Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Skriet basām kājām Einārs sāka pirms trim gadiem. Kopš tā laika ķermenis ir pakāpeniski norūdīts, un šobrīd problēmas nesagādā arī garu distanču pieveikšana ziemas mēnešos. (Foto: Juris Rozenbergs)

Āfrikas puišeļi par baskāji Eināru smējās: "Re, onkulis pavisam nabags - skrien bez apaviem!" 9

Esi vesels
2017. gada 13. augustā 06:38 2017. gada 13. augustā 06:38
Kas Jauns Avīze
Aptuveni simt kilometru, turklāt lielāko daļu basām kājām – tā ir norma, ko katru nedēļu noskrien Einārs Mednis (52) no Jaunmārupes. Arī izbraucis atpūtā uz ārzemēm, Einārs brokastu vietā izvēlas skriet. Par Eināru šonedēļ raksta "Kas Jauns Avīze".

Augusta beigās Eināru gaida kārtējais ultramaratons – 53 kilometru skrējiens gar jūru no Mazirbes līdz Rojai, kuru viņš plāno pieveikt basām kājām. (Foto: Juris Rozenbergs)

Einārs uzaudzis Lejasciemā Gulbenes pusē, kur, kā pats saka, bērnību pavadījis, skraidot basām kājām. Viņam paveicies ar dzīvesvietu – tikai 50 metru no Tirzas upes, kuras piekraste tad arī noteikusi Eināra maršrutu.

Sporta gaitas sāk golfa laukumā

Skolā Einārs nav bijis ne īpaši centīgs atlēts, ne arī literāts vai matemātiķis, taču pusaudžu vecumā ievērojis, ka skrien ievērojami ātrāk nekā citi. Aktīvākai sportošanai viņš pievērsās tam laikam netradicionālā veidā – sākot ar golfu.

“Deviņdesmito gadu vidū man mājās bija satelīttelevīzija. Redzēju, kā citur pasaulē spēlē golfu, un mani tas ieinteresēja. Nopirku minigolfa nūju, devos uz karjeriem netālu no Limbažiem un sākumā vienkārši trenējos sist pa bumbiņu. Pēcāk internetā iegādājos lietotu nūju komplektu, un tā tas viss palēnām pārauga nopietnā nodarbē,” stāsta Einārs.

Viņš savulaik bijis viens no TOP10 golferiem Latvijā, ieguvis gan balvas, gan savainojumus: “Lai cik arī jocīgi tas nešķistu, spēlējot golfu, arī var iedzīvoties traumās. Tas ir diezgan statisks sports, kurā, piemēram, atvēzējoties un sitot bumbiņu, darbojas tikai atsevišķas muskuļu grupas. Trenējot sitiena tehniku, dažreiz nākas aizsist pat kādas tūkstoš bumbiņas, līdz ar to slodze ir diezgan ievērojama.”

Kā iemācīties skriet bez apaviem

Tieši golfa traumas beigu beigās lika Eināram atkal pievērsties skriešanai – nodarbei, kurai bija atmetis ar roku pirms daudziem gadiem: “Sapratu, ka man nepieciešams stiprināt ķermeni kopumā, parūpēties par veselību. Bija arī liekais svars, kuru vēlējos zaudēt. Tā nu aptuveni pirms trīs gadiem izdomāju, ka jāsāk skriet.”

Pirmo reizi basām kājām Einārs izskrēja 2014. gada aprīlī. Līdz pat šim brīdim, tostarp arī ziemas mēnešos, viņš lielākoties turpina skriet bez apaviem – sešas dienas nedēļā, pieveicot kopumā ap 100 kilometru.

Arī tāli ceļojumi neatceļ Eināra ikdienas rituālu – gan Austrālijā, gan Kostarikā, gan Madagaskarā viņš devies basajos skrējienos. Līdzi ņem pusotru litru ūdens īpašā dzeršanas sistēmā un piparu gāzes baloniņu, lai atkautos no suņiem.

“Baloniņu gan ne reizi neesmu lietojis. Suņi instinktīvi jūt bailes. Es ar baloniņu jūtos drošāks, un suns saprot, ka nedrīkst man uzbrukt,” atklāj Einārs. Šoziem Madagaskarā trīs suņi pat piebiedrojās Eināram skrējienā, ceļā uzskatot, ka baltādainais dīvainis ir pelnījis apsardzi.

Madagaskara no pēdu viedokļa

Basā skriešana ļāvusi ieraudzīt tālas zemes vēl papildus no cita redzes leņķa – caur pēdām. Parasti skrējienos ārzemēs Einārs dodas no rītiem brokastu vietā.

Madagaskarā zeme ir mālaina, un pēdām ir ļoti patīkami. Tomēr dienas vidū jāuzmanās no asfalta – tas ir ļoti karsts, neapdomīgi izkāpjot no tūristu autobusa, Einārs pat apdedzinājis pēdas. “Tas bija februārī, un Latvijā vēl pirms dažām dienām biju skrējis savas ikdienas distances basām kājām. Pēdas pie tropu karstuma nebija vēl pieradušas.”

Toties rīta agrumā Madagaskaras takām nebijis ne vainas. Ieraudzījuši balto tūristu skrienam bez apaviem, ciema puišeļi skrējuši līdzi, rādījuši uz viņa plikajām pēdām un smējušies – re, onkulis ir pavisam nabags, kurpes nevar nopirkt, viņš ir nabagāks pat par mums.

Apavi Madagaskarā ir zināmā mērā statusa un bagātības rādītājs – daudzi cilvēki ikdienā pārvietojas basām kājām. Ja uz darbu vai skolu jādodas 5–6 kilometri, madagaskarieši šo ceļu mēro skriešus. Veselīgā basā skriešana ir viņu ikdiena, taču tā nav apzināta, bet apstākļu spiesta izvēle.

Eināram, skrienot svešās vietās, gan vienmēr mugursomā ir līdzi tā sauktie minimālie apavi (kas tikai nedaudz piesedz pēdas), taču ne reizi nav bijis spiests tos uzvilkt.

Tā dēvētie minimālie apavi, kurus Einārs šad tad izmanto. No tipiskiem sporta apaviem atšķiras ar minimālu zoli, turklāt tiem nav arī papēža paaugstinājuma, kas ļauj pieturēties pie pareizākas skriešanas tehnikas. (Foto: Juris Rozenbergs)

Jāsāk pakāpeniski

“Ja runājam par skriešanu basām kājām, pirmais, ko nepieciešams izdarīt, ir pakāpeniski un uzmanīgi norūdīties. Skriešana bez apaviem nav tas pats, kas skriešana tipiskās sporta kurpēs – ķermenis uzvedas citādi, un, protams, ir daudz lielāks risks savainot pēdas. Vislabāk ir sākt ar īsu maršrutu, piemēram, 400 metriem. Iesācējiem stingri ieteiktu sākumā skriet pa līdzenu, kvalitatīvu asfaltu – šāda virsma ir labi pārredzama, līdz ar ko mazinās risks sadurt vai sasist pēdu uz kāda svešķermeņa. Nekādā gadījumā neieteiktu skriet pa zāli,” pamāca skrējējs.

Basā skriešana ziemas apstākļos

Pats Einārs trīs gadu laikā gan ir iemanījies skriet arī pa meža takām un pludmalēm. Vēl uzmanīgākiem jābūt, skrienot ziemā. Papildus pakāpeniskai ķermeņa rūdīšanai nepieciešams nodrošināties, lai neapsaldētu kājas. Einārs ziemā skrien siltā apģērbā – zemei pieskaras tikai pati pēdu pamatne.

Turklāt ziemā jāuzmanās no ielām, kur kaisa sāli – izkusušais sniegs ir mīnus desmit grādus auksts, un samērcēt kājas šādā putrā nepavisam nav veselīgi. “Neskatoties uz visiem drošības pasākumiem, man ir gadījies dažas reizes apsaldēt kājas. Katrā ziņā ziemas mēnešos cenšos skriet tādā tempā, lai nesaltu – minimālais temps ir 180 soļu minūtē, parasti skrienu tā, lai ir divi simti. Skrienot aukstajos mēnešos, pēdas ātrāk atraujas no zemes, līdz ar to solis tīri automātiski sanāk raitāks,” skaidro Einārs.

Ultramaratons gar jūru

Eināra ikdienas treniņu grafiks dažam labam noteikti šķitīs kā īsta katorga. Patlaban viņš gatavojas Baltijas Baso pēdu ultramaratonam, kas 26. augustā Latvijā notiks jau piekto gadu pēc kārtas.

Šis ir 53 kilometrus garš skrējiens basām kājām pa jūras krastu no Mazirbes līdz Rojai. Papildus tam ir pieejamas vēl divas distances – 34 kilometri un 11 kilometri. Kopumā visās trīs distancēs skrien nedaudz vairāk nekā 100 cilvēku, un 75% dalībnieku – basām kājām.

Apavi, kurus Einārs šad tad izmanto skriešanai aukstajos ziemas mēnešos. (Foto: Juris Rozenbergs)

“Šā maratona garākajai distancei gatavojos, skrienot sapārotos skrējienus. Aizvakar noskrēju 22 kilometrus, vakardien 31 kilometru. Šādi skrienu tamdēļ, lai pirms sacensībām maksimāli izvairītos no traumām,” atklāj Einārs.

Viņš gan norāda, ka uz apbalvojumiem nepretendē – galvenais ir pievārēt distanci. Skriešana basām kājām arī neesot labākais veids, kā lauzt ātruma rekordus: “Es pats skrienu tādēļ, lai labāk izzinātu savu ķermeni un tā darbību. Tiem, kuri vēlas skriet ātri un uzrādīt arvien labākus laikus, es neieteiktu skriet basām kājām. Šādos gadījumos tomēr būs jāpieturas pie sporta apaviem.”

Baskāju priekšrocības

Kādi tad ir baskāju skriešanas plusi un mīnusi? Vai skriešana bez apaviem ir veselīgāka, saudzīgāka organismam nekā sportošana modernos, pēdai pielāgotos apavos, kurus mūsdienās pavisam viegli var atrast sporta preču veikalos?

Einārs un citi baskāju skriešanas entuziasti apgalvo, ka apavi, kuri izmaina pēdas novietojumu attiecībā pret zemi, bloķē potīšu reģionā esošos proprioceptīvos receptorus – tādu kā papildu maņu, kura cilvēkam palīdz apzināties un koordinēt kustību telpā. Mīkstinošās sporta apavu zoles parasti tiek reklamētas kā ļoti vērtīga funkcija, taču baskāji iebilst, ka šādi bojājas stāja un tiek iedrošināta traumējoša skriešanas tehnika.

Skrienot apavos, netiek izmantots dabiskais mehānisms, kas skrējiena laikā ļauj mīkstināt pēdas triecienu pret zemi. Uzvelkot biezākas kurpes, mēs bieži vien tiekam iedrošināti daudz spēcīgāk piezemēties uz papēža, jo trieciens amortizējas.
“Staigājot un skrienot apavos, mēs patiesībā liedzam Ahilleja cīpslai pilnībā darīt savu darbu, taču arī šādos apstākļos šīs cīpslas savainojumi ir visbiežākā parādība tiem, kuri skrienot pārpūlas.

Baskāju skriešanā, nesaudzējot sevi, šis pavisam noteikti ir vistipiskākais savainojums, tamdēļ svarīgi ir paaugstināt slodzi pakāpeniski, lēnām pieradinot kāju muskuļus un organismu. Ļoti svarīgi ir prast ieklausīties savā ķermenī – pēdas ir salīdzinoši jutīgas, un, jūtot ievērojamu diskomfortu un sāpes, pareizākais lēmums būs apstāties,” stāsta Einārs.

Prāts ir kļuvis mierīgāks

Runājot par pareizu skriešanu, bieži vien tiek akcentēta iesildīšanās nozīme. Einārs iesildīšanās vingrinājumiem netērē vairāk par dažām minūtēm: “Staipīšanās vingrinājumus neveicu, pirms skriešanas tikai pāris reizes abos virzienos pariņķoju pēdu, ceļgalu un gurnu locītavas. Pirmo kilometru noskrienu salīdzinoši mierīgā tempā, tas arī viss. Atsildos, lēnā tempā noskrienot arī pēdējo kilometru. Pēcāk lēnām nostaigāju pāris simtus metru.”

Trīs gadu laikā Einārs ir pamanījis izmaiņas ķermenī. Ar imunitātes stiprināšanos viņš gan nevar palielīties, taču garo distanču skriešana basām kājām ir ļoti pozitīvi ietekmējusi sirdsdarbību.

“Protams, ka esmu kļuvis izturīgāks. Atceros, ka agrāk, spēlējot golfu, man vienmēr sāpēja kājas. Tagad nesāp. Ir nogurums, taču sāpes nejūtu, jo ķermenis ir kļuvis izturīgāks. Esmu arī ievērojis, ka prāts no skriešanas ir kļuvis daudz mierīgāks. Taču piebildīšu, ka garu distanču skriešana basām kājām nav kaut kas tāds, kam man sevi būtu jāpiespiež. Es to daru, jo man tas tik tiešām dod prieku. Uzskatu – ja vien nav galējas nepieciešamības, mums nevajadzētu pārāk aizrauties ar lietām, kuras mums nepatīk,” pārdomās dalās Einārs.

Cilvēkam, kas regulāri pieradis staigāt basām kājām, īsa distance var būt arī kilometrs, bet pirmajā reizē vairāk gan nevajadzētu. (Foto: Juris Rozenbergs)

Kur var trenēties basām kājām

Kopš jūnija katru ceturtdienu var piedalīties basos koptreniņos Mangaļsalas pludmalē. Aicināts ir ikviens, kas vēlas pamēģināt skriet basām kājām.

Plānotā distance ir 4–8 kilometri, pēc individuālajām vēlmēm. Dalība sagatavošanās treniņos ir bez maksas, un iepriekšēja reģistrācija nav nepieciešama.

Pulcēšanās laiks – pulksten 19 jūras krastā koka celiņa galā, kas ir pretim Mangaļsalas ielas sākumam. Auto vislabāk var atstāt Mangaļsalas ielas galā, kas tuvāk Vecāķiem, ja brauc ar 24. maršruta autobusu, jāizkāpj Stāvvadu ielā. Būs arī sargs, kas skrējiena laikā pieskatīs apavus, velosipēdus un citas mantas.

Kā sākt skriet basām kājām?

1.
Pirmais solis ir savas situācijas izvērtēšana – kādai grupai jūs piederat, kādā stāvoklī ir jūsu pēdas, cik tās ir vārgas vai stipras.
Pirmo nedēļu vajadzētu sākt ar vienkāršām pastaigām basām kājām pa āru, novērtējot, ko pēdas par to domā. Ieteicams variēt dažādus segumus, temperatūras, pēc iespējas atšķirīgus apstākļus, lai kājas pierastu pie dažādības. Ideāls variants – pastaiga pa mežu, iekļaujot gan parastas takas, sūnas vai zālājus, gan cietākus segumus kā asfalts vai betons, gan asākas izjūtas – pastaiga pa saknēm, čiekuriem, maziem akmentiņiem.

Der pabradāt pa peļķēm, pamīcīties pa dubļiem, varbūt iebrist ezerā vai dīķī, kas piedāvā dažādus segumus – cietas smiltis, dūņas, ūdenszāles – jo dažādāk, jo labāk. Tāpat šajā posmā ļoti ieteicams strādāt pie vispārējas pēdu, potīšu, velves stiprināšanas, veicot dažādus vingrinājumus – balansēšana, lēkāšana, pietupieni uz vienas kājas, celšanās pirkstgalos, izvēršot pēdas utt.

Citiem šajā pirmajā posmā pietiks ar vienu nedēļu, pastaigājoties pusstundu dienā, citam varbūt būs vajadzīgs mēnesis, galvenais – jāspēj ieklausīties savā ķermenī.

2.
Otrais posms – skriešanas uzsākšana. Svarīgi ievērot mērenību un sākt ar ļoti īsām distancēm, piemēram, 400 metriem. Cilvēkam, kas regulāri pieradis staigāt basām kājām, īsa distance var būt arī kilometrs, bet pirmajā reizē vairāk gan nevajadzētu.

Jo cietāks segums, jo labāk apgūsiet skriešanu basām kājām. Skrienot pa mīkstu segumu, efekts būs līdzīgs kā amortizētos apavos – kājai būs grūti sajust seguma īsto dabu, šķitīs, ka ikviens solis ir gana mīksts, tāpēc netiks apgūts pareizais skriešanas solis. Ideāls segums basās skriešanas sākšanai ir gluds asfalts – tas ir gana ciets, bet tajā pašā laikā ne ļoti abrazīvs, neradīs tulznas. Betons ir vēl cietāks par asfaltu, bet parasti arī abrazīvāks un nepatīkamāks pēdai. Cieta meža taka arī ir gana laba sākuma eksperimentiem.

3.
Ieklausieties savā ķermenī! Neviens cits jums nespēs pateikt, vai sākt ar 400 metru distanci vai skriet jau nākamajā dienā atkal, vai vienu dienu izlaist, vai turpināt, palielinot distanci. Vienmēr pievērsiet uzmanību, ko kājas grib pateikt – neturpiniet skrējienu, ja kaut kas sāk sāpēt, jo varbūt tas nozīmē, ka esat pārkāpis pirmo principu.

Citi šobrīd lasa

Liene Grava par izskatu un pucēšanos: "Sievietei ir jānotic, ka viņa ir skaista"
Ziemas košums: visi adījumi ir jaunās sezonas modes tendence
Viens no Kokneses kokaīna lietā aizturētajiem savulaik dāsni ziedojis ZZS 116
Skatīt visus komentārus

Пугачева не пришла и телефоны вместо закусок: Игорь Николаев скромно отметил день рождения

"А согреет меня горячий поцелуй любимого": Волочкова в мини-купальнике окунулась в ледяную купель