Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Pie Kārnegī zāles Ņujorkā. (Foto: no privātā arhīva)

Ārstēt dziedātājus ir labāk nekā dziedāt pašai. Saruna ar otorinolaringoloģi Līgu Loginu

Runā speciālists
14. maijā 07:30 2023. gada 14. maijā 07:30
  Daiga Mazvērsīte | "Patiesā Dzīve"
Pati jaunībā sapņojusi par klasisko dziedāšanu, otorinolaringoloģe un foniatre Līga Logina teju piecpadsmit gadu savā ikdienā ir cieši saistīta ar mūsu Balto namu – uzrauga operdziedātāju balss saites.

Savu darbu Līga Logina uztver kā kalpošanu mākslai un mūzikai, tāpēc nesasniedzama kļūst tikai tad, kad nopērk biļeti un iekāpj lidmašīnā, jo apzinās, ka ir ļoti maz ārstu, kas spēj palīdzēt aktierim vai dziedātājam. Līga neatsaka, ja pēc palīdzības dažkārt vēršas svētdienā, kad jāpamet draugi un jātraucas no Ventspils uz Siguldu, lai godam varētu notikt Opermūzikas svētki.  Būtībā viņas dzīve ir atkarīga no Operas repertuāra.

Darbalauks – galva

Vai jūs esat no ārstu dzimtas?

Jau bērnībā zināju, ka būšu ārste. Tad man varēja būt četri vai pieci gadi. Tēta māsa bija bērnu ārste, un arī es pēc pamatizglītības esmu pediatre. Esmu dzimusi Dobelē, augusi Auros, kur mans dziedāšanas skolotājs bija Artūrs Reiniks. Liela dziedātāja bija mana tēta mamma Paulīne Latgalē. Netālu, Bēnē, dzīvoja mammas radi, Rogas, un režisores Indras Rogas un Prāta vētras mūziķa Kaspara Rogas tēvs ir manas mammas brālēns. Jā, Indru un Kasparu arī esmu konsultējusi, savukārt Renāram Kauperam palīdzība vajadzīga ļoti reti, jo vokālā pedagoģe Anita Garanča savulaik ielikusi tik labus profesionālos pamatus, ka viņš pats prot parūpēties par balsi.

Vispār domāju, ka dziedāšana mums, latviešiem, ir asinīs.

Es dziedāju skolas korī, pabeidzu akordeona klasi Dobeles mūzikas skolā, tad pārcēlāmies uz kolhozu Nākotne. Mācījos Jelgavas 2. vidusskolā, tagadējā Valsts ģimnāzijā, fizikas un matemātikas klasē. Stājoties Medicīnas institūtā, man ļoti paveicās, jo tas bija pirmais gads, kad nebija jākārto fizikas eksāmens; šis priekšmets man negāja pie sirds.

Otorinolaringologu konferencē Tallinā. (Foto: no privātā arhīva)

Kāpēc mēs otorinlaringologus saucam par loriem?

Pareizi jau būtu otorinolaringologs: oto – ausis, rino – deguns, larynx – balsene. Pieņemtais saīsinājums LOR palicis no agrākiem laikiem, iespējams, lai būtu skanīgāks burtu salikums, bet doma jau tā pati. Ārzemēs ir ENT – ear, nose, throat – auss, deguns, rīkle. Pie mums pēdējā laikā izlaiž rino – otolaringologs. Foniatriju atsevišķi Latvijā mēs nemācāmies, foniatrs būtībā ir tas pats LOR, kas specializējas balss aprūpē. Pašai vien strādājot bija jāmācās…

Kāpēc, pilinot acīs, pilienu garšu sajūtam arī mutē? Laikam viss ir saistīts, ne tikai ausis, kakls un deguns.

Acis, protams, aprūpē acu ārsts, bet, kad raudam, caur acu kanālu, kas savienojas ar degunu, asaras patiešām satek degunā. It kā orgāni mazi, aizņem nedaudz kvadrātcentimetru no visa ķermeņa, bet var izsist no līdzsvara diezgan pamatīgi. Ja ir iesnas vai sāp kakls, esam taču diezgan sanīkuši, un ja vēl ausis sāp... Ausu kanāls ir rīkles sānu daļā, un, tiklīdz ir iesnas, aizkrīt ausis. Ja vēl iekaist deguna blakusdobumi, tad grūti dziedāt. Dziedātājiem skatos ne tikai balss saites, bet arī aizdeguni (Līga rāda attēlus pie sienas kabinetā), re, kur uzbalsenis, kas aizliecas priekšā balsenei, kad rijam siekalas, lai mēs neaizrītos.

Nav jau tā, ka balss saistīta tikai ar balss saitēm, skaņas veidojas, gaisam plūstot tām cauri.

Saites ļoti skaidri parāda, ja cilvēks sanervozējies vai radies iekaisums, un dažkārt gadās mezgliņi jeb tā saucamās darba tulznas uz balss saitēm.

Par slimībām reizēm teic, ka tās nāk no galvas, bet šajā gadījumā galva patiešām ir galvenais darbalauks.

Jā, galva nav tikai tajā esošie orgāni, bet arī domas, un slimības bieži vien rodas, kad tur nav kārtības. Ne tikai dziedātājiem, bet arī cilvēkam, kam jāuzstājas, piemēram, lektoram, var no uztraukuma pazust balss. Principā tā vairs nav otolaringologa kompetence. Vieglāk ir ar redzamu vainu – satūkumu, iekaisumu. Tad es zinu, ko iesākt. Reizēm, ja uzdod nervi, balss saites neslēdzas.

Man tā gadījās pirms daudziem gadiem ar meiteni, kas laikam nejutās labi savā lomā. Pirms izrādes paskatījos balss saites, it kā viss kārtībā, bet balss nav – saites neslēdzas. Un viss, ko varēju, bija dziedātāju uzmundrināt, gandrīz vai uzkliegt – tu taču vari! Ir taču tik sarežģīti dziedāt uz skatuves, un to tik vajadzētu redzēt, kā kurš gatavojas šim iziešanas brīdim. Pa šiem gadiem esmu iemācījusies, ka ar to solistu vispār nedrīkst runāt, jo viņam jākoncentrējas vienatnē, savukārt cits joko, cits pat aizmirst, ka jākāpj uz skatuves.

Arī balss jutība katram ir cita, piemēram, Sergejs Jēgers dzer ledusūdeni, tādā veidā rūdot balsi, bet cits neiztur par mazāko vēja pūsmiņu, jo kakls ir jutīgs.

Nedrīkst aizmirst, ka dziedātājs jau nedzied tikai desmit minūtes. Tie ir gari gatavošanās periodi, un, kamēr tiek līdz izrādes ģenerālmēģinājumam, pirmizrādei, sakrājas pamatīgs nogurums. Jārēķina klāt arī uztraukums, kas liek balss saitēm it kā sarauties, saspringt. Protams, ne visiem tā gadās. 

Kopā ar Mefistofeli (Andreass Bauers Kanabass) pēc operas Fausts izrādes Rīgā. (Foto: no privātā arhīva)

Ar zāļu somu uz skatuves nav jāskrien

Pa piecpadsmit gadiem esat iepazinusi ne tikai Operas solistus, bet arī koristus, palīdzat arī Latvijas Radio korim, Rīgas Doma kora skolas audzēkņiem, savulaik pat bērnu ansamblim Dzeguzīte.

Dzeguzītē kādu laiku dziedāja mans dēls Kārlis. Kad viņš iestājās Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, laika ansamblim, protams, vairs nebija, turklāt viņš radio lasīja bērnu ziņas. Kārlis nesen pabeidza maģistrantūru starptautiskajos konfliktos King’s College Londonā.

Kad sāku strādāt Operā, biju gauži nobijusies, bet man ļoti palīdzēja brīnišķīga kolēģe, pašlaik pensionēta ārste Gunta Zaķe, kurai jautāju: “Kā zināšu, ko darīt? Ko man mācīties?” Viņa mierināja: “Dakter, nomierinieties, jūs visu zināsiet.” Un tā arī bija. Tagad zinu katra dziedātāja balss saites, ko no tām gaidīt, zinu, kuram ir alerģiskais fons vai kuņģa skābes, bet kuru nepieciešams uzmundrināt vai nomierināt.

Vai operdziedoņiem ir arī profilaktiskās pārbaudes?

Nē. Esmu Operā ģenerālmēģinājumos un visās izrādēs. Dažreiz pat mana klātbūtne iedveš mieru. Trakākais ir alerģiskas reakcijas, kad dziedot no aizdegunes nāk gļotas un krīt uz balss saitēm. Ja tas notiek uz skatuves, jāgaida izdevīgs brīdis, lai gļotas noskalotu.

Tad nav tik traki kā sportā, ka ārstam jāskrien laukumā ar zāļu somu.

Nē. Galvenie iemesli, kāpēc dziedātājs nevarētu dziedāt, ir asinsizplūdums uz balss saitēm, kas rodas pilnīgi negaidīti, un akūts laringīts vai spēcīga saaukstēšanās.

Gadījās, ka dziedātājai dienā viss bija labi, bet pirms izrādes viņa ar aizsmakumu ienāk pie manis, un redzu, ka uz saitēm ir asinsizplūdums.

Toreiz brīnumainā kārtā atradās cita soliste, kura zināja šo lomu. Mākslinieku menedžēšana ir ļoti sarežģīta, dziedātājam vismaz līdz pulksten divpadsmitiem izrādes dienā jāpaziņo, ja viņš nevar uzstāties. Toreiz tā bija veiksmīga sakritība, ka meitenes varēja samainīties. Nakts vidū gan man neviens neatļaujas zvanīt. Ja ir akūtas problēmas, tad brauc pie manis uz privātpraksi Olīvu ielā.

Drīkst pajautāt, kā nokļuvāt Operā?

Vēl studiju laikā man bija sapnis reiz mācīties klasisko dziedāšanu, bet šis pavediens darba dzīvē pagaisa. Taču kaut kur zemapziņā laikam gruzdēja jautājums, kā es, Līga Logina, varētu nonākt Operā. Tad 2008. gada rudenī laikrakstā bija sludinājums, ka Nacionālā opera meklē otorinolaringologu. Kāda draudzene man padeva ziņu, atvēru avīzi un neticēju savām acīm – kā tas var būt? Nākamajā dienā pieteicos un nez kāpēc ar ļoti mierīgu sirdi gaidīju, kad man piezvanīs. Likās, ja šis darbs man vajadzīgs, tad es to dabūšu. Tā arī notika.

Kā pediatre kļuva par LOR

Kurā brīdī sapratāt, ka esat gatava privātpraksei?

Biju pastrādājusi poliklīnikās, braucu konsultēt uz Kauguriem, uz Saldu, bija pieņemšanas arī Zolitūdē kā valsts speciālistam, taču gribējās izveidot kaut ko savu.

Vai vietu izraudzījāties, lai būtu netālu no pirmās darbavietas Vienības gatvē?

Tikai sakritība, jo varēja noīrēt telpas veselības mājā Olīva. Dzīvoju netālu no Nacionālās bibliotēkas, apmēram pa vidu starp praksi un Operu. Jā, un netālu no Bērnu slimnīcas, kas bija mana pirmā darbavieta. Vairākus studiju gadus strādāju reanimācijas nodaļā, un šis kolektīvs man joprojām ir mīļš.

Toreizējais darbs, ko sauktu par ļoti pamatīgu skolu, ir atstājis profesionālas pēdas, kaut psiholoģiski bija ļoti grūts. Toreiz Pēteris Kļava bija jauns ārsts, mēs – studenti.

Strādāju ar Mārtiņu Ritumu, Vilni Grīnbergu, Ivaru Jēgeru un citiem, kuri joprojām darbojas bērnu reanimācijā.

Dūrāt arī milimetru plānās vēniņās?

Mums to, protams, mācīja, bet smagākos darbus uzņēmās pieredzējušās māsiņas, kā Inta Znotiņa, kura man nāk palīgā arī Operā. Abas strādājam arī klīnikā Premium Medical, un, ja ir bērns, kuram neviens nevar iedurt vēnā, tad Intiņa to izdarīs vienmēr.

Līga pieņem Operas solisti Ilonu Bageli. (Foto: no privātā arhīva)

Bija vienošanās, ka es kā pediatre 1992. gadā pēc institūta došos strādāt uz Dobeles slimnīcu, taču tobrīd tur nebija vajadzīgs bērnu ārsts, bet gan otolaringologs. Tad nu gāju vēl vienu gadu internatūrā, mācījos par LOR. Nospriedu, ka tagad gan darbu meklēšu pati, un nonācu Sauriešu tuberkulozes un plaušu slimību centrā. Tā ir pamatīga dzīves skola, kad tik zaļš tiec iemests tik lielā slimnīcā, kur no visas Latvijas sūta izvērtēt, vai pacientam ir balsenes vēzis  vai tuberkuloze.

Nācās cieši sadarboties ar endoskopijas speciālistiem, katru dienu skatīties balss saites. Tāpat kā institūtā profesors Pēteris Gaudiņš un docents Miglāns lika sēdēt un skatīties ausīs, līdz vienudien ataust aina un tu redzi visu kopumā, tā bija arī Sauriešos, kad ikdienā slimniekiem skatījos balss saites.

Savulaik pie Gaudiņa skrēja visi dziedātāji ar savām kaitēm…

Jā, viņš bija brīnišķīgs pasniedzējs, prata lieliski apskatīt cilvēkus, ar viņiem parunāties, tā bija vesela izrāde.

Rīkle un ausis jau tādas delikātas zonas. Kāju var diezgan tīru nomazgāt un rādīt, bet, kas ausī slēpjas, to nezinām…

Gadās, ka pacients samulst, ja ausī ir sērs vai strutas, bet tā ir mūsu ikdiena. Mediķi par to vispār nedomā, tāpat kā Bērnu slimnīcā, reanimācijā. Tu dari to, kas jādara, un bez emocijām.

Kad vajag, strādāju arī Nacionālajā teātrī, kad tur top izrāde ar dziedāšanu, esmu konsultējusi arī Liepājas teātra aktierus. Radio kora dziedātāji brauc pie manis uz privātpraksi, Rīgas Doma kora skola sūta pie manis bērnus izvērtēt balss saišu stāvokli, īpaši balss lūzuma jeb balss mutācijas posmā.

Daži nezina, ka tāds ir gan zēniem, gan meitenēm.

Zēniem tas izpaužas dzirdamāk. Pubertātes vecumā jaunieši strauji aug, aug arī balss saites, zēniem par apmēram centimetru, meitenēm par četriem milimetriem, kas nav tik jūtams. Zēniem balss lūst, kas ir fizioloģisks process. Aug skrimšļi, apkārtējie audi, veidojas disbalanss starp skrimsli un balss saišu muskuli. Dziedātāji saprot, ko nozīmē gailīši, kad skaņu nevar kontrolēt. Bet foniatrija ir tikai viena daļa no mana darba.

Ne vienmēr atrodas brīnumtabletīte

Vai foniatriju apguvāt Medicīnas institūtā?

Nē, pašas praksē, strādājot, apmeklējot arī kursus, meistarklases. Foniatrs ir ārsts, kas novērtē balss saišu stāvokli, balsenes rajonu, sniedz medicīnisku slēdzienu par spēju dziedāt vai runāt, iespēju robežās nozīmē ārstēšanu. Fonopēds savukārt nodarbojas ar balss un runas labskaņu, kas ir pavisam cita specialitāte.

Pareiza runa un dziedāšana, saprotams, balss saitēm nenodara pāri – pretstatā spalgai kliegšanai. Bet tas vairāk aktieriem, kuri nevar klusi, uz izelpas iekliegties, kas izklausītos nedabīgi.

Aktieri noteikti ir nežēlīgāki pret savām balss saitēm, jo viņiem ir jārunā, jādzied, jākliedz. Dažkārt katru dienu ir cita izrāde, kamēr Operā parasti lielās izrādes neliek citu pēc citas, lai balss var atpūsties. Turklāt operdziedoņi savu balss aparātu pietiekami labi jūt, par to ļoti rūpējas. Tur gan būtiska ir iedzimtība, kas izpaužas līdz ar vecumu, jo balss saites arī ir muskulis – vienam tās ātrāk izvalkājas, tāpat kā viss ķermenis kopumā, kas mums būtu jāvingrina līdz mūža galam. Un balss saites jau nav vienīgais orgāns, kas piedalās dziedāšanā, vēl ir deguna dobums, deguna blakusdobumi, traheja, plaušas. Arī skolotāji, lektori nāk pie manis.

Vai jebkurš pacients var pie jums pieteikties, vai arī ārstējat tikai slavenības?

Arī uz nezināmu telefona numuru zvaniem cenšos atbildēt, izņemot reizes, kad esmu atvaļinājumā. Taču praksē apzināti cenšos neveidot rindas, teiktu, ka esmu diezgan sasniedzama, jo akūtā gadījumā pie ārsta jātiek laikus. Ārstēju visas ausu, kakla, deguna slimības – ieilgušas iesnas, kakla sāpes, ausu iekaisumi ir mana ikdiena. Man ļoti patīk strādāt ar bērniem. Šīs slimības nereti saistītas ar anatomiskām īpatnībām, kad iesnas ļoti bieži pāriet ausu iekaisumā.

Pie Kārnegī zāles Ņujorkā. (Foto: no privātā arhīva)

Tagad LOR talkā nāk visvisāda tehnika, pacients pats var beidzot ieraudzīt savas balss saites un aizdeguni.

Ir palīgierīces, var apskatīt palielinājumā, parādīt pacientam vai viņa vecākiem, tomēr viss ir jāredz man pašai savām acīm. Iepriekš mums bija tikai refleksijas spogulis, un, ja gadās, ka modernās tehnoloģijas iziet no ierindas, var lietot vecās metodes.

Vai kovida pandēmijas iespaidā mainījušās cilvēku sūdzības?

Ožas zudums ir viena no biežākajām, un nereti pacientu ļoti biedē iespēja, ka viņš vairs nekad neko nesaodīs. Gadījās, ka oža pazūd pat uz pusgadu. Pēdējā laikā ir pacienti, kam pēc izslimota kovida ir izteikts balss aizsmakums, un, cik zinu, daudz darba tāpēc ir fonopēdiem. Droši vien tās ir neiroloģiskas izmaiņas, kam dažkārt var palīdzēt ar vingrinājumiem un procedūrām. Bieži vien laiks ir labākās zāles, bet dziedātājs jau nevar gaidīt bezgalīgi. Savukārt, ja ir mezgli, sūtu pie Dina Sumeraga operēt. Viņš ne tikai kā ārsts, bet arī kā profesionāls dziedātājs lieliski izprot balss saišu fizioloģiju. Sazinos arī ar kolēģi Zaķi, kad nepieciešams padoms. Divas vai trīs galvas vienmēr ir gudrākas par vienu.

Vai gadās, ka balss zuduma gadījumā tomēr nespējat palīdzēt?

Ir arī šādi gadījumi, ļoti sāpīgi, kad disfonijas iemesli nav saprotami arī pēc magnētiskās rezonanses, bronhoskopijas un citiem izmeklējumiem. Gadās psihosomatiskas slimības – visi taču zinām, ka uztraucoties balss bieži vien mainās. Pēc tam viss atgriežas savā vietā, tāpēc

galvenais līdzeklis balss ārstēšanā ir un paliek miers.

Lielākoties pacients gaida, ka atradīsies brīnumtabletīte, ka izārstēs, un diemžēl ne klusumu, ne mieru nevar atļauties aktieris vai dziedātājs, kurš grib būt uz skatuves. Tāpat ir dažādi šovi, kur nepieciešama palīdzība, kad kāds dalībnieks nevar padziedāt vai žūrijas loceklis pēkšņi zaudējis balsī. Nākas līdzēt arī televīzijas un radio raidījumu vadītājiem.

Ārstēt dziedātājus ir labāk nekā dziedāt pašai

Daudz runājam par balsi, bet akūta problēma ir ausis, kurās daudziem nepārtraukti atrodas kāds svešķermenis.

Kovida laikā, strādājot attālināti, ļoti daudzi lietoja austiņas. Biju diezgan izbrīnīta, ka tik daudz nācās skalot ausis. Laikam mazās austiņas pastiprina sēra veidošanos. Bet es arī filozofiski domāju, ko tad šis cilvēks negrib dzirdēt, ja uzkrājas sērs. Tagad, piemēram, cirkulē vīruss, kas pie saaukstēšanās krīt uz ausīm. Pēdējos gados arvien biežāki ir akūti dzirdes nerva traucējumi ar dzirdes zudumu, troksni ausīs. Šādos brīžos pie ārsta jāvēršas pēc iespējas agrāk, jo dzirdes nerva traucējumus var izlabot pirmajās dienās. Ja problēma ieilgst, tad grūti palīdzēt. Gadiem dzīvojot stresā, esam pie tā pieraduši, pat notrulinājušies, bet organisms ar laiku uz to reaģē arī šādi.

Spontānas reakcijas klepus un šķavu veidā dzirdamas ikkatrā operas vai teātra izrādē. Vai tās izraisa mākslas klātbūtne, bet varbūt priekškara putekļi?

Jā, dažreiz ar kolēģiem jokojam, ka, spriežot pēc kāsēšanas, visi skatītāji ir slimi. Cilvēks no āra ienāk siltumā, uzvirmo putekļi, varbūt gļotāda ir pažuvusi, un temperatūras izmaiņu dēļ sākas kņudināšana kaklā. Kad par to uztraucamies, sāk kņudēt vēl vairāk. Iekrekšķināmies cerībā sagaidīt skaļāku brīdi, lai kārtīgi noklepotos.

Pati esmu zālē blakussēdētājam padevusi Islandes ķērpja sūkājamo tabletīti. Labi, ja tādā reizē līdzi ir kāda konfekte.

Ieteicams vai nu padzerties, vai citādi mitrināt gļotādu, lai klepus pāriet. Laikam tas bija Vīnes operā, kur redzēju kastīti ar sūkājamajām konfektēm publikai.

Kā tad ar pašas lielo sapni par dziedāšanu?

Vēl institūta laikos dziedāju Nākotnes korī, kuru diriģēja operas kormeistars Vilmārs Vasulis un Romāns Vanags. Kad sāku strādāt Operā, ņēmu privātstundas pie bijušās solistes, lai labāk saprastu, kā darbojas balss aparāts. Bet izrāžu vakaros, uzkāpjot uz skatuves tukšā zālē, sapratu, ka izvēle ārstēt dziedātājus ir labāka nekā dziedāt pašai.

Savu darbu uztveru kā kalpošanu mākslai un mūzikai, tāpēc nesasniedzama kļūstu tikai tad, kad nopērku biļeti un iekāpju lidmašīnā.

Tiklīdz esmu šeit, apzinos, ka ir ļoti maz ārstu, kuri spēj palīdzēt aktierim vai dziedātājam, un es esmu viena no viņiem. Varbūt jākļūst egoistiskākai un jāiemācās pateikt , jo darbdienas ir garas.

No rīta privātprakse, tad uz dažām stundām jābūt Operā, pēc tam pieņemšana klīnikā, sešos vakarā – stundu pirms izrādes – atkal opera. Ja viss labi, tieku mājās ap deviņiem, bet, ja solists slims, palieku līdz izrādes beigām.

Vienmēr, kad ceru laikus nokļūt mājā, kaut kas atgadās. Vai arī – piektdienas vakars, skaitu pēdējos pacientus, sapņoju atlaisties pie televizora pēc masāžas, bet atskan zvans no Operas, ka šovakar un brīvdienās nepieciešama palīdzība baleta Carmina burana uzvedumā, kur nozīmīgas partijas ir arī dziedošajiem solistiem. Būtībā mana dzīve ir atkarīga no Operas repertuāra. Tādās reizēs sevi mierinu, ka visu esmu sasniegusi pati ar savu darbu un šī laikam ir mana misija. Turklāt man ļoti patīk tas, ko es daru.

Un uz kurieni bēgat no nebeidzamās slodzes?

Lidoju uz Londonu pie dēla, savukārt māsa desmit gadu nodzīvoja Maljorkā, kurp ar mammu devāmies kā uz mājām. Tur ir mana miera osta – vienmēr braucu uz Valdemosu, kur vienu ziemu pavadīja Šopēns ar Žoržu Sandu, izstaigāju rožu dārzu ar Šopēna krūšutēlu, nolieku svecīti Santa Katalinas kapelā. Atvaļinājums man nepieciešams ik pa laikam, atgriežoties sajūtu citu enerģiju. Ir būts daudzviet Eiropā, arī Āzijā, Āfrikā, Kanādā un ASV, kur Ņujorkā aiz mana viesnīcas loga bija redzama Metropoles opera. Nekad vēl nebiju mērojusi tik mazu attālumu ceļā uz operas izrādi. Braucot laikus paskatos repertuāru, pētu, vai dzied mūsu solisti. Es, protams, nopērku biļeti, bet pēc izrādes ieeju sasveicināties ar, piemēram, Elīnu Garanču, jo arī viņas balss saitēm ne reizi vien esmu palīdzējusi.

Brīžiem gan šķiet, ka mūzikas ir par daudz, tad automašīnā dažreiz gribas klusumu.

Pašlaik pamazām īstenoju sapni par namiņu pie jūras Engurē, jādomā, ka veiksmīgi būs pārziemojušas pērn iegādātās bugenvilejas, oleandri, olīvkoki, rozmarīns, kas krāšņi ziedēja kopā ar lavandām, atgādinot par Vidusjūru.

Esat redzējusi tik daudz dziedošo latviešu rīkļu. Vai patiesi esam dziedātāju tauta?

Mums ir dziedātāji, kuri nav īpaši mācījušies, bet viņiem viss tāpat sanāk labi, bez balss aparāta mocīšanas, un pie manis arī nav jānāk. Varbūt Dieviņš latviešus patiešām ir apbalvojis ar mūzikas mīlestību un māku dziedāt…

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par Veselības akadēmija saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.

 

Citi šobrīd lasa

“Neesmu tur bijis,” Solovjovs ar čečenu kaujinieku sataisījušies “atbrīvot skaistās Baltijas valstis” 7
FOTO: kas notika sarunu festivāla "LAMPA" pirmajā dienā
FOTO: saposti kultūrļaudis apmeklē operas "Adriāna Lekuvrēra" pirmizrādi