Ieildzis vēdera vīruss vai iekaisušas zarnas?
Piekritīsiet, ka caureja un satraukums par to, kur ir tuvākās labierīcības, rada nopietnu stresu un diskomfortu? Daudzi cilvēki ar šādu diskomfortu saskaras bieži vai pat sadzīvo ar to visu mūžu. Iekaisīgās zarnu slimības, ar kurām Latvijā slimo aptuveni 3000 cilvēku, rada nopietnas fiziskas un psiholoģiskas problēmas lielākajai daļai pacientu. Kas ir iekaisīgo zarnu slimības, kā tās rodas un kā ārstējamas, stāsta gastroenterologs Aldis Puķītis.
Iekaisīgās zarnu slimības ir autoimūnas slimības, kas skar ne tikai gremošanas orgānus, bet arī locītavas, saistaudus un ādu. Visbiežāk izplatītās slimības ir čūlains kolīts un Krona slimība - abas šīs slimības ir hroniskas, kas nereti norit ar biežiem, neprognozējamiem recidīviem.
Slimības riska faktori un vides ietekme
Saslimšanu ar iekaisīgajām zarnu slimībām tikai 15–20% apmērā ietekmē ģenētiski faktori. Pārējie zināmie 80% no veicinošiem faktoriem ir saistīti ar apkārtējo vidi: smēķēšana, infekcijas, higiēnas neievērošana.
Speciālisti atzīst – ja būtu zināms, kā šī slimība rodas, varētu efektīvāk ārstēt pacientus un apstādināt slimību izplatību.
Biežāk iekaisīgās zarnu slimības tiek diagnosticētas vecumā no 15 līdz 25 gadiem, bet pēdējā laikā redzam, ka var saslimt arī mazi bērni un cilvēki mūža nogalē (vecākajam pacientam, kuram pirmo reizi mūžā diagnosticēta iekaisīgo zarnu slimība, ir 99 gadi).
Iekaisīgo zarnu slimību simptomi
Par saslimšanu liecina bieža vēdera izeja, caureja, iespējams, ar asiņu piejaukumu un sāpes vēderā. Pacientam var būt anēmija jeb mazasinība, ko izraisa iekaisums zarnās. Šīs ir hroniskas slimības, kuras pilnībā izārstēt nevar, cilvēks ar tām sirgst visu mūžu.
Kādi ir riski, ja slimības netiek ārstētas?
Katrai slimībai ir zināmas komplikācijas, arī dzīvībai bīstamas. Ja pacients laikus nesaņem atbilstošu medikamentozo terapiju, slimība var ātri progresēt, kļūt agresīva un cilvēks var aiziet bojā.
Aldis Puķītis: „Šīs slimības var būt kā „ugunsgrēks”, ko grūti nodzēst.” Ja cilvēks nonāk slimnīcā, viņš tiek ārstēts, uzraudzīts un vajadzības gadījumā arī operēts. Tas ir grūts un sarežģīts darbs arī ārstam, vajadzīga pieredze un resursi, lai cīnītos ar slimības paasinājumiem, jo komplikācijas var būt nopietnas, pat dzīvībai bīstamas.
Diagnostikas metodes iekaisīgo zarnu slimību gadījumā
Pirmā diagnostikas metode ir asins un fēču analīzes. Pēc tam ir endoskopiska izmeklēšana, kuras laikā tiek ņemts biopsijas materiāls no iekaisuma vietām un izvērtēta slimības aktivitāte un smaguma pakāpe. Vēl tiek izmantotas arī radioloģiskās metodes – ultrasonogrāfija un vajadzības gadījumā arī magnētiskās rezonanses izmeklējums zarnām, datortomogrāfija vēdera dobumam.
Medikamentoza ārstēšana un dzīvesveida maiņa
„Diemžēl bez medikamentiem šīs slimības nav ārstējamas, jo organisms bez papildu palīdzības ar to netiek galā. Jāatmet smēķēšana un jāpārskata savs līdzšinējais dzīvesveids,” norāda Puķītis.
Pacienti saņem bāzes terapiju, kas tiek lietota ilgtermiņā. Tie ir medikamenti, kas ietekmē iekaisumu, maina slimības radīto imūnsistēmas reakciju, koriģē organisma iekaisuma citokīnu plūsmu. Mūsdienās izmanto arī bioloģisko terapiju un mazās molekulas.
Pacienta līdzestībai, sadarbībai ārstēšanas procesā ir ļoti liela nozīme, uzverPuķītis: „Viena daļa līdzestības balstās uz faktu, ka pacients reaģē uz simptomiem, kas viņam sāk traucēt. Otra daļa ir regulāra medikamentu lietošana, jo ir zināmas shēmas, kas jāievēro. Svarīgi, lai medikamenta līmenis cilvēka asinīs nesamazinātos. Tajā brīdī, kad cilvēks pārtrauc lietot zāles, šis līmenis šūnās krīt un iekaisums atkal „aizdegas”. Lai pēc tam atgrieztos remisijas stāvoklī, atkal būs vajadzīgs ilgs laiks, pacietība un nopietna ārstēšana.”
Vai iekaisīgās zarnu slimības var izraisīt arī citas slimības?
Iekaisīgo zarnu slimību pacientiem pastāv arī onkoloģisko slimību risks, jo kādā brīdī iekaisums var kļūt bīstams. Puķītis: „Ja zarnās ilgstoši ir aktīvs iekaisums, kas netiek ārstēts, var parādīties patoloģiskas pārmaiņas un iekaisuma vietā šūnas transformējas par audzēja šūnām. Lai mazinātu audzēju risku, pacienti, kas slimo ilgāk par desmit gadiem, tiek speciāli kontrolēti, uzraudzīti.”
Kad noteikti jāmeklē ārsts?
Iekaisīgās zarnu slimības sākas negaidot un nav prognozējamas. Cilvēks var nejust slimības pirmsākumu, iespējams, ka iekaisums zarnās jau ir ieperinājies, bet cilvēks to nejūt, jo nav izteiktu simptomu. Pirmās pazīmes, kas var liecināt par saslimšanu, ir šķidra vēdera izeja ilgāk par divām nedēļām bez pamatota iemesla, nav bijusi vīrusa infekcija un lietotas antibiotikas, nav notikusi saindēšanās ar pārtiku. Var būt redzamas asinis fēcēs, un tā nav jau iepriekš zināmā hemoroīdu slimība.
Vēl viens simptoms ir sāpes vēderā, ko nevar izskaidrot ar pārforsētām fiziskām aktivitātēm vai vīrusa klātbūtni. Puķītis: „Jo ātrāk šo slimību „noķer”, jo efektīvāka ir ārstēšana. Ir pierādīts, ka pirmo divu gadu laikā no simptomu parādīšanās, slimību var efektīvi „nodzēst”, laikus panākot remisiju.”
Iekaisīgas zarnu slimības ir sensitīvs temats, un bieži vien cilvēks negrib par to runāt un vēršas pie ārsta tikai tad, kad sūdzības jau kļuvušas mokošas.
Puķītis: „Autoimūns iekaisums var būt neatgriezenisks, kad tas kombinējas ar fibrozi, parādās rētaudi zarnās, sašaurinājumi, kurus ar medikamentiem jau ir grūti ārstēt. Tad jāveic ķirurģiskas operācijas, un bojātos zarnu segmentus griež ārā. Sevišķi Krona slimībai.”
Šobrīd pacientiem ir pieejama mobilā aplikācija "For You, With You". Tā sniedz atbalstu ikvienam iekaisīgo zarnu slimību pacientam un viņu aprūpētājam, lai uzlabotu dzīves kvalitāti.
