Žurnālistes Agneses Drunkas mājas sajūta. FOTO

Tāpēc, lai laikus pamostos, ir laikus jāaiziet gulēt. Esmu no tiem, kam no rīta patīk ilgāk pagulēt, bet vakaros es varu ilgi palikt nomodā. Tagad esmu pamanījusies palaist bērnus uz skolu un tad vēl ielīst atpakaļ gultā un kādu stundiņu pagulēt. Ja pamostos labi izgulējusies, tā ir garantija, ka diena būs laba.

Tas man palīdz sakārtot rītu, un, ja skan radio, man nav jāskatās pulkstenī. Skan ziņas, tātad ir pusē, četras pāri pusei lasa sporta ziņas, pēc tam Eiropas ziņas, pēc tam – avīžu apskats... Kad intervija iet uz beigām,  zinu – ir laiks celties.

Varbūt es gribētu darīt kaut ko citu, bet trīsreiz nedēļā Līna ir jāved uz dejošanu. Kopš strādāju Bez tabu, mans vīrs dabūjis uz saviem pleciem to izjust. Uz nodarbībām visam jābūt labākajā kārtībā, jo meita dejo Dzintariņā. Ir milzīgs prieks, kad redzu, kā Dzintariņa tēti tur tiek ar visu galā.

Redz, nopirku Haruki Murakami romānu Kafka liedagā, kas tikko iznācis! Pirms tam visas Murakami grāmatas ņēmu bibliotēkā – līdz brīdim, kad izlasīju Skarbā brīnumzeme un pasaules gals. Atdevu bibliotēkā un pēc tam aizgāju un nopirku. Tā tik ir grāmata, kurā kārtīgi var izsapņoties! Ļoti žēl, ka bērni mūsdienās tik maz lasa. Tagad esmu sapratusi, ka man darbā ļoti palīdz tas, ka bērnībā, kā teica vecmāmiņa, “ēdu” grāmatas. Skatos, ka arī tiem kolēģiem, kas daudz lasījuši, valoda ir bagātāka.

Pie viņas eju, kopš strādāju par Bez tabu vadītāju. Līdz tam šķita, ka kosmetologs nav nepieciešams. Joprojām tā mazliet šķiet. Tomēr pie Tamāriņas sajūtas ir tik lieliskas, ka noteikti ir vērts. Varu pie viņas ierasties pavisam draņķīgā noskaņojumā, bet zinu, ka pēc pusotras stundas aiziešu izgulējusies. Kaut kā vienmēr pamanos procedūras laikā iemigt. Kā viņa māk teikt komplimentus un ar kādu sajūsmu sagaida katru klientu!

Tad pārsvarā ir tikai darbs, mājas un viss, kas ar to saistīts. Brīvdienās gan mēs, visa ģimene, mēģinām dzīvoties kopā. Darbadienu rīti, kā jau vairumam ģimeņu, ir tādi steidzīgi, savukārt brīvdienās ir lēnās, ilgās brokastis ar pankūkām.

Ziemā mēdzam braukt uz kalnu slēpot Šogad gan noslinkojām. Labi, ka vismaz dēlam izdevies dabūt sniega sajūtu, jo viņam ir lieliska klases audzinātāja, kas skolēnus piektdienās ved uz Žagarkalnu.

Tā ar māsu nodomājām, kad pirms dažām dienām skatījāmies fotogrāfijas no pagājušā gada laivu brauciena. Braucām mēs, visa ģimene, un mana māsa ar draugu. Sākumā šķita – divas stundas pabrauksim, un viss. Bijām iecerējuši aizbraukt līdz Ventas ietekai. Viena stunda pagājusi, divas, tad jau septiņas, bet Ventas kā nav, tā nav! Gribētos šovasar šādu braucienu atkārtot. Tas ir veids, kā pārbaudīt, uz ko esi spējīga.

Kā ieraugu kādu recepti, tā vajag izmēģināt. Manējie gan stāsta, ka varbūt ar tiem saldumiem tomēr vajag piebremzēt... Nesen vīra vecmāmiņai uz 90 gadu dzimšanas dienu pagatavoju kūku, kas saistās ar bērnības atmiņām, – torti ar Selgas cepumiem, kur kārtās – biezpiens un brūkleņu ievārījums. Gardi! Arī nesen izmēģināju lielisku recepti – šokolādes kūku ar plūmēm. Tik sātīga (olas, sviests un daudz citu labumu), ka apēd vienu gabaliņu un viss – vairāk nespēj. Atceros, cik ļoti man bērnībā garšoja rupjmaizes krēms, mamma to reti gatavoja. Tagad veikalā rīvmaizi var gatavu iegādāties, bet tolaik pie tās varēja tikt, kad maizīte saziedēja. Pēc pusdienām man vajag kaut ko saldu – tas ir kā punkts uz “i”. Un tieši pēc pusdienām, ne pēc kādas citas ēdienreizes.

Šķiet, man to uzdāvināja pirms pieciem gadiem Ziemassvētkos. Beidzot esmu atklājusi, ka tā nemaz nav. Man vienmēr mājās ir apelsīni, jo tagad apelsīnu sulu patērēju diezgan daudz.

Ja kaut kas iepatīkas, to varu klausīties vēl un vēl. Tā man bija ar Imanta Ziedoņa fonda izdoto mūzikas albumu Viegli. Citreiz spontāni iegādājos kādu mūzikas disku – ieeju veikalā, klausos visu pēc kārtas; kas iepatīkas, to pērku. Reizēm iepatīkas vāciņš, paklausos, un, ja uzrunā arī mūzika, iegādājos.

Kurš tad mūsdienās neskatās? Mēs gan redzam tikai četrus kanālus. Protams, ka skatos TV3 un Latvijas Televīziju. Pirmdienās skatos Viss notiek, Veiksme, prāts intuīcija, Latvija var. Pārējā laikā vienkārši slīdu pāri tam, ko rāda. Darbdienās tikai pusdesmitos vakarā varam teikt, ka beidzot esam mājās. Tad slēgājam savus kanālus uz priekšu un atpakaļ. Piektdienas vakaros skatāmies filmas, ko saucam par bezdeļfilmām (smejas).

Ja sāls beidzies, aizmirsies nopirkt sīpolu, tas vienmēr dabūjams pie kaimiņiem. Tas, kurš pirmais no rīta iet laukā, notīra sniegu savai un kaimiņa mašīnai. Ar vieniem kaimiņiem solidarizējamies un pārmaiņus vedam bērnus uz skolu. No augšējiem kaimiņiem saņēmām lielisku dāvanu Ziemassvētkos. Pirmssvētku vakarā, kad iet vaļā lielā iepirkšanās, satikām viņus pie lielveikala. Domājām, mums taču viņiem nav nekādu dāvanu. Atcerējāmies, ka mašīnā ir viens kalendārs. Viņi bija tik priecīgi! Nākamajā rītā atskan zvans pie durvīm, mēs vēl pidžamās, un kaimiņbērni atnesuši smuku puzuru. Tas bija lielisks pārsteigums.

Katru otro gadu braucam uz Venēcijas biennāli. Nu jau kādu laiku ne no vienas biennāles neesmu bez jauniem zābakiem atbraukusi. Šogad, kad bijām Venēcijā, secināju, ka mana sirds var būt mierīga, jo man beidzot ir viens zābaku tips, kas man ārkārtīgi patīk – smejoties saku, ka tie ir apavi, kuriem priekšā ir kaija. Bet pirms diviem gadiem Itālijā nopirku tieši tādus zābakus, kādi man tobrīd jau bija kājās. Sākumā domāju – nav diez ko prātīgi pirkt otrus tādus pašus, bet viena itāliešu kundzīte, garām ejot, man stāsta: “Jums tie zābaki ir jāpērk, jo viņi jums ļoti piestāv!” Saku: “Bet man jau vieni tādi ir!” Viņa atbild: “Tieši tāpēc jums tie jāpērk!” Neloģiski, bet iegādājos.

Mana mājas sajūta?

Viss, kas mūsu dzīvoklī, ir Ginta (vīra – aut. piez.) darbs un ideja. Tagad jau kaut ko interjerā esam likuši klāt. Kad šeit ievācāmies, tad gan – cik vien varējām, tik ņēmām nost. Jo vairāk noņēmāmt, jo vairāk visādi labumi atklājās. Plēsām nost tapetes, skatījāmies, kas apakšā – jā, nu jāatstāj gan viens sienas fragments. Tāpat gribējām likt jaunu koka grīdu, bet grīdas meistars saka, lai paskatāmies, kas zem preskartona. Bet tur – vecie dēļi. Jā, ar tiem nekas nav darīts un visas vecmāmiņu adītās zeķes vienā nedēļā ir caurumos. Tomēr grīda ir īsta.

Anta Blumberga, žurnāls „Stella” / Foto: Rojs Maizītis