"Tie, kuri atbrauc no ārzemēm, ir labākie pacienti" - par ārstēšanās aizkulisēm stāsta ģimenes ārste Sandra Lankrete

“Man gribētos satikt to cilvēku, kurš ir izdomājis, ka ārsts 12–15 minūtēs var cilvēku apskatīt un visu sarakstīt. Protams, veidojas rinda, visi neapmierināti, jo iekļūt kabinetā reālajā pieraksta laikā fiziski nav iespējams. Pat tik vienkāršs piemērs – ziemā ienāk veca kundze, kurai jāizģērbjas un pēc tam arī jāapģērbjas. Es taču nevaru viņu pliku izmest ārā! Katru Veselības ministrijas biroja darbinieku vajadzētu aizsūtīt pie viņa ģimenes ārsta, lai kaut pāris stundu pasēž pieņemšanā un vienkārši pavēro. Tad viņi redzēs reālo situāciju. Neviens ārsts vairs neko nevar pagūt, visi ņem darbu uz mājām – pat ginekologi –, lai vakarā sarakstītu. Agrāk domāju, ka tā dara tikai ģimenes ārsti,” teic daktere Lankrete.

Klusums pēc kovida un nejēdzīgā e-veselība

Ar ko vispār beidzās vakcinācijas ēra?

Ja tagad piedāvāju kovida poti, neviens to negrib. Kopš kovida sākuma pagājuši četri gadi, kopš izpotēšanās – divi; vajadzētu būt kādam rezumējumam. Taču man nekur nav izdevies atrast informāciju, ar ko tas viss ir beidzies – cik efektīvas bija vakcīnas, kura bija labāka un tamlīdzīgi. Esmu sapratusi tikai to, ka zviedri, kuri visu palaida brīvsolī, ir vinnējuši. Viņiem mirstība bija zemāka nekā valstīs, kur visu ievēroja, taču tas netiek afišēts. Neesmu vakcīnu noliedzēja, otrādi – esmu par, taču pie mums viss notika ļoti nepārdomāti. Nezinu, ko darīja birojs, kas tika izveidots it kā tāpēc, lai nodrošinātu komunikāciju, taču ar ārstiem tādas nebija. Nezinu arī, kā viss beidzās tiem ārstiem, kuri nepotējās, tāpēc ar viņiem lauza līgumu. Vai viņiem kāds atvainojās, vai viņus atjaunoja darbā? Šajā jautājumā valda klusums. Vakcīnas mēs joprojām turpinām pirkt (jo lauzt līgumu būtu dārgāk) un dāvinām Āfrikai. Interesanti, vai kāds žurnālists ir paskaitījis, cik miljonu tam jau iztērēts un cik gadu mums tās vēl jāpērk? Tā ir mūsu visu nauda, ko varētu iepludināt tai pašā onkoloģijā.

Nākamais variants – gripa. “Lūdzu, aiciniet visus potēties, grūtniecēm par velti, bērniem par velti!” Pēc neilga laiciņa radio ziņo – nenāciet uz Dzemdību namu, jo valsts gripas vakcīnas grūtniecēm ir beigušās, bērniem paredzētās arī  beigušās. Vispār ir ļoti grūti saprast, kas notiek ar vakcīnu plānošanu.

Vai ģimenes ārstam kovida laikā bija arī absurdi pienākumi?

Bija pavēle no ministrijas, ka mums jāapzvana tie, kuri nav potēti, sevišķi seniori.  Vienīgais cilvēks, kurš spēja stundas laikā apzvanīt desmit pacientus un sešus no tiem pierunāt atnākt, bija Pavļuts. Vismaz tādu sižetu rādīja televīzijā. Es dažas dienas godīgi mēģināju. Viņi bija laimīgi! Jo visi, protams, gribēja parunāties. Kad tiku līdz potei, vairumā gadījumu atskanēja – ai, man jau 80, kā būs, tā būs. Godīgi sakot, no maniem vecajiem pacientiem kovida dēļ nenomira neviens – ne vakcinēts, ne nevakcinēts. Visi joprojām čibina, tai skaitā 92 gadus veca tantīte. Vārdu sakot, tā zvanīšana nedeva pilnīgi neko.

Kāpēc e-veselība ir tik nejēdzīga?

Tāpēc, ka to katrā ziņā vajadzēja palaist 2018. gadā, jo Eiropas nauda bija iztērēta. Ja to neizdarītu, nāktos atmaksāt Eiropas fondu naudu. Kaut vai kleini, bet tai bija jāsāk darboties. Taču sistēma nedarbojas. Jaunais ministrs sola, ka labos un darīs, taču nav zināms, kas būtu, ja līdzšinējā sistēma būtu lauzta un viss uztaisīts par jaunu. Tagad pa daļiņai lipina klāt. Nezinu, vai kāds ir saskaitījis arī tos miljonus, kas tam iztērēti.

E-veselības jēga ir tur, lai ārsts sistēmā redzētu pacienta izmeklējumu rezultātus, lai cilvēkam nav jākrāj un jānēsā līdzi papīru kalni. Bet! Kad pēc gastroskopijas vaicāju dakterim, vai rezultāti būs redzami e-veselībā, viņš atbildēja, ka nebūšot vis. Kāpēc?

Tāpēc, ka e-veselībā tāda iespēja nav paredzēta. Ārsts tavas gastroskopijas rezultātus tur nemaz nevar ievietot – tāpat kā nevar ievietot ne analīžu rezultātus, ne rentgena vai sonogrāfijas aprakstu. Pacients to nezina, viņš atnāk un saka – jums gan tagad ir labi, nospiežat vienu taustiņu un visu redzat! Uzraksti ar lieliem burtiem – neko mēs neredzam!

Taču traumatologs savā datorā redzēja manu citā iestādē veikto rentgenu.

Jā, tikai ārsts tavu rentgenu redzēja Datamed, kas ir privāta sistēma. Tas, protams, ir absurds. Tu, piemēram, šodien veic izmeklējumu Gaiļezerā, bet rīt ej pie speciālista uz Stradiņiem. Ja izmeklējums nav ievietots Datamed sistēmā, Stradiņi neredz, ko Gaiļezers ir darījis. Tāpēc pacientiem saku, lai izmeklējumu bildes ielādē zibatmiņā, jo normālam ķirurgam vajag bildes apskatīt pašam, nevis lasīt bla-bla-bla aprakstu.

Kas tad vispār ir redzams e-veselībā?

E-veselībā ir tikai receptes, nosūtījumi un potes – viss! Manā praksē ir trīs programmas. Es pati principa pēc lietoju e-veselību, lai būtu lietas kursā par to, kas tur notiek, bet mana māsiņa un ārsta palīgs strādā ar privātām programmām, par kurām es maksāju no savas kabatas.

Toties, ja cilvēks slimo ar ir epilepsiju vai šizofrēniju, tas gan e-veselībā ir redzams.

Kolīdz vajadzīga tā saucamā sarkanā recepte, kad zāles pilnībā vai daļēji apmaksā valsts, ir jāraksta diagnozes kods. Tāpēc diagnozi redz gan aptiekārs, gan jebkurš medicīnas darbinieks, kuram ir pieeja e-veselībai. Tas pats ar slimības lapām.

Nav saprotams, kāpēc sistēma izveidota tā, lai darbavietā var redzēt, pie kā tu ārstējies, proti, lapā redzams, vai to izrakstījis ginekologs, dermatologs-venerologs vai psihiatrs. Grāmatvedis vai jebkurš cits, kuram ir darīšana ar slimības lapām, uzreiz redz – ā, tu ārstējies pie psihiatra? Ja būtu tikai ārsta uzvārds un šifrs, grāmatvede nevarētu stāstīt – re, Rita mēnesi ārstējās pie ginekologa, vai tik nebūs stāvoklī… Tieši tāpēc daudzi lūdz, lai slimības lapu izraksta ģimenes ārsts, sevišķi grūtnieces. Ginekologs uzraksta zīmi, un lapu atveram mēs.

 Vēl ir tāds moments. Cilvēks izrakstījies no onkoloģijas nodaļas, viņam nozīmēta turpmāka ārstēšanās ambulatori, kas atspoguļojas lapā. Ak jums ir vēzis? Slimības lapas redz arī VID, sociālie darbinieki; Latvija ir tik maza. Un ja vēl tas ir kāds populārs cilvēks...

Profesionālie slimotāji un citi zvēri

Nereti izskan pārmetumi ārstiem par to, cik viegli cilvēks var tikt pie slimības lapas. Piecas minūtes pirms atlaišanas no darba (vai, piemēram, tiesas sēdes) un uz pusgadu...

Mani arī smīdina, ka cilvēks, kuram draud apcietinājums vai atlaišana, uzreiz saslimst. Kaut ko atrast var jebkuram – absolūti veselu cilvēku nav! To izmanto viltīgi cilvēki, kuri zina likumus. Arī man tādi ir bijuši. Jūs sakāt, man nekas nekaiš? Tad uzrakstiet, ka esmu absolūti vesels! Viņš sameklēs speciālistu, kurš kaut ko atradīs, un tad varēs sūdzēties, ka es, re, nenovērtēju viņa stāvokli. Kolēģi reizēm paklusām iesaka darbavietai, lai nosūta ilgspēlējošo slimnieku uz vispārējo veselības pārbaudi (OVP).

Dzirdēta versija – jā, bet man sāp! Kāda ārste stāstīja, ka izvērtējot, piemēram, galvassāpes, jāveic konkrēts skaits izmeklējumu, lai izslēgtu to, to un šito. Un reizēm esot tā: neiedosi viņam to lapu, dabūsi pa galvu, iedosi – arī dabūsi pa galvu.

Tieši tā, turklāt sāpes ir subjektīvs rādītājs. Cits var, cits nevar pastrādāt. Lai pierādītu, ka pacientam ir paģiras parastās, jānoņem asins analīzes. Ja viņam tik ļoti sāp galva, ka viņš nevar pastrādāt, ko darīt? Ja ir aizdomas par simulēšanu, man ir padomā konkrēti izmeklējumi, kas izslēdz sadzejotu diagnozi. Uzskatu arī, ka advokātam attaisnojošs iemesls neierasties uz tiesas sēdi ir tikai gadījumā, ja viņam ir 40 grādu temperatūra, viņš nevar parunāt vai saņem narkotiskus līdzekļus sāpju mazināšanai, kas ietekmē prāta spējas. Visos citos gadījumos viņš var piedalīties sēdē kaut vai attālināti. Kāpēc lai advokāts vai apsūdzētais ar, piemēram, lauztu roku vai kāju, to nevarētu?

Vai slimības lapu mēģina izspiest arī uz nervu pamata?

Kā nu ne! Izplatīts ir tāds paņēmiens – man darbā bija tāds stress, nu tā-ā-āds! Paaugstinājās spiediens, sākās stipras galvassāpes. Adaptācijas traucējumi. Cik mums nav politiķu, kuriem, kolīdz gadās nepatikšanas, uzreiz kļūst slikti – protams, protams, uz nervu pamata.

Kāda jūsu kolēģe reiz teica – dažas personas ar trūcīgā statusu dzīvojot tik grezni, ka viņa, ieradusies mājas vizītē, nespējot noticēt savām acīm.

Arī man tādus gadījies redzēt. Tie ir cilvēki, kuri prot izmantot caurumus likumdošanā. Kad ilggadējam bezdarbniekam mēģinu ieminēties, ka varbūt jāmēģina kaut ko darīt, atskan – kā? Lai es ietu strādāt par minimālo algu? Tad taču man atņems bērnudārza, mājokļa un visus pārējos pabalstus! Iznāks mazāk, nekā sēžot mājās un skatoties seriālus. Jāpalūko RD mājaslapā, šķiet, ir deviņi pabalstu veidi, un dažs taču pamanās tikt gandrīz pie visiem!

Kā ārsti uz savas ādas izjūt ministru biežo maiņu?

Tas stipri traucē strādāt – nav pēctecības, un mēs to izjūtam. Katram jaunam ministram ir savs skatījums un idejas, ko viņš gribētu mainīt, līdz ar to mēs nevaram plānot savu gadu. Piemēram, pateikt palīgam, kāda būs viņa alga, jo līgums ir uz vienu gadu. Nezinām arī, cik ilgi būs konkrētais ministrs... Manuprāt, ministrs būtu jāpiespiež paša iesākto izdarīt līdz galam. Ja konkrētā ministre palaida e-sistēmu, viņu nevajadzēja laist projām, iekams viņa šo sistēmu nav sakārtojusi. Katrs nākamais ministrs, kurš nāk no ārstu vides, šausminās: es nevarēju pat iedomāties, ka problēmas ir tik lielas un ka to ir tik daudz! Pirmos mēnešus viņš veltīs problēmu apgūšanai, tad viņu nomainīs, un sāksies viss no gala. Savulaik dakteris Apinis bija perfekti saskaitījis, cik papīru jāaizpilda ģimenes ārstam un kādas muļķības un absurdus mēs rakstām un kaut kur sūtām. Kad e-veselības sistēmu vēl tikai plānoja, mums solīja, ka papīru būšot mazāk, bet to ar katru gadu kļūst vairāk un vairāk.

Medicīnas ierēdniecība ir atrauta no realitātes?

Visiem medicīnas ierēdņiem ar mediķu izglītību, arī no kontrolējošām struktūrām, vajadzētu obligātā kārtā piespriest vienu dienu nedēļā strādāt vai nu slimnīcā uzņemšanā, vai ātrajos, lai viņi saprastu realitāti, nevis vienkārši pārkrāmētu papīrus no viena stūra uz otru. Kāds taču producē visus tos papīrus, kur blīvi pierakstītā A4 lapā atrodams vesels viens teikums, kas attiecas uz lietu...

Absurda teātra elementi medicīnā

Jau gadiem runā, ka medicīna ir melnais caurums, kuru neviens pat nav ieinteresēts aizlāpīt, jo tas nozīmētu zaudēt milzīgu naudu. Lasīts par nelietderīgi sapirktu dārgu aparatūru, bet uz izmeklējumiem mēnešiem ilgi jāstāv rindā, turklāt nemitīgi notiek  nevajadzīga izmeklējumu dublēšana.

Esmu tik veca, ka varu pateikt – sakārtot sistēmu neviens īsti negrib, jo pašlaik viss notiek dubultīgi, un katrs ir ieinteresēts liekā naudā. Man pašai bija gadījums, kad cilvēks mūsu poliklīnikā uztaisīja gastroskopiju pie ārsta, kura uzvārds komentārus neprasa, un ar izmeklējuma rezultātu aizgāja uz Stradiņiem. Neraugoties uz to, ka uz izmeklējuma bija šī ārsta paraksts, vēl vairāk – viņi paši visi pie konkrētā ārsta ir mācījušies un lieliski zina, cik augsta ir viņa kvalifikācija, – Stradiņos paziņoja: gastroskopija jāpārtaisa, jo nav taisīta pie mums. Tādi piemēri ir ik uz soļa – šo sonogrāfistu mēs nepazīstam, mums vajag mūsējo; to nav rakstījis mūsu rehabilitologs...  Notiek arī tā – tie paši dakteri no tās pašas slimnīcas strādā arī pie mums, turklāt ar tādu pašu aparātu, bet – nē, taisām par jaunu!

Man būtu ierosinājums. Ja ārsts Jānis Bērziņš no Stradiņiem reizi nedēļā brauc izmeklēt pacientus uz, sacīsim, Cēsīm, bet pēc divām nedēļām pacients ar Bērziņa slēdzienu ierodas uz konsultāciju Stradiņos, pirms bļaut, ka nekādus Cēsīs veiktus izmeklējumus mēs te neņemam vērā, vismaz paskatieties ārsta uzvārdu! Un, visbeidzot, publicējiet sarakstu, ka tie dakteri der, bet šitie neder.

Runājot par aparatūras kvalitāti, kas, protams, atšķiras, es reiz kādas slimnīcas vadošajam speciālistam tā arī noprasīju – lūdzu, pasakiet, uz kuru magnētiskās rezonanses kabinetu es varu sūtīt pacientu, lai rezultāts jums derētu? Viņš arī pateica. Jāsaka godīgi – tiešām ir tādas iestādes, kur ražo miglas bildes.

 Kas būtu jāņem vērā pacientam, lai velti nekavētu savu un ārsta laiku?

Cilvēkam būtu jāfiltrē, cik steidzama ir viņa vajadzība, tāpat būtu labi uzrakstīt špikeri ar jautājumiem. Bijis pat tā, ka pacients apsēžas un sāk prātot – kāpēc es atnācu? Vēl – ārpusē uz durvīm ir uzrakstīts, ka gripas epidēmijas laikā lūgums pierakstīties akūtajā stundā. Domā, to kāds izlasa? Esmu rakstījusi gan sarkaniem, gan zaļiem gan ar melniem burtiem, novietojusi deguna augstumā... Bezcerīgi.

Pacienti sūdzas, ka ārsts vairs nevienam neliek klāt pirkstus. Cilvēkam sāp vēders, bet ārsts tikai lasa vadlīnijas un vēderu pat neiztausta.

Jā, tāds virziens ir, un man tas nepatīk. To tā parupji var nosaukt par trulu sekošanu vadlīnijām.  Mēs paši ar rokām vairs neko nepārbaudām, mums vajag tikai datoru, magnētisko rezonansi vai sonogrāfiju; propedeitika ir aizmirsta! Pie vainas ir arī tās pašas nelaimīgās 15 minūtes. Es tomēr pacientu iztaustu, un tas var pastāstīt ļoti daudz.

Par ārsta brīvo laiku. Dažam atsaucīgam dakterim nav dzīves, jo ir īpaša pacientu suga, kas bombardē dakteri ar zvaniem jebkurā diennakts laikā, jo – manam bērnam niez naba! Jau pieminēji arī darba ņemšanu līdzi uz mājām.

 Vēl ne reizi neesmu izgājusi no kabineta tad, kad darbalaiks oficiāli beidzas. Es apskaužu jaunos ārstus, kuri prot sevi cienīt un ārpus darbalaika mierīgi atsaka. Mēs esam paaudze, kuru audzināja citādi, un nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Pēdējos gados esmu sākusi atsijāt – saku, ka piektdienā mans darbs beidzas, un ielieku telefonu atvilktnē. Visi zina, ka pieņemšanas laikā es telefonu neņemu; piezvanu pēc pieņemšanas. Sestdienās, svētdienās zvans ir atslēgts, arī pēc deviņiem vakarā telefonu neņemu; ja ir kāds ļoti nopietns slimnieks, reizēm gan telefonā iemetu aci. Receptes gan rakstu vēlu vakaros, kad labāk darbojas sistēma; stundas laikā var izdarīt tik, cik par pusi dienas. Tas ir nākamais e-veselības mīnuss – tā darbojas neizsakāmi lēni. Kad sūdzos atbildīgajiem, ik reizi dzirdu to pašu dežūrtekstu – jums ir vecs dators, jums ir lēna sistēma, jums jāiztīra kešatmiņa... Tad nu tā – man ir jauns dators, man ir dubults internets: vietējais, kas ir ātrs, jo mēs atrodamies stratēģiski nozīmīgā ēkā (Dzelzceļa poliklīnika atrodas vienā ēkā ar Satiksmes ministriju – M. V.) un Tele2. Un kešatmiņu es tīru divreiz dienā.

Biezpienpirkstiņi un hipohondriķi

Vai tiesa, ka jaunatne kļuvusi vārgulīgāka?

Ir gan! Savulaik strādāju Tukuma rajonā, tur nevienam nenāca ne prātā meklēt dakteri, ja sasists mazais pirkstiņš vai piemetušās iesnas. Govs ir jāslauc, ir jāiet un jādara. Nesaku, ka jāielaiž kaites, bet… Tagad ir vesels slānis, kas tikai nāk un pīkst – es slikti jūtos... Kā tas slikti ir, viņš pateikt nevar, taču iet uz skolu negribas ļoti. Mana kolēģe tādus sauc par biezpienpirkstiņiem. Man ļoti nepatīk arī rakstīt atbrīvojumus no sporta. Reiz atnāca mamma prasīt atbrīvojumu pusaudzei meitai. Kāpēc? Tur taču var sasvīst! Protams, nekādu zīmi nerakstīju.

Taču ir arī jaunieši, kuri domā par fizisko formu?

Par laimi, daļa jauniešu nodarbojas ar sportu, un ar viņiem viss ir kārtībā. Es teiktu – puse uz pusi. Nezinu, kā lai smukāk pasaka, bet tā otra daļa ir vienkārši tizli. Liec uztaisīt desmit pietupienus, viņš nevar – grūti, nav spēka, pulss uzreiz divreiz lielāks, nekā būtu jābūt. Skolēniem sporta ir stipri par maz, muguras ir briesmīgas, roķeles kuslas, viņi nespēj pat atspiesties pret sienu. Švaki muskuļi, liekais svars. Tāpēc arī nav, kam strādāt policijā un stāties armijā, jo viņi neiztur veselības pārbaudi. Kur tad vēl telefona kakli… Nebrīnieties, ka jums sāp galva! Studentiņi, kas piestrādā makdonaldā, nespēj panest paplāti – sāp rokas. Karpālā kanāla sindroms daudziem piemetas jau 30 gadu vecumā.

Pandēmija liekā svara problēmu saasināja ne pa jokam. Ja jaunietis pats ir gatavs darboties, uztaisām analīzes, ja vajag – arī hormonu, noskaidrojam liekā svara cēloni. Esmu likusi arī pierakstīt visu apēsto, pēc tam paši brīnās. Ja viņš vēlas sportot un apmeklēt zāli, piesaku katrā ziņā sākt ar trenera konsultāciju.

Liela loma ir arī vecākiem – re, mamma uztraucas, ka sporta stundā var sasvīst...

Ja pusaudzis nāk bez vecākiem un tu atrodi ar viņu kontaktu, viss ir kārtībā. Līdzko līdzi ir vecāki, viņi sāk visur jaukties. Agrāk ārsts varēja palūgt vecākus pastāvēt aiz durvīm, tagad tikai bērns pats (no 12 gadu vecuma) var pateikt, ka negrib, lai mamma ir klāt. Un negrib arī, lai mamma uzzina, kas ar ārstu runāts. Arī pieaugušo paradumi ir dažādi, reizēm kabinetā nāk abi – vīrs un sieva. Ja vīrs pats pasaka, ka grib, lai sieva ir klāt, – lūdzu! Taču cilvēks var negribēt, lai piederīgie ir kursā par viņa veselības stāvokli. Radinieki mēdz arī zvanīt un taujāt, taču ārstam nav tiesību pret pacienta gribu viņus informēt. 

Ar kādiem paņēmieniem mūsdienās ārstus moka hipohondriķi?

(Smejas.) Tas ir labs jautājums! Tādi pacienti grib saņemt visu, ko paši iedomājušies, ka viņiem vajag, un, ja tu iebilsti, viņi visbiežāk aizrotē pie cita ārsta. Viņš pats sev ir noteicis diagnozes, sameklējis internetā atbilstīgus obligātos izmeklējumus un tad ar sarakstu nāk pie manis –  man vajag šito, šito un šito! Es jūtos kā eksāmenā vai kā padotais, kurš paredzēts tam, lai apstiprinātu viņa vēlmes. Dažus tu pazīsti jau gadiem un zini visu, ko viņš stāstīs. Viens otrs nāk tikai izrunāties – un visi nebūt nav veci cilvēki. Pacienti sūdzas, ka pie ģimenes ārsta ir grūti pierakstīties. Tad, lūk, šie cilvēki pamanās tikt cauri visiem sietiem un pierakstīties katru nedēļu! Viņu personas kodus es zinu no galvas; reizēm, lai neatkārtotu vienu un to pašu n-to reizi, viņa kartītē ierakstu – sūdzības daudz un dažādas. Pēc uzvārda zinu, ka ātrāk par pusstundu viņš no kabineta neizies; viņam jāizrunā noteiktā deva. Protams, kaut kādas problēmas viņiem ir, jautājums, cik lielas tās izpūš. Kad saku, lai iet runāties pie psihoterapeita, atskan – tas ir ļoti dārgi, bet šurp var atnākt par eiro. Man tiešām ir konkrēta paciente, kura, reiz samaksājusi psihoterapeitam 50 eiro, tā arī pateica – tur es vairs neiešu, te es izrunājos tikpat labi, un tikai par rubli! Viņa atņem laiku citiem, un es nespēju to regulēt. Mums nav likuma, kas Annai, kura grib nākt katru dienu un prot pierakstīties – akūta, neakūta, vakar sāpēja labā auss, šodien kreisā –, liegtu to darīt. Jā, cilvēkam ir psiholoģiskas, varbūt pat psihiatriskas problēmas, bet nepieņemt nedrīkst. Mums katram ir aptuveni desmit tādu pacientu.

Vai savā praksē sastopaties arī ar psihes problēmām – izdegšanu, depresiju?

Tā ir milzīga problēma. Kad klausos radio vai lasu žurnālos skaistos ieteikumus, ka vajag tikai kustēties, labi gulēt un pozitīvi domāt... Protams, ir vieglie gadījumi, kad tas palīdz – muskuļi strādā, smadzenes atpūšas, kārtīgi izgulies, un viss pāriet. Bieži vien ir daudz nopietnāk: neirozes, izdegšanas, subdepresijas, depresijas – diagnosticētas un nediagnosticētas. Turklāt ļoti daudziem – skolotājiem, policistiem, ārstiem, pārdevējiem, sabiedriskā transporta vadītājiem… Tiem, kuri strādā ar cilvēkiem un kuriem nemitīgi brauc virsū – kāpēc jums nav tā vai šitā. Burtiski tikko painteresējos, cik ilgi jāgaida rindā pie psihiatra. Trīs mēneši. Par naudu – mēnesis. Bet slikti ir šodien – ko darīt? Atbildes nav. Ko nopietnā gadījumā spēj psihologs? Parunāties par tēmu, ieteikt skatīties skaistas filmas un aizbraukt ceļojumā? Ja cilvēkam ir tiešām slikti, ceļojums nozīmē izmestu naudu – ja viņš vispār spēj kaut kur aizbraukt.

Vai pie jums ārstējas arī tautieši, kuri pastāvīgi dzīvo ārzemēs? Un vai viņi atšķiras no vietējā pacienta?

Jā, un tie, kuri atbrauc no ārzemēm, ir vislabākie pacienti. Es nepiekrītu uzskatam, ka viņi te tērē valsts naudu, nepavisam ne! Viņi visus izmeklējumus veic par maksu – un šeit arī viss ir daudz lētāk. Un viņi ir daudz atbildīgāki, jo zina, ko grib, nevis pieprasa visu pēc kārtas. Viņi stāsta, ka arī Anglijā, Īrijā, Vācijā un Zviedrijā jāgaida rindā tie paši trīs mēneši, turklāt tur neviens dakteris tev nenozīmēs visas iespējamās pārbaudes. Daudziem mūsu cilvēkiem ierastā dziesma “Uztaisiet man skrīnigu no galvas līdz kājām, jo man beidzas polise!” tur neiet cauri. Viņi arī apstiprina, ka mūsu medicīna nemaz nav tik slikta, tāpēc es labprāt aizsūtītu daļu mūsu pacientu padzīvot ārzemēs, lai viņi iepazīst to laimes zemi. Tur arī neviens dakterim nezvana uz personīgo mobilo telefonu. Tāpat nekur ārzemēs – vismaz cik esmu jautājusi, un jautājusi esmu daudzviet – neprasa sanitāro grāmatiņu. Tikai pie mums – vēl kopš padomju laikiem.

Pilnīgi nav saprotams, kāpēc skolotājām bija obligāta ginekologa pārbaude. Kā skolotājas veselība šajā jomā varētu atsaukties uz skolēniem…

Jā, arī es par to uzjautrinājos. Un arī tad, ja skolotājam ir gonoreja, kā viņš varētu skolēnu inficēt, ja vien ar viņu neguļ?

Vēl salīdzinoši nesen, jau brīvvalsts laikā,  vajadzēja ģimenes ārsta atļauju, lai apprecētos;  ārsta zīme bija jānes uz dzimtsarakstu nodaļu. Smējāmies, ka stāvam augstāk par mācītāju. Es gan neatradu nevienu likumu, kas liegtu precēties, vienalga, vai tā būtu psihiski slima persona vai invalīds. Labi, varbūt dzīvesbiedram jāzina, ar ko slimo eventuālais dzīvesbiedrs, bet ko ar šo informāciju iesāks dzimtsarakstu nodaļas darbinieks? Nereģistrēs laulību, jo līgavainim ir šķība mugura?

Māciet bērnus iet uz poda!

 Hipohondriķu pretstats – tie, kuri neiet pie ārsta, kamēr jau ir par vēlu. Tādu ir daudz?

Par laimi, kļūst mazāk. Uzskatu, ja pieaudzis cilvēks pats negrib, viņam pakaļ nav jāskrien. Par sevi ir jāatbild pašam, taču valsts uzskata, ka ārstam pacients jāmeklē rokā un jālūdzas, lai nāk pārbaudīties. Mans darbs ir informēt, bet, ja viņš nereaģē, tai nevajadzētu būt manai problēmai. Es izskaidroju, kā un kāpēc jānodod fēču analīzes, iedodu stobriņus, taču viņš analīzes nenodod. Valsts pēc tam uzskata, ka mēs slikti strādājam. Ko tieši ārsts šajā situācijā var izdarīt viņa vietā?

Vai pacientu vidū ir arī oponenti, kuri medicīnā orientējas daudz labāk?

Protams! Īpaši spilgti tas izpaudās kovida laikā, kad vēl rādīja Krievijas kanālus. Nāca pacienti, kuri skaidri zināja, ka kovids ir nevis vīruss, bet parazīts, un pieprasīja tārpu zāles.

Jūsu praksē gadījies arī kāds sevišķi jautrs kuriozs?

Tādu nav mazums. Reiz zvanīja ārkārtīgi uztraukusies mamma – mans bērns ir saslimis! Cik bērnam gadu? Četrdesmit trīs.

Kas jūs dara bažīgu?

Bieži izmantotā vispārējā narkoze. Lai būtu vieglāk un foršāk, visu darām ar miedziņu. Nezinu, kas pēc gadiem desmit notiks ar smadzeņu šūnām, kas būs ar atmiņu. Godīgi sakot, īsti nav pētījumu, kā rezultēsies tas, ka tev 20 gadu garumā ik gadu bijusi narkoze. Un kas notiek ar nierēm, ja mēs nepārtraukti kaut ko kontrolējam ar kontrastvielu. Arī par to, cik tad bieži jātaisa kolonoskopija. Kas notiek, ja tev tās trubas baksta katru vai katru otro gadu? Ja tu taisi tikai tāpat, ziņkārības pēc... Mums ir daudz cilvēku, kuri ir gatavi kaut ko izmeklēt katram gadījumam. Bet mēs taču nevaram šodien veikt izmeklējumus ar domu, vai pēc desmit gadiem tev kaut kas nebūs. Kāpēc tad attīstītajās valstīs tādi cilvēki, kuriem bijis pieejams viss iespējamais – tai skaitā Ronalds Reigans un Mārgarēta Tečere –, aizgāja ar to pašu demenci? Arī Stīvs Džobss saņēma visu, kas pasaulē pieejams. Anglijas karaļnamā medicīniskā aprūpe noteikti ir visaugstākajā līmenī, tomēr pašlaik tur ir nopietnas problēmas. Tādu piemēru ir daudz.

Kādi ir jūsu novērojumi par auglību un dzīvesveidu?

Ja kādreiz bija modē vainot tikai sievieti, tagad stipri gājis plašumā vīriešu jautājums. Realitātē ir 50:50. Līdz skolas vecumam staigājam pamperos, tad sēžam mašīnās ar apsildāmiem sēdekļiem (tālbraucēji šoferi ir atsevišķa kategorija) un ērtos krēslos pie datora. Tās oliņas nepārtraukti tiek uzsildītas, tāpēc bērnus radīt nespēj. Tad 40 gadu vecumā kungs attopas, sāk skraidīt pie andrologiem, ar sievu pie ginekologa un citiem -logiem, pārbaude uzrāda, ka ir divi knapi kustīgi astainie. Tad mēs stimulējamies, kā nu vien varam, un stājamies rindā uz mēģenes bērniem. Es tiešām nesaprotu, kurā brīdī mums tā aizbrauca jumts, ka mēs vairs nemācām bērnu iet uz poda! Ir taču vecmāmiņas, kuras varētu kaut ko pateikt...

Tas neatbilst meinstrīmam!

Laikam gan. Taču tas nav joks – tas ir fakts, to saka arī skolotāji, ka bērns aiziet līdz pirmajai klasei ar pamperiem.

Gastroenterologs Ivars Tolmanis nesen intervijā teica, ka vislielākie kaitnieki aknām ir vitamīni, savukārt profesors Danilāns reiz radio intervijā, kad žurnāliste par varītēm centās izspiest piekrišanu, ka mārdadža eļļa atvieglo aknu darbību, painteresējās, vai intervētājas kājas esot veselas. Žurnāliste apstiprināja, ka veselas gan. Tad profesors apvaicājās, vai viņa, lai atvieglotu kāju darbību, ikdienā pārvietojas ar kruķiem.

Ieslēdziet televizoru, un uzzināsiet, kā mums visiem – tiem, kuri neskrien maratonu un nestrādā raktuvēs – trūkst! Cik kapsulu tev dienā jāizdzer, lai atjaunotu, līdzsvarotu, attīrītu, aizsargātu organismu, uzlabotu miegu, stiprinātu sirdi, nervus, aknas un vēl, un vēl.

Ko jūs sauktu par neatminētu mīklu?

Kāpēc miljonāri un miljonāres, kas var atļauties absolūti visu, tomēr noveco. Vēl man ļoti gribētos iepazīties ar tiem spraunajiem 120 gadus vecajiem vegāniem un veģetāriešiem.