Abām meitām dzemdību traumas rezultātā smagas diagnozes! Vecāki lūdz palīdzību līdzcilvēkiem

Tagad Karlīnai ir jāiziet cilmes šūnu  transplantācija un rehabilitācijas kurss Slovākijas klīnikā “Adeli”. Ģimenē ir divas meitas, turklāt vecākajai arī ir bērnu cerebrālā trieka. Vecākiem ir nepieciešama palīdzība.

Šajā  jaukajā un draudzīgajā ģimenē aug divas meitas – četrus gadus vecā Amēlija un divgadīgā Karlīna. Abas māsiņas gluži kā mazas pasaku princeses. Vecākā māsa sauc jaunāko par “eņģeli”. Mamma un tētis viņas ļoti mīl. Viss būtu kārtībā, taču liktenis nu jau četru gadu garumā sūta šai ģimenei arvien jaunus pārbaudījumus. Abām meitenēm kopš dzimšanas ir bērnu cerebrālā trieka, kas radusies dzemdību traumas rezultātā. Vecākiem tā ir ļoti smaga pieredze, un tagad visa viņu dzīve ir pakārtota meitu ārstēšanai. 

Palīdzība šobrīd ir nepieciešama mazajai Karlīnai. Taču sāksim ar stāstu par vecāko meitu Amēliju.

“Amēlijai ir jau četri gadi,” saka mamma Anna. “Neraugoties uz to ka grūtniecībai nebija potenciālu risku, viņa piedzima priekšlaicīgi, 26. nedēļā, un svēra 950 gramus. Dzemdības bija ļoti straujas. Bērnam bija hipoksija, skābekļa trūkuma dēļ cieta viņas smadzenes. Mēs ar viņu 3,5 mēnešus pavadījām slimnīcā. Rezultātā meitiņai  tika diagnosticēta cerebrālā trieka.” 

Ne Annai, ne viņas vīram sākumā pat nebija nojausmas par to, kas tā ir par diagnozi, viņi nekad iepriekš nebija ar to saskārušies. Taču viņi nekavējoties uzsāka intensīvu Amēlijas rehabilitāciju, gan izmantojot visas iespējas valsts apmaksātās programmas ietvaros, gan pašiem apmaksājot papildu nodarbības ar speciālistiem. Rehabilitācija pamazām sāka dot rezultātus, galvenais, ka tā tika sākta laicīgi, bez kavēšanās.
Vecāki vēl nebija paspējuši morāli atgūties no šīs traumas, kad Anna saprata, ka atkal gaida bērnu. 

“Tas ir grūti izskaidrojams, bet abām manām meitiņām tika nolikts viens un tas pats dzemdību datums – 9. decembris, un es biju ļoti pārsteigta par to,” stāsta Anna. “Taču abas piedzima pirms noteiktā laika - Amēlija 31. augustā, bet Karlīna – 14. oktobrī.”

Karlīnas glābšana

Arī ar Karlīnu Annas grūtniecība sākumā noritēja labi, privātā ginekologa uzraudzībā. Taču grūtniecības beigās Anna saslima ar smagu vīrusu infekciju un ilgu laiku jutās ļoti slikti. 

“Daktere nepievērsa uzmanību tam, ka man bija sliktas analīzes,” atceras Anna. “Kādā brīdī es pēkšņi sapratu, ka mans bērniņš nekustas. Es nekavējoties devos uz slimnīcu. Tur mani apskatīja, ļāva paklausīties mazuļa sirdspukstus, ieteica apēst konfekti un nomierināties. Pēc tam mani palaida mājās.”

Mājās Anna visu nakti nevarēja aizmigt. No rīta viņa atkal devās pie ārsta. Stradiņa slimnīcā, uz kurieni viņu nosūtīja uz pārbaudi, ārsti, paklausījušies mazuļa sirdsdarbību, nekavējoties aizveda Annu uz operāciju zāli. “Viņi teica, ka situācija esot kritiska un laika, lai glābtu bērnu, ir maz,” stāsta Anna.

“Tobrīd slimnīcā bija COVID-19 karantīna, tāpēc topošo vīru pie manis neielaida.”

Anna vēl joprojām ar asarām atceras to dienu, kad viņa nezināja, kas notiks un ko iesākt. “Man vienkārši trīcēja rokas. Pēc tam man palika slikti, un ārstiem nācās glābt gan mani, gan bērnu.”  

Kad Karlīna piedzima, viņu tūlīt pat reanimēja. Izrādījās, ka mazulim ir infekcija, jo netika ņemtas vērā mātes iepriekšējās analīzes. 

Stāvoklis bija smags, meitenītei sākās asins saindēšanās. Skābekļa trūkuma dēļ dzemdību laikā viņai radās smadzeņu bojājumi. Pirmajās dienās Karlīna nevarēja patstāvīgi elpot. Taču viņa izdzīvoja.

Pēc nedēļas mammu ar meitiņu pārveda uz Bērnu slimnīcu, kur Karlīna trīs nedēļas pavadīja intensīvās terapijas nodaļā. 
“Mazā Karlīna bija jaundzimušo intensīvās terapijas  nodaļas teicamniece,” Anna skumji smaida. “Viņa ātri vien iemācījās pati elpot, ēst un bija īsts paraugbērns.”

“Skumjākais bija tas, ka mums neviens nepaskaidroja, ko darīt. Mums viss bija jānoskaidro pašiem. Neviens mūs neiemācīja, kā tikt galā ar spasticitāti, nepastāstīja, ko darīt un kā bērnam palīdzēt. Karlīna varēja izmantot tikai vienu rociņu, otra bija piespiesta pie ķermeņa. Mums paveicās iekļūt speciālajā Bērnu slimnīcas programmā “Follow up”, kur mums pastāstīja, kā strādāt ar šādiem bērniem. Paveicās, ka tajā brīdī atbrīvojās pieraksts pie neirologa un rehabilitologa. Ārsts pateica, ka Karlīnai ir tetraparēze. Un ka bērns, visticamāk, nekad nestaigās,” stāsta Anna.

Tad nejauši atbrīvojās vieta, un viņiem izdevās pierakstīties uz rehabilitācijas kursu Bērnu slimnīcā, kas uzreiz deva labus rezultātus. Karlīna pamazām atguva spēkus un iemācījās ar mammas atbalstu piepacelties uz rociņām un noturēt galvu. Taču gada  vecumā viņa vēl joprojām bija guļošs un pasīvs bērns. 

Mājās viņi uzreiz uzsāka otrās meitas rehabilitāciju, vadājot pie speciālistiem nu jau abas meitenes: masāžas, peldbaseins, fizioterapija… Nodarbības vecāki apmaksāja paši, tērējot tam visus ģimenes līdzekļus.

Par centru “Poga” Anna uzzināja no citiem vecākiem. Uz pirmo konsultāciju Karlīnu aizveda, kad viņai bija 1,2gadi.  
“Tobrīd viņa vēl pat nerāpoja. Taču jau pirmais rehabilitācijas kurss deva lieliskus rezultātus. Uzskatu, ka šo 10 mēnešu laikā meitiņa ir ļoti progresējusi. Mēs esam atraduši brīnišķīgus speciālistus, kuri ir ne tikai profesionāļi, bet arī strādā ar bērniem ar lielu mīlestību,” stāsta Anna.

Šobrīd Karlīnai ir divi gadiņi. Viņa ir iemācījusies rāpot. Pateicoties nodarbībām baseinā, meitene ir sākusi just savas kājas. Viņa apzināti runā atsevišķus vārdus – mamma, tētis, oma, jā, nē, pazīst dzīvniekus, zin to skaņas, sākusi likt kopā divus vārdus, kas ņemot vērā viņas diagnozi, ir liela uzvara. 

Karlīna mēģina pati nostāties uz kājiņām. Viņa ļoti cenšas. “Mūsu meita ir neatlaidīga, ar raksturu. Viņa jau tagad tiecas sasniegt to, ko vēlas. Un viņai tas noteikti izdosies,” uzskata Anna.

Cerība ir vienmēr 

Abas māsiņas dievina viena otru, bet neiztiek arī bez kaušanās par mantām. Amēlija sauc Karlīnu par eņģeli. Viņas lieliski pavada laiku kopā. “Viņām pat mīļākā dziesma ir viena un tā pati,” smejas Anna. “Jūs būsiet pārsteigti, bet tā ir grupas ABBA dziesma “Dancing Queen”. Izdzirdot šo melodiju, viņas sāk dziedāt līdzi un dejot – kā nu kurai tas izdodas. 

Vēl Karlīna ļoti mīl ātrumu: viņai patīk augstu šūpoties šūpolēs un ātri braukt ar rotaļu mašīnu. Viņa arī ļoti mīl paēst, turklāt viņai garšo gandrīz viss – gan zupa ar frikadelēm, gan kotletes, galvenais lai šķīvī ir gaļa. 

To, ka rehabilitācijas nodarbības palīdz, Anna ir pārliecinājusies ar abām savām meitiņām. Vecākā Amēlija staigā un runā, viņa ir ļoti gudra un jauka meitene. Neraugoties uz to, vecāki turpina vadāt viņu uz nodarbībām pie fizioterapeita, jo arī Amēlijai ir spēcīga spastika kājās, ko šobrīd nomāc botoksa injekcijas. Šī gada maijā ārstu konsīlijs nolēma izoperēt Amēlijai cistu mugurkaulā, jo baidījās, ka agri vai vēlu tā varētu izraisīt kāju paralīzi. Par laimi, operācija bija veiksmīga.

Tagad rehabilitācija ir nepieciešama abām meitenēm. Ar valsts apmaksāto programmu (2 nedēļas 2x gadā) kategoriski nepietiek. Rezultātus var sasniegt tikai ar pastāvīgām intensīvām nodarbībām. Taču tas ir ļoti dārgi.

Janvārī Karlīnu ar mammu gaida klīnikā Slovākijā, kur viņai tiks veikta cilmes šūnu transplantācija, izmantojot intravenozu metodi, kas palīdzēs aktivizēt  daļu no bojātajām zonām viņas smadzenēs. Nedēļu vēlāk viņai ir paredzēts rehabilitācijas kurss medicīnas centrā “Adeli”, kur meitenei ir izstrādāts īpašs rehabilitācijas  plāns. 

Anna ļoti cer, ka tas palīdzēs Karlīnai nostāties uz kājām, kā arī ļaus iemācīties staigāt un sākt runāt. Šī programma ir ļoti dārga – 11 000 eiro. Vecākiem, kas jau ir iztērējuši visus savus uzkrājumus meitu ārstēšanai, ar saviem spēkiem gala netikt.

Mēs varam palīdzēt

Anna un Kirils  nāk no daudzbērnu ģimenēm. Viņai ir trīs brāļi, Kirilam veseli četri. “Es uzaugu brīnišķīgā ģimenē. Mēs dzīvojām draudzīgi un bijām laimīgi. Es uzskatu, ka galvenais ģimenē ir tas, lai tajā būtu mīlestība un saticība. Tad var tikt galā ar visu,” uzskata Anna.

Anna ir studējusi mākslu un modes dizainu, sapņojot kādreiz saistīt ar to savu dzīvi. Taču, kad piedzima meitas, visu savu laiku un enerģiju viņa veltīja viņām. Neskatoties uz to, Anna šobrīd pasniedz mākslas skolā un ir ļoti apmierināta ar šo darbu. Viņai ļoti patīk strādāt ar bērniem, lai gan tas nav viegli. Annai ir brīnišķīgi un saprotoši kolēģi, kuri ir gatavi nepieciešamības gadījumā aizvietot viņu. Savukārt pieskatīt Karlīnu, kamēr viņa ir darbā, Annai palīdz vecmāmiņas.

Anna uzskata, ka bērni un viņu intereses ir dzīves prioritāte. Taču iespēju robežās nedrīkst aizmirst arī par pašrealizāciju. Ir svarīgi, lai katrs atrastu sev kādu nodarbi. Tas ļoti palīdz noturēties virs ūdens.

Sarežģīta situācija un spēcīgas jūtas liek cilvēkam pārskatīt savu dzīvi un vērtību sistēmu, liekot aizdomāties par ļoti daudzām lietām.

“Pieņemt to, kas ir noticis, ir ļoti grūti. Kad piedzima mūsu meitenes, es nemaz nebiju gatava būt divu īpašo bērnu mamma. Esam daudz kam izgājusi cauri – gan psihoterapeitam, gan panikas lēkmēm, miega traucējumiem gan asarām. Kādā brīdī mani vienkārši pārņēma depresija no bezcerības. Taču man izdevās izrauties no šī stāvokļa un atrast savu līdzsvaru.
Mēs ar topošo vīru esam pieņēmuši šo situāciju. Tagad es zinu, ka esam uz pareizā ceļa. Ir liktenis. Un ir kaut kas augstāks. Tur zina, kas ir un kas būs ar mums.  

Un, pats galvenais, es esmu sapratusi: tu vari būt laimīgs jebkurā situācijā, neraugoties ne uz ko. Jo laime ir tevī, ir tikai jāiemācas to saskatīt.

Agrāk es biju perfekcioniste, izvirzīju sev mērķus un tiecos tos sasniegt. Taču dzīve man iemācīja saprast, lai kādus plānus tu nebūvētu, tie jebkurā brīdī var krasi mainīties. Un arī tas ir jāpieņem. Piemēram, mēs gatavojām Karlīnas dzimšanas dienas svinības, bet viņa pēkšņi nonāca slimnīcā ar augstu temperatūru. Tas bija ļoti skumji. Bet tu to nevari izmainīt. Tev ir jādzīvo tālāk.

Anna uzskata, ka ceļā uz meitu veselību svarīgas ir trīs lietas: labi terapeiti un rehabilitologi, smags darbs un, pats galvenais, mīlestība.  Un šajā ģimenē mīlestības patiešām ir daudz.

Kā palīdzēt

Divgadīgajai Karlīnai ir jāiziet vairāki cilmes šūnu terapijas kursi klīnikā Slovākijā un pēc tam rehabilitācija starptautiskajā rehabilitācijas centrā “Adeli”, kur ir izstrādāta īpaša programma bērnu cerebrālas triekas ārstēšanai. Programmas kopējās izmaksas ir 11 000 eiro.

Akcijas “Zaļā lampa” ietvaros līdz 12. decembrim darbojas ziedojumu tālrunis - 90006384. Maksa par zvanu ir 1,42 eiro. 

Labdarības fonds BeOpen ir atvēris īpašu kontu, lai palīdzētu Karlīnai. No kontā ienākušajiem līdzekļiem netiek ieturēti nekādi procenti vai komisijas maksas.

Labdarības fonds BeOpen
Reģ.Nr. 50008218201
Konta Nr. LV94 CBBR 1123 2155 00350
Bankas SWIFT kods: CBBRLV22 (BluOr Bank AS)

Mērķis: Zaļā lampa. Palīdzība Karlīnai Vasiļjevai
Labdarības fondam BeOpen ir sabiedriskā labuma organizācijas statuss, kas ļauj ziedotājiem (gan privātpersonām, gan uzņēmumiem) saņemt nodokļu atvieglojumus.