"Māte man neļauj tikties ar maniem bērniem, jo domā, ka es viņus varu inficēt!" - Latvijā ievērojami aizspriedumi pret cilvēkiem ar HIV
Latvijā joprojām pastāv ievērojami aizspriedumi pret cilvēkiem viņu HIV diagnozes dēļ – vairāk nekā trešā daļa jeb 38% cilvēku, kuri dzīvo ar HIV, ir saņēmuši diskriminējošu attieksmi vai aizskarošus izteikumus.
Īpaši smagi, ka atbalstu viņi bieži nevar meklēt arī pie ģimenes un draugiem, jo 29% ir piedzīvojuši mutisku aizskaršanu tieši no tuviniekiem, liecina Latvijas HIV Stigmas indeksa pētījums.
Diemžēl stigmatizāciju cilvēki, kuri dzīvo ar HIV, izjūt arī no veselības aprūpes profesionāļu puses.
"Pats briesmīgākais, ka visi tuvinieki no manis novērsās – aizbrauca uz citu valsti un nedod par sevi nekādas ziņas. Esmu pilnīgi viens šai pasaulē, un man ir vientuļi," raksta kāds HIV pacients.
Līdzīga HIV stigmas aina ir arī Lietuvā – cilvēki, kas dzīvo ar HIV, ar aprunāšanu un cita veida mutisku aizskaršanu sastapušies 41% gadījumu. Lietuvā arī HIV stigmas pētījums veikts 2018.gadā.
"Stigma jeb aizspriedumi pret cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV, Latvijā ir šķērslis savlaicīgai HIV diagnostikai, ārstēšanai, aprūpes un atbalsta pieejamībai, kā arī cilvēku, kuri dzīvo ar HIV, sociālajai integrācijai. Tādēļ ir svarīgi izprast stigmas apmērus un formas Latvijā, lai varētu plānot nākamos soļus – ko darīt, lai mazinātu stigmu un HIV infekcijas izplatību, un lai uzlabotu cilvēku ar HIV dzīves kvalitāti," stāsta Anda Ķīvīte-Urtāne, RSU docente, Stigmas indeksa galvenā pētniece.
"Atgādināšu, ka Latvijā ir augstākie HIV izplatības rādītāji Eiropā, ka HIV ir skāris 3 cilvēkus no katriem 1000 Latvijas iedzīvotājiem, ka mums ir zemi infekcijas diagnostikas un ārstēšanas rādītāji. Tas viss ir cieši saistīts," uzsver pētniece.
"Es slēpju savu statusu no darba devējiem un kolēģiem. Slēpju to arī no savas meitas mācību iestādes darbiniekiem un citu bērnu vecākiem, jo zinu – noteikti būs nepatikšanas, un tas man būs ļoti sāpīgi," raksta kāds cits HIV pacients.
Bailes no HIV diagnozes izdzirdēšanas un iespējamās apkārtējo attieksmes reāli kavē gan HIV infekcijas atklāšanu, gan ārstēšanu – ceturtā daļa jeb 24% aptaujāto apliecina, ka tieši bailes no apkārtējo reakcijas, ja HIV testa rezultāts izrādīsies pozitīvs, lika vilcināties ar tā veikšanu. Un 34% pētījuma dalībnieku atzīmē, ka savulaik kavējušies saņemt HIV ārstēšanu, jo bijušas raizes, ka tādējādi citi cilvēki varētu uzzināt par viņu HIV statusu.
Piektā daļa no aptaujātajiem joprojām nesaņem HIV ārstēšanu, kaut gan tā ir bezmaksas un kopš 2018. gada oktobra beidzot Latvijā ir atcelti arī ārstēšanās ierobežojumi.
"Mana māte man neļauj tikties ar maniem bērniem, jo domā, ka es viņus varu inficēt. Arī pati ir pārstājusi ar mani sazināties. Man tas ļoti sāp," - tā HIV paciente.
82% pētījuma dalībnieku atzīmē, ka partneri zina par viņu HIV pozitīvo statusu, lielākā daļa pētījuma dalībnieku to ir atklājuši arī draugiem un citiem ģimenes locekļiem. Darba devēji, darba biedri, kaimiņi par HIV pozitīvo statusu tiek informēti ļoti reti. Piesardzība nav bez pamata, jo tikai 27% respondentu par HIV statusa atklāšanu ir pozitīva pieredze. Arī tuvinieki šādā brīdī nav bijuši īpaši labvēlīgi – tikai 40% pētījuma dalībnieku atzīmē, ka tuvie cilvēki ir bijuši atbalstoši, kad tie pirmo reizi uzzināja par respondentu diagnozi.
Trešā daļa pētījuma dalībnieku vilcinās vērsties pēc HIV ārstēšanas vai citiem veselības aprūpes pakalpojumiem, baidoties, ka medicīnas personāls, uzzinot viņu HIV statusu, izturēsies slikti vai kādam izpaudīs šo informāciju. Sestajai daļai pētījuma dalībnieku jau ir bijusi slikta pieredze ar veselības aprūpes darbiniekiem. No citu ārstniecības personu puses konfidencialitātes pārkāpumi piedzīvoti biežāk nekā no HIV speciālistu puses. 7% cilvēku, kuri dzīvo ar HIV, ir saņēmuši rekomendāciju neradīt pēcnācējus, bet 16% sieviešu – pārtraukt grūtniecību, kaut gan medikamenti jau sen nodrošina, ka HIV pozitīvai sievietei var piedzimt vesels bērns.
"Ir skaidrs, ka nepieciešams sistemātisks izglītojošais darbs HIV jautājumos ģimenes ārstiem, zobārstiem, ārstiem-speciālistiem, medicīnas māsām un citiem veselības aprūpes darbiniekiem," secina A. Ķīvīte-Urtāne.
"Medicīniskais personāls pret mani izturējās kā pret otrās, zemākās šķiras cilvēku... Aprunāja, kliedza uz mani, ka neesmu brīdinājis par HIV pozitīvo statusu."
Diemžēl arī pašstigmatizācija cilvēku, kuri dzīvo ar HIV, vidū, proti, sevis izolēšana no sociāliem pasākumiem, norobežošanās no ģimenes un draugiem, izvairīšanās no attiecību veidošanas, no medicīniskiem vai sociāliem pakalpojumiem vai darba, mūsu valstī ir visai izplatīts fenomens. 24% pētījuma dalībnieku ir izvēlējušies neapmeklēt sociālus pasākumus sava HIV statusa dēļ, 15% ir izolējušies no draugiem vai ģimenes. Pusei no cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV, ir kauns par savu diagnozi, un viņi jūtas vainīgi un netīri.
"Esmu pārliecināta, ka stigmas mazināšana pret cilvēkiem, kurus skar HIV infekcija, Latvijā izvirzāma par prioritāru sabiedrības veselības jautājumu. Proti, gan pašā HIV pozitīvo personu kopienā, gan tuvinieku, darba devēju un kolēģu vidū, gan veselības aprūpes speciālistu un izglītības iestāžu darbinieku lokā, gan arī sabiedrībā kopumā nepieciešama mērķtiecīga informēšana un izglītošana," noslēdz A. Ķīvīte-Urtāne.
