Zane Lazdiņa par jauno dzīvi pēc plaušu transplantācijas, ko Vīnē veica par tautas ziedojumiem

Varbūt arī zini, ka tagad Zane ir praktiski vesela. No jauna iemantojusi dzīvi visās krāsās. Viņa ir pirmā, kurai no Latvijas veikta šāda operācija. Ciemojoties pie Zanes un viņas mammas Initas Ērgļos, darbīgajā noskaņā pat neiespējami saprast, kā tas var būt, ka viena no mums trijām reiz bija tik ļoti slima, ka nevarēja pagriezt galvu, lai niecīgā kustība neizraisītu elpas trūkumu un vēl lielāku nespēku.

Arvien mazāk elpas

Zane pabeidza pavāru skolu un strādāja savā profesijā. Kas tieši izraisīja viņas kaiti – samērā smagais darbs vai iedzimtība –, nav skaidrs, tikai Zane sāka ievērot, ka brīžam trūkst elpas. Sākumā domāja, ka piemeties kāds mocītājs vīruss un… gan jau pāries. Taču nepārgāja. Kļuva arvien grūtāk kāpt pa kāpnēm, paskriet varēja tikai dažus soļus un, kad par grūtu bija arī visnotaļ pierastais darbs – nocelt katlu no plīts –, kļuva skaidrs, ka slimība ir nopietna.

Līdz diagnozei pagāja izmeklējumu un novērojumu pilns laiks, kas netraucēti ļāva attīstīties slimībai. Inita ievēroja, ka Zanei sākumā bija koši sārtas lūpas. Skaisti meitenei, taču tā bija viena no kaites izpausmēm. Vēlāk lūpas ieguva zilganu nokrāsu, slimībai progresējot, mainījās arī ādas krāsa. Tagad, skatoties bildēs, šķiet, ka Zane bija nosauļojusies ļoti brūna, kaut patiesībā toni radīja hronisks skābekļa trūkums organismā. Meitene novārga, kājas kļuva ļoti tievas, bet krūškurvis paplašinājās, ķermenī krājās ūdens.

Lai uzlabotu organisma apgādi ar skābekli, bija jālieto elpošanas sistēma – skābekļa koncentrators, kas pats ražo skābekli. Tad kļuva par grūtu vadīt automašīnu. Zane nogura, ja vajadzēja asi reaģēt vai vērot ceļu gan sānu spoguļos, gan pa priekšējo stiklu. Staigāt vairs nebija spēka. Zane sēdēja ratiņkrēslā un savas dienas vadīja gultā.

Jāpārstāda plaušas?

Šajā laikā sākās viņas eņģeļu – daktera Andra Skrides un daudzu citu cilvēku – cīņa, lai Zanei varētu veikt plaušu transplantāciju, ko nebijušu Latvijas iedzīvotājiem. Tas, kā meitene tika līdz operācijai, ir iedvesmojošs stāsts tiem, kuri netic brīnumiem: ne tādiem, kurus rada nesavtīgi un gādīgi cilvēki, ne arī tiem, kurus dāvā Dievs.
Dakteris Skride nodibināja personīgus kontaktus ar Vīnes klīniku, kurā šādas operācijas veic, iepazinās ar dakteriem un sarunāja Zanei konsultāciju. Vēlreiz jāuzsver, ka tās nebija valsts rūpes par meiteni, bet cilvēku sirds degsme, kas ļāva Zanei piedzimt no jauna.

Pulmonālā arteriālā hipertensija ir neārstējama plaušu saslimšana, kuru raksturo asinsspiediena paaugstināšanās plaušu artērijās – asinsvados, kas nogādā venozās asinis no sirds labā kambara uz plaušām. Jo augstāks spiediens ir plaušu artērijās, jo smagāk jāstrādā sirdij, lai piegādātu asinis ķermenim. Tiek traucēta organisma apgāde ar skābekli, un sašaurinās plaušu asinsvadi. Sirds tiek smagi pārpūlēta, sākas sirds mazspēja.

Kad Zane uzzināja, ka slimību nevar izārstēt, viņa ne mirkli nedomāja, ka varētu nomirt. Sākumā ārstējās ar zālēm, situācija kļuva arvien nopietnāka, un pat tad, kad dakteris Skride, apskatījis Zani kārtējā vizītē, teica – jāpārstāda plaušas, domas par nāvi nebija.
Ar īpašu sirsnību Zane atceras daktera rūpes, kas sniedzās krietni pāri obligātajam. Viņš ne mirkli neļāva sašļukt Zanes pārliecībai, ka viss būs labi, viss izdosies, tikai nedaudz jāpagaida, jāpaciešas.

Vīnē šādas operācijas norit bieži un ir sekmīgas, un kāpēc gan lai tā nebūtu arī Zanes gadījumā?
Latvijas valstij nebija sadarbības ar Vīnes klīniku, un Zane saka – pēc viņas gadījuma arī nebūs, jo valsts attieksme bijusi tik nepretimnākoša, ka ārzemju mediķiem diemžēl radies nelabojams priekšstats. Latvijai ir sadarbība ar Tartu klīniku, kur arī veic plaušu transplantācijas operācijas.
Kad uzzināja, ka valsts atsaka naudu, lūdza palīdzību labdarības organizācijām. Zane saka paldies Pulmonālās hipertensijas biedrības vadītājai Ievai Plūmei, kura pirmā ieminējās par ziedošanu un palīdzēja šajā lietā. Portālā ziedot.lv Zanei saziedoja nepieciešamos 120 tūkstošus eiro.

Gaidot donoru, Zanes stāvoklis palēnām pasliktinājās, bet cerība nezuda. Mājās bija sapakota soma ar līdzi ņemamajām lietām, un telefons – uzlādēts. Jo, kad zvanīs, būs jābrauc nekavējoties. Lai pēc iespējas ātrāk tiktu uz operāciju, Vīnes klīnika atsūtīja pretī lidmašīnu ar paramediķiem. Initai ļoti palīdzēja kristīgā starptautiskās palīdzības organizācija ADRA un Ērgļu adventistu mācītājs ar ģimeni, kas sameklēja, kur var īrēt dzīvokli, kamēr Zane atveseļojas. Viņas nezina, kas bija plaušu donors – vīrietis vai sieviete – un kādā vecumā, to mediķi neatklāja. Bet teica, ka plaušas esot ļoti labas. Operāciju vadīja viens no vislabākajiem plaušu speciālistiem Eiropā torokālais ķirurgs profesors Šaroks Tagavi no Transplantācijas centra vadītāja profesora Valtera Klepetko komandas. Tā ilga astoņas stundas. Pēcāk Zanei stāstīja, ka nomocītā, izteikti paplašinātā sirds operācijas laikā uzreiz pēc elpošanas atjaunošanas ir sākusi samazināties acīmredzami. Tagad tā atgriezusies normas robežās un ir laimīga, kā, jokojot jau pēc reanimācijas, sacīja Vīnes klīnikas kardiologs.

Atpakaļ dzīvē

Sešas dienas pēc operācijas atlidoja Inita un gaidīja aiz operāciju bloka telpām. Kad māsiņa nāca un rādīja uz augšu paceltu īkšķi, viņa ar prieku saprata – ir izdevies. Pēc vairākām dienām abas ar radinieci, kas bija atbraukusi emocionāli balstīt savas tuvinieces, pārvietojot gultā no pārbaudēm, ieraudzīja kādu večiņu… nē, tā taču Zane! Kad atļāva apciemot meiteni palātā, sirds sažņaugusies, redzot, ka Zane viscaur drebēja, nespēja fokusēt skatienu. Monitori rāda, ka sirdsdarbība ritmiska, elpošana normāla. Bet pēcoperācijas posms bija ilgāks, nekā domāts. Lai elpceļos nekrātos krēpas, lika klepot.

Neko no tā viņa neatceras, tikai dusmojās, ka māsiņa situsi pa plecu un saukusi – klepo! Kad tas nelīdzēja, nācās veikt iegriezumu – traheostomu – pie kakla un atsūkt krēpas. Zane raksturoja, ka pēcoperācijas laikā viņa niknojusies par to, kas notiek apkārt, ka viņu traucē, un kas tie par cilvēkiem, kas staigā apkārt un runā… Vajadzēja laiku, lai atjaunotos uztveres spējas.

Pirms operācijas Zane jau vairākus mēnešus nestaigāja, bet pavisam drīz pēc tās viņai lika celties un staigāt. Kā lai pastaigā cilvēks, kam atrofējušies kāju muskuļi! Jāmācās viss no jauna – staigāt, ēst. Sākumā solīti pa solītim aiz staiguļa. Pēc mēneša Zane atceras vingrojumu, kas bija jāpilda: no sēdus stāvokļa jāpieceļas un jāsēžas atpakaļ. Bet! Brīdī, kad šķiet, ka mokošais vingrojums būs izpildīts, fizioterapeits saka – un tagad atkal augšā! “Vai zini, kā var piecelties, ja nav spēka? Vispirms noliecies pār ceļiem, izstiep rokas uz priekšu un tad strauji rauj augšā dibenu,” māca Zane.

Pēc operācijas saziņa ar Vīnes mediķiem turpinājās un notiek joprojām, regulāri jābrauc veikt analīzes un izmeklējumus. Zanes medikamenti stāv plauktā, sakārtoti īpašā kastītē ar daudziem maziem nodalījumiem un katrs no tiem jāiztukšo noteiktā laikā. Ar imūnsupresīvās terapijas palīdzību ir svarīgi noturēt pazeminātu imunitāti organismā, lai tā nesāktu atgrūst plaušas.
Bet Zane ir pilnībā atguvusi spēju kustēties, viņa vairs nestrādā virtuvē, kur būtu par smagu, karstu un mitru, bet vada kafejnīcas darbu, gādā par iepirkumiem. Katru braucienu konsultēties ar Vīnes ārstiem mamma un meita piepilda arī ar Eiropas skaistāko vietu apskati un izceļojas no sirds, priecājoties par dabu, arhitektūru un to, ko mēs ikdienā nenovērtējam: ziemā var slēpot, skriet, bet vasarā – basām kājām bradāt pa zālienu. “Dievs, lūdzu, neļauj man aizmirst vienmēr pateikties par Zanes dziedināšanu,” Inita lūdz katrā savā lūgšanā.
Stāstot par sevi un pārdzīvoto, Zanes balsī nemana lielu emocionalitāti. Drīzāk lietišķumu, konkrētību un iekšēju spēku. Skaidrā mērķa apziņa un spēja sakoncentrēties uz galveno, domājams, bija labi pavadoņi ceļā uz veselības atgūšanu.

Novērtējot iegūto otro iespēju dzīvot, Zane uzskata – tas, kas saņemts, jādod pretī. Viņa nesavtīgi kalpo savā Ērgļu evaņģēliski luteriskajā draudzē. Nodibinājusi sakarus ar labdarības iestādi ORA fonds un kopā ar citiem, kas iesaistījušies kalpošanā, palīdz labvēlīgām daudzbērnu ģimenēm gan ar mantām un pārtiku, gan arī emocionālu klātbūtni un draudzīgu atbalstu.
Zane aktīvi darbojas Pulmonālās hipertensijas biedrībā. Pie viņas pievelk optimisms: ja tev nepieciešams smelties drosmi dzīvot, vajag parunāt ar Zani.