Kāpēc operācija nepalīdzēja? Atklāti skaidro osteopāts, traumatologs ortopēds Ģirts Bērziņš

Es nekad neesmu bijusi pie osteopāta. Vai jums tāpēc ir manis žēl vai tā ir pierasta prakse, ka cilvēks īsti pat nezina, ko osteopāts dara?

Tas patiesībā ir normāli. Vispār ir divi viedokļi. Viens no tiem ir tāds, ka medicīna ir ļoti attīstījusies, tāpēc cilvēkam ļoti, ļoti vajag sekot savai veselībai – regulāri iet pie ārsta, atrādīties, taisīt analīzes un izmeklējumus un, atrodot novirzes no normas, tās koriģēt, parasti – ar medikamentiem. Un tādā veidā var nodzīvot 100 gadus. Dzīve ir pierādījusi, ka tas tik tiešām ir veids, kā var nodzīvot 100 gadus. Pasaulē cilvēka dzīves ilgums ievērojami pagarinās, cilvēki dzīvo 20–30 gadus ilgāk. Ja kādreiz 80 gados jau bija večukiņš, kas knapi kustas, tad tagad 80 gados brauc apkārt pasaulei. Tā ka tas nav nepareizi.

Bet, tā kā šī ceļa neizbēgama sastāvdaļa ir medikamenti, ir arī otrs ceļš – censties dzīvot pareizi, tas ir, kustēties, ēst un domāt pareizi un nelikties ne zinis par medicīnu, kamēr veselība ir laba. Un tam arī ir zināms pamatojums, jo mēs jau vēl joprojām nezinām, kā un kāpēc rodas slimības. Teiksim tā, mūsu veselības bojāšanā daudz piedalās domas, ļoti daudz, ir arī viedoklis, ka simtprocentīgi. Ja ejam pie ārstiem, tad pieļaujam domu, ka neesam veseli, un, ja mēs pieļaujam domu, ka neesam veseli, tad varbūt arī kļūstam neveseli.

Pašreizējā zinātnes līmenī pirmais ceļš skaitās pareizāks, ejot pa šo, viss norāda uz to, ka veselība vecumdienās, ja mēs ar to saprotam dzīves ilgumu un spēju normāli domāt un kustēties, ir labāka. Bet es kaut kā pieturos pie otrā. Tāpēc man par to, ka neesat bijusi pie osteopāta, nav jūs žēl, jo acīmredzot jums to nevajag. Ja nav sūdzību, osteopāts nav vajadzīgs. Bet, ja sūdzības ir, tad osteopāts var diezgan daudz palīdzēt.

Man jāatbild arī uz jautājumu, ko osteopāts dara. Osteopātijai ir daudz definīciju. Es šeit labprāt izmantotu Robēra Peronē-Firī (Robert Perronneaud-Ferre) definīciju, ka “osteopātija ir manuāla medicīna, kas iekļauj pacienta novērošanu, saprašanu un ārstēšanu”.

Vai jūs varētu minēt situācijas, kurās pie jums kā pie osteopāta nāk visbiežāk, tās klasiskākās?

Es neesmu tipisks osteopāts, absolūti ne. Varētu teikt, ka šāds es pat esmu vienīgais, tādā nozīmē, ka vienlaikus traumatologs ortopēds un osteopāts. Varbūt mans skolotājs dr. Andris Zemītis un dr. Inese Rusele, kura šobrīd ir Osteopātijas asociācijas prezidente, ir līdzīgi, jo arī viņi vispirms bija ķirurgi un tad kļuva par osteopātiem.

Es savukārt nostrādāju 30 gadus traumatoloģijā un tikai tad kļuvu par osteopātu, tā ka mans pacientu loks stipri atšķiras. Pie manis vispār nenāk bērni, jaundzimušie, tas nav mans lauciņš, lai gan tas osteopātam ir gandrīz vai pamatu pamatā – strādāt ar tikko dzimušiem bērniem. Tas ir ļoti vajadzīgs, bet tas nav pie manis. Es arī nevienu brīdi neesmu bijis sporta traumatologs vai ortopēds, tā kā tas arī atšķiras. Varētu teikt, ka, kopš pametu aktīvo, akūto traumatoloģiju un kļuvu par ortopēdu, es esmu tāds “pusmūža nesportisku cilvēku” ortopēds. Līdz ar to, locītavu sāpes manā kabinetā ir 99 procenti.

Ko jūs nevarējāt izdarīt kā traumatologs ortopēds, bet varat izdarīt tagad? Droši vien bija kaut kas, ar ko jūs netikāt galā, un tāpēc pārgājāt uz osteopātiju.

Jā. Es nevarēju saprast, kāpēc pie vienas un tās pašas diagnozes, veicot vienu un to pašu ķirurģisko manipulāciju, vienādi kvalitatīvi, vienādi pareizi, ar vienādu pacientu konstitūciju – resnumu, svaru, dzīvesveidu –, viens pacients kļūst vesels, bet citam tā nepalīdz pilnīgi nemaz. Turklāt tas ir pusi uz pusi. Bija jāmeklē cēlonis. Un man paveicās tādā veidā, ka izdevās izstudēt osteopātiju, un tas deva atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem.

Vai tagad jūs zināt, kāpēc vienam palīdz un citam ne?

Šķiet, ka es zinu.

Vai atklāsiet?

Jā. Redzat, kad Luijs XIV slimoja ar podagru, viņam uz sāpošiem kāju īkšķiem lika kompreses no lakstīgalu aknām. Un tajā brīdī ārsti teica, ka viņi zina, kā ārstēt podagras lēkmi. Šobrīd mums tas izraisa smīnu – cik lakstīgalu jānoķer, kā viņu aknas dabūt ārā… Ja kāds saka, ka “viņš zina“, varbūt pēc 20 gadiem nākamie kolēģi skaļi smiesies par šo izteicienu. Bet tajā laikā, kad osteopātiju sāka atzīt, viens no slavenākajiem osteopātiem, kurš bija osteopātijas pamatlicēja Endrjū Teilora Stila (Andrew Taylor Still) tiešs skolnieks, Viljams Gārners Sazerlends (William Garner Sutherland), teica, ka Stils ir apsteidzis savu laiku par 300 gadiem.

Osteopātijai šobrīd ir 150 gadu, tā ka varbūt pēc vēl 150 tā visiem liksies ticama un pašsaprotama. Man ir cerība, ka es nekļūdos. Simtprocentīgi zināt es nevaru, bet, jā, man liekas, ka es zinu.

Pie jums atnāk pusmūža cilvēks ar sāpēm gūžā vai plecā. Ko jūs darījāt agrāk un ko darāt tagad? Vai pacients tik un tā nonāk līdz operācijai?

To, ko es tam plecam vai celim darīju pirms 10 gadiem, to es daru arī tagad. Metode principā neatšķiras. (Ja nonāku līdz ķirurģijai, ko var izdarīt.) Runājot par to, ka tad, ja locītava ir sabojājusies, tā ir jālabo. Nav šaubu, ka tur var ļoti labi ķirurģiski palīdzēt, metodes ir attīstījušās milzu soļiem. Bet tas atšķirīgais ir saprašanā, ka locītavu sāpju cēlonis vai iemesls neslēpjas pašā locītavā. Te es nerunāju par reimatismu un tamlīdzīgām saslimšanām (tur cēlonis ir pašā locītavā), bet par parastu deformējošu osteoartrītu, kas arī veido lielāko daļu no locītavu sāpēm.

Tieši šis teikums ir galvenais mūsu sarunā. To man ir likusi saprast osteopātija, un tas principā maina izpratni par locītavu sāpju kvalitatīvas ārstēšanas principiem.

Tas noslēpums ir tāds – nenovēršot šo cēloni, kas bieži vien ir tālu no locītavas, problēma, visticamāk, atkārtosies – citam pēc pusgada, citam varbūt pēc pieciem gadiem. Ar ķirurģiju vien jautājums netiek atrisināts. Tur ir tā starpība. Tāpēc ir jādara vēl kaut kas, ko lielākā daļa patiesībā arī dara, tikai to neizskaidrojot – ne pacientam, ne pašam īsti saprotot. Aizsūta pacientu pie fizioterapeita, un fizioterapeits to izdara, varbūt arī pat neiedomājoties, ka viņš ārstē to locītavu.

Šis arī izskaidro to, kāpēc cilvēkiem ir, piemēram, atkārtotas gūžas operācijas?

Nē, tas ir izskaidrojams ar to, ka cilvēki, kuri zina, ka viņiem gūžā ir jāieliek protēze, tikai guļ gultā, gaida uz brīnumu un neko citu nedara. Tie arī ir tie, kuriem šīs operācijas palīdz maz vai nepalīdz nemaz. Un tad viņi staigā pa pasauli un saka: redzi, šitais ķirurgs laikam ir slikts, man izoperēja gūžu, bet nekas dzīvē nemainījās, kā kliboju, tā kliboju, kā man sāpēja, tā sāp.

Bet varbūt tas, ka cēlonis ir kaut kur citur, izskaidro to, kāpēc cilvēkam viena gūža noplīst, bet otra uzvedas kā vesela…

Tieši tas ir tas jautājums, uz kuru alopātiskā medicīna nespēj atbildēt. Par alopātisku mēs saucam to, kas nav osteopātiskā medicīna.

Nesen Stradiņa universitātē bija ļoti brīnišķīga konference. Pēcdiploma apmācību ietvarā tiek rīkotas šādas konferences, un, tā kā bija runa par locītavām, es pieteicos par klausītāju. Diemžēl konferencē jautājumus varēja uzdot tikai rakstiski iesūtot, līdz ar to diskutēt praktiski nebija iespējams. Es katram runātājam uzdevu vienu un to pašu jautājumu, ko jūs man tikko uzdevāt: kāpēc viens celis sāp un otrs nesāp, viens sabojājas un otrs ne? Pamatā ārsti atbild pacientiem, ka tas ir no vecuma.

Bet ir pamatotas aizdomas, ka abi ceļi ir viena vecuma. Varbūt viens pleciņš piedzimst sekundi agrāk, bet abi ceļi gan piedzimst pilnīgi vienlaikus. Neviens runātājs nevarēja atbildēt. Neviens! Lielākā daļa runātāju jautājumu patiesībā izsmēja. Nu, kā – tā vienkārši ir! Diemžēl vienīgais traumatologs, kas uzstājās konferencē – vispār ļoti zinošs un protošs, tagad pat iecelts kā mācību spēks, vadošā amatā –, viņš pateica brīnišķīgu lietu – tiem, kas sievai guļ labajā pusē, sāp kreisais celis, bet tiem, kas kreisajā – labais. Tādu pilnīgu sviestu, par ko visi pasmējās. Tas vispār neesot jautājums, cilvēks nav simetrisks, ko tur vispār jautāt? Bet tas jau neko neatrisina. Mēs no tā jautājuma aizejam prom, jo nespējam dot atbildi. Tātad arī īsti nevaram pateikt, kāda ir šīs saslimšanas patoģenēze. Kāpēc viens celis no vecuma sabojājas un otrs nesabojājas. Vārds “patoģenēze“ nozīmē mehānismu, kā pa punktiem attīstās saslimšana, no nekā līdz saslimšanai.

Bet vai jums pašam ir atbilde uz šo jautājumu?

Jā, šobrīd ir. Šobrīd, šajā zināšanu līmenī, šajā vēstures etapā, ir. Tātad locītavu sāpju cēlonis neatrodas locītavās.

Medicīnas zinātne, pētniecība ir ilgi gājusi tādā virzienā, kad tā ir centusies ķermeni sadalīt arvien sīkākās daļās un tad tās pētīt. Šis virziens bieži nonāk strupceļā. Piemēram, mēs varam paņemt zivi un tās audus sadalīt līdz subatomiskam līmenim. Bet tas mums nekad nedos atbildi, kāpēc tās pavasaros Kuldīgā lec pāri Ventas rumbai. Nu nav un nevar būt tur neviens bozons vai kvants, kas to nosaka.

Tagad ir daudz publikāciju, kas uzsver apvienošanas, kopīguma, veseluma izpētes nozīmību un par holistiku runā kā par jaunatklājumu. Šis termins gan ir kļuvis nedaudz aizdomīgs – daudzi šarlatāni piemin vārdu “holistika”, un tas vairs neskan ļoti zinātniski, lai gan tieši tur tā zinātne ir. Mēģināšu paskaidrot.

Sāksim ar anatomiju, vārds “anatomija” latīņu valodā nozīmē ‘es griežu’. Es griežu. Lai izpētītu kādu orgānu, zinātnieks grieza līķi. Viņš noņem ādu, un ko redz? Orgānus. Viņš izgriež orgānu un pēta to, izgriež locītavu, izgriež kaulu. Pēta tos. Viņš griež pa kurieni? Pa saistaudiem. Un tā saistaudi no pētnieku redzesloka pazuda. Anatomijas pirmsākumos to vispār nebija, jo tos sagrieza un izmeta. Kad sāka pētīt smalkāk, izrādījās – jā, tur starp muskuļiem ir visādas plēves, orgānu apvalki. Un, izrādās, tur slēpjas tā sāls, saistaudi arī ir tie galvenie mūsu ķermenī, no tiem mēs sastāvam.

Ja mēs izvāktu visus citus orgānus un atstātu vienu sistēmu, tad vienīgā no tām, kas atgādinātu cilvēku, būtu saistaudu sistēma. Tā kā var teikt, ka patiesībā mēs sastāvam no saistaudiem. Un viss pārējais, kas ir mūsu ķermenī – muskuļi, kauli, asinsvadi, nervi, kuņģis, dzemde, smadzenes –, viss ir “iebāzts“ starp saistaudiem. Tas gan ir tā vienkāršoti pateikts. Bet mūsu formu mums noteikti piedod saistaudi.

Katrā vietā tiem ir savs nosaukums, un ap muskuļiem tos sauc par fascijām. Ja saimnieks gatavo liellopu gaļu, viņš zina, ka ir tā plēve, kas jāplēš nost. Tā ir tā fascija. Lūk, fascijās slēpjas tas noslēpums. Es atkal nedaudz vienkāršoju, ne tikai fascijās, bet saistaudu sistēmā. Un saistaudu sistēma uzvedas kā viens tīkls – viss tīkls reaģē uz katru kairinājumu.

Ja muša ielido zirnekļa tīklā, zirneklis, esot metra attālumā, jūt, ka viņa tur ir ielidojusi. Viss tīkls iestiepjas. Mūža laikā mēs sapelnām simtiem, tūkstošiem sīku rētiņu saistaudu sistēmā, nemaz nerunājot par ķirurģiskām vai ievainojumu rētām. Katrs iekaisums atstāj rētu. Un tā rēta maina visas saistaudu sistēmas īpašības.

Rēta it kā velk uz sevi. Vēlreiz saku, tas ir vienkāršoti skaidrots, patiesībā tas ir vesels bioķīmisks un biomehānisks process. Un, tā kā tas viss ir saistīts, tas iestiepums aiziet ļoti tālu. Piemēram, sievietei izdara ķeizargriezienu. Kā neizdarīt, ja tas ir vajadzīgs! Vai izoperē apendicītu. Protams, ja neizoperēs, cilvēks nomirs. Bet rēta tur paliek. Un tā rēta cilvēku lēnām velk čokurā. Lēnām, lēnām velk čokurā. Un 20 gadus pēc ķeizargrieziena sāk sāpēt ceļi. Tas notiek tāpēc, ka vēdera lejasdaļā ir rēta, rēta iedarbojas uz fasciju, iestiepums aiziet uz kājas iekšmalu un iekšmalā to celi sabojā.

Tātad ceļi nav nejauši izvēlēts piemērs?

Nav, tā bija arī mana diplomdarba tēma, ceļa iekšējās malas sāpes.

Vai visiem cilvēkiem no vienas un tās pašas traumas vai operācijas būs līdzīgas sekas? Piemēram, cilvēkam ir izrauts gudrības zobs…

Īstenībā – jā, ir līdzīgi. Sakodiens ir ļoti pētīts, gan nevis gudrības, bet sestā zoba sakarā, – ja cilvēks gadiem dzīvo bez sestā zoba, tad vispār ir brīnums, ja viņam nesāp pleci! Vai spranda. Sakodiens ir tiešs mugurkaula turpinājums, ja to grūti iztēloties, pavērojiet zivi. Tātad sestais zobs ir par katru cenu jāieliek atpakaļ, vienalga, vai tā platīte, kronis, tilts vai implants.

Bet arī jūsu pieminētā ilgā zoba raušana, stundu ilga sēdēšana ar atvērtu saspringušu muti bieži izraisa sūdzības, kas bez ārstēšanas nepāriet. Vai nepārdomāta un pārspīlēta sakodiena koriģēšana, tā labošana “uz acumēru” – ķermenī mēdz notikt trakas lietas pēc tam. Paldies Dievam, ir iestādes, kur ortodonti strādā rokrokā ar osteopātiem. Bet ir arī, kur nav.

Kādas vēl ir saistības?

Mēs tagad jau pārlecam uz tādām sīkākām detaļām… Ja es drīkstētu pabeigt domu par to teorētisko pusi. Par ceļa locītavu. Tātad šī miofasciālā disbalansa (mio – muskulis, fascija – saistaudi) rezultātā ceļa locītavas iekšmalā sāk parādīties lielāks iestiepums, un uz iekšējo malu sāk darboties liela slodze. Tur rodas četras lietas vienlaikus.

Vispirms, ceļa locītava ir diezgan liela, bet Dieviņš mūs ir būvējis, nedodot nekādas rezerves; ja locītava ir pusplaukstas lielumā, tad tā ir paredzēts, ka pa šo virsmu slodze sadalās simetriski.

Ar gadiem, “pateicoties” šim disbalansam, cilvēka ķermenis sāk noslogot tikai vienu locītavas stūrīti. Protams, ka tas stūrītis netur, un skrimslis sāk dilt un plaisāt, un rodas iekaisums. Tad rodas tās bioķīmiskās izmaiņas, kuras zinātnieki tagad jau ir izpētījuši – ņēmuši audu paraugus, pētījuši locītavas šķidrumu mikroskopā. Ir atrastas visas šīs te izmaiņas, visi iekaisuma marķieri, visas problēmas, un tagad tur ir iekaisums, tagad mums tas ir jāārstē. Bet tas ir sekundāri, tas ir no šīs asimetriskās pārslodzes.

Tātad, pirmkārt, nodilst skrimslis locītavas iekšmalā, otrkārt, visa slodze aiziet uz iekšējo menisku, tā mugurējo daļu. Tas izspiežas uz āru un jau pie nelielas neveiklas kustības, pietupstoties, lai no rīta uzvilktu čības, pārplīst. Treškārt, iekšējo saišu piestiprināšanās vieta kaulam sāp ļoti stipri, jo šis saišu-cīpslu kūlītis strādā 24/7 režīmā daudzus gadus, Un ceturtā lieta, kas vienlaikus notiek – muskuļi, kas atrodas kājas iekšpusē, saspiež vienu nervu. Tur iet tāds nervus saphenus pa savu kanālu, un, ja tie muskuļi ir saspringti, tad nervs visu laiku tiek kairināts un sāp arī naktī. Tas viss nosaka šīs ceļa iekšmalas sāpes. Nākamais solis jau ir osteoartrīts, kura gadījumā ir jāmaina locītava.

Pirms es biju osteopāts, ieraugot pacientam menisku plīsumu, man likās – o, te ir saplīsis menisks, ir jāizoperē! Izoperēju. Bija, kam palīdzēja, un bija, kam nepalīdzēja nemaz, ja tas disbalanss saglabājās. Un tad, tīri intuitīvi, visi traumatologi saka – jums ir jāiet pie fizioterapeita! Aiziet pie fizioterapeita. Un, ja tas fizioterapeits saprot šo principu (un, paldies Dievam, daudzi saprot), tad viņi trenē ne tikai muskuļus ap celi, bet arī dibenu, vēdera lejasdaļu, kājstarpi, kustina nieru rajonu, kas šajā situācijā ir ļoti būtiski. Jo tā samazina šo vēdera rētu ietekmi un ķermeni. Cilvēkam paliek labi, disbalanss samazinās. Bet, ja tas netiek darīts, tad viņam nekas nemainās.

Vai varam apskatīt vēl citus piemērus, kad sāpes rodas no teju vai neiedomājama iemesla un pavisam citas vietas? Kas vēl ir pierādīts, ko jūs pats esat novērojis?

Pleca sāpes, tenisista elkonis un karpālā kanāla sindroms no osteopāta viedokļa ir pilnīgi viena un tā pati saslimšana. To dzirdot, 90 % no traumatologiem un neirologiem noteikti izlec no biksēm. Tāpēc paskaidrošu.

Cilvēkam, kuram ir tā sauktais pleca periatrīts – tas gan nav īsti zinātnisks termins, mūsdienās diagnozi formulē anatomiski precīzāk, bet, ja sāp plecs, tad to var saukt par periatrītu. Iekaisums ap pleca locītavu. Un tenisista elkonis un karpālais kanāls – kāda tur sakarība? Iedomājamies parastu piepūšamo baloniņu. Ir atvere, pa kuru to piepūst, un, ja atvere tiek iestiepta, kas ar to notiek? Tā sašaurinās, piepūst baloniņu kļūst grūtāk. Līdzīgi notiek ar fasciālo sistēmu. Tās iestiepums saspiež muskuļus un muskuļi vienkārši bojājas, tie nebarojas, kļūst blīvi, neelastīgi, plaisā un pat pārplīst.

Ja bērnībā ir bijis plaušu karsonis, sen, pirms 30 gadiem,vai ja ir bijuši lieli kreņķi, kas sirds somiņā ir radījuši lielus sarētojumus (un tādi tiešām rada nopietnus sarētojumus!), vai, piemēram, barības vada trūce, kad kuņģa sula nonāk barības vadā un to apdedzina, radot iekaisumu. Vārdu sakot, krūškurvja centrā, ko sauc par videni, ir kāds vecs iekaisums – vēlreiz uzsveru, vecs!

Šis vecais iekaisums sāk vilkt čokurā saistaudus. Un ar laiku sāk sāpēt pleci, jo fascija ir vienota videnē un plecos. Citiem tas aiziet tālāk, uz elkoni – iestiepums saspiež to vietu, kur sākas apakšdelma muskuļi, kas ceļ plaukstu un taisno pirkstus, tā veidojas tā sauktais tenisista elkonis. Citam iet vēl tālāk, aiziet uz apakšdelma iekšējo malu un saspiež karpālo kanālu. Un ir cilvēki, kas slimo ar visām šīm lietām vai nu uzreiz, vai pēc kārtas.

Pēc tam stāsta: plecu es izārstēju, bet pagāja pusgads, un man piemetās tenisista elkonis, vai vēl pusgads, un piemetās karpālā kanāla sindroms. Tās visas lietas var smuki izoperēt, bet, ja nu tas paliek? Un tad beigās vēl pirksti sāk sprūst, ir arī tā, to sauc par stenozējošo ligamentītu jeb pārlecošajiem pirkstiem. Arī tik tālu aiziet. Un tas cēlonis var būt krūtīs. Šajā situācijā osteopāts var labi palīdzēt. Protams, ja karpālais kanāls ir saspiests tā, ka nervs jau ir demielinizēts, vai ja plecs ir iekaisis tik daudz, ka virsšķautnes muskulī jau ir plīsums, ja tenisista elkonis ir tik ielaists, ka konkrētajam muskulim jau ir nekroze, vai jau ir izveidojies kaula izaugums (ko sauc par osteofītu) un tas plēš muskuli, tad jau arī ir par vēlu, aiztiekot krūškurvi vien, vairs nevar izārstēt. Tad ķirurģija ir vajadzīga. Bet fizioterapija, kas ar muskuļu palīdzību var to līdzsvarot, vai, vēl labāk, kopā ar osteopātiju, kur ar rokām šo sarētojumu vai saspringumu var atslābināt – tas ļoti, ļoti palīdz.

Es pats brīnos par to, cik maz tagad operēju plecus, un tenisista elkoni es vispār tagad operēju varbūt vienu pa gadu. Karpālo kanālu gan vairāk, parasti cilvēki atnāk tad, kad elektromiogrāfijā ir pierādīts, ka nervs jau ir uz atmiršanas robežas. Tad arī vajag izoperēt, nevar vairs gaidīt. Un tam, kas māk, tā ir vienkārša operācija.

Ir vēl viens interesants piemērs – papēžu sāpes. Tas ir ārkārtīgi bieži. Citiem sāp papēžu pieši, citam sāp, kad vēl piesis nav izveidojies. Tas ir tāds izaugums papēdī. Un tad saka – re, kur man tas radziņš ir izaudzis un tagad sāp. Tās ir muļķības – nesāp tas radziņš, sāp 2 milimetri pirms tā. Protams, taustot papēdi, liekas, ka tā ir tā pati vieta. Kas tur notiek? Kā jau teicu, saistaudu sistēma ķermenī veido tādu kā tīklu, bet tas tīkls nav vienmērīgs.

Tas ir pētīts un ir atrasts, ka šis tīkls veido tādas kā jostas vai ķēdes, angļu literatūrā tos sauc par vilcieniem, myofascial trains. Ir priekšējā, mugurējā, slīpā… Respektīvi, tādu ķēžu ir daudz, ap desmit. Tās arī veidojas kā pagaidu ķēdes konkrēta darba veikšanai. Piemēram, iedomājieties, ka cilvēks met šķēpu. Tad viņam šī ķēde aiziet no kreisās kājas pēdas līdz labās rokas pirkstiem. Viņš nemet tikai ar vienu roku, tur iesaistās viss ķermenis. Tās ķēdes tā strādā.

Un Ahileja cīpsla ir viena no tās normālās mugurējās ķēdes sastāvdaļām, un pēdas plantārā aponeiroze (plantar aponeurosis), kas ir pēdas apakšā, tāda blīva saistaudu kārta, kas palīdz saturēt pēdas velvi, tā arī ir šīs mugurējās ķēdes sastāvdaļa. Mugurējā ķēde piestiprinās arī pie papēža, taču ne tieši pie papēža kaula, bet gan pie papēža kaula plēves. Un, mainoties stājai vai pēc jebkura veca iekaisuma vēderā, plaušās, vai pat pēc straujas bremzēšanas, ķermeņa priekšpusē rodas daudz sīku rētiņu, cilvēks sāk vilkties uz priekšu – pleci, galva aiziet uz priekšu. Paskatieties uz jebkuru pusmūža cilvēku, galva lielākoties viņiem ir uz priekšu, reti kuram stāv taisni.

Ļoti daudzi cilvēki, braucot automašīnā, nemaz neatspiež galvu, viņiem tā nav ērti. Tad šī mugurējā ķēde visu laiku, gadiem ilgi, ir pārstiepta, tai ir jānotur cilvēks, citādi viņš apgāzīsies. Un tajās vietās, kur tā ir piestiprināta pie kaula, to skaitā, pie papēža, tā šo kaula plēvi velk nost. Ja šī piestiprināšanās vieta sāk plaisāt, pirms radziņš ir saaudzis, sāpes sākas bez rentgenoloģiskās atradnes.

Bieži vien tās sākas nedaudz vēlāk, kad plēve tiek atvilkta, kauls vienkārši ieaug tajā tukšajā vietā, un rentgenā ierauga tādu izaugumu. Un nosauc to par papēža piesi. Es zinu dažus traumatologus, kas ir mēģinājuši to izoperēt, un tie cilvēki ir nelaimīgi, viņiem pēc tam sāp daudz vairāk, jo tas neko neatrisina – jo nesāp tas pats izaugums, tur ir kauls kā kauls, sāp vieta, kurā saistaudu ķēde ir piestiprināta. Tātad papēža sāpes ir tikai un vienīgi stājas jautājums.

Tagad es atklāšu to noslēpumu (un līdz ar to man nākamgad būs par kādiem desmit pacientiem mazāk), kā var ārstēt papēža sāpes: galvenais, ir jāārstē stāja. Bet akūtā palīdzība, ja ir sāpes papēdī, ir – staigāt ar nedaudz augstākiem papēžiem, ap 3–4 cm augstākiem. Bet – visu laiku nevienu soli nespert ar basām kājām vai mājas čībām, visu laiku ar augstāku papēdīti!

Protams, paralēli ir jāiet pie fizioterapeita vai osteopāta, ir jālabo stāja, citādi atkal saīsināsies, un tad vairs nepietiks ar 3 centimetriem, vajadzēs 6 centimetru papēdi, un tad jau sāksies sāpes pēdas priekšējā daļā, pie pirkstiem. Vajag tādu stabilu kurpīti. Tad tā mugurējā ķēde atslābst. Un cilvēki paši to ir novērojuši, viņi stāsta:” Es aizeju uz darbu – nekas, bet mājas čībās ir ļoti slikti.”

Ko tik tur nedara: veic dažādas procedūras, ziež ar ziedēm, liek kompreses gan ar medicīniskām, gan nemedicīniskām substancēm, dzer zāles, karsē un saldē, špricē, ir arī tāda triecienviļņu terapija, kas arī ir diezgan liela cilvēka mānīšana. Viņi saka, ka tos radziņus noskalda nost, lai gan neko tur nenoskalda, vienkārši apdauza nervu galus, un tad mazāk sāp. Bet tā ir dārga procedūra.

Par šo pašu man stāstīja pleca gadījumā, ka tur kaut ko skalda…

Jā, neko tur neskalda, apdauza nervu galus. Tas ir tāds liels, spējš ultraskaņas vilnis, kas, vienkāršoti sakot, notrulina jušanu. Kaulu un audu struktūrā tur nekas būtiski nemainās. Vismaz papēža gadījumā ļoti daudziem tas nepalīdz, lai gan ir samaksāta liela nauda. Tas palīdz, ja visu dara kopā, iet vingrot un iegūst labāku stāju – plecus atpakaļ, galvu atpakaļ, vēderu uz iekšu –, un pieliek klāt lokālo ārstēšanu, kas īstenībā pusmūža cilvēkiem ir nenormāli grūti. Teorētiski – jā, es zinu, es iešu un darīšu, bet uzreiz jau tas nedod neko, divus mēnešus vingro, un nekas nemainās. Un tikai tad lēnām, pa kriksītim, sāk mainīties.

Ne jau visi fizioterapeiti arī zina šo sakarību, citi izdomā kaut ko darīt pašai pēdai, bet īstenībā vēders ir jādabū uz iekšu. Tas ir baigi grūti, tāpēc arī grib ārstēt tieši to papēdi. Un kāpēc nedrīkst papēdī no apakšas špricēt? Es pats esmu ļoti daudz špricējis sāpīgos audos un locītavās, kad sāku strādāt par ortopēdu, likās ļoti vienkārši iešpricēt locītavā zāles, un tad tā nesāp. Tagad es to daru 20 reizes mazāk, jo mēģinu ārstēt citādi.

Jo – kāpēc nedrīkst špricēt pēdas apakšā? Tāpēc, ka pēdā ir tāds tauku spilventiņš, un zāles, ko tur ielaiž, kortikosteroīdi, var izjaukt šo tauku spilventiņu. Tad gan nespēja paiet būs uz ļoti ilgu laiku, ja ne uz visu mūžu. Āda kļūst plāna, un nebūs vairs tā biezā papēža, kas amortizē. Tie tauki var izšķīst. Tad gan cilvēks, gan ārsts būs nelaimīgi uz visu mūžu. Tā kā jauniem ārstiem saku – nešpricējiet pēdas apakšā papēža sāpju gadījumā! Bez tam tas dūriens ir ļooooti sāpīgs. Sāpes jau noņems, bet paies divi mēneši, un pacients būs nelaimīgāks. Agrāk nezinot es arī esmu dažas reizes tur iešpricējis un, paldies Dievam, man šī komplikācija nav gadījusies, bet tā ir iespējama.

Sākumā teicāt, ka galva – domas un emocijas – var sāpes radīt pat simtprocentīgi.

Nu, tādā ziņā, ka emocijas arī sēž uz saistaudiem. Tas jau ir ievērojami augstāks osteopātijas līmenis par manējo. Bet arī man kādreiz, uzliekot roku uz sirds, uzreiz ir skaidrs, par ko tas cilvēks ir sabēdājies. Es runāju, un cilvēks brīnās – kā jūs to zināt?! Tā kā tur, videnē, uz diafragmas un sirds somiņas, saistaudos sēž tās emocijas. Tās arī velk čokurā, un to arī mēs tīri ar rokām varam ārstēt. Savukārt domas – tā jau ir nedaudz cita sfēra. Es nevaru cilvēkam iemācīt citādi domāt. Bet sakārtot smadzeņu šķidruma likvora normālu plūsmu varu. Un tad domāšana krietni mainās. Tur ir nopietni jāpiestrādā, bet, jā, cilvēkiem mainās raksturs. Tie ir tādi zināmi gadījumi, bet tie ir, un tas nozīmē, ka tas strādā.

Ir viens diezgan spilgts piemērs – pēcdzemdību depresija. Es nesaku, ka vienmēr – atkal, medicīnā nekas nav simtprocentīgs –, bet ir gadījumi, kad dzemdību procesā krusta kauls maina savu pozīciju, sagāžas uz priekšu. Lai bērns tiktu ārā, krusta kaula apakšai ir jāpaiet uz aizmuguri (tātad augšpusei – uz priekšu, iznāk tāda kā sagāšanās, dupsis kļūst “atšauts“). Un tas vairs netiek atpakaļ, iesprūst. Tās izmaiņas ir tik nelielas, ka rentgenā to neredz, tas labākajā gadījumā ir milimetrs, bieži vien vēl mazāk. Un, tikko kauls tā nostājas, tiek iestiepts viss cietais smadzeņu apvalks, līdz pakausim, mainās jau pieminētā likvora dinamika, mainās attiecības starp pakauša kaulu un spārnu kaulu, kas savukārt nosaka visa galvaskausa funkcionēšanu, jo galvaskausa kauli arī visu laiku savā starpā kustas. Katrā elpā un izelpā. Mēs to neredzam, bet ar roku to jūt.

Tā ir tāda ļoti smalka osteopātija. Tur mainās šī normālā kustība, un tas ļoti ietekmē cilvēka raksturu un domāšanu. Un, ja pēcdzemdību depresiju uzķer uzreiz, to principā var noņemt ar vienu osteopāta seansu. Protams, ir dažādi gadījumi. Ir cilvēki ar bipolārajiem traucējumiem jau pirms tam, un dzemdību process to tikai saasina, tas ir cits stāsts. Bet, ja pilnīgi normāla sieviete, kas iepriekš ir bijusi dzīvespriecīga un jautra, pēc dzemdībām negrib bērnu ņemt rokās, viņai riebjas bērnam pieskarties un uz viņu skatīties, tad pirmais gājiens būtu pie osteopāta. Ja viņa apdraud sevi vai citus tad, protams, ir vajadzīga arī psihiatra un medikamentu palīdzība, es jau nesaku, ka nē, bet osteopāts bieži vien arī var palīdzēt.

Mūsu sarunā vārds “fizoterapeits” skan gandrīz tikpat bieži kā “osteopāts”.

Mēs principā darām vienu darbu, strādājam ar visu ķermeni un saistaudu sistēmu.

Vai vingrot nekad nav par vēlu vai ir cilvēki, kuriem jūs sakāt – nevingro, nedrīkst.

Es nekad nesaku – nevingro. Nekad. Tas kādreiz ir arī viens no strīdu iemesliem – man sāp plecs vai mugura, man teica, ka es nekādā gadījumā nedrīkstu vingrot. Bet tagad paskatīsimies, kas ir vingrošana. Ja cilvēks noguļas uz cietas virsmas ar sāpošu muguru, jostas daļu piespiež pie tās virsmas – nevis paceļ uz augšu, bet piespiež. Ievelk vēderu. Un dziļi elpo. Vēderu neizgāž arī izelpas brīdī, tas paliek ievilkts. Tas īstenībā ir diezgan grūti – ar ievilktu vēderu un piespiestu muguru, dziļi elpot, vēderu nepalaižot vaļā. Tā jau ir vingrošana.

Un, ja cilvēks ar sāpošo muguru, gūžu vai celi šo vingrinājumu izdarīs katru dienu 10 minūtes, varu garantēt, ka viņam jau pēc trim nedēļām paliks nedaudz labāk. Un tad pamazām var likt klāt vēl citus vingrinājumus. Akūti sāpošs celis noteikti nav speciāli jāloka, jāvingro ir ar taisnu celi. Arī ar taisnu celi muskuļi tiek darbināti, bet locītava atpūšas. Ja cilvēkam sāp celis un viņš dodas pastaigās vai paņem svaru stieni un tupstas, tas nav pareizi, tas pastiprina sāpes.

Bieži vien cilvēki domā, ka fizioterapija ir vienkārši aktīvs dzīvesveids. Tā nav. Es saku – jums jāiet pie fizioterapeita, viņš saka – es taču rudenī tikko visu dārzu uzraku! Tā nav fizioterapija. Ap celi, piemēram, ir 11 muskuļi, plus vēl četri aduktori, kas neaiziet tieši līdz celim, bet noteikti ietekmē ceļa locītavu. Un, ja puse no tiem strādā un puse atpūšas, uzrokot dārzu, cilvēks šos pašus nabadziņus nomoka vēl vairāk. Un tie nestrādājošie kā gulēja, tā saldā miegā arī guļ. Viņi priecājas – lai tie muļķīši strādā. Bet tie muļķīši kliedz balsī, un piestiprināšanās vieta pie kaula jau trūkst nost. Protams, ka celis sāp.

Bet fizioterapeits redz, kurš muskulītis nestrādā, un saka – ahā, draugs mīļais, tūlīt strādāsi. Viņš atrod vingrinājumu, lai slinkais muskulītis sāk strādāt un nogurušais muskulis pasaka – paldies, es beidzot pirmo reizi piecu gadu laikā esmu atslābis! Tā tas notiek. Un tad ir tas labums. Nav jāloka celis vai jāpietupstas ar svaru stieni.

Starp citu, velosipēds ārstē celi, bet tāpēc, ka, minot velosipēda pedāļus, cilvēks sēž. Tas kājas muskuļus līdzsvaro. Bet atkal – ja tur jau menisks ir plīsis un skrimslis ir nodilis, tur atkal ir vesela rinda atrunu.

Arī muguras sāpes var neļaut braukt ar velosipēdu. Visbiežāk sāk sāpēt tieši tā saišu piestiprināšanās vieta, tās ir pirmās sāpes, ne jau pati locītava. Tas ir 2 cm zem ceļa, tur ir tās stiprākās sāpes. To sauc par entezītu vai, precīzāk, entezopātiju. Ar velosipēdu tas līdzsvarojas ļoti labi. Bet tas viss arī ir jādara ar prātu. Pirmoreiz vispār ir jābrauc tikai divas minūtes un pa gludu asfaltu. Toties katru dienu, nevis reizi nedēļā. Tāpēc vajag kādu, kurš pasaka – tagad tu drīksti to darīt, bet to – vēl nē. Jo garas pastaigas un darbs dārzā galīgi nav fizioterapija.

Kardiologi saka, ka sirds problēmas mēs mantojam no saviem vecākiem. Vai jūsu jomā arī notiek kaut kas līdzīgs, tikai ar locītavām?

Jā un nē. Jā, ļoti bieži ir novērojumi, ka bērniem ir tās pašas problēmas, kas ir bijušas vecākiem. Bērni uz to atsaucas – tāda kā nolemtība un tā. Bet tīri osteopātiski, teorētiski holistiskā pieejā iedzimtība tiek traktēta nedaudz atšķirīgi. Tā patiesībā ir kā datorprogramma – tā vēl nav darbība, tikai programma, kas ir instalēta.

Ir cilvēki, kam cukura diabēts nemaz nav ieinstalēts, – var darīt, ko grib, cukura diabēts nebūs nekad. Bet ir cilvēki, kuriem ir ieinstalētas, piemēram, sāpes celī vai plecos, vai muguras lejasdaļā. Tā programma dzīves laikā tiek palaista, un nelaime ir tā, ka to palaiž mūsu dzīvesveids. Kāds saka – es esmu resns tāpēc, ka mana mamma un vecmāmiņa bija resnas. Bet tad mēs paanalizējam, kā tie cilvēki ēd, un izrādās, ka vecmāmiņa rij bulciņas, mamma rij bulciņas, un viņš pats arī rij bulciņas. Tad kāda tur iedzimtība?!

Protams, cilvēkiem, kuriem mamma un vecmāmiņa ir resnas (piedodiet, es tā rupji saku), ir jāpiesargājas trīsreiz vairāk nekā tam, kura mamma un vecmāmiņa ir slaidas. Un tiem, kuru vecākiem ir sāpējušas locītavas jau agrā jaunībā, ir jāsāk laikus braukt ar velosipēdu ikdienā, vingrot un peldēt, sekot līdzi tam, lai locītavas visu laiku ir līdzsvarā. Un, tikko gadās kāda nelaime, kāda trauma vai iekaisums, tas ir ļoti rūpīgi jāizārstē, lai nenotiktu rētošanās, kas mūs pēc tam savelk šķībus.

Īstenībā ginekologiem būtu pacientēm jāpasaka – pēc 5–7 gadiem tā ķeizargrieziena rēta sāks jūs vilkt čokurā, jums laikus būtu jāaiziet pie fizioterapeita vai osteopāta, to rētu var ļoti smuki ar rokām pakustināt, un pastāvīgi jātrenē vēdera prese. Akūtā brīdī, protams, ir svarīgi dabūt ārā veselu bērnu un saglabāt mammas veselību, un tas ir svētīts darbs, paldies Dievam, ka viņi šo ķeizargriezienu māk. Bet šī nianse būtu tomēr jāpiemin.

Ķirurgs, kas izoperē apendicītu, protams, patiesībā ir izglābis cilvēkam dzīvību. Ideāli, ļoti jauki. Mēs tagad vispār mākam apendicītu izoperēt laparoskopiski. Bet vietā, kur tas iekaisušais aklās zarnas piedēklis ir atradies, tas viss iekaisa, un vēderplēvē rodas salipumi. Grozies, kā gribi, tie ir salipumi, un tie salipumi maina resnās zarnas kustīgumu. Un gan vēderplēve, gan fascija, kas atrodas aiz vēderplēves, vairs nekustas tik brīvi, kā kustējās. Un, ja fascija nekustas brīvi, tad muskuļi, kas atrodas apkārt labajai gūžai, arī vairs nav līdzsvarā, un labajai gūžai ir lielāka iespēja sabojāties. Bet, saprotiet, to ir ļoti grūti zinātniski pierādīt. Nu, ja jums sāp labā gūža, vai jums ir bijis operēts apendicīts? Tā jau zinātni netaisa. Bet, ja ir bijušas operācijas vēdera dobumā, kas traucē pēc to sadzīšanas vairāk vingrot, apmeklēt fizioterapeitu un/vai osteopātu?

Ne jau tikai operācijas ir vienīgās iespējamās rētas vēderā. Piemēram, cilvēks iedzer pavairāk šņabi, viņam ir kārtīgas paģiras, tad ap aknām vai pašās aknās noteikti izveidojas rētiņa.

Katru reizi. Ja viņš sarijas treknu ēdienu, viņam ir nelaba sajūta labajā paribē, skaidrs, ka ap aknām tagad ir maza rētiņa. Aknu virsma ir milzīga. Smēķētajiem visiem ir hronisks bronhīts. Visiem. Tas rada rētiņas plaušu saknēs, tās ietekmē plecu joslu un izjauc tās līdzsvaru. Un kāds brīnums, ja pēc 10 gadiem viņam sāks sāpēt plecs vai izveidosies tenisista elkonis. Tāpēc, ka tie saistaudi iet caur visu ķermeni, un visas tās fascijas, kas mums ir rumpī, beigās iziet uz ekstremitātēm – pleciem, elkoņiem, plaukstu utt. Citiem vārdiem, vispirms cilvēks paliek šķībs, un tikai tad viņam sabojājas locītavas, nevis otrādi. Mēs visu laiku uzskatījām – cilvēkam sabojājas locītavas, un tāpēc viņš ir šķībs. Nē, ir otrādi.

Miofasciju disbalanss cilvēku pavelk šķību, un jo šķībāks viņš paliek, jo vairāk iespēju locītavām ir bojāties, to skaitā mugurkaulam. Tas laikam ir galvenais teikums mūsu sarunā.

Mazliet spekulatīvs jautājums – kā izbēgt no gūžas locītavas operācijas?

Kā jebkuras locītavas veselības uzturēšanas gadījumā – pasekojiet savai stājai. Kad apguļaties, apskatieties, vai abas jūsu pēdas ir vienādi atkritušas uz āru. Ja viena skatās uz augšu, bet otra – uz āru, kājstarpē jau ir muskuļu disbalanss.

Vai kāju garumi ir vienādi – ja jūs šujat bikses pie skrodera, vai skroderis nesaka – eu, tev viena kāja ir pusotru centimetru garāka? Kāju garums ļoti reti patiešām ir anatomiski atšķirīgs, lielākoties disbalansa dēļ ir sarotējis iegurnis un atšķiras kāju sākuma punkts. Vai pleci ir vienādā augstumā, vai jūs varat somu panest vienādi uz abiem pleciem? Viss kaut kas, teiksim, kur atslēgas kauls pienāk klāt pie kakla – vai tas ir pilnīgi un ideāli simetrisks? Vai soļi ir vienādā garumā?

Var noiet pa pludmali un pēc tam apskatīties un izmērīt, vai viens solis nav garāks vai īsāks. Vai, noliekot pēdas, abas ir vienādi izvērstas? Vai spējat ievilkt vēderu? Vai, nostājoties pie sienas, varat piespiest pie tās jostas daļu? Vai varat noliekties līdz zemei, nesaliecot ceļus? Daudzi saka – es jau no pašas bērnības tāds stīvs. Jā, bet jau nav normāli. Tas nav veselīgi. Tad vispirms vajag iet pie fizioterapeita vai osteopāta, ja tas vēl iet kopā ar sāpēm. Tādā veidā no tā var izbēgt, sekojot savai stājai.

Amerikā plaši tiek lietota FMS (Functional Movement System), kas ir testi, ar kuriem var noteikt, vai cilvēks ir vai nav vesels. Vesela virkne pilnīgi elementāru testu. Cilvēkam būtu jāvar pietupties ar paceltām rokām, tas ir brīnišķīgs tests. Es to sen vairs nevaru. Jūs paceļat rokas virs galvas un pietupstaties ar dibenu pie papēžiem. Tad vai nu jūsu rokas aiziet uz priekšu, vai jūs nokrītat uz dibena, visbiežāk abi divi (smejas). Un, ja jums aiziet rokas uz priekšu, tas nozīmē, ka jums nav miofasciāla līdzsvara. Lielākoties četrdesmitgadīgi cilvēki to vairs nevar, divdesmit gados vēl var. Tests, kas būtu jāpopularizē visiem spēkiem. Tādā veidā ārstē locītavas – lai šo pietupienu varētu izdarīt, nevis aptiekā pērkot paracetamolu.

Ko jums savā ārsta kabinetā sanākt teikt visbiežāk?

Ka tagad tā ir kompleksa ārstēšana. Mēs stāvokli varam uzlabot, bet daudzas lietas būs jādara kopā. Būs jānāk pie fizioterapeita, pie osteopāta. Būs jāatrod laiks ārstnieciskajai vingrošanai. Būs arī vai nu locītavā jāšpricē zāles, vai locītava jāoperē. Varbūt arī jādzer zāles. Būs mazāk jāēd ogļhidrāti. Varbūt visas šīs lietas vienlaikus. Hroniskas slimības nav izārstējamas ar tabletēm, ir jāiesaista kas vairāk – dzīvesveids, kustību režīms, uztura koriģēšana, dažreiz arī domāšana. Hroniskas slimības ir dzīvesveida slimības.

Vai jūs pats ejat pie fizioterapeita?

Jā, esmu bijis. Esam izstrādājuši vingrojumu kompleksu, ko izdaru katru rītu.

Teicāt, ka ir gadījumi, kad pietiek ar vienu osteopāta apmeklējumu.

Tādi gadījumi ir, jā. Piemēram, tā pati pēcdzemdību depresija. Ir līdzīga situācija, kurā krusta kauls var sagriezties – strauja nobremzēšana vai iebraukšana stabā. Cilvēkam nav smadzeņu satricinājuma, viņš nevienu brīdi nav zaudējis samaņu, bet galva turpina sāpēt un reibt. Viņu palaiž mājās, bet viņš īsti nav ne šāds, ne tāds. Tad ir vesela virkne notikumu – galva, strauji lokoties uz priekšu, caur cieto smadzeņu apvalku atkal ir parāvusi krusta kaulu nedaudz uz augšu. Un krusta kauls netiek atpakaļ. Ko cilvēks pats var darīt? Tātad – pie jebkuras galvas traumas ir strikti jāguļ. Vairākas dienas. Tad tas krusta kauls tiek atpakaļ vietā.

Lai cik dīvaini tas izklausītos, tas notiek tieši tā. Un, ja cilvēks nevar gulēt vai nav to zinājis (lielākā daļa nezina, jo viņiem saka: jums smadzeņu trīces nav, varat negulēt), ir jāiet pie osteopāta.

Osteopāts var krusta kaulu pakustināt, kauls sāk “elpot”, un visi reiboņi, galvassāpes un kakla saspringums pāriet. To sauc par whiplash sindromu, angliski whiplash nozīmē “pātaga”. Vācu valodā saka Schleudertrauma, krievu literatūrā ir хлыстовая травма, bet latviski to definē kā “galvas krasas sašūpošanās sindroms”. Un tas ir ļoti bieži. Nokrītot uz muguras vai dibena arī ir kaut kas līdzīgs. Ja cilvēks sasit astes kaulu, tad arī noteikti ir jānāk pie osteopāta, un ar vienu reizi bieži vien pietiek. Arī krītot no augstuma. Šis whiplash sindroms aiziet pa visu ķermeni, un cilvēks mokās. Ja pats negrib nākt, ir jāguļ. Stingrs gultas režīms. Salaužot astes kaulu, obligāti ir jāguļ, bet to bieži nedara.

Vai jums kā ārstam ir kāds izaicinājums? Kaut kas, ko vēl gribat apgūt?

Jā, kinezioloģiju. Kinezioloģija ir ļoti līdzīga osteopātijai tādā ziņā, ka arī tā strādā ar visu ķermeni. Bet kinezioloģija vairāk strādā ar muskuļu enerģijām, un testēšanas metode ir pilnīgi cita. Osteopātijā mēs, pieliekot roku, jūtam, kur tā problēma ir. Pieliekot roku pie galvas, principā var just, vai problēma ir krūtīs, vēderā vai dibenā – piedodiet, ka es tā vienkāršoju, – tam iestiepumam var izsekot līdzi. Bet tas ir grūti un ne vienmēr tā nostrādā. Kineziologiem testēšanas metode caur muskuļu enerģijām ir citāda. Man ļoti gribētos to apgūt, bet nezinu, vai es to paspēšu.

Tieši šajā virzienā man gribas strādāt – viss, kas ir saistīts ar holistiku. Ko es esmu iemācījies ortopēdijā, to esmu, locītavas operēt es varu, ceļus, plecus, karpālos kanālus un greizos kāju īkšķus operēju, ko es tur vairs jaunu apgūšu. Lielākām operācijām apstākļi tiek prasīti pilnīgi citi, nav vairs tie laiki, kad ar flaķenēm varēja operēt ceļu locītavu, ir ļoti smalkas tehnoloģijas, un tas ir iespējams tikai lielās slimnīcās. Es operēju nelielā slimnīcā, tīri tehniski tā, lai var izdarīt skaistu mūsdienīgu operāciju. Esmu samierinājies ar to, ka šī slimnīca nenopirks dārgas tehnoloģijas, jo tās tajā nevar atmaksāties. Tur es daudz vairāk neko neizdarīšu, bet osteopātijā un jebkurā citā holistikas virzienā var iet bezgalīgi. Respektīvi, uz ķermeni skatīties kā vienu veselumu, neārstēt tikai celi vai papēdi, bet ārstēt visu ķermeni.