Alerģija bērna pirmajā dzīves gadā. Kas jāzina vecākiem, lai to nepamodinātu

Alerģija ir organisma imūnsistēmas saasināta reakcija uz ikdienišķām apkārtējās vides vielām. Imūnsistēmas paaugstinātā reaktivitāte ir iedzimta, to ar gēnu starpniecību nodod vecāki. Pētījumi liecina – visaugstākais risks, ka bērnam būs alerģija, ir tad, ja tāda ir bijusi abiem vecākiem (50–80%) vai vienam no vecākiem (20–40%). Tomēr pati par sevi alerģija neiedzimst. 

Lai tā izpaustos, nepieciešams alergēns jeb olbaltumviela – ziedputeksnis, puteklis, bišu inde, siens, konkrēts pārtikas produkts, uz ko reaģēt gēnam, kas atbildīgs par šādu paaugstinātu jutīgumu. Apkārtējai videi un kaitīgajiem ikdienas ieradumiem, piemēram, smēķējošs ģimenes loceklis, šādā situācijā var būt izšķiroša loma. Tāpat alerģija bērnam var būt pret kaut ko pilnīgi citu nekā abiem vecākiem. Piemēram, tēvam ir astma, mātei ir alerģija pret ziedputekšņiem, kas izpaužas kā iesnas, bet bērnam – alerģija ir pret govs pienu. 

Ārsti praksē lieto arī jēdzienu „alerģiskais maršs”. Tas nozīmē, ka dzīves laikā vienam indivīdam mainās alerģijas izpausmes. Piemēram, pirmā gada pārtikas alerģiju ar atopisko dermatītu nomaina alerģiskā astma pret mājas putekļu ērcēm 4–5 gadu vecumā, bet pusaudža gados ir alerģiskās iesnas no ziedputekšņiem.

Četru veidu organisma reakcijas

1. Ātrā tipa reakcijas, kas parādās uzreiz pēc saskarsmes ar alergēnu vai dažu minūšu, stundu laikā.
Tās var izpausties kā tūska, nātrene, vemšana, caureja. Smagākā un dzīvību apdraudošākā reakcija ir anafilaktiskais šoks. Ātrā tipa reakcijas, kas var būt arī bīstamas dzīvībai, populācijā ir maz – apmēram 1–2% zīdaiņu.

Kā piemēru ārste Cīrule min situāciju, kad mammai pietrūkst piena, bērnu sāk barot ar mākslīgo piena aizstājēju. Jau pēc pirmajiem ēdiena malkiem zīdainis kļūst sarkans, parādās nātrene, sākas tūska, ir acīmredzama anafilaktiskā šoka reakcija, bērns kļūst ļengans, sēcoši elpo. Te vērojama tieša un ātra saistība starp iedzerto maisījumu un organisma reakciju. 

Bet var būt arī cita tipa reakcija – zīdaiņa āda kļūst sausāka, veidojas sausas ādas pleķīši uz vaigiem, rokām un kājām, bērns paliek nemierīgāks, pūšas vēders. Vecāki uzreiz to nesaista ar alerģisku reakciju uz mākslīgo piena aizstājēju, bet, tiekoties ar ārstu un meklējot iemeslus, kļūst skaidrs, ka tā ir kavētā tipa alerģiskā reakcijas.

2. Kavētā tipa reakcijas ir tad, ja alerģija sāk izpausties pēc 24 stundām vai dažām dienām.
Līdz viena gada vecumam tā biežāk ir reakcija uz ādas – apsārtums, nieze –, kā arī vēdera izeja ar asins stīdziņām, vemšana, atgrūšana. Šīs izpausmes saistīt ar alerģiju ir grūtāk, jo reakcija nav uzreiz, un laika nobīdes dēļ vecāki ne vienmēr uzreiz atrod konkrēto iespējamo alergēnu. 

Biežāk novērotas ir kavētā tipa reakcijas. Tomēr arī tās tiek hiperdiagnosticētas, proti, ģimenes ārsti un vecāki pārāk bieži visu noraksta uz alerģiju. Kavētā tipa alerģiskās reakcijas ir tikai apmēram 3–5% zīdaiņu.

3. Kontaktdermatītu bieži sauc par alerģiju, lai gan tas nav pareizi.
Ja zem autiņbiksītēm zīdainim ir sarkana un iekaisusi āda, nomainot autiņbiksīšu firmu, kairinājuma izraisītā reakcija bieži vien beidzas. Par alerģiju korekti būtu saukt tikai tās ķermeņa izpausmes, kas saistītas ar imūnsistēmas rekciju uz alergēnu. Kontaktdermatīts visbiežāk ir atbilde uz ārēju ķīmisku kairinājumu. Izplatītais atopiskais dermatīts, kas izpaužas kā iekaisusi, sausa, niezoša āda, ir ļoti nepatīkams, bet nerada bīstamību dzīvībai.

4. Pārtikas produktu nepanesība un alerģija. 
Gan pārtikas alerģija, gan nepanesamība ir saistīta ar organisma jutīgu reakciju uz pārtiku. Tomēr iemelsi, kas izsauc alerģiju un veido konkrētu pārtikas produktu nepanesamību, atšķiras. Proti, pārtikas nepanesamību var radīt tās sastāvā esošās vielas – pārtikas piedevas, produktos esošo bioloģiski aktīvo vielu izraisītas reakcijas (piemēram, tomāti, jo tie satur histamīnu). Tāpat pārtikas nepanesamības iemesls var būt gremošanas procesam nepieciešamo fermentu trūkums zarnu traktā (piemēram, trūkst fermenta – laktāzes, kas šķeļ piena cukuru), kā arī psiholoģiskie faktori. Savukārt pārtikas alerģiju izraisa organisma imūnās sistēmas reakcija uz alergēnu – pārtikas produkta specifisko olbaltumu. 

Par pārtikas alerģiju runā biežāk, nekā tā patiešām tiek diagnosticēta. Tomēr alerģiska reakcija var parādīties uz ādas, uzsākot piebarošanu ar dārzeņiem un augļiem. Visbiežāk zīdaiņiem tiek novērota alerģija pret govs pienu un olām. [1; 2] Ja, ieviešot piebarojumu, ir aizdomas, ka mazulim ir alerģija, piemēram, pret burkāniem, tad uz vienu mēnesi aizdomīgo produktu izslēdz no ēdienkartes. Pēc tam to atsāk piedāvāt bērnam un dod 7 dienas. Vērojiet! Ja ir paasinājums, jāpārtrauc to lietot ēdienkartē 6 mēnešus, tad piedāvā pēc iepriekš minētās shēmas – 7 dienas. Ja nerodas alerģiskas izpausmes, var turpināt to ēst. 

Visus augļus, dārzeņus, par kuriem ir aizdomas, ka tie varētu izraisīt alerģiju, jāsāk lietot termiski apstrādātus. Ja nav novērojama alerģiska reakcija, var sākt tos dot arī svaigus. Aizkavētā reakcija var parādīties pēc 3–4 dienām. Piemēram, ja bērnam ap gada vecumu bijusi alerģija no olām, tas nenozīmē, ka šī alerģija saglabāsies uz visu atlikušo mūžu. Svarīgi laiku pa laikam (ar intervālu apmēram reizi gadā) pārbaudīt, vai bērnam joprojām ir alerģija. Pie speciālistiem var veikt alerģiju testus vai provokāciju testus. Un, ja alerģija ir beigusies, uzturā vairs nav nepieciešams ievērot konkrētā pārtikas produkta ierobežojumus. Kad alerģiskās reakcijas pret noteikto pārtikas produktu mazinās, uzturā to vispirms var iekļaut vārītā, ceptā vai citā termiski apstrādātā veidā. Šādi olbaltumvielu struktūras sadalās un kļūst organismam draudzīgākas. [3]

Zināšanai
Apmēram 3–4% zīdaiņu ir piena cukura nepanesība, kas gan nav iemesls, lai atteiktos, piemēram, no zīdīšanas. Lai organismam palīdzētu šķelt piena cukuru, līdz brīdim, kamēr šo fermentu tas sāk izstrādāt pats, papildus dod laktāzi.

Neārstēta alerģija – hronisks iekaisums
Parasti bērniem alerģija sākas otrajā trešajā dzīves mēnesī. Ja vecāki pamana kādas alerģijas pazīmes, speciāliste iesaka doties pie alergologa, lai noteiktu alerģijas izraisītāju, jo jebkura alerģija, ja tā sāk izpausties, bojā vairākas orgānu sistēmas. Bērniem līdz gada vecumam visbiežāk cieš āda un gremošanas sistēma, vēlāk arī elpošanas sistēma, proti, var sākties astma. Ja alerģija tiek ignorēta un netiek mazināta, bojātajās vietās veidojas hronisks iekaisums un pat neatgriezeniski bojājumi. Tāpēc ir ļoti svarīgi par zīdaiņa ādu un vietām, ko sedz gļotāda, rūpēties pareizi.

Pirmā aizsargbarjera pret ārējās vides kairinājumiem un alergēniem ir āda. Ja bērnam ir paaugstināta jutība, kas izpaužas kā alerģija, un ir arī redzams, ka āda nav gluda, ir ar defektiem, sausa, tad pirmām kārtām ir ļoti jārūpējas par tās mitrināšanu. Tādā veidā tiek dziedētas mikroplaisas, pa kurām organismā iekļūst ārējās vides kairinātāji. Šā paša iemesla dēļ pārspīlēta zīdaiņa vannošana nav vēlama.

 Par sadzīves ķīmijas un pārliekas tīrības postu
Viena no teorijām, kāpēc populācijā ir alerģiju uzplaiksnījums, ir pārliekā sterilitāte – bērns piedzimst sterilā slimnīcā, ēd sterilu piena maisījumu, viņam dod novārītu knupīti. Rezultātā imūnsistēma sāk reaģēt uz visām svešām vielām pārāk saasināti un sāk izpausties alerģijas. Normālas un veselīgas imūnsistēmas attīstībai svarīga ir krūts barošana, kontakts ar mammas un tēta mikrofloru. 

Alergoloģe uzsver, ka autiņi nav jāgludina un pudelītes pēc katras ēdināšanas reizes nav jāsterilizē. Tādi agresīvi alerģijas izraisītāji kā mājdzīvnieki, putekļi un pelējuma sēnīte zīdaiņu vecumā parasti nav aktuāli un alerģiju izsauc tikai atsevišķos, retos gadījumos. „Protams, ir jāievēro elementāra higiēna – nomazgāt rokas pēc tualetes, atnākot no āra un ņemot rokās zīdaini, nedoties ar viņu uz lielveikalu bez īpašas vajadzības. Bet nevajag arī pārspīlēt ar sadzīves ķīmiju un sterilitāti,” tā Cīrule.

Bērnam, kas iemācījies rāpot, ir jāļauj saskarties ar ikdienas vides netīrumiem, piemēram, tiem, kas ir koridorā vai uz istabas grīdas. Protams, uzmanīties vajadzētu no tā, lai mazulis „nešiverētu” pa tualeti un pa grīdu publiskās vietās. Laukos dzīvojošajiem bērniem alerģija tiešām ir novērota retāk, jo kopš dzimšanas viņiem ir kontakts ar apkārtējo vidi, zemi, dzīvniekiem, viņi vairāk laika pavada svaigā gaisā. Dzīvošanās pa iekštelpām, kurās ir lielāka putekļu koncentrācija, rada risku kļūt alerģiskam pret putekļiem.

Alerģija un dzīvnieki
Dzīvnieki, kas staigā mājā iekšā un ārā, kā tas notiek, dzīvojot laukos, ir viena no labākajām alerģiju profilaksēm. Cita lieta, ja kaķis vai suns dzīvo slēgtā telpā, pilsētas dzīvoklī ar nosacīti ierobežotu gaisa cirkulāciju. Uzturēšanās slēgtā telpā ar kaķi, kas neiet ārā, gan var būt provocējošs alerģijas iemesls bērnam. „Pētījumi pierāda, ka lauku sētā, pie meža un pie fermām dzīvojoši cilvēki, kas ikdienā ir kontaktā ar dzīvo dabu, mazāk cieš no alerģijām. Tiem, kas uzturas slēgtā dzīvoklī ar kaķi, var palielināties alerģiju risks.” [4; 5]

Rakstā izmantotie avoti:
1. Kurowski, Kurt; Boxer, Robert W. Food Allergies: Detection and Management. Am Fam Physician 2008; 77 (12): 1678-1686.
2. Helm, Ricki M. et al. Nonmurine Animal Models of Food Allergy. Environmental Health Perspectives Feb 2003; vol. 111, Nr 2: 239-244.
3. Host, Arne et al. Dietary Prevention of Allergic Diseases in Infants and Small Children. Pediatr Allergy Immunol 2008; 19: 1-4.
4. Allergy. Vol. 65, Issue 11, pages 1397-1403, 17 MAY 2010 Pieejams: http://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1111/j.1398-9995.2010.02397.x/full#f2
5. Eriksson, J.; Ekerljung, L.; Lötvall, J.; Pullerits, T. et al. Growing up on a Farm Leads to Lifelong Protection Against Allergic Rhinitis.