Dziedniece Inna: "Glābt var tikai katrs sevi"

Kad Inna pievērsās dziedniecībai, viņai pat no draugiem nācās dzirdēt, ka galīgi putnos aizgājusi – staigā pa mežu un ēd lapiņas. Taču Inna bija cieši nolēmusi kļūt par laipu licēju starp klasisko medicīnu un tautas dziedniecību un uzskatīja, ka stāstīt otram, kā būt veselam, drīkst tikai tas, kurš pats ir fiziskā un garīgā veselumā. Viņa cauru gadu peldējās ledainos ūdeņos, ziemā kailām kājām bradāja pa sniegu, iemācījās uztvert enerģiju, ko rada zibens izlāde.

Ciestuvē – vietā, kur cieš

– Jūs manī radāt asociācijas gan ar Poruka Kukažiņas nepieciešamību noglaudīt katru akmeni, gan Blaumaņa Antonijas lietišķo dzīves tvērumu.

– Drīzāk esmu cilvēks, kuram noslēgts līgums ar dabu. Jo brīdī, kad dzīve bija sabrukusi, Dabas māte mani gan savāca, gan ļāva ieraudzīt atšķirību starp klasisko un alternatīvo medicīnu, gan iemeta dziedniecībā. Manu dzimšanas skaitļu summa ir 7 – tātad zināšanas, noslēpumi, maģija. Visu mūžu gribas mācīties un, cik iespējams, savas zināšanas dot tālāk.

– Taču ilgi darbojāties jomā, kam ar noslēpumiem un maģiju maz sakara.

– Man ir feldšera izglītība un masieres diploms, bet vienmēr esmu strādājusi par māsiņu. Pirmā darbavieta – Rīgas Centrālcietums. To, kā sāp, tādos apstākļos var iepazīt atkailinātāk. Arī pārliecināties, ka ārējais veidols bieži ir tikai maska. Kad apprecējos, vīram nepatika, ka strādāju tādā vietā. Tā nonācu Iekšlietu ministrijas poliklīnikā. Iemācījos nešķirot, vai tas pulkvedis vai bomzis; ja esi te nokļuvis, izdarīšu visu, lai tev palīdzētu. Nākamie divdesmit gadi pagāja slimnīcas neiroķirurģijas nodaļā. Man jau bija trīs bērni, un, lai varētu vairāk būt kopā ar viņiem, centos pieteikties dežūrām naktīs un brīvdienās. Man bija burvīga vīramāte, pēc dežūrām ļāva mazliet pagulēt, tomēr tāds ritms – vairāki gadi bez normālas izgulēšanās – bija kaut kas nenormāls.

– Vai tas neietekmēja vēlmi darīt visu, lai otram palīdzētu?

– Pašu principu neskāra, tomēr allaž gribējies darīt mazliet citādi. Varbūt tas bija grāmatu ietekmē – tajā laikā jau parādījās informācija, ka tablete un skalpelis ne vienmēr ir pārliecinošākais garants veselībai. Reiz gandrīz stundu nosēdēju pie kāda slimnieka gultas, kuru mocīja sāpes kājā, lai gan tā bija vairākkārt operēta. Šoreiz viņš tika gatavots galvas operācijai. Runājām pa viņa pagātni. Slimnieks atcerējās, kā allaž rīvējies ar znotu. Reiz darba karstumā meitas vīrs uzmetis viņam uz kājas ķieģeli. Pušums sadzijis, bet pārliecība, ka tas darīts tīšām, palikusi un vairojusies. Kad bijām nokļuvuši pie šā notikuma, ieteicu padomāt, vai tikai problēmas saknē nav milzīgais aizvainojums. Nākamajā rītā viņš satvēra manu roku: māsiņ, man pirmo reizi naktī kāja nesāpēja. Medmāsai neklājas apšaubīt speciālistu viedokli, tomēr intuīcija teica, ka šoreiz ar ķirurģisku iejaukšanos derētu nogaidīt. Kad ieminējos par to nodaļas vadītājam, atbilde bija ierastā: sīkā, nebāz degunu lietās, kas uz tevi neattiecas!

Cits gadījums: ieved līdz kāju pirkstiem notetovētu vīrieti, kurā dzīvība vairs tikko turas. Izdaru visu, ko dakteris liek, un vedu uz reanimāciju. Dedzīgā vēlmē, kaut viņš izturētu, visu ceļu skaitu laba vēlējumus. Toreiz nesapratu, ka veidoju pieslēgumu mīlestības laukam, lielākajam atveseļošanās spēka okeānam, kas mums pieejams (vēlāk iemācījos to darīt apzināti). Nākamajā dienā uzzināju: cilvēks piecēlies un no reanimācijas aizmucis. Laikam tu atkal padarbojies ar savu hipnotizēšanu, kolēģi pajokoja.

– Bijāt baltais zvirbulis?

– Gan jā, gan nē. Tajā laikā sāku apmeklēt dažādus kursus un lekcijas, kas jau iezīmēja alternatīvo medicīnu. Biju aizrāvusies ar Antona Baltā idejām par dabas dziedinošo spēku. Aizbraucis uz Sibīriju, viņš bija izbrīnīts par vietējo iedzīvotāju lielisko veselību. “Ko ēd alnis, to mēs, un neviena kaite ieķeras klāt,” viņam pusjokojot paskaidrots. Šo mācību Baltais īstenoja savvaļas augu pulverī Hodo, viņš ieteica dzert svaigi spiestas sulas un gatavot salātos zāles un nezāles, lapas un pumpurus. Es, regulāri lietojot Hodo, pārliecinājos, ka tas tiešām stiprina imunitāti, asina domu, stresa brīžos palīdz nomierināties, pagurumā uzmundrina. Vīrusu sezonas laikā droši atteicos no vakcinācijas, bet ar gripu ne reizes nesaslimu. Man ļoti gribējās, lai par to uzzina kā kolēģi, tā mūsu pacienti, lai pamēģina. Lai cenšas apnicīgajā slimnīcas ēdienkartē ieviest vairāk dzīvo produktu. Bet šādi ierosinājumi daudziem šķita gandrīz kā zaimošana: slimnīca nav restorāns, kur ierodas degustēt zaļumus, bet vieta, kur cieš, – ciestuve. Pret nopietnām ciešanām nopietna attieksme.

Taisi medicīnu, kura patīk

– Un jūs turpinājāt ciest?

– Ilgi pieņēmu, ka esmu daļa no sistēmas, ko mainīt nav manos spēkos, tāpēc samierinājos. Brīžiem gan papukstēju un izpelnījos pārmetumus, tomēr darīju, ko liek. Pat tad, ja sirdī tam nepiekritu. Lūzums sākās ar tēva slimību. Viņš nonāca manā nodaļā. Vēzis. Skatījās acīs: kāda ir diagnoze? Nespēju melot, taču teikt taisnību tolaik nedrīkstēja. Meklēju visādus blakus ceļus, vilku viņu ar savu enerģiju, izliku visu. Nonācu tiktāl, ka vairs nespēju pagulēt. Ilgstoši tā: atnāc no naktsmaiņas, pārgurums baiss, bet acis aizvērt nav iespējams. Vienā tādā reizē vīrs pārbijās un kopā ar māsu izsauca ātros. Nolēma, ka mani jāved uz slimnīcu – tādu, kur spēj tikt galā ar negulēšanu.

– Jauna pieredze?

– Iespēja iepazīt bumeranga darbības principus. Ko biju darījusi citiem, nu izbaudīju uz sevis. Man ar zālēm teica priekšā, kā man jājūtas, pat nejautājot, ko par to saku es, ko runā mans organisms. Ripas un pulverus metu klozetpodā, taču no injekcijām izvairīties nebija iespējams. Tiklīdz tēvs nomira, mani no slimnīcas izrakstīja. Daudz sagrautāku nekā ārstēšanas sākumā. Dziednieks, pie kura vīrs mani pēc laiciņa aizveda, bija neizpratnē: kāda slimnīca, kāpēc? Šai sievietei vienkārši vajadzēja dot iespēju izgulēties.

Tagad zinu, kāpēc tiku vadīta pa tādu ceļu. Jo vairāk sāpju un negludumu, arī tādu ierakstu, ko gribētos dzēst, jo labāk saprast otru, kurš garīgi saļimis uz ceļiem.

– Pati bijāt kļuvusi stiprāka?

– Mācījos tāda kļūt. Mihaila Ļežepekova 2000 gadi iziešanai no elles, ārsta Valērija Siņeļņikova darbi. Tur bija ne tikai par to, ka esmu savākusi sevī drausmīgi daudz baiļu. Tur bija arī par tiem, kuri gulēja manā nodaļā, par viņu bailēm, kas savelk locekļus, izķēmo dvēseli. Un par to, ka stiprāka par bailēm ir vienīgi mīlestība. Diemžēl tajā medicīnā, kuru līdz šim pazinu, mīlestībai vieta nebija ierādīta. Teicu: Dievs, man nepatīk tava medicīna! Viņš man atbildēja: mīļā Ina, taisi tādu, kāda tev patīk. Pirmais, ko darīju, – vērsos pie Mātes dabas: piedod visu, ko esmu darījusi nepareizi, ļauj to ieraudzīt un kļūdas izlabot. Ja šāda sirds saruna ir notikusi, pārmaiņas ir neizbēgamas.

– Kā tās izpaudās?

– Tuvāk iepazinos un garīgi vēl vairāk satuvinājos ar Antonu Balto. Viņa firmas emblēmā ir vilkuvāles, bet tālāk caur bērzu lapām jaušams sievietes siluets. Biju šo logo materializējusi: basa, matos bērzu lapas, uzvārds – Bērziņa. Viņš man daudz ko ierādīja. Pateicību par skolu esmu parādā arī Pēterim Silavam un vēl vairākiem dziedniekiem, kuri dalījās visā, ko zināja. Tomēr tolaik pat no draugiem nācās dzirdēt: Inna galīgi putnos aizgājusi, staigā pa mežu un ēd lapiņas. Es ne tikai lapiņas ēdu, bet biju cieši nolēmusi kļūt par laipu licēju starp klasisko medicīnu un tautas dziedniecību. Uzskatīju, ka stāstīt otram, kā būt veselam, drīkst tikai tas, kurš pats ir fiziskā un garīgā veselumā. Cauru gadu peldējos ledainos ūdeņos, ziemā kailām kājām bradāju pa sniegu. Iemācījos uztvert enerģiju, ko rada zibens izlāde. Kad sāka trūkt saules enerģijas, apguvu prasmi to papildināt uguns rituālos vai ar karsējošām augu ziedēm.

Daba ir stiprāka par visu

– Kā veicās ar iecerēto dziednieces karjeru?

– Uzrakstīju iesniegumu šīs jomas pīlāriem, tiku uzaicināta iepazīstināt ar savu redzējumu. Degošām acīm klāstīju nākotnes vīziju par svaigi spiestām sulām un Latvijā augušu zaļumu salātiem slimnīcu ēdienkartēs un skolu kopgaldā, par dziednieku uzdevumu darboties rokrokā ar ārstiem. Kad biju beigusi, mani vērtētāji brīdi apspriedās, tad teica, lai pēc pusgada mēģinu vēlreiz. Viens no viņiem pēcāk pačukstēja: ja jūtam konkurenci, nocērtam asti. Toreiz saplēsu iesniegumu un devos prom. Raudāt sāku tikai tad, kad biju uz ielas.

– Kā uz tādu interešu daudzpusību lūkojās darbā, mājās?

– Ģimene izira. Darbā pēc abpusējas vienošanās uzrakstīju atlūgumu. Tu, Inna, esi kļuvusi par daudz gudra, man atvadoties teica.

– Krīzes brīdī bijāt viena?

– Nē, sagāju kopā ar ļoti neparastu cilvēku, kuru, kad vēl strādāju, biju izvilkusi no nebūtības. Kājas un rokas nekustas, dzīvība karājas mata galā. Ļoti sarežģīta personība izrādījās – cilvēks, kuram vienlīdz cieša saistība ar Iekšlietu ministriju, armiju un noziedzīgo pasauli. Policija viņam klāt neķērās, dziednieki vairījās, baznīca atgaiņājās. Es vienīgā nebaidījos. Sākām strādāt, un viņš nostājās uz kājām. Šā vīrieša mīlestība uz mani bija ļoti stipra, kā jau tas mēdz būt, kad daudz laika vairs nav palicis. Abi apzinājāmies, cik daudz viņā tumsas. Bet man bija laime ieraudzīt tās pērlītes, ko viņš nerādīja nevienam citam un varbūt pats sevī neapzinājās. Tātad viss ir relatīvs, vismaz no diviem skatupunktiem aplūkojams.

Toreiz, pēc neveiksmīgā mēģinājuma kļūt par sertificētu dziednieci, viņš paņēma aiz pleciem, sapurināja un izskūpstīja asaras: Inna, tu esi stiprāka par viņiem visiem kopā. Arī viņš ir viens no maniem skolotājiem. Kopā nodzīvojām divarpus gadus. Viņš nomira.

– Vienīgais, kuram jūs labprātīgi pakļāvāties?

– Tikai daba ir tā, kurai jāpakļaujas, jo tā ir stiprāka par visām mūsu civilizācijām. Ja kas nepatīk, tā vai nu uzdod ar cunami, vai mēģina cilvēku paskolot ar kādu kaiti. Bet vienmēr apdāvina arī ar tādām balvām, ko neviens cits sniegt nevar. Iztieku bez daudz kā, ko vairākums uzskata par obligātu, bet man iekšā putniņi dzied. Forša sajūta: man pieder tas, kā citiem nav, tāpēc gribu dalīties – ņemiet!

Vispirms jāizveido mīlestības lauks

– Ar ko dalāties?

– Nevienam sevi neesmu pozicionējusi par dziednieci – ne brīvu, ne nebrīvu. Tomēr cilvēki mani atrod. Atnāk kungs: mātei pēc cukura diabēta amputētas kājas. Nezinot, ko darīt. Dodos uz vājinieces dzīvesvietu. Mājās tikai mēs divas. Noprasu, kas viņai visvairāk paticis. Dārzā strādāt, atsaka, tikai žēl, ka vairs nevar tikt. Kas par runām – taisāmies uz dārzu! Ko šodien darīsim? Katru dienu tā domās strādājām, un novakarē viņai priekā acis mirdz un sārto vaigi.

Nākamais uzdevums – attīrīt organismu. Puravi, selerijas, dilles, nātres – paskatos enciklopēdijā, ko katrs augs satur, lieku visu kopā un blendēju. Liela bļoda zaļuma iekšā, un katru dienu pilns šīberis ārā. Skaidroju, cik tas labi: lai atbrīvotu vietu jaunajam, jādabū laukā vecais, un to spēj tikai dzīva, šķiedrvielām bagātīga un termiski neapstrādāta barība. Līdztekus cits uzdevums – katru dienu skapī izkārtot vienu atvilktni. Visi vecie krūšturi un daudzkārt lāpītās zeķbikses bez žēlastības uz miseni! Divos mūsu kopdzīves mēnešos ieviesām kārtību gan skapī, gan organismā un galvā, jo viņa man ļoti ticēja. Lai cilvēku noturētu pie veselības, ar viņu pirmām kārtām jāizveido mīlestības lauks, tikai tad nāk aprūpe. Divpusēja sadarbība, ieelpa un izelpa. Tuviniekiem tam nebija ne laika, ne gribas.

– Kā veidojas šāda sadarbība?

– Vispirms vīzijā ieraugu vesela cilvēka ideālo veidolu. Tik ilgi uz to koncentrējos, līdz zinu, kas man jādara. Un tam pagaidām neveselajam nekas cits neatliek, kā iegrozīties šajā formātā. Bet ķeros šādam darbam klāt tikai tad, kad esmu izgājusi pa sniegiem vai citādi arī no iekšpuses izmazgāta. Tas stiprina ticību: lai arī kādas ziepes agrāk būtu savārītas, šajā brīdī esmu vesela, tāpēc drīkstu šajā laimē dalīties ar citiem. Kamēr cilvēks dzīvs, viņš ir mans – varu darboties. Tikai ar nosacījumu, ka viņš pats grib dzīvot. Ja negrib, man jāatlaiž. Man tagad varētu dot miljonu, aicinot atpakaļ uz slimnīcu. Neietu, jo man vairāk pa prātam tā medicīna, ar kādu nodarbojos patlaban.

– Arī pie tēju galdiņa tirgū?

– Diemžēl tur vairs neesmu. Bet tagad vairs nelaiž vaļā doma – kopā ar tiem, ar kuriem jūtos uz viena viļņa, izveidot kaut ko līdzīgu nelielam salonam ar ekoloģisku ievirzi. Ne saukusi kādu esmu, ne meklējusi, bet tādu ir daudz. Vismaz pārsimt noteikti salasītos, kaut vai tie, kam ar saviem tomātu stādiem sūtu laba vēlējumus. Tikko klāt īstais laiks, uz palodzes sēju tomātus. Nesu iekšā, ārā, lai līdz izstādīšanai visi notrenēti un pieradināti pie auksta un siltuma maiņas. Tad tos izdalu, bet vēlāk painteresējos, kā aug. Cilvēki apliecina: nenīkuļo, nav salīdzināmi ar siltumnīcas vārgulīšiem, un pēc garšas super. Ar tomātiem ir kā ar visu dzīvē – kvalitāti rada dabiska vide, rūdījums un mīlestības lauks.

– Vai šādus tematus apspriežat arī ar saviem tuvajiem?

– Mazmeita vēl pavisam nesen jautāja, vai esmu kādreiz slimojusi. Atbildēju: jā, tolaik, kad vēl nebiju iemācījusies veselības valodu.

365 iespējas ik gadu iemācīties veselības valodu

Dziednieces Innas Bērziņas dzīvesziņa Mīlestībā visas durvis atvērtas.

Pirms īstenot kādu nolūku, vispirms vajag uzdot sev jautājumu, vai tas tiek darīts bailēs vai mīlestībā. Tikai tam, kas top mīlestībā, visas durvis atvērtas. Veidot mīlestības lauku nozīmē koncentrēt sirds rajonā visu savu pozitīvo domu spēku un caur trešo aci sūtīt to Radītājam (to var vizualizēt kā mirdzošu punktu bezgalībā) ar lūgumu veicināt vislabāko izkārtojumu risināmajai problēmai. Saņemtā atbilde ir fantastiskais vieglums, ar kādu var ķerties klāt pat šķietami neiespējamajam.

Meklēt un attīstīt savus talantus.

Radīšanas process ir dievišķs, tas ģenerē prieku un ļauj pacelties virs ikdienas. Katrā no mums ir kāds talants, tikai bieži tā arī paliek neatmodināts. Meklēt un attīstīt savus talantus! Ja tādi ir, berzēt, tīrīt, pucēt pat tad, ja tikai sev par prieku. Atļaut sev darīt to, ko jūt, ka jādara.

Apzināties situāciju.

Saki taisnību liktenim savam, saki taisnību vienkārši sev – tas nozīmē apzināties situāciju tieši tādu, kāda tā ir, šaubu un neziņas brīžos pat precīzi izklāstīt to uz papīra, lai nevarētu izvairīties no tā, ko negribas sev atzīt. No tā, ko pazīst, nav baiļu, to vieglāk ietvert mīlestības laukā.

Privilēģija būt brīvam.

Esmu devusi sev atļauju uz pašas likteņa pārbaudīt, ka būt brīvai un ārpus rāmjiem – tā ir liela privilēģija.

Brīnumaina spēka vārdi.

Havajiešu šamanis Hjū Lenss devis pasaulei vienu no spēcīgākajām mantrām. Brīnumains spēks ir šiem vārdiem: ATVAINO, LŪDZU, PIEDOD, PALDIES, ES TEVI MĪLU. Vēršoties ar tiem pie Radītāja, var ārstēt slimos, piesaukt veiksmi, dzēst visus traucējošos zemapziņas ierakstus.

Dabas rakstītais.

Ir liela atšķirība starp cilvēku un dabas rakstīto Bībeli. Lai cik dziļi sirdī būtu pirmā, dabiskā izlase ir dabas rakstītajā.

Īsts smaids.

Īsts smaids, tāds, ka seja savelkas krunciņās, un taisna mugura – pēc tā var pazīt veselo un brīvo. Mīli sevi tā, kā gribi, lai citi tevi mīl. Kad man ļoti sagribējās kāda cilvēka uzmanību, kurš tam nebija gatavs, nopirku pati sev 80 rozes un izliku ar tām visu istabu. Smaidīju, laižoties miegā, smaidīju, pamozdamās un iedama dienas gaitās. Smaidu, to atceroties.

Brīdis bez drēbēm.

Esam sevi piesārņojuši, tāpēc jāizmanto katra iespēja, lai attīrītos. Viena no tām – būt dabā kailam. Ja nav iespēju kailam būt saulē, vējā vai pie ūdeņiem, vajadzētu atrast brīdi padzīvoties bez drēbēm vismaz savā istabā.

Uzmundrina un attīra.

Ja tumšais gadalaiks sāk vilkt uz īgnumu, ieber blenderī sauju svaigu skuju, pirkstiņa garuma ingvera sakni, mazliet citrona un pievieno karoti medus. Florofils nozīmē ne vien vitamīnus un mundrumu, bet arī atgādinājumu, ka spēja zaļot gan ziemā, gan vasarā var piemist ne tikai kokam. Savukārt mežrozīšu augļu pulveris derēs kaulu un audu reģenerācijai. Bet mārdadžu sēklu pulveris attīra aknas. Ja ēsti konservanti vai lietotas antibiotikas, aknām vienmēr grūti.

Saulītē.

Tuvojoties pavasarim, mums atgādina, ka nedrīkst sauļoties. Bet paskaties uz augu – cik nenogurdināmi tas cenšas visu laiku būt saulītē: te lapiņu pagriež tā, lai būtu pretī, te otrādi. Daba var būt nežēlīga tikai prāta diktētajā izpratnē, bet patiesībā tās saruna ar organismu vienmēr ir gudra un draudzīga.

Ja sāp zobs.

Jau daudzus gadus pie stomatologa vairs neeju. Tiklīdz zobs sāk sāpēt, pat neiedziļinoties niansēs, zinu, ka organisms piesārņojies. Tas jāattīra. Sasildu zilos mālus un guļu virsū. Saplacināta māla kārta no astes kaula līdz augšējam skriemelim. Visa civilizācija atslēgta – telefons, radio, televizors, runāšana tikai ar Radītāju: piedod, ka esmu kaut ko darījusi nepareizi, atver izpratni, kā tas jālabo. Pēdējā reizē secināju, ka ar zoba starpniecību pēc palīdzības sauc nieres un aknas. Bija vajadzīga riktīga tējkarote samaltu diļļu sēklu, virsū glāze silta ūdens. Urīns nāca laukā blīvās duļķēs, toties zobs vairs nesāpēja.

Ja pasliktinās redze

. Dažreiz tas notiek tāpēc, ka nemaz negribam skaidri redzēt to, kas notiek. Ja dažus mēnešus ikdienā lieto burkānus kopā ar sablendētām cigoriņa, selerijas un pētersīļa saknēm, redze parasti jūtami uzlabojas un cilvēks bieži ierauga to, ko līdz šim no sevis slēpis. Tikai dažreiz šoks tik liels, ka šķiet, lai labāk paliek, kā bijis.

Atceries labo.

Ja grūti aizmigt, pirms laišanās miegā pārskaiti, kas labs dienā noticis. Tikai nemurmulē, ka nekā tāda nav! Tas, ka staigā ar savām kājām, taču ir labi. Tas, ka jumts virs galvas. Elementāras lietas var izrādīties labas, ja akcentu liek uz apliecinošo. Pie kā domas, tam mūsu spēks.

Dari pats.

Uzņemties atbildību par savu veselību nenozīmē pastāvīgi skriet pie kāda diplomēta gudrā. Gan dziednieks, gan ārsts ir tikai cilvēks, kurš var kļūdīties, kuram var izrādīties par maz zināšanu. Daudz svarīgāk darīt kaut ko savas veselības labā pašam. Kaut tikai mazumiņu, bet katru dienu. Gadā ir 365 dienas, tātad katram ir 365 iespējas kļūt veselākam tikai viena gada laikā.

Selga Amata, žurnāls “Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris