Kas slēpjas aiz ideālas dzīves fasādes - saruna ar TV personību Agnesi Drunku
“Apmaldījusies pārāk labā dzīvē jeb Vai viegli būt mierā ar sevi, tuvojoties piecdesmit,” sarunas laikā TV un radio personība Agnese Drunka formulē, kāds būtu tēmas pieteikums raidījumam Zilonis studijā, ja viņa to nevis vadītu, kā ierasts, bet piedalītos pati. Sarunu ar viņu lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.
“Ziloņi ir arī man – satūcījušies tādā mazā skapītī,” atklāta ir Agnese, un ne reizi vien, kad jāieskatās savam zilonim tieši acīs, pār viņas vaigiem rit asaras.
Kad ar tevi sazinājos un teicu, ka gribētu sarunu par ziloņiem tevis pašas studijā, vai tev uzreiz kaut kas ienāca prātā?
Kad tu uzrakstīji par ziloņiem, es sasmējos. Protams, tāpat kā visiem, arī man viņi ir – visi satūcījušies tādā mazā skapītī. Mēģina cits ar citu izriktēties. Priekšstats par to, kādai ir jābūt darbiniecei, priekšstats par to, kādai ir jābūt raidījuma vadītājai, kādai ir jābūt mammai, sievai, meitai, māsai. Tur visi tā kūļājas pa to mazo skapīti, biksta un baksta cits citu. Bet nu – parādi man kādu cilvēku, kuram vispār nav neviena ziloņa! Tāpēc raidījums Zilonis studijā pamazām, esot piektās sezonas vidū, ir kļuvis tāds, par kuru vairs nav jāskaidro, kas tas tāds ir. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas prasa, kāpēc nosaukums ir Zilonis studijā. Tad skaidroju, ka raidījumā ir stāsts par tematiem, kurus mēs labprātāk paslaukām zem tepiķīša, jo kurš gan grib izskatīties tāds, kāds viņš ir. Mēs katrs gribam izskatīties maķenīt labāks, gudrāks, skaistāks, iznesīgāks un izdarīgāks.
Tavā raidījumā cilvēki ierodas un dalās pieredzē, atklāj savas lietas, noslēpumus. Par kādu tematu raidījumā Zilonis studijā tu pati ietu pie sevis parunāt?
Man ir milzīgi jādomā. Ne velti, kamēr mikrofons intervijai nebija ieslēgts, mūsu saruna bija par sava terapeita atrašanu; esmu tādā posmā, tādā apmulsumā, ka šobrīd ietu runāt par to, ka kaut kas līdz galam nav kārtībā. Ka mana dzīve no malas neizskatās tāda, kāda tā ir. Ka tā izskatās labāk. Ietu runāt – bet pēc mēneša varbūt tā būs jau cita tēma – par to, kā tikt galā pašam ar sevi situācijā, kad no malas visiem šķiet, ka tev ir visideālākā dzīve: trīs brīnišķīgi bērni, mīlošs vīrs, ideāls darbs. Tev ir viss, ko viens cilvēks varētu sapņot vai cerēt! Un tajā visā justies tā, ka… krekls par īsu. Bet droši vien, aizejot uz raidījumu, es reaģētu tieši tāpat, kā reaģēju, sarunājoties ar tevi. (Agnesei pār vaigiem plūst asaras.) Beigās tu būsi mana terapeite! (Smejas caur asarām.) Jā, šis ir tas, ar ko es patlaban sevī cīnos. Kad apkārtējie mēģina mani mierināt – ā, man arī pirms mēneša tā bija! Tas baigi nelīdz.
Jo gribas risināt savu lietu…
Es domāju, ka man pašai sevī atnāks atbilde. To esmu pieredzējusi – ka uzkrātā bagāža, kas veidojusies, daudzu gadu garumā raidījumos runājot ar viediem cilvēkiem, kaut kādā brīdī noderēs, atbilde uzpeldēs. Tagad arī ir rudens – man patīk šis gadalaiks, tomēr vienmēr ar paniku gaidu to slapjdraņķi.
Jo tad tev gribas raudāt līdzi lietum?
Varbūt jā. Nezinu, kāpēc, runājot par šo savu konkrēto ziloni, es tik emocionāli noreaģēju.
Klau, bet viss, ko tu uzskaitīji – bērni, vīrs, darbs – tev patiešām arī ir. Tātad tas, ko mēs, apkārtējie cilvēki, redzam, ir īstenība. Bet kaut kur ir arī zilonis.
Tā ir. Vēl ir tas, ka nākamgad man paliks 50 gadi. Tas ir tāds nogrieznis, kam sabiedrība uzlikusi zināmu nozīmi, – piecdesmit! Nevaru to saukt par pusmūža krīzi, jo neceru, ka dzīvošu līdz 100 gadiem, bet kaut kāda pēcpusmūža krīze tā ir. (Smejas.) Arvien biežāk nonāku pie jautājuma – bet ko tad es esmu izdarījusi? Kas tad ir paveikts? Tāda vētīšana un vērtēšana. Varu atzīties – man pašlaik ir tāds posms, kad es sevi pat uz sporta zāli aiz matiem velku. Tas zilonis man ir jāmeklē, jo tas manī ir, bet es nevaru pateikt, kāds tas ir.
Visu sarunu ar Agnesi Drunku vari izlasīt žurnāla Patiesā Dzīve jaunajā numurā, kas no 8. novembra pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā. Žurnāla digitālo versiju meklē vai abonē Zurnali.lv.
