Tēja - zaļā, melnā, chai, matcha. Kā šis dzēriens palīdz veselībai?

Pirms kāda laika mani palūdza piedalīties radio raidījumā, kurā runājām par tēju – gan par tās izcelsmi, gan ar to saistītām tradīcijām, gan arī par tējas ietekmi uz veselību. Tā kā nepaspēju izstāstīt visu, ko vēlējos, nolēmu par to uzrakstīt. Tēma tiešām interesanta un, jāteic, arī diezgan plaša. Rakstā esmu apkopojusi pašu galveno.

Ar tēju ir tāpat kā ar kafiju – vieni to dzer vairākas krūzes dienā, savukārt citi nedzer nemaz. Un šoreiz ir runa par īsto tēju, kas nāk no Camellia sinensis jeb tējas krūma. (Mūsu zālīšu uzlējumus par tējām teorētiski nemaz nevar saukt.)

Vai jūs zinājāt, ka gan zaļā, gan melnā, gan baltā un dažādas citas tējas nāk no viena auga, atšķiras tikai izmantotās auga daļas un to apstrāde? Melnā tēja tiek iegūta arī no dažāda lieluma tējas auga lapiņām, kas tiek pakļautas oksidācijas procesiem, savukārt balto tēju iegūst no jaunajiem dzinumiem (kuriem ir tādas kā baltas pūciņas), un tie netiek oksidēti – tos žāvē nelielā temperatūrā. Vienīgi Roibuš jeb sarkano tēju iegūst no pavisam cita – Āfrikā augoša – krūma, kas pieder pākšaugu dzimtai.

Tējas dzimtene ir Ķīna, kas ir arī lielāka tējas ražotāja visā pasaulē (vairāk nekā 30% tējas saražo Ķīnā, aptuveni 20% – Indijā).

Latvijā mēs tēju neaudzējam, un tējas dzeršanas tradīciju mums diemžēl nav. Vismaz ne tādā izpratnē, kā tas ir Āzijas valstīs, Apvienotajā Karalistē un citviet pasaulē. Arī iecienītākie tēju veidi atšķiras. Piemēram, Marokā dzer zaļo tēju ar piparmētru lapiņām un daudz cukura. Tibetā cieņā ir melnā tēja ar jaku sviestu un sāli. Apvienotajā Karalistē iemīļota ir melnā tēja ar pienu, bet honkongieši tai labprātāk pievienojot iebiezināto pienu.

Vislielākie tējas patērētāji, izrādās, ir indieši, kas dzer stipri saldu melno tēju ar pienu un dēvē to par chai. Savukārt Japānas kultūrā tējai ir īpaša loma, un tur notiekošās tējas ceremonijas nav pielīdzināmas tējas dzeršanas tradīcijām nevienā citā valstī.

Biežāk lietotā tēja Japānā ir pulverizēta zaļā tēja jeb matcha. Arī Ķīnā populārākā ir zaļā tēja. Kuru tēju visvairāk dzer Latvijā? Melno, zaļo vai tomēr mūsu pašu zālīšu uzlējumus? Visticamāk, dzer visas. Cik daudz dzert, kāpēc vispār dzert, kuros gadījumos nevajadzētu un kura beigu beigās ir labāka tēja – to tūdaļ pat uzzināsiet.

Zaļā tēja ir izpelnījusies lielāku uzmanību nekā melnā, taču abas var labvēlīgi ietekmēt cilvēka veselību.

Tējas lietošana uzturā palielina modrību, uzlabo produktivitāti un smadzeņu darbību. Par labvēlīgo ietekmi uz smadzeņu darbību un trauksmes samazināšanu ir atbildīgs L- teanīns (aminoskābe) kopā ar kofeīnu. Tēja var palīdzēt arī samazināt ķermeņa masu,  taču, lai tas notiktu, neiztikt bez fiziskajām aktivitātēm. Tēja izrādījusies noderīgs līdzeklis arī sportisko sniegumu uzlabošanā, un tā var palīdzēt atvairīt hroniskas slimības, ieskaitot Alcheimera un Pārkinsona slimību.  

Tiem, kuri dzer divas un vairāk tasītes dienā, novērots mazāks sirds un asinsvadu slimību risks. Savukārt cilvēkiem, kuriem ir aktuāli pazemināt holesterīna līmeni, tēja var palīdzēt samazināt zema blīvuma holesterīnu un paaugstināt augsta blīvuma jeb labo holesterīnu.

Īpaši pētīta ir zaļās tējas aizsargājošā ietekme uz vēzi. Kādā apjomīgā Āzijā veiktā pētījumā konstatēts, ka sievietēm, kuras regulāri dzēra zaļo tēju, bija mazāks kolorektālā vēža risks. Tāpat atrasta saikne starp regulāru zaļās tējas patēriņu un samazinātu krūts vēža risku. Pētījumi par zaļās tējas antioksidantiem turpinās, un tiek pētīts, kā tos varētu izmantot vēža ārstēšanā.

Ja jūsu mērķis ir iegūt ārstniecisku efektu, tad vairāk jālūkojas pēc zaļās tējas ekstrakta, kurā koncentrēts viss tējas labums. Taču arī profilaktiskos nolūkos tējas dzeršanai būtu jākļūst par regulāru ikdienas sastāvdaļu.

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tēja būtu jādzer, ir tās bagātīgais antioksidantu saturs. Daži tējas fanātiķi pat iesaka ūdeni aizstāt ar tēju, jo ūdens nesatur polifenolus, kuri ir tējā.

Tējas antioksidanti patiešām var nākt veselībai par labu. Tēja satur desmit reizes vairāk polifenolu (antioksidantu) nekā augļi un dārzeņi – tās ir vielas, kas cīnās ar brīvajiem radikāļiem. Tiesa, tējā ir citādi antioksidanti nekā augļos, tāpēc mainīt augļus (vai ūdeni) pret tēju tomēr nevajadzētu.

Galvenie polifenolu pārstāvji ir tearubigīni, epikatehīni un katehīni. Tie, it īpaši epigallokatehīna gallāts, ir potenciāli pretvēža aģenti, kas var palīdzēt kavēt vēža šūnu augšanu un veicināt to bojāeju.

Labāk bez piena (vai – ar treknu pienu)!

Tie, kas iecienījuši dzert tēju angļu stilā vai tā, kā to dara Indijā, proti, ar pienu, samazina kopējo antioksidantu kapacitāti. Turklāt kādā pētījumā atklāts, ka liesais piens to ietekmēja vairāk nekā parastais piens. Tāpēc, ja gribat uzņemt visu labo, kas ir tējā, pienu atstājiet malā vai pievienojiet tējai treknu pienu.

Tas nu ir neapšaubāms fakts, ka tēja, gluži tāpat kā kafija, satur kofeīnu. Zaļajā tējā tā ir mazāk, lai gan precīzu daudzumu nosaukt ir grūti. Krūzē tējas kofeīna saturs mēdz variēties no deviņiem līdz 50 miligramiem. Melnajā tējā kofeīna ir vairāk – sākot no 42 līdz pat 72 miligramiem. Salīdzinot ar kofeīna daudzumu, kāds ir vienā krūzē kafijas (140 mg), abās tējas krūzēs tas ir mazāks (espresso un mazais kapučīno vai latte satur 80 mg kofeīna). Tādēļ var šķist, ka tēja vispār satur mazāk kofeīna, taču patiesībā tā nav. Ja mēs ņemtu 3 tējkarotes tējas un 3 tējkarotes kafijas, tad tējā būtu vairāk kofeīna. Paradokss slēpjas daudzumā – lai pagatavotu tasi kafijas dzēriena, mēs ņemam vismaz divas tējkarotes kafijas, savukārt tējai pietiek tikai ar vienu tējkaroti.

Biežāk kofeīns tiek pieminēts ar negatīvu noskaņu, taču tam tā nebūtu jābūt. Kofeīns piedalās smadzeņu darbības uzlabošanā, uzlabo garastāvokli, reakciju un atmiņu. Dzirdēts arī, ka kofeīns veicina dehidratāciju, taču, uzņemot līdz 400 mg kofeīna dienā, tas netika pierādīts.

Fluors ir minerālviela, kas nelielā daudzumā nepieciešama gan mūsu kauliem, gan zobiem. Taču pārmērīga fluora uzņemšana var radīt dažnedažādas veselības problēmas, ieskaitot locītavu sāpes, muskuļu vājumu, osteoporozi, trauslus zobus un citas. Viena no pirmajām pazīmēm, kas liecina, ka fluora uzņemts par daudz, – uz zobiem parādās balti un bēši plankumi. Pieaugušam cilvēkam nevajadzētu uzņemt vairāk par 3–4 mg fluora dienā, lai gan kopumā cilvēks spēj tikt galā ar līdz pat 10 miligramu lielu fluora daudzumu.

Tējas augs uzkrāj fluoru augšanas procesā, un lielākās lapas satur vairāk fluora – pat 10–20 reizes vairāk nekā jaunie dzinumi. Tāpēc svarīgi izvēlēties augstas kvalitātes tēju, jo to iegūst no jaunajiem dzinumiem un lapiņām, tādēļ tajās ir mazāk fluora.

Standartā melnā tēja satur mazliet vairāk (0,2–0,5 mg) fluora nekā zaļā (0,3–0,4 mg). Taču tas ir atkarīgs no izmantotajām tējas auga daļām, kā arī no novākšanas metodes. Ja tēju novāc ar rokām, tad var vieglāk kontrolēt, kuras lapas nonāk galaproduktā.

Kādā britu pētījumā, kurā tika analizētas 38 lielveikalos nopērkamās tējas, atklājās, ka lētie tēju maisījumi satur daudz vairāk fluora nekā augstākas kvalitātes tēja. Fluora daudzums litrā tējas svārstījās no 3,6 līdz teju 8 miligramiem. Vidēji 4 tasītes (1 l) lētās lielveikala tējas saturēja 4–6 mg fluora, kas jau pārsniedz dienas normu. Un fluors jau nav tikai tējā! Tas ir arī jūras produktos, fluoru saturošās zobu pastās un var būt arī dzeramajā ūdenī.

Ja nevarat atļauties vai negribat meklēt augstas kvalitātes tēju, var turpināt dzert arī lētāku. Tikai nevajadzētu pārspīlēt ar tējas daudzumu. Ja izdzersiet divas tasītes dienā, nekas ļauns nenotiks, taču, ja dzersiet litriem (un regulāri), var parādīties problēmas. Īpaši jāuzmanās tiem, kuri, ievērojot atslodzes dienas, dzer tikai tējas. Tad gan labāk izvēlēties augstākas kvalitātes vai bioloģiski audzētu zaļo tēju.

Kad tēja nebūtu vēlama

Tā kā tēja satur kofeīnu un tai piemīt enerģizējoša ietekme, to nevajadzētu dzert vakaros. Protams, tas attiecas tikai uz tiem cilvēkiem, kuri ir jutīgi pret kofeīnu. Lai tēja neietekmētu miega kvalitāti, var dzert bezkofeīna tēju. Labā ziņa – antioksidantu saturs tajā ir tāds pats kā tējā, kas satur kofeīnu.

Ja ir diagnosticēta anēmija vai dzelzs deficīts, nevajadzētu tēju dzert ēdienreizes laikā vai uzreiz pēc tās. Tējā esošie tanīni (antioksidanti) var kavēt dzelzs (arī cinka) uzsūkšanos. Tanīnu un kofeīna savienība var kavēt arī vara, magnija, mangāna, A un B grupas vitamīnu uzsūkšanos. Tādēļ prātīgāk tēju dzert pusstundu pirms maltītes vai kādu stundu pēc ēšanas. To pašu der ievērot arī pirms un pēc uztura bagātinātāju lietošanas.

Gatavojiet pareizi!

Svarīgi tēju pareizi pagatavot. Melnās tējas apliešanai der arī verdošs ūdens, un tēju tajā var turēt no divām līdz pat piecām minūtēm. Savukārt, lai pagatavotu zaļo tēju, ūdens ir mazliet jāatdzesē. Ideāla temperatūra ir ap 75–80 grādiem, un tējai jāievelkas tikai 1vai 2 minūtes. Baltajai tējai var uzliet vēl vēsāku ūdeni – aptuveni 65–70 grādus siltu.

Vislabāk tēju dzert bez pievienota cukura. Ja saldumu tomēr prasās, pielieciet medu (tas jādara, kad tēja jau padzisusi). Un tēju var lieliski iekļaut arī dažādu ēdienu receptēs – vienkārši aizstājiet ūdeni ar tēju! Šādi to var izmantot kokteiļos un zupās, pankūkās un sautējumos. Vēl no tējas var pagatavot ārkārtīgi veselīgo tējas sēnes dzērienu. Tas satur gan vērtīgos polifenolus, gan arī probiotiskās baktērijas.

Izvēlieties BIO!

Kā tas ir ar jebkuru produktu, arī tēju labāk iegādāties no bioloģiskajām saimniecībām. Tajā būs gan mazāk fluora, gan nevajadzēs uzņemt pesticīdu atliekas.

Krūzīte pagatavotas augstas kvalitātes zaļās tējas

Banāns

Brokoļu dīgsti (kreses)

Saldētas krūmmellenes

Čia sēklas

Lieciet visas sastāvdaļas blenderī un kādu minūti maliet, līdz tās sajaukušās viendabīgā masā. Lejiet glāzē un baudiet.

Šāds kokteilis ir īsta antioksidantu bumba, jo tiek kombinēti gan tējā, gan mellenēs esošie spēcīgie antioksidanti. Banāns piešķir kokteilim saldumu, kā arī palīdz noslēpt brokoļu dīgstu garšu, savukārt čia sēklas palielina kokteiļa šķiedrvielu daudzumu.