicība sev par neatlaidību. Par to, ka nepadevās. “Dažreiz paši neredzam, cik daudz esam paveikuši. Tajā brīdī es ieraudzīju.” Malgožata ļoti lepojas arī ar monoizrādi "Nē! Nē! Nē!", kura latviski skatāma Latvijas Leļļu teātrī. Maijā izrāde būs arī angļu valodā starptautiskajā Baltic Visual Theatre Showcase, kad ar šo veikumu varēs iepazīstināt plašāku publiku.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Malgožata Apse. No Polijas līdz Latvijas skatuvei” saturu atbild SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.