Onkoķirurgs Kristaps Eglītis: "Tas ir tikai laika jautājums, kad labākie ķirurgi būs roboti humanoīdi"

Zelta puika – tā īsumā Kristapu Eglīti raksturo tie, kam bijusi kāda saskarsme ar profesora Jāņa Eglīša dēlu. Taču ne tēva dēļ Kristaps iemantojis labu slavu gan kolēģu, gan pacientu vidū.

Jaunās telpas un Latvija–Somija

Sarunājamies dienā, kad notikusi ilgi gaidītā pārcelšanās. Kamēr vairākas Latvijas Onkoloģijas centra nodaļas piedzīvos prasmīgu meistaru radītas pārmaiņas, pacientus ārstēs blakus esošās Gaiļezera slimnīcas telpās. Tāpēc Kristapam šajā dienā nav operāciju un pēc piedzīvotajiem jurģiem varam parunāties. Dakteris neslēpj prieku, ka nākamajā dienā plānotās divas operācijas varēs veikt mūsdienīgās telpās ar piemērotu ventilācijas sistēmu. “Šī mums patiesi ir laimīga diena! Jaunajās telpās viss spīd un laistās, tas pilnīgi noteikti vairos personāla labsajūtu. Jo ir svarīgi, kādā vidē atrodies. Tas ir tāpat kā dabā – ja puķe vai koks nejūtas labi kādā vidē, mēs jau nemetam prom augu, bet nomainām vidi tam apkārt. Un iepriekš nīkulīgais augs uzplaukst, priecējot mūs ar saviem augļiem. Tas pats notiek ar cilvēkiem. Viņiem ir jāstrādā mūsdienīgos apstākļos, lai justos komfortabli un nestu augļus.”

Kristaps parāda vairākas fotogrāfijas savā telefonā. Tās uzņemtas ar domu veidot vēsturi. Vienā attēlā redzams, kā profesors Jānis Eglītis, nedaudz paknibinot ar pirkstiem, noņem dažas vecās zaļās flīzes operāciju zālē. “Ja kāds stiprāk nošķaudītos, tās pašas nokristu,” piebilst Kristaps. Citā bildē redzamas flīzes, uz kurām rakstīts amats, vārds, uzvārds un datums, no kura līdz kuram strādāts konkrētā pozīcijā. Piemēram, ķirurgs–onkologs Kristaps Eglītis, 2008–2026, 3. zāle LOC. “Rekordiste ir anestezioloģe reanimatoloģe Ilana Šapiro, kura te strādājusi no pirmās dienas – 42 gadus. Vecākiem kolēģiem bija mazliet grūtāk pārcelties, tāds kā sentiments, un tas ir normāli, bet es aiznesu savu vienīgo pilno kasti ar mantām uz jaunajām telpām, iekārtojos un esmu ļoti laimīgs. Šajās telpās jau esmu operējis rezidentūras laikā, man tur ir bijušas dežūras, tāpēc zinu, kur eju. Vecākiem kolēģiem tas viss ir jauns. Kolēģi gan novērtē, ka tagad uz sienas ir ekrāns, kur var uzlikt, piemēram, mamogrāfijas izmeklējuma attēlu un operēt, vadoties pēc tajā redzamā, jo visus attēlus nevar paturēt galvā,” priecājas dakteris. Viņš izstāsta arī kuriozu situāciju – viss 5.b jeb krūts ķirurģijas nodaļas personāls iekāpa liftā, lai dotos aplūkot jaunās telpas, un iesprūda uz 15 minūtēm. “Neviens nepalika aiz borta, liftā bija visi nodaļas ķirurgi, galvenā māsa...” Arī šis atgadījums iemūžināts vēsturei.

Atgriezties savās telpās LOC ēkā komanda cer pēc četriem pieciem gadiem. “Tad jau redzēs, kā būs, bet mēs gaidīsim. Pēc remonta vismaz pa logu spraugām nepūtīs vējš, mums apkārt būs skaista un praktiska vide. Kā citviet Eiropas klīnikās.”

Kā ir strādāt šādā slimnīcā, Kristaps zina, jo pirms dažiem gadiem rezidentūras laikā Erasmus+ programmā divus mēnešus stažējies Somijā. Viņš ir pārliecināts, ka ikvienam jaunajam ārstam ir obligāti jābrauc apmaiņas programmā uz kādu Eiropas klīniku. “Lai ir, ar ko salīdzināt,” Kristaps paskaidro. “Doties uz Somiju bija ļoti labs lēmums. Ceļš nav garš, tolaik biļetes lidojumam varēja nopirkt par aptuveni 30 eiro, kas izmaksāja lētāk nekā taksometrs no lidostas uz mājām, nedēļas nogales varēju pavadīt ar ģimeni. Ķirurģija ir sava veida māksla, tu vari nonākt pie vēlamā rezultāta ar dažādiem paņēmieniem, tehnikām. Tur iemācījos daudz dažādu knifiņu, ko esmu ieviesis savā praksē. Kolēģiem ar tiem neuzbāžos, jo labi atceros Kanādā dzīvojošā latviešu ārsta Kaspara Tūtera teikto, ka manas jaunās zināšanas neuztvers ar atplestām rokām. Katram savs ceļš jāatrod, kā tikt pie rezultāta.”

Kristaps atzinīgi vērtē medicīnas digitalizāciju Somijā. “Tur faktiski nav papīra darbu. Mums joprojām daudz jāraksta ar roku pacientu kartītēs, turklāt vairākas reizes vienu un to pašu. Tiek iztērēts daudz laika, ko varētu pavadīt ar pacientu – operējot vai skaidrojot kādas lietas. Arī zinātnei varētu veltīt vairāk laika. Es ļoti gribētu, lai Latvijā būtu tikpat vienkāršota digitāla sistēma medicīnā, kad datorā saliec ķeksīšus, automātiski pievienojas visi izmeklējumi, un gala izraksts ir gatavs.” Vēl viena liela atšķirība, ko ārsts iezīmē, salīdzinot Latviju un Somiju, ir personāls. Latvija joprojām ierindojas topa augšgalā to Eiropas Savienības valstu vidū, kurās ir vismazāk medicīnas māsu un viņu palīgu. Trūkst arī ārstu palīgu. “Tas nav tikai jautājums par atalgojumu – arī profesijas prestižam ir liela loma. Valsts slimnīcas, skolas, policija, ugunsdzēsēju depo ir valsts spogulis. Ja paskatāmies, kāda attieksme valstī bijusi pret onkoloģijas nozari... Ja tā nav prioritāte valstiskā līmenī, tad arī cilvēki izvēlas citu izglītību, citu darbu.” Kristapam piedāvāts palikt strādāt Somijā, arī ģimenei tur paticis, kad viesojušies, un vienubrīd šī iespēja apsvērta pavisam nopietni. Tomēr pēc ilgākām pārdomām secinājis, ka grib palīdzēt cilvēkiem Latvijā. “Tas bija galvenais iemesls, kāpēc atgriezos.”

Operāciju zālē no 15 gadiem

Katrs Kristapa teikums apliecina viņa sirds degsmi par savu nozari – par kolēģiem, par pacientēm un inovācijām diagnostikas un ārstēšanas jomā. Kad saku, ka tas viņam jau šūpulī ielikts, jo tēvs ir nozarē mīlētais un cienītais onkoķirurgs profesors Jānis Eglītis, Kristaps domīgi nosaka: “Varbūt.” Tomēr uzreiz arī piebilst, ka šī pēctecība gan nav pie vainas. “Mani nevirzīja studēt medicīnu, kā varētu šķist, tieši pretēji – abi vecāki man aizliedza studēt šajā jomā. Tā bija mana izvēle, bet, jā, no tēva esmu daudz mācījies. Pirmkārt, ķirurģiskas lietas, otrkārt, kas ir pats galvenais – attieksmi, ka onkoloģija un ķirurģija nav tā nozare, kur var izdarīt lietas kaut kā pavirši, lai vienkārši būtu izdarīts. Cilvēkiem pēc tam ir vēl jādzīvo ar manis veikto darbu viņu miesā. Kopā ar tēvu esam daudz operējuši un darām to joprojām.”

Pirmo reizi operāciju zālē Kristaps nokļuva 15 gadu vecumā, kad vēl mācījās pamatskolā. Apmēram divas nedēļas viņš veicis sanitāra pienākumus Latvijas Onkoloģijas centrā, tad saņēmis piedāvājumu asistēt tēvam operāciju zālē, jo trūcis personāla. Profesora mērķis bijis nobiedēt dēlu, lai medicīnas virzienā vairs neskatītos un neizvēlētos savu nākotni saistīt ar šo nozari, taču Kristapam nekas no redzētā nav šķitis ne šausmīgs, ne kā citādi neciešams. Arī specifiskais aromāts nav biedējis. “Mūsdienās ar skalpeli pārgriež tikai ādu, viss pārējais – audzēja izgriešana, audu remodelācija, pārdalīšana – notiek ar elektronazi. Tā kā Latvijas Onkoloģijas centrā nebija adekvātas ventilācijas, operāciju zālēs varēja just specifisko aromātu, ko rada nazis, griežot miesu. Atceros, gāju pa ielu un no kebaba ēstuvēm jutu to pašu aromātu. Tas bija ļoti dīvaini, tāpēc kādu laiku man negribējās ēst kebabu.”
Pamazām Kristaps arī sapratis, ka bioloģija viņam patīk vairāk nekā citi priekšmeti, ka patīk strādāt ar cilvēkiem, īpaši sievietēm, jo “viņas vairāk rūpējās par sevi, tāpēc ir lielāka jēga stāstīt kādas lietas; sievietes ieklausās un rīkojas”. Taču paticis arī lauku miers, kas piedzīvots ģimenes nelielajā aitu fermā, kur pavadījis kādu laiku, tādēļ pēc vidusskolas lūkojies gan Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas, gan Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes virzienā.

Priekšroka dota medicīnas studijām, turklāt ticis budžeta grupā. Kristaps neslēpj – gājis grūti. Pirmajā un otrajā mācību gadā vairākas reizes teicis kursabiedriem, ka “viss, eju prom, es vairs šito negribu”. Kamēr draugi no vidusskolas laika baudījuši studentu dzīvi, ballītes un citas izklaides, viņš sēdējis mājās pie mācību grāmatām, lasījis, rakstījis un zīmējis preparātus patoloģijas priekšmetā. Universitātē aizvadīti seši gadi, pēc tam pieci rezidentūrā, kad izieti visi ķirurģijas cikli, arī obligātās dežūras. Šajā laikā iepazinis Gaiļezera slimnīcu, bijis praksē Stradiņa slimnīcā, Tuberkulozes un plaušu slimību centrā, Latvijas Infektoloģijas centrā, taču joprojām sirds piederējusi Latvijas Onkoloģijas centram. “Tad es vēl nesapratu, cik tas ir grūti. Man šķiet, ka to saprot tikai tad, kad sāc tur tiešām strādāt un just līdzi pacientēm. Tad ir vissmagāk, īpaši, ja notiek kaut kas neparedzēts vai arī paredzēts, bet tu nevari neko izmainīt. Tad ir sāpīgi... Esmu vairākas reizes apdedzinājies, par daudz emocionāli iesaistoties pacientes stāstā. Man bija panikas lēkmes, citas veselības problēmas, tāpēc tagad daļēji jau esmu iemācījies novilkt robežas, lai gan tās ir ļoti trauslas.”

Bērniem laiks jāvelta tagad

Arī Kristapa sieva Eva Eglīte ir ārste, taču viņas darba ikdiena aizrit laboratorijā. Kristaps atzīst – ir vieglāk, ja otrs saprot, ko nozīmē ķirurga profesija, jo arī sieva studiju laikā izgājusi obligāto ciklu ķirurģijā. Abi satikušies un saskatījušies, vēl būdami studenti, un patiesībā ģimene, bērni ir vēl viens iemesls, kamdēļ Kristaps izvēlējies krūts ķirurģiju. “Tad diena ir prognozējama – ar retiem izņēmumiem. Mēs veicam plānveida operācijas, multidisciplinārs speciālistu konsīlijs nozīmē ārstēšanu, kas ir prognozējama, tāpēc jau diezgan daudz ir zināms, pirms paciente sāk ārstēšanās ceļu. Saņemam izmeklējumu rezultātus un lemjam, ko darīsim, kas pacientei ir vispiemērotākais no mums pieejamā ārstēšanas jomā. Piemēram, vēdera operācija var ilgt pat deviņas un vairāk stundas, jo abdominālā ķirurģija nav tik prognozējama, savukārt es varu būt laicīgāk mājās un pavadīt vakaru ar bērniem. Tagad arī brīvdienās cenšos nestrādāt. Sākumā, kad pieredze bija maza, svētdienās sēdos pie datora un pētīju pacientu kartītes, plānoju, kā un ko darīt. Apzinos, ka bērni aug ātri, meitai ir pieci, dēlam jau deviņi gadi. Viņi prasa daudz laika, un tas bērniem jāvelta tagad, jo drīz viņiem vairs neinteresēs padauzīties ar tēti.”

Kristapa bērni pagaidām neesot izrādījuši interesi par tēta un vectēva darbošanos slimnīcā, lai gan dēls Ernests kopš dzimšanas esot ar profesora skatienu. “Viņš ir ļoti nosvērts, un visās dzīves jomās viņam obligāti jābūt pirmajam. Ernestam ir labākās atzīmes klasē, lai gan es neteiktu, ka viņš daudz mācās, bet mājās ir disciplīna – ja grib spēlēt datoru vai skatīties kaut ko, ir jāizdara darbiņi.” Ārpus skolas Ernests spēlē tenisu. Meita Karlīna vēloties būt dejotāja – tāpat kā mamma. Kristapa sieva Eva kādreiz dejojusi balles un klasiskās dejas. “Viņai ir pilns skapis ar medaļām un kausiem,” Kristaps palepojas un smejot piebilst: “Ģimenē jābūt balansam – ja viens ir lācis, kurš kāpj uz kājām dejas laikā, tad otrs ir profesionāls dejotājs.”

Pētījums un doktorantūra

Šis mācību gads Kristapam atkal aizrit studenta lomā, jo rudenī iestājies doktorantūrā. Jau rezidentūras laikā sadarbībā ar Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centru sācis darbu pie klīniskiem pētījumiem krūts vēža jomā – tiek vētīti ārpusšūnu pūslīši un tajos esošā informācija jeb ekstracelulārās vezikulas. “Šajos pūslīšos savā starpā sazinās gan veselās, gan vēža šūnas. Līdz šim esam atraduši sešus potenciālus biomarķierus, pūslīšos esošas ribonukleīnskābes jeb RNS, kas varētu kalpot kā jauni marķieri krūts vēzim. Kontrolgrupā veselām sievietēm šo RNS nebija, bet izoperētām krūts vēža pacientēm tie izzuda. Tāpēc potenciāli seši dažādi RNS nākotnē varētu palīdzēt atklāt jaunu krūts vēzi vai asins analīzēs uzrādīt krūts vēža recidīvu,” savu darbību zinātnes jomā ieskicē Kristaps. Šis veikums arī pamudinājis lūkoties doktorantūras virzienā. “Izdomāju vienkārši pamēģināt. Ir tikai trīs budžeta vietas, bet es nemaz nejūtos kā zinātnieks, vairāk esmu praktiskā darba darītājs. Prezentēju pētījumu, kuram jau rezidentūras laikā bija izstrādātas publikācijas, un mani uzņēma. Studijas ilgst trīs gadus, ir mājasdarbi, lekcijas, jāizstrādā doktora disertācija. Viegli nav, bet jāiet uz priekšu.”

Vēl viena joma, par kuru Kristaps tur rūpi, ir sieviešu izglītošana par krūts veselību. Kur un cik vien iespējams, viņš dodas un stāsta, cik svarīgi ir veikt regulāras pārbaudes, ka tās nav kaitīgas, un arī to, ka nevajag baidīties doties pie ārsta, ja kaut kas nelabs atklāts. Jo ātrāk tiks sākta ārstēšana, jo veiksmīgāks un vieglāks būs ceļš uz izveseļošanos. Tagad, ziemā, tā sauktie zaļie koridori esot tukši, un tas it nemaz neesot labi. “Vai tad aukstā laikā samazinās vēža pacientu skaits? Nē, cilvēki tāpat saslimst kā vasarā. Tukšie koridori nozīmē, ka būs vairāk cilvēku ar vēlākā stadijā atklātām onkoloģiskām diagnozēm. Var jau it kā saprast – ļoti daudz cilvēku dzīvo laukos, un viņiem ir problemātiski atbraukt pie speciālista. Bet tas vairāk ir prioritāšu jautājums. Piemēram, Somijā 70–80 gadu veci onkuļi, kuri pārvietojas ar kruķiem, iet ārā mīnus 15 grādos un vingro uz publiski pieejamiem trenažieriem. Viss apledojis, sniegā, bet viņš trenējas par spīti aukstumam. Tur cilvēki pēc darba iet pastaigās, brauc ar velosipēdu, diezgan veselīgi ēd. Tas ir attieksmes jautājums pret sevi, atbildība pret savu veselību.

Man ļoti paveicās, ka man bija zinošs un aizrautīgs skolotājs. Es jau 4. klasē zināju visu svarīgāko par uzturu – kas ir ogļhidrāti, olbaltumvielas, tauki, kas ir sabalansēts uzturs. Arī mans dēls jau no septiņu gadu vecuma, kad pats sāka no skolas iet uz treniņu, pa ceļam ieejot veikalā pēc kādas uzkodas, fotografē etiķeti un sūta man, jautājot, vai šis produkts satur pietiekami daudz olbaltumvielu, vai tajā nav pārāk daudz cukura. Daudzi pieaugušie tam nepievērš vērību. Arī par sportošanu sakāms tas pats – tā ir svarīga ikdienas sastāvdaļa.”

Dažkārt gadoties piedzīvot situācijas, kad cilvēks rūpējies par sevi, savu veselību, taču, pamanot kādu problēmu, gājis nevis pie ārsta, bet pie vārdotāja vai kāda cita dziednieka. “Bijušas pāris pieņemšanas poliklīnikā, kad mana vecuma sievietēm ir izčūlojis vēzis ceturtajā stadijā. Tam tā nevajadzētu būt, turklāt arvien biežāk tiek veiktas krūti saglabājošas operācijas, jo diagnostika kļūst modernāka un veidojumu gan atklāt, gan izņemt var ļoti precīzi. Taču tas ir iespējams agrīnās vēža stadijās.”

Mākslīgais intelekts – bieds un palīgs

Reizi mēnesī divas dienas Kristaps kopā ar tēvu Jāni Eglīti dodas uz Liepāju, kur abi veic operācijas. “Sanāk daudz laika pavadīt kopā, un tas ir forši, jo šajā vecumā, kad ir ģimene, darbs un citas lietas, bērni bieži vien aizmirst par vecākiem.” Abiem gadoties arī domstarpības, bet profesionālajā jomā, un vienmēr tiekot rasts kopsaucējs, jo mērķis ir viens – panākt iespējami labāko rezultātu pacientam.

Kopā būšana ar savējiem nozīmē arī brāļa apciemošanu Spānijā, Marbeljā, bet ikdienā tā ir gan slidošana, gan sportošana pašam savā trenažieru zālē, kas izveidota mājas garāžā. “Mašīna tur bijusi tikai vienreiz lielās krusas laikā, jo tā pamatā ir vieta, kur kopā ar sievu un bērniem trenējamies. Tas ne tikai palīdz izlādēties, atpūsties un nedomāt neko citu, bet arī uzturēt sevi labā fiziskā formā. Pierādīts, ka tas ir ilgdzīvošanas stūrakmens.”

Mieru Kristaps rod arī dabā, un ir vienalga, vai tās ir pastaigas, braukšana ar riteni vai makšķerēšana – der viss. Bet jo īpaši sirdij tīkams ir izbrauciens ar enduro motociklu pa meža takām, grants ceļiem. “Siltā laikā braucu uz darbu ar moci, tad man pat kafiju nevajag, lai pamostos.” Kristaps izmanto arī Somijā aizgūto pieredzi ar gaismas terapiju – tumšajos rītos ieslēdz speciālas baltās lampas, kas palīdz labāk izstrādāties kortizolam un līdz ar to pamosties.

Sarunas gaitā Kristaps daudz piemin mākslīgo intelektu, ko ņēmis talkā dažādās ikdienišķās situācijās. Viņš atzīst, ka tas ir ļoti noderīgs visās medicīnas jomās un ir tikai laika jautājums, kad mākslīgais intelekts aizstās ārstu. “Esmu pārliecināts, ka nemaz ne tik tālā nākotnē labākie ķirurgi būs roboti humanoīdi. Tas ir biedējoši, jo man šķita, ka tieši ķirurgi būs tie, kurus visilgāk nevarēs aizvietot, bet, ja skatāmies, cik strauji attīstās mākslīgais intelekts, roboti un ka tikpat strauji tie kļūst arvien lētāki... Būs milzīgs jautājums, kas ir izdevīgāk – maksāt ķirurgam vai nopirkt robotu, kurš atmaksāsies visai strauji. Arī Latvijā, lai gan ne tik ātri kā citviet pasaulē.”

Ar mākslīgo intelektu Kristaps runājot katru dienu un diezgan daudz – tas esot vienkāršs un ātrs veids, kā saņemt atbildes uz jautājumiem. Iespējams, tieši pateicoties mākslīgajam intelektam, klīniskajos pētījumos vairs nevajadzēs iesaistīt cilvēkus. “Varēsim sintezēt jaunus medikamentus un pārbaudīt tos uz mākslīgā intelekta. Esmu piedalījies pētījumos, kurus veikuši Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta kolēģi. Tiek paņemti ar vēzi slimi audu paraugi, tad uz mikročipa izaudzēts vēzis, pēc tam mikročipam pievienotas mikrocaurulītes, lai pievadītu izmēģināmos preparātus, un tad skatās, kā tie iedarbojas. Ir milzīgs potenciāls attīstīt šo jomu tā, lai cilvēks ciestu pēc iespējas mazāk. Tikai jautājums, ko darīsim mēs, ja mūsu darbu aizstās mākslīgais intelekts. Par to domāju bieži.”