Ko par tavu imunitāti atklāj analīzes? Kad jāmeklē palīdzība? Intervija ar imunoloģi Petru Kriķi

Vai imunitāti var nostiprināt? 

Imunitāte ir vienota organisma aizsardzības sistēma – tā neatrodas konkrētā organisma vietā, vai tā var sacīt?

Jā, imūnsistēma nav novietota vienā ķermeņa vietā, tā caurauž organismu un spēj nodrošināt kompleksu aizsardzības reakciju pret dažādiem infekciju izraisītājiem, spējot atšķirt savējo no svešā. Tiesa, ir vairāki orgāni, kurus mēs īpaši saistām ar imūno sistēmu; mazuļiem tas ir tīmuss jeb aizkrūts dziedzeris, pieaugušajiem tie ir limfmezgli, liesa, kaulu smadzenes, bet imūnkompetentās šūnas var ceļot ar asins vai limfas plūsmu pa visu organismu un nonākt dažādās vietās. Nozīmīga ir, piemēram, gļotādu imūnā sistēma – spēja nodrošināt aizsardzību pret infekciju izraisītājiem, kuri mēģina iekļūt organismā caur gļotādām.

Zināms, ka imunitātes ir dažādas – iedzimtā un iegūtā jeb adaptīvā... Kā tās atšķiras?

Cilvēks ir diezgan sarežģīti veidots un no daudziem citiem šīs planētas iemītniekiem atšķiras ar to, ka viņam ir ne tikai iedzimtā, bet arī iegūtā imunitāte. Mazulis piedzimst ar mātes imunitāti. Iedzimtā imunitāte ir, varētu sacīt, pirmā līnija, kā organisms mēģina sevi pasargāt no dažādiem vīrusiem un baktērijām. Piemēram, daļu slimību izraisītāju spēj aizturēt āda, elpceļos šo aizsarga lomu pilda arī gļotas, kuņģī – skābe utt. Arī, kad cilvēks svīst vai raud, izdalās enzīmi, kas palīdz cīnīties ar baktērijām.

Ir vēl citas imūnās sistēmas šūnas, kuras darbojas pirmajā aizsardzības līnijā, piemēram, baltie asinsķermenīši jeb leikocīti, kuri ceļo pa asins plūsmu un vajadzības gadījumā steidzas palīgā. Šo šūnu paveidi atšķiras, piemēram, balto asinsķermenīšu grupā ir gan neitrofilie leikocīti, gan monocīti, kuri var tālāk pārveidoties par citām imūnkompetentām šūnām makrofāgiem, vēl ir eozinofilie un bazofilie leikocīti, kā arī tāds limfocītu paveids, kurus dēvē par naturālajiem killeriem jeb dabiskajām galētājšūnām – šie limfocīti pārbauda paša organisma šūnas, meklē vīrusu inficētās vai audzēju šūnas un tās iznīcina. Signālus starp šūnām nodrošina citokīni.

Iedzimtā imunitāte vienā veidā nespecifiski reaģē uz dažādiem izraisītājiem un nesaglabā atmiņu – ja nav atmiņas, tas nozīmē, ka nākamajā reizē šūnas neatcerēsies, ar kādu infekciju bija darīšana, un to prasmes būs tādas pašas kā iepriekšējā reizē.

Tikmēr iegūtā jeb adaptīvā imunitāte var veidoties tad, ja cilvēks ir inficējies vai saņēmis vakcīnu pret kādu slimības izraisītāju, un imūnā atbilde jau veidojas tāda, kas arī nākotnē var pasargāt no inficēšanās ar konkrēto mikroorganismu. Praksē redzam, ka pacientiem var noteikt antivielas, kas veidojas un parādās analīzēs pēc inficēšanās – veidojas komplicētāka imūnā atbilde, un, atkārtoti saskaroties ar infekcijas izraisītāju, organisms spēj to pazīt un laikus iznīcināt.

Tāpēc mēdz teikt – ja kādu slimību izslimo, tad ar to vairs neslimos?

Tas ir atkarīgs no infekcijas izraisītāja – daudzi vīrusi ir mainīgi, un ar tiem pastāv risks inficēties atkārtoti, tāpat daudzas baktērijas, piemēram, stafilokoks, zarnu nūjiņa, var inficēt organismu atkārtoti. Tajā pašā laikā ir vairākas bērnu infekcijas slimības, kā masaliņas un masalas, ar kurām cilvēks slimo vienreiz mūžā. Ideāli, ja mazulis ir vakcinēts, un tad viņam slimība nenorisināsies klīniski izteiktā formā, jo vakcinācija jau būs “palaidusi” šo iegūto imunitāti.

Vai var kaut kā konstatēt, cik labā līmenī ir iedzimtā un cik stipra ir iegūtā imunitāte? Vai ir kādas analīzes, kuras vēsta par imunitātes darbību?

Atgriežoties pie iedzimtās imunitātes šūnām, kuras darbojas pirmās līnijas aizsardzībā, pilnajā asins ainā varam noteikt gan kopējo leikocītu skaitu, gan tieši neitrofilos leikocītus, kuri spēj iznīcināt baktērijas. Pilna asins aina ir vienkāršs tests, savukārt padziļināti var vērtēt arī iegūto imunitāti. Piemēram, pacienti, kuri bija pārslimojuši vai saņēmuši vakcīnas pret Covid-19, analīzēs noteica antivielas, līdzīgi kā var tikt noteiktas arī antivielas pret ērču encefalītu.

Šeit gan jāatceras, ka ne vienmēr ir nozīme absolūtajam antivielu līmenim, bet vairāk to kvalitātei – nozīmīgas ir tieši tās antivielas, kas spēj neitralizēt infekcijas izraisītāju, bet šāda veida testi ir ļoti specifiski, tos neveic standarta laboratorijās. Antivielu noteikšana asins analīzēs ir nozīmīga iegūtās imunitātes izvērtējumam, jo ir pacienti ar imūndeficītu, kuriem antivielu pietiekamā līmenī var trūkt, un tāpēc šie cilvēki bieži slimo.

Par organisma spēju ražot antivielas liecina kopējais imūnglobulīnu (Ig) A, G un M līmenis asinīs. Imūndeficīti var būt dažādi – populārākais antivielu veidošanās deficīts ir IgA deficīts, un šie cilvēki gan bieži vien pat nezina, ka viņiem ir imūndeficīts, jo ne visiem tas izpaužas simptomātiski. Savukārt tiem, kuriem pietiekamā daudzumā neveidojas IgG, varētu būt sūdzības, piemēram, par biežiem deguna blakusdobumu iekaisumiem un arī dziļāku elpceļu infekcijām, piemēram, bronhektāzēm.

Var būt arī specifisko antivielu deficīts, kad organisms nespēj veidot kādu specifisku antivielu tipu; tādos gadījumos būtu ieteicams noteikt kopējos imūnglobulīnus, lai saprastu, vai šis defekts attiecas tikai uz vienu slimības izraisītāju, vai tas ir plašākā spektrā. Šūnu imunitāti vērtē, nosakot limfocītu apakšgrupas vai subpopulācijas.

Kāda vispār ir “laba imunitāte”? Tas taču nenozīmē nekad neslimot? Un vai imunitāti tiešām iespējams “stiprināt”, kā par to dzird visapkārt runājam?

Īsumā – laba imunitāte nenozīmē neslimot vispār, bet normāli ir, ja cilvēks saslimst, piemēram, ar kādu infekciju, taču samērā ātri izveseļojas; parasta saaukstēšanās nenorisinās smagi. Tāpat laba imunitāte nozīmē, ka pacientam nav specifisku sūdzību par gremošanas trakta darbību, ka viņam ir labs miegs, pietiekams enerģijas līmenis un labs garastāvoklis.

“Stiprināt” imunitāti varbūt nav labākais apzīmējums – kā jau teicu, cilvēkam ir iedzimtā imunitāte, kuru radikāli mainīt nav iespējams. Tāpēc parasti tas, ko iesaka labai vai labākai imunitātei, ir diezgan triviāli – pilnvērtīgs uzturs (daudz augļu un dārzeņu), veselīgs ķermeņa svars, pietiekami daudz kustību, pietiekams miegs, nesmēķēt, neaizrauties ar alkohola lietošanu, ievērot personīgo higiēnu (mazgāt rokas, pareizi sagatavot pārtiku), censties ierobežot stresu, sekot vakcinācijas kalendāra ieteikumiem.

Tad pastiprināti lietot ķiplokus, dzērvenes, citronus nav lielas jēgas?

Nenoliedzami, ka tautas līdzekļu lietošana atstāj pozitīvu iespaidu uz veselību kaut vai tajā ziņā, ka cilvēks vispār rūpējas par sevi, gūstot pozitīvas emocijas. Būtiski ir saprast, kuru produktu lietošana būtu piemērotākā veselības stāvoklim.

Piemēram, dzērvenes var palīdzēt urīnceļu infekcijām, lai arī nav lielu pētījumu pierādījumu tam, ka dzērveņu lietošana izteikti maina slimības gaitu. Jāraugās arī, kuri produkti organismam individuālā līmenī var kaitēt;  piemēram, lielu ķiploka devu lietošana nebūs piemērota cilvēkiem, kuriem jālieto zāles asins šķidrināšanai, tā dēvētie antikoagulanti, piemēram, Varfarīns, jo ķiplokiem piemīt spēja arī mazināt asins plātnīšu salipšanu, tāpēc tie var paaugstināt asiņošanas risku. Ir pacientu grupas, kurām pārmērības ar šādām, it kā drošām tautas medicīnas metodēm nebūtu vēlamas.

Tāpat ir arī uzturvielas, kuras spēj ietekmēt dažādu medikamentu noārdīšanos organismā, jo notiek konkurence par ķīmiskās pārveides ceļiem. Tāpēc, lietojot medikamentus, vienmēr jāiepazīstas ar lietošanas instrukciju, jo var gadīties, ka kāds iecienīts ikdienas produkts (greipfrūtu sula, asinszāles tēja u. c.) ar zālēm kopā nav ieteicams.

Uzturs un imunitāte. Vai piekrītat, ka veselīgam uzturam ir būtiska nozīme?

Sabalansētam uzturam ir liela nozīme, bet tādu konkrētu, fantastisku produktu, kuri varētu nodrošināt aizsardzību pret infekcijām, gan nav. Pamatā jācenšas ēst daudzveidīgi, jādomā arī par zarnu veselību – tur dzīvo vairāki kilogrami baktēriju, kurām ir nozīme arī imūnās funkcijas nodrošināšanā, un diēta nosaka to, vai virsroku ņems nosacīti labās baktērijas, kurām patīk diēta ar daudz šķiedrvielām, augļiem, dārzeņiem, pilngraudu produktiem, visu, kas tiek saistīts ar labvēlīgu mikrobiomu.

Ja pilnvērtīgu diētu nav iespējams nodrošināt, ir jāapsver papildu vitamīnu nodrošinājums, un komponenti, kas tiek uzskatīti par nozīmīgiem imūno šūnu attīstībai un funkcijām, ir C vitamīns, D vitamīns (vēlams pārbaudīt līmeni analīzēs), cinks, selēns, dzelzs (analīzēs ieteicams noteikt rezerves, proti, ferritīnu), jāuzņem pietiekami daudz olbaltumvielu.

Aptiekās un pat lielveikalos ir pieejams plašs vitamīnu un uztura bagātinātāju klāsts – cilvēki pērk un lieto, un uz daudziem šo bagātinātāju iepakojumiem rakstīts: labai imunitātei, stiprina imunitāti utt. Ko var droši lietot “uz savu roku”, un ko tomēr labāk pārrunāt ar ārstu?

Vienmēr pastāv iespēja pārspīlēt, tāpēc, pērkot aptiekā vitamīnus un citus uztura bagātinātājus “uz savu roku”, jāseko norādītajām devām, un nevajag tās pārsniegt. Ja ir vēlme kombinēt vairākus preparātus, jāseko līdzi, vai kāds elements nav arī citu sastāvā, kā dēļ deva tiks saņemta dubultā.

Daudzi tagad regulāri lieto D vitamīnu – kas ir nepieciešams, jo mūsu platuma grādos pietiekami augstu D vitamīna līmeni organismā tikai ar diētu ir grūti nodrošināt. Vasarā saulē D vitamīna līmenis kāpj, bet pārmērīga saulē uzturēšanās netiek rekomendēta, tāpēc papildu lietošana ziemas sezonā ir ieteicama. Ja regulāri lieto D vitamīnu, tā līmeni organismā periodiski vajadzētu pārbaudīt asins analīzēs – ja līmenis stāv uz vietas un nekāpj, jākonsultējas ar ārstu par piemērotu devu.

Stress un imunitāte. Vai piekrītat, ka nemitīgs stress cilvēku dara slimīgāku?

Viens no labākas imunitātes priekšnosacījumiem noteikti ir iespējami zemāks stresa līmenis, jo ar stresa hormoniem noradrenalīnu un glikokortikoīdiem tiek saistīts organisma izsīkums. Ir tā, ka sākotnēji stresa situācijā organisms baltos asins ķermenīšus, kas spēj cīnīties ar dažādām infekcijām, saražo pat lielākā skaitā, taču pēc akūta stresa seko izsīkuma fāze, kurā imūnkompetento šūnu (monocīti un limfocīti) skaits krītas.

Un ir atzīts, ka ilgtermiņā hronisks stress gan kaitē imūnsistēmai, gan tiek saistīts ar gremošanas trakta problēmām, sirds un asinsvadu sistēmas slimībām, paaugstinātu asinsspiedienu. Tāpēc ilgtermiņā stress nav labs ceļabiedrs. Piemēram, pats par sevi stress alerģijas neizraisa (tur darbojas citi mehānismi), bet stress noteikti maina to, kā jūtas cilvēks, kuram ir kādas alerģiskas izpausmes; alerģijas simptomi viņu uztrauc vairāk, ir sajūta, ka ārstēšanās nerit, kā nākas utt.

Temperatūra un imunitāte. Mēdz sacīt, ka paaugstināta temperatūra ir laba, jo tā nozīmē, ka organisms cīnās, ka imunitāte ir “līmenī”. Kā jūs to komentētu?

Paaugstināta temperatūra un drudzis ir veids, kā imūnā sistēma cenšas cīnīties ar infekciju, jo augstas temperatūras apstākļos imūnās šūnas strādā veiksmīgāk un labāk spēj cīnīties.

Savukārt baktērijām un vīrusiem augsta temperatūra kavē vairošanos, kas arī ir labvēlīgi slimības apkarošanai. Temperatūra jāuztver kā veselīga aizsargreakcija, tajā pašā laikā temperatūrai ir robežas – piemēram, maziem bērniem pie augstas temperatūras var veidoties krampji, kas ir bīstams simptoms. Tad temperatūru jācenšas samazināt. Bet vēl līdztekus paaugstinātai temperatūrai var būt citi pavadošie simptomi, kurus nevajag atstāt bez ievērības , proti, elpošanas traucējumi, apziņas traucējumi, neskaidra galva, krampji u. c., kad jāmeklē ārsta palīdzība. Jo šie un vēl citi simptomi var liecināt, ka paaugstinātā temperatūra nav vienkārši vīrusa infekcijas izpausme, bet gan liecina par kādu nopietnāku iekaisuma procesu un ir nepieciešama, piemēram, antibiotiku lietošana.

Bērns, pieaugušais spēka gados, vecs cilvēks... Kā atšķiras imunitātes darbības specifika pa vecumposmiem?

Mazulim piedzimstot, viņa imūnā sistēma vēl nav pilnībā attīstījusies, tā aug līdzi bērnam. Pēdējos grūtniecības mēnešos bērniņš mātes ķermenī caur placentu saņem mātes antivielas, un tās turpina cirkulēt organismā pirmo viņa dzīves pusgadu. Vēl, ja ir dabiskas dzemdības, mazulis jau dzemdību laikā saņem mātes labās baktērijas, kas palīdz veidot mazuļa mikrofloru viņa gremošanas traktā. Tāpat, ja mazo baro ar krūti, arī ar pienu mazulis iegūst antivielas no mātes. Pakāpeniski bērns sāk ražot arī savas antivielas pret dažādiem mikroorganismiem un vīrusiem, ko jau sastapis, un tā pamazām veidojas bērna iegūtā imunitāte.

Jaunie vecāki nereti ir noraizējušies, vai ļaut bērnam rāpot pa zemi un bāzt visu mutē, lai, kā tautā saka, bērns ātrāk iegūtu labu imunitāti, vai tomēr ne.

Mūsdienu pārmērīgi sterilā vide tiek saistīta ar lielāku alerģiju īpatsvaru, jo vēsturiski viens no imūnās sistēmas uzdevumiem bija cīņa ar parazītiem. Viena no šūnu grupām, ko minēju pie iedzimtās imunitātes, ir eozinofili – tās ir šūnas, kuru skaits aug parazitāro infekciju gadījumā, kā arī alerģiskiem cilvēkiem, piemēram, astmas pacientiem.

Ir pētījumi, kas liecina – mazuļiem, kuri savu bērnību pavadījuši ne pārāk higiēniskā vidē, novēro mazāk atopijas, mazāk alerģisko slimību. Tajā pašā laikā jāsaprot, ka zemē atrodas arī dažādi infekciju izraisītāji, tostarp pietiekami nopietni, tāpēc ieteicamākais būtu zelta vidusceļš. Tāpat arī, raugoties šobrīd uz elpceļu infekciju izplatību, viena no pamatrekomendācijām, lai izvairītos no saslimšanas, joprojām ir vecā labā roku mazgāšana.

Mūža nogalē imūnā sistēma noveco līdz ar cilvēku un vairs nav tik efektīva, šo procesu dēvē par imūnsenescenci. Organisms nespēj vairs saražot tik daudz imūnkompetento šūnu, tāpat bieži vien cilvēki gados nepievērš tik lielu uzmanību pilnvērtīgam uzturam, un viņiem pietrūkst kādu mikroelementu, var būt arī uzsūkšanās traucējumi, savu nozīme ir arī hronisko slimību ietekmei, kā dēļ imunitāte pasliktinās.

Kādās situācijās jāmeklē tieši imunologa palīdzība?

Imunologi parasti ir specializējušies konkrētās jomās – es, piemēram, esmu interniste (iekšķīgo slimību ārste), bet ir kolēģi imunologi, kuru pamatspecialitāte ir onkoloģija vai dermatoloģija – ja cilvēku vairāk nomāc tieši ādas problēmas, labāk izvēlēties imunologu, kas specializējas dermatoloģijā; ja ir audzējs, labāk imunologu ar specializāciju onkoloģijā. Katrā ziņā vispirms to var un ir pat ieteicams apspriest ar savu ģimenes ārstu.

Dodoties uz vizīti pie imunologa, vēlams sagatavoties – līdzi jāpaņem laboratorijas un citu izmeklējumu rezultāti, pieejamie citu nozaru speciālistu slēdzieni, jo ne visi agrāk veiktie izmeklējumi būs pieejami informācijas sistēmās un viegli pārskatāmi.

Svarīgi zināt!

10 primārā imūndeficīta pazīmes pieaugušajiem:

Ja novēro kādas no šīm pazīmēm, ir vērts aprunāties par to ar savu ģimenes ārstu, un, iespējams, jādodas uz vizīti pie imunologa:

1. Divas vai vairāk ausu infekcijas gada laikā.

2. Divi vai vairāk sinusīti (deguna blakusdobumu iekaisumi) gada laikā.

3. Vairāk nekā viena pneimonija gada laikā.

4. Atkārtotas vīrusu infekcijas (herpes, kārpas, kondilomas, saaukstēšanās).

5. Hroniska caureja ar svara zudumu.

6. Lai izārstētu infekciju, nepieciešama intravenoza antibiotiku ievadīšana.

7. Noturīgas sēnīšu infekcijas.

8. Atkārtojas dziļie ādas vai orgānu abscesi (plaušās, aknās u. c.).

9. Infekcija ar tuberkulozes izraisītājiem līdzīgām, parasti nekaitīgām, baktērijām.

10. Citiem ģimenes locekļiem novēro primāru imūndeficītu.

Jāatklāj laikus!

Primārā imūndeficīta slimniekiem bieži ir antivielu deficīts un nepieciešama regulāra papildus imūnglobulīnu ievadīšana. Slimnieku skaits Latvijā ir neliels, tā ir reta slimība, taču diagnoze ne vienmēr tiek konstatēta viegli un ātri – bieži vien pacients jau smagi pārslimojis vairākas infekcijas. Tāpēc vēlams slimību atklāt iespējami agrāk.