Žaklīna Kenedija un karaliene Elizabete II: vilšanās, kas pārauga draudzībā
Autore Kerolaina Halmane savā jaunajā grāmatā “Kenediji un Vindzori” (“The Kennedys and the Windsors”) atklāj, ka abām ikoniskajām sievietēm patiesībā bijis daudz kopīga, taču attiecību sākums bijis salts un pat diezgan netīkams.
Pirmajā tikšanās reizē karaliene Elizabete II un Džekija Kenedija nebūt nav saskatījušas viena otrā radniecīgas dvēseles. 1961. gada jūnijā ASV pirmā lēdija kopā ar savu vīru, prezidentu Džonu F. Kenediju, viesojās Bakingemas pilī Londonā. Vizīte bija daļa no ārvalstu brauciena, kura laikā Džekija apciemoja arī savu māsu Lī Radzivilu, kura tolaik dzīvoja Lielbritānija galvaspilsētā kopā ar vīru un mazo meitiņu.
Karaliene Elizabete II un Žaklīna Kenedija 60. gados.
“Džekija ļoti priecājās par iespēju apmeklēt Bakingemas pili un satikt karalieni,” žurnālam “People” stāsta Kerolaina Halmane. “Tomēr viņa bija nedaudz vīlusies, jo pili bija iztēlojusies greznāku.” Arī pati karaliene uz Džekiju neatstāja īpaši spilgtu iespaidu. Kā raksta britu karaļnama biogrāfe Sallija Bedela Smita, privātā sarunā Džekija karalienes frizūru raksturojusi divos strupos vārdos: “Pārāk plakana”.
Vēlāk abas lēdijas izveidoja cieņas pilnas savstarpējās attiecības, taču pirmais iespaids nebija veiksmīgs. Jāatzīst, ka saltā izturēšanās ātri izzuda. Kad Džekija nākamajā gadā pēc ceļojuma uz Indiju un Pakistānu atkal viesojās Bakingemas pilī, gaisotne jau bija daudz sirsnīgāka. “Viņām bija lieliska pusdienu tikšanās, par ko lielā mērā jāpateicas abu ilgajai sarunai par zirgiem,” stāsta Halmane. “Tieši šī tēma viņas patiesi satuvināja. Zirgi bija abu šo sieviešu liela aizraušanās.”
Autore piebilst, ka daudzi cilvēki ir teikuši — tieši brīžos, kad abas dāmas pavadīja laiku kopā ar zirgiem vai devās izjādēs, viņas visvairāk izjuta savu patieso būtību. “Šī otrā saruna Bakingemas pilī bija brīdis, kad viņas pa īstam atrada kopīgu valodu,” apliecina rakstniece.
Lai gan pēc 1961. gada vakariņām Džekija savam audžubrālim (viņiem bija kopīgs patēvs, asinsradniecības nebija) un rakstniekam Goram Vidalam ironiski bija piezīmējusi, ka karaliene “cilvēciska ir tikai retos brīžos”, kāds Elizabetes stāsts viņai tomēr palika īpaši atmiņā. Tas bija nozīmīgs turpmākajos gados, kad pašai nācās piedzīvot vēl nepieredzētu mediju uzmanību.
Kad Džekija stāstīja par grūtībām, ko radīja nepārtraukta atrašanās sabiedrības uzmanības centrā, karaliene vērīgi paskatījusies un pusčukstus noteikusi, kā uzticēdama noslēpumu: “Ar laiku kļūsti viltīgāks un iemācies sevi pasargāt.”
Neraugoties uz atšķirībām, abu sieviešu dzīvē bija daudz paralēļu, tāpat kā abu ģimeņu stāstos, ko Halmane pēta savā jaunajā grāmatā. “Tās bija divas sievietes ar maziem bērniem, kuras dzīvoja sabiedrības acu priekšā. Viņas atradās ļoti tuvu varai un spēlēja nozīmīgu lomu neformālajā diplomātijā, taču pašām nebija tiešas politiskās teikšanas,” skaidro autore. “Mēs atceramies Džekiju sešdesmitajos gados kā ārkārtīgi elegantu un stilīgu sievieti. Viņa augstu vērtēja mākslu, runāja vairākās valodās, bija tik pasaulīga un kļuva par lielu ieguvumu Kenediju administrācijai. Džekija bija īsta stila ikona.”
Halmane norāda, ka 1961. gada vakariņu laikā Džekija pirmās lēdijas amatā bija pavadījusi pavisam neilgu laiku, kamēr karaliene savu pienākumu pildīja jau gadiem ilgi un apzinājās, ka tas būs mūža uzdevums. “Džekija uz skatuves uznāca kā spoža zvaigzne — valdzinoša, enerģiska un neatvairāma. Viņa šo lomu pildīja salīdzinoši īsu laiku, tomēr atstāja milzīgu iespaidu,” rezumē autore.
