Alojas dziednieks Andris: "Pieveikt alkohola atkarību dažreiz ir grūtāk nekā izārstēt vēzi"

Dziedniecībā Andris sevi sauc par iesācēju, jo cilvēki pie viņa pēc padoma brauc tikai gadus sešus. Netālu no dziednieka Andra Krūmiņa mājām Alojā ir sena svētvieta ar ozolu vidū. Viņš pie šī ozola intuitīvi gājis jau bērnībā, tad vēl nenojauzdams par tā enerģētisko spēku. Vienu gan manījis – kad ziedā ozolam pielicis rokas, no tā jutis nākam siltumu.

Tagad Andris pie ozola veic dziedināšanas rituālus un uzskata tos par ļoti iedarbīgiem. Svētvietas enerģētika, tās centrā – ozols, kas ir kā antena vieglākai sasaitei ar Kosmisko Saprātu. Brīžiem viņš ar seno krīvu ozolu jūtas kā saaudzis, un kas zina – varbūt tā arī ir, jo viņi taču dalās enerģijā.

Vai nu piedod, vai – mirsti

– Kā notiek dziedināšanas rituāls pie ozola?
   – Vienā pusē ozolam uzkur ugunskuru, padzied dziesmas, ziedojumam ugunī met linsēklas – tā zieds ir ļoti enerģētisks, linsēklās koncentrējas daudz dzīvības enerģijas. Katrs tajās, protams, ieliek savas domas. Tad cilvēkam, kura interesēs tiek veikts rituāls, jāaizdedz trīs sveces, kas simbolizē pārējos ugunskurus apkārt ozolam.

Pirmo sveci dedzina, kaut ko novēlot ozolam, svētvietai un tās apkaimei kopumā. Otro – novēlot labu visiem klātesošajiem. Trešā svece tiek aizdedzināta ar domu, ko cilvēks pats visvairāk gribētu iegūt vai no kā atbrīvoties. Tad visi atgriežas atpakaļ pie ugunskura un vēlreiz, katrs domājot par kaut ko savu, iemet tajā pa saujai linsēklu. Kad viena mana kliente, pirms tam diezgan ilgi domādama, iemeta savējo, sēklas tik stipri nosprakšķēja, ka uzšāvās pamatīgs melnu dūmu mākonītis. Tajā mirklī sapratu – ar viņu viss būs labi, slimība ir aizgājusi.

Ozola spēks slēpjas apstāklī, ka zem tā ir svētvietu centrs, kas darbojas kā portāls saziņai gan ar augšu – Debesu spēkiem, gan apakšu – zemes spēkiem. Konkrētajam ozolam spēcīgāka ir apakšējā struktūra, kas paver iespēju sazināties ar pazemes būtnēm, iegūt informāciju no mirušajiem. Arī pats pie ozola esmu veicis rituālus savas veselības uzlabošanai – ieracis zemē dažas lietiņas, tikai kādas, nedrīkstu izpaust, un nodziedājis spēka dziesmas. Var dziedāt arī tautasdziesmas vai paša sev sacerētu vārdojumu – tā radīšanas laikā jau būs ielikta vajadzīgā spēcīgā doma problēmas risinājumam. Arī visi magu, burvju spēcīgākie vārdojumi ir viņu paši sacerēti. Tēvreize šādos rituālos nav izmantojama, jo tā ir saistīta ar kristiešu egregoru, bet šis ir darbs ar dabas stihijām. Tagad es cītīgi apgūstu rituālās lietas, tomēr pagaidām dziedināšanā strādāju tikai ar enerģijām.

Pēdējā gada laikā veiksmīgi esmu ticis galā ar vairākiem audzējiem. Kā tika uzskatīts – ļaundabīgajiem. Viens no pēdējiem gadījumiem – pie manis atbrauca gados jauns uzņēmējs, kuram žoklī bija bumbulis; ārsti jau grasījās operēt. Reizes trīs pastrādāju, bet nākamajā reizē viņš nez kāpēc sāka ar jautājumiem par biznesu. Pēkšņi redzu – vīrietim pārmainās seja, un viņš kliedz: “Nav, vairāk nav!” Satrūcies prasu: “Kā nav?” Izrādās, viņš pēkšņi mutē bija sajutis nepatīkamu garšu, tad apjautis, ka pārsprādzis bumbulis. Vēlāk vīrietis atrakstīja, ka analīzes onkoloģiju vairs nav uzrādījušas. Tāpat veiksmīgi izdevies atjaunot locītavu bļodiņas, palīdzēt atbrīvoties no kaulu sāpēm.
 
  – Kas, pēc tavām domām, ir šodien tik plaši izplatītais vēzis?
   – Es to redzu kā cilvēkam piekabinātu, arī citu uzsūtītu būtni. Tomēr lielākoties vēzis, arī citas smagas slimības, rodas no nenorītiem krupjiem –  aizvainojumu turēšanas sevī, nepiedošanas.

Arī pats šādu skolu esmu izgājis. Dziednieks Aldis Ķeviņš man teica, lai to visu atlaižu, es spirinājos pretī – kā lai pāridarītājiem piedodu?! Viņš atbildēja īsi: “Vai nu piedod, vai – mirsti.” Tomēr es to izdarīju, tikai jau gulēdams slimnīcā, un tiešām kļuva krietni vieglāk. Tikai ir cilvēki, kas lepnībā iecērtas – labāk nomiršot, nevis piedošot! Liekot Taro un Lenorman kārtis, to redzu īpaši labi. Arī ar svārstiņu un rāmīti strādāju, roka jūt un lasa fotogrāfijas, tāpēc, atnākuši pie manis, lūdzu, nemelojiet!

 – Lielo veselības kaitnieku saraksta augšdaļā ir arī smēķēšana, alkohola lietošana, neveselīga pārtika?
   – Ja cilvēka organismam pietiek enerģijas to izturēt, tad – dzer, pīpē, ēd to, kas pagadās, bet mūžam tas ir ar mīnusa zīmi. Lai gan ir dzērāji, kuri dzer katru dienu gadiem ilgi un par veselības problēmām nesūdzas – viņiem acīmredzot ir ļoti spēcīga enerģētika. Es nevienam neko neaizliedzu, tā ir katra brīva griba un izvēle. Tāpat nevienam ar dziedināšanu neuzbāžos pat tad, ja redzu cilvēka slimību – tādu norādi esmu saņēmis arī no augšas. Jo kas zina – varbūt šis cilvēks izvēlējies ciešanu ceļu. Tāpēc palīdzu tikai tiem, kuri pie manis atnāk paši.

Uz burvja mājiena nekas nenotiek

   – Bez veselības problēmām risini arī sadzīviska rakstura problēmas?
   – Jā – attiecību, naudas jautājumus. Galvenā doma šajā darbā ir – tas, ko ļoti gribi, pie tevis atnāk. Protams, sētnieks pēkšņi nenopirks jaunāko BMW, pie šādas vēlmes realizēšanas viņam pašam būs jāpiestrādā – kaut tā pati loterijas biļete jānopērk. Iesaku cilvēkiem veikt dažādus spēcīgus rituālus, bet katram gadījumam izmantojams savs un cītīgi jāizpilda pēc dotās shēmas. Kā arī jāapbruņojas ar pacietību, jo uz burvja mājiena nekas nenotiek. Arī, lai veiksmīgi atveseļotos, cilvēkam pašam būs jāpiepūlas, kaut kas jāizmaina savā domāšanā vai darbībā. Katra problēma cilvēkam dota, lai viņš mācītos, augtu savā attīstībā.

   – Lielisks piemērs tam ir tevis paša pieredze.
   – Kad ārsti man noteica diagnozi – sarkoidoze, nekas cits neatlika. Tā ir reta slimība, kuras gaitā pamazām tiek saēsti iekšējie orgāni. Tā sāk ar plaušām, tad pāriet uz citiem orgāniem. Manā gadījumā sarkoidoze pārmetās uz acīm. Tā kā slimība mani skāra smagā formā, mediķu komentārs bija skarbs – dzīvot tev ilgi nav atlicis, kļūsi arī akls. Procesu atvieglošot un paildzināšot nozīmēto zāļu dzeršana, bet citu neko darīt nevarot. Jau tiku ierakstīts Cēsu neredzīgo pansionātā, mani gatavojās sūtīt mācīties Braila rakstu. Bet es iecirtos – tā nebūs! Ejiet jūs visi trīs mājas tālāk! Un desmit gadus veltīju darbam ar sevi. Tas ir daudz ilgāk, nekā nodarbojos ar dziedniecību.
 
  – Ko šo gadu laikā darīji, kā un ko mainīji sevī?
   – Līdz diagnozes noteikšanai dzīvoju Rīgā, biju veiksmīgs uzņēmējs. Bet, kad tevi skar tik nopietnas problēmas ar veselību, visam citam zūd vērtība. Īpaši mani satrauca daudzo acu dakteru teiktais, ka redzi saglabāt nav cerību. Protams, dzīvam palikt bija vissvarīgākais, bet iespējamo redzes zaudēšanu pārdzīvoju īpaši.

Pārdevu biznesu, visu pārējo, kas man piederēja, un braucu pie visiem dziedniekiem pēc kārtas – cerībā, ka kāds palīdzēs atveseļoties vai vismaz dos cerību, kā to izdarīt. Tikai dziednieku ieteiktie atveseļošanās līdzekļi manā gadījumā jūtamus uzlabojumus nedeva. Iespējams, tāpēc, ka sarkoidoze ir ļoti reta slimība un tās cēloņi joprojām nav zināmi. Tomēr paldies visiem, kuri centās man palīdzēt! Īpaši noderīgus padomus man deva Erna Stallīte, Velga Eglīte un Ilmārs Briedis. Sevišķi pateicīgs esmu Ernas tantei. Tieši viņa pateica, ka man pašam ir ļoti spēcīga enerģētika, tāpēc arī citu palīdzība nelīdzēšot – man pašam ar sevi esot jāstrādā, es to varot. Savukārt pie Velgas apguvu reiki – man ir 3. pakāpe. Tolaik ar to aizrāvos ļoti nopietni, kamēr sasniedzu kaut cik jūtamu rezultātu; ar sevi meditācijās strādāju vismaz pāris stundu dienā.
   Visi dziednieki, pie kuriem tiku aizbraucis, man vispirms ieteica attīrīt organismu un nostiprināt imunitāti, kas būtībā ir loģisks pirmais solis ceļā uz atveseļošanos. Tikai man no gaļas, baltmaizes, saldumu neēšanas labāk nekļuva Tad nospļāvos – nemocīšu sevi, ēdīšu to, ko gribu, un darīšu tā, kā gribu! Jutu, ka ne jau tas, bet enerģētikas sakārtošana ir galvenais, un uz to arī koncentrējos.

Tā kā visu, kas man piederēja, biju pārdevis, gadu viens nodzīvoju kemperī lauka vidū. Ziemā to sildīja tikai maza krāsniņa. Grūtības mani nebiedēja, jo īsi pirms došanās dzīvot lauka vidū jau biju ticis uz kājām, kaut gan staigāju, gar sienām turēdamies. Atslēdzos no visa un visiem, paliku divatā ar sevi. Uzskatu, ka gadījumos, kad pateikta tik nesaudzīga diagnoze, tas ir labākais, ko darīt un kā sev līdzēt. Arī suns, juzdamies slims, brūces laizīt aiziet mežā. Tad vai nu izdzīvo, vai nomirst. Biežāk gan izdzīvo.

   – Kā, vagoniņā dzīvojot, vadīji ikdienu?
   – Gluži tāpat kā visi citi – gulēju, ēdu, strādāju. Vagoniņš bija uz manas mammas zemes – iekopu dārziņu, vasarā sev izaudzēju kartupeļus, tomātus, salātus, visu nepieciešamo. Arī bites man bija. Daudz laika pavadīju meditācijās. Katru dienu gandrīz divas stundas uz acīm turēju rokas – caur tām laidu enerģiju, domformas. Tas nostrādāja, kaut gan tolaik visu darīju tikai intuitīvi – materiālus par augšup un lejup ejošās enerģijas izlaišanu caur sevi, čakru iedarbināšanu vēl nebiju izstudējis. Toties tagad zinu, ka, to apgūstot, var kalnus gāzt.

Kad redze pamazām uzlabojās, daudz lasīju – atkal to bojāju. Pamazām manī izkristalizējās pārliecība, ka nevienu mācību nedrīkst pieņemt un tai uzticēties akli, bet no katras jāpaņem tikai sev pieņemamais un vajadzīgais – tas, par kā iedarbīgumu esi pārliecinājies praksē. Man bija laiks atrast sev vajadzīgo, tagad to iesaku citiem cilvēkiem. Piemēram, kā negatīvo informāciju noņemt ar sveci. Paņem baltu sveci, ieliek svečturī, atzīmē 1/3 no augšas. Naktī, pēc pusnakts, sveci aizdedzina, skatās liesmā, domās šajā trešdaļā ieliek savu ķermeni un pārdomā visu negatīvo, kas nomāc, nomoka – vai tā būtu slimība, veci vai jauni aizvainojumi, kādi sirdēsti. Un liesma to visu sadedzina. Šādu rituālu var veikt kaut katru dienu. Tikai domās nedrīkst būt juceklis, ugunij jāatdod konkrētas lietas, no kurām grib atbrīvoties. Tā ar domām jāstrādā, līdz 1/3 sveces izdegusi. Atlikušo atstāj degot – tālāk tā izdedzina citu tev sastrādāto, bet tas jau ir rituāla astrālais plāns, kurā tava klātbūtne nav nepieciešama. Naktī rituāls jāveic tāpēc, ka tad vide ir vistīrākā no visādiem informatīvajiem laukiem, arī citu cilvēku domām, un tavējās plūst brīvi. Un šis rituāls tiešām nostrādā.

Nesen vienu sievieti ar tā palīdzību izglābu no pašnāvības. Iestigusi ģimenes problēmās, viņa vairs neredzēja jēgu dzīvot. Uzklausīju un teicu – darīt sev galu vai ne, tā ir viņas izvēle, bet lai vispirms pamēģina pastrādāt ar sveci. Pāris dienu viņa man nezvanīja, jau sāku domāt par sliktāko, bet trešajā dienā piezvanīja, raudādama prieka asaras un slavēdama manu metodi. Jau pēc pirmā rituāla sieviete bija sapratusi, ka ar vīru jāpārtrauc jebkādas attiecības. No rīta, apņēmības pilna, tā arī izdarījusi un jutusies kā atpestīta no smagas nastas. Tātad svece viņai palīdzēja pieņemt lēmumu, bet tieši šis moments ir pats grūtākais brīdis ceļā uz pārmaiņām. Uzskatu, ka šādā veidā, strādājot ar domām, var sadedzināt arī slimības.
 
  – Vai visas?
   – Jā, jo dziednieks jebkurā gadījumā ir tikai impulsa devējs – bez paša cilvēka ciešas līdzdarbošanās, ieprogrammējot sevī ticību labam rezultātam, nez vai kaut kas sanāks.
Kāds zināms motobraucējs piedzīvoja avāriju, kurā vienas rokas kauli tika sadragāti mazos gabaliņos. Dakteri tos salika kopā, lai vismaz smuki izskatītos, bet spriedums bijis viennozīmīgs – roka vairs nekustēsies. Bet šis vīrs katru rītu, dzerdams kafiju, bija nolicis roku uz galda, koncentrējis skatienu uz to un, domās vizualizēdams, roku kustinājis. Pēc pāris mēnešiem, kārtējo rītu uzsācis šo rituālu, viņš gluži vai satrūcies – roka sākusi kustēties līdzi acīm. Vīrs bijis šokā – tiešām kustējies nevis fantoms jeb vizualizētā roka, bet īstā! Tagad viņš atkal brauc ar moci. Tas ir kārtējais pierādījums tam, cik neiedomājami milzīgs ir domu spēks. Vien jāņem vērā jau teiktais – tas nestrādā kā burvju nūjiņa, vajadzīga dzelžaina griba un ticība.

Izroc bedri un pasēdi tajā vismaz 40 minūtes

– Cilvēks, kurš, gādājot par ģimeni, strādā no rīta līdz vakaram, pat gribēdams nevar atrast laiku darbam ar sevi.
   – Ja gribi dzīvot, tas jāvar! Ir jāizlemj, kas ir svarīgāks, veselība vai nosacīta ģimenes labklājība, un vismaz kādu laiku jāpadzīvo vientuļnieka dzīve. Ja tiešām nav kur sprukt, var rīkoties šādi – kaut kur nomaļā vietā vai mežā izroc bedri, kurā vari iekāpt, un katru dienu atrodi laiku, lai tajā pasēdētu vismaz četrdesmit minūtes. Viens otrs, izdzirdot šādu ieteikumu, teicis, ka tas esot tas pats, kas sēdēt sev izraktā kapa bedrē, liekot noprast, ka neuzskata mani par īsti riktīgu. Savukārt tie, kas pamēģinājuši, ar rezultātu ir ļoti apmierināti. Šāda bedre ārstē tāpēc, ka izolē no visiem sociuma radītajiem viļņiem un, sēžot bedrē, cilvēks ir miera stāvoklī. Turklāt zeme no cilvēka paņem visu negatīvo. Protams, vēlams bedri rakt nomaļā vietā, kur neviens nestaigā, jo citādi tiešām vari tikt aizvests uz psihiatrisko slimnīcu.

–   Daudzi, lai cik slikti justos, no vientuļnieka dzīves dziļos laukos atteiktos tikai tāpēc, ka būtu jāiztiek bez ierastajām sadzīves ērtībām.
   – Kāpēc uzreiz jāpārspīlē? Dzīvot nosacītā izolācijā no sabiedrības nepavisam nenozīmē dzīvot zemnīcā vai zaru būdā, tualetes papīra vietā izmantojot dadža lapu. Var dzīvot pavisam normālos apstākļos, bet vēlams iztikt vismaz bez televizora. Es tolaik tā arī dzīvoju – kam man klausīties un skatīties vienas vienīgas negācijas!

   – Reizēm labu filmu tomēr gribas noskatīties.
   – Arī tās būtībā sastāv no negācijām un mānīšanās. Un vairums ne jau labas filmas pa televizoru skatās, bet lētus seriālus. Tad ko brīnāmies, ka dzīve Latvijā šobrīd līdzinās sliktas kvalitātes seriālam. Es ar interesi pētu un analizēju cilvēkus, viņu uzvedību dažādās situācijās. Saprotu, ka pensijas ir mazas, pensionāriem dzīve grūta, bet arī viņi paši sevi ielikuši domformā  – man viss ir slikti! Tie, kas dzīvo aktīvi, kaut pa dārziņu rušinās, tā parasti nerunā. Ne jau tikai nauda rada labsajūtu un gandarījumu.

Jā, bez tās neiztikt, bet arī iespringt uz to nevajag – nauda nāks tik, cik tai jānāk. Pats esmu guvis šādu pieredzi, tāpēc zinu, ko saku. Savā laikā strādāju no astoņiem rītā līdz divpadsmitiem naktī, lai varētu uzcelt māju, nopirkt dārgākās mašīnas, telefonus. Rezultāts – laulības šķiršana, bērnu gandrīz neredzēju. Tad uzradās slimība un es mantu pārdevu. Tad kāda jēga bija naudai? Zinu cilvēku, kurš trakā darbā realizēja savu mērķi – katram no četriem bērniem uzcēla māju. Viņš nomira, pat nesagaidījis pensiju, jo veselība darbā bija pamatīgi sabojāta. Bet bērni izauga, izklīda kur kurais, un mājas tagad stāv tukšas.
 
  – Tiešām ne reizi neesi jutis vēlmi mest malā dziedniecību un atgriezties uzņēmējdarbībā?
   – Vispirms jau – nebiju domājis, ka kļūšu par dziednieku, bet tagad kāds man neļauj uzsākt neko citu. Man vienmēr bijuši dažādi biznesa plāni. Tā kā laukos ir zeme, tiku domājis par cūku audzēšanu. Uztaisīju projektu – kur audzēšu, ar ko barošu, kā realizēšu, bet… sākās cūku mēris. Tad izdomāju, ka atsākšu audzēt zemenes, ko jau biju darījis, bet, līdzko sāku izvērsties, klāt bija baltie tārpi un visu noēda. Pats nesapratu, kāpēc tā notiek, jautāju gaišreģiem-dziedniekiem. Visi atbildēja, ka man neko neļauj uzsākt tāpēc, lai es nekristu peļņas kārdinājumā, jo tad man zudīšot griba un interese palīdzēt cilvēkiem. Tāpēc par biznesa uzsākšanu vairs nedomāju – ja reiz tas jau vairākkārt atņemts, tad man to nevajag. Arī cilvēkiem, kuri atkārtoti nonāk līdzīgās situācijās, saku, ka turpmāk uz to nevajag koncentrēties – tas nozīmē, ka viņiem šajā dzīvē veicams pavisam cits uzdevums.

Kristīgais egregors var palīdzēt, bet – baznīcā liek arī lāstus

   – Dievam tici?
   – Vienu laiku gribēju kļūt par mācītāju. Sākumā, kad atnācu uz Rīgu, strādāju pie Benjamiņiem, kur iepazinos ar vienu mācītāju, un mēs daudz laika pavadījām sarunās. Tomēr vēlāk sapratu, ka kristīgā ticība nedod atbildes uz mani interesējošajiem jautājumiem. Ja mācītājs, nevarēdams atbildēt, aizbildinās ar: “To tu man neprasi, tas nāk no sātana!” – tad to uzskatu par nezināšanas apliecinājumu. Turklāt neatbildētu jautājumu dzīvē ir vairāk nekā atbildētu, bet – vai tiešām tas viss nāk no sātana? Tāpēc mana izvēle ir ticēt Dievam, nešķirojot ticības. Esmu studējis arī budismu, hinduismu, un šīs mācības man ir tuvākas par kristietību. Kaut vai tāpēc, ka kristietība – pat neapzināti – māca vardarbību. Vispirms jau pret dvēseli, to ierobežojot.

Protams, kristīgās ticības egregors var palīdzēt domformai darīt labas lietas, dziedināt cilvēkus, bet – baznīcā liek arī lāstus. Tātad svarīgākais ir ticēt Dievam, bet tam, kur ar Viņu sarunājies, kādā vārdā Viņu sauc, nav nozīmes. Un Dievs ar mani ir runājis – slimnīcā būdams, vienu nakti redzēju, kā Viņš paņem mani savās rokās... Un paņēma arī, jo, pēc ārstu domām, man tajā naktī vajadzēja nonākt morgā.
 
  – Kādu slimību un citu problēmu gadījumos cilvēki pie tevis pēc palīdzības vēršas visbiežāk?
   – Daudziem nevedas attiecībās, vēl vairāk ir ar alkoholismu sirgstošo. Turklāt pievārēt šo atkarību dažkārt ir grūtāk, nekā tikt galā ar vēzi. Ja vēža slimnieks jūt sāpes un viņam ir bail nomirt, tad alkoholiķis iedzer un jūtas labi, līdz ar to savā dzīvē neko negrib mainīt. Viņam pat bail to darīt, jo ikdienu bez alkohola dopinga vairs pat nespēj iedomāties. Daudz nākas strādāt arī ar lāstiem.
   Cilvēkam ne vienmēr jābrauc pie manis – varu palīdzēt, arī strādājot no attāluma. Starp citu, mana dziednieka prakse sākās tieši ar palīdzēšanu no attāluma. Draugi un paziņas, kuri zināja manu pieredzi, par to tika pastāstījuši mūsu kopīgiem paziņām Anglijā, kurus darba slodzes dēļ bija piemeklējušas veselības problēmas. Sazinājušies ar mani skaipā, viņi lūdza, lai pamēģinu palīdzēt. Atteicu, ka nemāku, nekad neko tādu neesmu darījis. Tomēr lai pamēģinot! Kad viņi atzina, ka pēc tam jutušies krietni labāk, biju pārsteigts.

Dažas metodes, ar kurām strādāju no attāluma, tikai pēc fotogrāfijas, daudziem var šķist smieklīgas, bet man tās ieteiktas no augšas, un pieredze liecina, ka tās ir efektīvas. Piemēram, ar kabatas lukturīti laižu cilvēkā gaismu un izdzēšu tumšo sabiezējumu – audzēju. Vai arī astrālajā operācijā to izgriežu ar mazo bērnu lāzerīti. Svarīgākais šajā darbā ir iztēle, koncentrēšanās, spēcīgas domformas. Līdzīgi atbrīvoju no nierakmeņiem, žultsakmeņiem. Plēves maisiņā vai stikla burciņā ieleju ūdeni, ieberu ledenes, tad nolieku priekšā cilvēka fotogrāfiju. Lēnām skalojot ūdeni, ledenes pamazām izšķīst. Tajā laikā domās vizualizēju, kā šķīst akmeņi, un – tie izšķīst.

Lielu apsi nogāzu bez cirvja un zāģa

– Savas spējas un zināšanas izmanto arī saimnieciskās  lietās?
– Pirms pāris gadiem pārstādīju jau palielu ķirsīti, bet tas neauga, sāka kalst. Tad sāku ar to strādāt. Ierunāju ūdeni, ar kuru kociņu laistīt, un tas sasparojās. Savukārt pagājušajā gadā līdzīgi atdzīvināju jau gandrīz nokaltušus tomātu stādus – ar ģimeni uz nedēļu aizbraucām, bet stādus iznest no siltumnīcas bijām aizmirsuši. Būtībā abos šajos gadījumos es ar augiem sarunāju, ka tiem tomēr jāaug.  
   Tomēr visspilgtākais apliecinājums tam, ka augi mūs dzird un, ja vajag, palīdz, ir stāsts par to, kā, vagoniņā dzīvodams, bez cirvja un zāģa nogāzu lielu apsi. Tolaik apmeklēju reiki meditācijas, un Velga ieteica, ka vislabāk enerģētiski attīrīties varot, katru dienu pastāvot pie apses. Tā kā apse auga netālu no vagoniņa, es kādu mēnesi tā arī darīju. Tad kādu rītu pamodos, brīdi pavingroju un pēkšņi jutu, ka kaut kas ir mainījies – pārāk gaiša bija aiz loga redzamā ainava. Apse bija gar zemi! Nesapratu, kā vienā naktī var nogāzties veselīgs, spēcīgs koks, arī vētra naktī neplosījās. Zvanīju Velgai – kā tā var būt? Viņa tikai nosmēja, ka apse paņēmusi sevī manu slikto enerģētiku un tā arī koku nolauzusi. Tad cik tās manī bija uzkrājies? Tāpēc, lai vienam kokam neuzkrautu pārāk daudz savu problēmu, labāk iet pie vairākiem.

Apse tiešām ir izcila negatīvās informācijas noņēmēja. Iesaku cilvēkiem mežā atrast šmaugu apsi, nocirst to, pasakot kokam paldies, un kādu pusmaišeli sazāģēt malkas pagales garuma sprunguļos. Tad, pie televizora vai datora sēžot, zem katras pēdas palikt pa sprungulim un tos 30–40 minūtes parullēt. Pēc tam tie noteikti jāsadedzina – otrreiz izmantot nedrīkst! Kad maišelis būs tukšs, visas negācijas būs noņemtas. Ja nav kur sprunguļus sadedzināt, tie jāietin plēves maisā un jāizmet miskastē, tikai tā, lai tos neatrastu kāds bomzis, jo tad viss sliktais var pāriet uz viņu, bet arī bomzis ir cilvēks.
 Līdzīgi, kaut ko ierunājot priekšmetos, strādā melnie magi. Lai gan es uzskatu, ka maģija nav dalāma baltajā un melnajā, jo, darot vienam labu ar balto, otram var sadarīt kaut ko melnu. Un pretēji. Tāpēc, pirms vispār nodarboties ar kādu maģiju, sava rīcība jāapspriež ar saprātu. Tikai ne visi ar to draudzējas. Tāpēc cilvēkiem piekodinu vienu lietu – nekad neceliet no zemes svešas lietas! Naudu celt drīkst, jo tā ir enerģija, līdz ar to tai ir mazliet citāda nozīme. Bet noteikti jāizvairās no kārdinājuma pacelt zelta un sudraba izstrādājumus, jo tajos ierunāt informāciju ir visvieglāk. Nelīdzēs arī to attīrīšana tekošā ūdenī, jo informācija ir ierunāta priekšmetā.

Cilvēki tiešām nenovērtē vārdu, ierunājumu enerģētisko spēku. Nu jau pirms laba laika pie manis brauca puisis, kuram strauji pasliktinājās redze. Ārsti cēloni noteikt nevarēja, arī dziednieku pūliņi, tostarp mani, nedeva rezultātu. Tomēr neatstājos, liku puisim atbraukt vēlreiz, jo, izanalizējot savas sajūtas, atskārtu – liekot rokas pie viņa galvas, izjutu kaut kādu pretestību, un tas man nedeva mieru. Kad puisis atbrauca, vispirms viņu aplūkoju, it kā redzot pirmo reizi, un manu skatienu piesaistīja resna zelta ķēde, kuru viņš nēsāja, apliktu ap kaklu. Kad viņš to noņēma, manas rokas pretestību vairs nejuta. Sarunā noskaidrojās, ka puisis ķēdi bija atradis kādā Rīgas naktsklubā, bet sākotnēji tā piederējusi cilvēkam, kurš vēlāk noslepkavots. Kad puisim izskaidroju sakarību starp ķēdes enerģētiku un tās ietekmi uz viņa redzi, viņš  ķēdi vairs nenēsāja, un redze atjaunojās.

   – Dziedināšanā izmanto arī tējas, uzlējumus?
   – Nē. Arī pats ar tiem neaizraujos, bet par ļoti labu atzīstu uzlējumu Zviedru rūgtais – nedēļu padzer, un enerģijas, ka tik turies! Ļoti svarīgi ir ticēt, ka mums no kaut kā kļūst labāk, jo tad tā arī notiks. Ja augā, dārzenī tā augšanas laikā ieliek pareizo enerģētiku, arī kartupelis izārstēs no dažādām vainām.
   Par brīnišķīgu palīgu veselībai atzīstu kāpostu – tas ir pirmais līdzeklis vēža profilaksei. Mana prakse liecina, ka, ievērojot kāpostu diētu, ēdot tos svaigus, marinētus un sevišķi skābētus, slimnieku stāvoklis manāmi uzlabojas. To zinot, Zilā kalna Marta katru dienu ēdusi skābu kāpostu zupu. Tad nu sevis labad ēdiet kāpostus, cik vien varat! Tikai veikalā pirktie gan nederēs.

Labi vainas laukā velk bišu vasks. Kad medus izsviests, jāizņem šūniņas, kas palikušas pie rāmīša stieplītēm, tās jāuzliek uz lina drānas un uz tām jāpaguļ. Sevišķi šādi ieteicams rīkoties pie plaušu vainām. Pēc tam vasks jāsadedzina. Lielisks palīgs, kuru arī iesaku dziedināšanās laikā, ir māls – gan īsta māla ķieģeļi, gan plāceņu apliekamie.
   Labi būtu katru rītu sākt ar glāzi vispirms sasaldēta, tad atlaidināta ūdens – sasaldējot tas zaudē jebkādu iepriekšējo programmu – un ēdamkaroti medus. Tad ātri vien manīsiet, ka uzlabojas pašsajūta. Un atcerieties, ka mums vislabākais ir pašu zemē augošais, ideālajā variantā – arī pašu audzētais, ievāktais. Ja to ēdīsim, ar to ārstēsimies, tad būsim krietni mundrāki un veselāki. Galvenais – jāizravē slinkumu strādāt savā labā un ar sevi, tad dzīve ies uz augšu visās jomās.