Nekas nav tā, kā izskatās: bērnu psihiatrs Gunārs Trimda jēgpilni par problēmu un "Ainažiem"

Gunārs Trimda ikdienā strādā arī ar ļoti slimiem bērniem, un, kā pats atzīst, savulaik vairākas reizes ir lēmis par pacientu nosūtīšanu uz nu jau bēdīgi slaveno slimnīcu “Ainaži”.

“Es nenoticēju. Domāju, kā tas var būt. Tad iepazinos ar informāciju par fiksēšanu un... jā, pārsteigums pamatīgs,” intervijā stāsta psihiatrs.

“Ainažos” Gunāram Trimdam iepriekš gadījies būt aptuveni pirms diviem gadiem. Tolaik labu iespaidu atstājis labais remonts un baseins.

Atšķirībā no tiem vecākiem, kuri medijos apgalvoja, ka tālāk par uzgaidāmo telpu nav tikuši, psihiatram ir bijusi iespēja aplūkot šo slimnīcu daudz dziļāk. Arī tad nav nācies ievērot ko tādu, kas liktu kaut nedaudz aizdomāties. Gluži pretēji – “Ainažos” bijusi laba skola un kopumā šķitis, ka šajā ārstniecības iestādē valda pilnīga kārtība.

Minimums: viens psihiatrs uz astoņiem bērniem

Gunārs Trimda pauž, ka savas līdzšinējās pieredzes dēļ pret sūdzībām sākotnēji izturas ar piesardzību.

“Savulaik strādāju Allažu pansionātā, kur saskāros ar sūdzībām par to, ka makaroni esot par īsiem. Cilvēks ēd un viņam šķiet, ka makaroni ir pārāk īsi. Tiek uzrakstīta sūdzība, brauc pārstāvji no ministrijas, inspekcijas un skatās, kas tad īsti ir ar tiem makaroniem. Sūdzības ne vienmēr atbilst realitātei,” teic psihiatrs.

“Runājot par “Ainažiem” un līdzīgām iestādēm, viena no labajām lietām šādā slimnīcā ir robežas, kas tiek uzliktas. Lielai daļai bērnu to pietrūkst – tās nav uzlikuši vecāki, kuri, iespējams, paši ir bez robežām. Lai saprastu, kas tieši noticis katrā atsevišķā gadījumā, tie ir jāizvērtē individuāli, taču bērni, kuri ikdienā pieraduši dzīvot bez robežām, šādā slimnīcā noteikti izjutīs ievērojamu diskomfortu,” apgalvo psihiatrs.

Runājot par “Ainažiem”, speciālists uzsver, ka iemesli, kādēļ bērni tiek ievietoti šādās iestādēs, mēdz krasi atšķirties, taču kopumā, pieņemot, ka slimnīcā tiek ievērotas noteiktās normas, nekāda veida riskiem nevajadzētu rasties.

“Vienīgais risks, ko varu iedomāties, ir personāla trūkums un strādājošo laika trūkums. Ja patur prātā to, ka mums ir astoņu stundu darba diena un to, ka vismaz 45 minūtes ar vienu bērnu vajadzētu parunāties, kļūst skaidrs, ka uz astoņiem bērniem būtu jābūt vismaz vienam psihiatram. Jāsaprot, ka šis darbs paredz arī dokumentu aizpildīšanu un citas blakus lietas,” spriež Gunārs Trimda.

“Ainažos” ir 80 gultasvietas, taču, saskaņā ar ieplānotajām izmaiņām, to skaits drīzumā tiks samazināts līdz 50. Spriežot pēc slimnīcas mājaslapā atrodamās informācijas, tajā strādā viens psihiatrs un divi klīniskie psihologi.

Funkcionējošas un drošas slimnīcas nav utopiski sapņi

Garīga rakstura traucējumi var izpausties ļoti dažādi, tamdēļ vietā jautājums: vai 50-80 atšķirīgus pacientus maz ir iespējams ārstēt zem viena jumta tā, lai netiktu pārkāptas dažādas normas un konkrētā vide būtu patiesi droša un draudzīga?

Gunārs Trimda apgalvo, ka šādu apstākļu nodrošināšana ir pilnībā iespējama: “Tas pavisam noteikti ir izdarāms, taču, kā jau minēju, šeit ir jārunā par personālu. Tai ir jābūt komandai, kas uz vietas spēj sniegt kaut ko vairāk nekā tikai medikamentus – tādas lietas kā psihoterapija, mākslas, mūzikas, deju un kustības terapija, smilšu terapija, psihodrāma. Protams, ir pacienti, kurus kopā likt nevajadzētu, piemēram, bērni ar autiskā spektra traucējumiem ir ļoti jūtīgi pret apkārtējo vidi. Tās gan ir nianses un specifiskas lietas, taču viss ir izdarāms, ja vien ir resursi, personāls. Vadoties pēc tā, kas atgadījies ar slimnīcu “Ainaži”, nākas secināt, ka tas nav sanācis.”

Kādām īpašībām jāpiemīt, lai strādātu ar bērniem?

Galvenā lieta, ko, apgūstot profesiju, psihiatrs iemācās ir cieņa, pauž Gunārs Trimda.

“Mēs bijām divi rezidenti, kas uzsāka psihiatrijas studijas. Profesors prasīja mums, kas ir jādara psihiatram uzreiz pēc tam, kad pacients ienāk viņa kabinetā. Mēs uzreiz ņēmāmies teikt, ka jāskatās, kā viņš iet, kā runā, jāpaspiež roka. Tad profesors piebilda, ka galvenais ir cieņa. Kabinetā ir ienācis cilvēks, un pret viņu ir jāizjūt cieņa,” atceras psihiatrs. 

Savukārt darbā ar bērniem, kā norāda speciālists, ir svarīgi pašam spēt par tādu kļūt: “Mūsos ir trīs stāvokļi – bērns, pieaugušais, vecāks. Ir dzīves situācijas, kurās ir nepieciešams prast būt bērnam, pie viena nepazaudējot prasmi būt pieaugušajam un vecākam. Otra lieta ir atpūta. Ja mēs paši esam atpūtušies, mēs arī spējam uzņemt tās sajūtas, kuras bērns mums nes, spējam atbildēt bērnam, spējam saņemt un dot.”

Ārstēšanās iespēju netrūkst, taču rindas ir garas

“Ainažu” skandālā daži garīgi atpalikušu bērnu vecāki pauda, ka no jomas speciālistiem nācies dzirdēt skeptiskus un drūmus izteikumus par bērnu nākotni jeb, parafrāzējot šo speciālistu teikto, – tās neesamību.

Gunārs Trimda pauž, ka šādi apgalvojumi gluži vienkārši neesot taisnība. Pasaulē eksistējot pietiekami plašs rehabilitācijas metožu un iespēju klāsts, turklāt praksē pierādījies, ka arī cilvēki ar salīdzinoši smagiem garīga rakstura traucējumiem ir spējīgi iekļauties apkārtējā vidē kā funkcionējoši sabiedrības locekļi.

Latvijas situāciju gan raksturo izteikts finansējuma un kopējo resursu trūkums.

“Piemēram, stacionārā “Gaiļezers” ir rehabilitācijas programmas, agrīnās intervences programmas, taču pirms tā visa ir ļoti garas rindas, ir jāgaida. Rezultātā arī šeit, tāpat kā citās ar veselību saistītās problēmsituācijās mēs varam redzēt, ka cilvēki meklē ziedojumus, citas iespējas. Arī psihoterapijai ir liels potenciāls, taču valsts neiesaistās un nemēģina to padarīt cilvēkiem pieejamāku. Darīt var daudz ko, taču tas viss atduras pret finanšu jautājumu.

Runājot par karjeras iespējām cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, ir jāsaprot, ka katrs saslimšanas gadījums un katrs dzīvesstāsts var būt atšķirīgs. Man ir zināms gadījums, kad cilvēks ar šāda veida saslimšanu ir beidzis speciālo internātskolu un iekārtojies darbā ēdināšanas jomā, lielā vietējā uzņēmumā. Viņš šobrīd faktiski nopelna krietni vairāk nekā dažs labs skolotājs,” komentē speciālists.

Valsts problēmai pieiet nepareizi

Trimda norāda, ka, runājot par psihiskās veselības aprūpes iespējām, īpaši labs piemērs esot Skandināvijas valstis: “Šajās valstīs bērniem ar Dauna sindromu ir iespēja mācīties vispārizglītojošās skolās. Latvijā lielu lomu spēlē arī sabiedrībā valdošie aizspriedumi. Nepalīdz arī plaši kultivēts fakts, ka liela daļa izcilu zinātnieku un mākslinieku ir dzīvojuši un sasnieguši izcilību, neskatoties uz novērojamiem garīgiem traucējumiem. Nevar gan noliegt, ka kopumā, ja skatāmies ilgākā laika griezumā, situācija uzlabojas arī pie mums.”

Psihiatrs arī cer, ka situācija ar “Ainažiem” atbildīgajām valsts iestādēm liks aizdomāties par to, kā rīkoties tālredzīgi, lai nebūtu jācīnās ar nekvalitatīvas veselības aprūpes sekām: “Fiksācija, arī pieļaujamajā veidā, tiek lietota brīžos, kad pacientam iestājas psihotisks vai afektīvs stāvoklis, netiek uztverta runa. Tās ir sekas, taču ir jādara viss iespējamais, lai cilvēki nenonāktu līdz šādam stāvoklim. Vācijā, Šveicē un Austrijā valsts aktīvi iesaistās psihisko traucējumu ārstēšanā, piemēram, apmaksājot psihoterapeita pakalpojumus, Vācijā vienam cilvēkam līdz pat pieciem gadiem. Runājot par valsts sniegto atbalstu, varu teikt, ka ar to, kas šobrīd tiek apmaksāts pie mums, nav pietiekami.”

Speciālists pauž, ka, ņemot vērā veselības aprūpei pieejamos resursus, kas šobrīd ir ierobežoti, būtu jāmaina tas, kā šī palīdzība tiek dalīta.

“Daudz vērtīgāk būtu apmaksāt pilnu psihoterapijas kursu vienam cilvēkam nekā 10-20 apmeklējumus daudziem. Ar to gluži vienkārši ir par maz, lai sasniegtu rezultātus. Vēlos arī uzsvērt, ka ir nepieciešams koncentrēties tieši uz psihoterapiju, nevis medikamentiem, kas mehāniski noņem satraukumu un uzlabo garastāvokli. Uztveri, sevis izjūtu medikamenti nevar ietekmēt. Būtu jau labi, ja mēs varētu ienākt aptiekā un pajautāt vienu tabletīti tā, lai labi sokas mācībās, vienu, tā, lai spētu cienīt apkārtējos un vienu, lai vērtētu sevi kā pietiekami labu. Taču tā nekad nenotiks,” apgalvo psihiatrs.