"Norukājies kā mežonis, kā darba ķēve!" - šovu zvaigzne Magone sūrojas par dzīves smago nastu
Televīzijas šova "Slavenības. Bez filtra" personība un dzejniece Magone devusies ciemos uz Priekuli pie senas paziņas Evitas. Tikšanās laikā abas sievietes pieskaras smagām un personiskām tēmām, daloties pārdzīvojumos par to, cik sarežģīti ir vienai audzināt atvases, neizdegt un vienlaikus nodrošināt ģimenei iztiku.
Reģionos valdošā situācija Magonē rada pamatīgu sašutumu – viņas vērtējumā laukos strādājošiem vecākiem ir teju neiespējami apvienot darba gaitas ar bērnu aprūpi. Sevišķi bezpalīdzīgā pozīcijā esot tie, kuri pelna iztiku nakts maiņās vai ar visu tiek galā bez partnera atbalsta. "Galīgi stulbi, ka laukos vai kaut vai jebkur bērnudārzā nav nakts klasītes," saka Magone. Viņa velk paralēles ar pagātni, kad apkārtnes iedzīvotāji strādājuši kokzāģētavās diennakts režīmā, bet bērnus nav bijis, kam pieskatīt: "Viņiem septiņos sākas maiņa, un līdz rīta septiņiem viņi ir darbā. Nu, bērniņi... Ja nav ne tēva, ne mammas, ne vecmammas – neviena nav – nu, kur tad tie bērni paliks?”
Kā novērojusi dzejniece, tieši šo šķēršļu dēļ daudzas vientuļās mātes un tēvi ir spiesti pārtikt tikai no pabalstiem vai atteikties no labām darba iespējām. Viņa neslēpj sarūgtinājumu par to, ka bērnudārzos ārpus pilsētām vairs netiek nodrošinātas nakts grupas. "Ja tur kādi astoņi bērniņi nav, grupu aizslēdz ciet un manējiem vairs nav. Tagad ir tā, ka izdevumi par auklītēm ir lieki, kas varētu nebūt," saka Magone. Šādos apstākļos neatliek nekas cits kā ņemt atvases līdzi uz darba pasākumiem vai arī algot aukli, kas prasa papildu līdzekļus. Tāpat Magone apzināti izvēlas savu ģimeni nerādīt plašākai sabiedrībai, jo baidās no līdzcilvēku reakcijas. “Tā kā Latvijā ir ļoti daudz skauģu un melno acu, un cilvēkiem mēles ir ne tās labākās, tāpēc lai bērni paliek aizkadrā. Nav ko visiem trīt mēles gar manu ģimeni – pietiek jau, ka man kaulus grauž,” pauž Magone.
Kolorītā šovu zvaigzne Magone: viņas dzīve mazāk redzētās fotogrāfijās
Līdzīgā dzīves karuselī savulaik griezusies arī Evita, kura pastāstīja, ka viena pati audzinājusi bērnu un paralēli līdz vēlai naktij strādājusi par šuvēju. Viņas ikdiena sastāvējusi no nemitīgas skriešanas – pirms darba bērns aizvests uz dārziņu, pēc tam pārvests mājās, pabarots, nolikts gulēt, un tad viņa atkal mērojusi ceļu uz darbavietu: "Šuvu līdz vieniem naktī un atkal nācu atpakaļ."
Klausoties draudzenes stāstā, Magone secina, ka šāds ritms prasa milzīgu spēku un rada milzīgu pārgurumu. Evita tam pilnībā piekrīt, uzsverot, ka šis gads bijis ārkārtīgi smags pārbaudījums. “Bērnu es redzēju, tikai atnākot mājās un ieliekot gulēt, paēdinot un atkal prom. Savādāk jau vientuļās mātes nemaz nevar izdzīvot,” viņa atzīst. Magone papildina, ka šāds nebeidzams maratons pilnībā izdedzina sievieti – hronisks spēku izsīkums un nepārtrauktās rūpes sagrauj arī pašcieņu: "Kur esi tu pati? Tev vairs nav spēka ne krāsoties, ne iet kaut kur sevi kopt. Es arī dzīvoju kā losene – es paskatos tos kadrus atpakaļ, vienkārši drausmīgi uz sevi skatīties.”
Sievietes, kuras gadiem vienas nes visu smagumu, Magone raksturo ļoti tieši, norādot uz pilnīgu garīgo un fizisko resursu galu. "Tu esi norukājies kā mežonis, kā darba ķēve. Nodzīts darbā kā suns," spriež Magone. Šis konteksts viņai liek atsaukt atmiņā bērnību, kad viņas pašas māte aizmigusi pie galda aiz tīra noguruma.
Tolaik, būdama bērns, Magone vēl nav spējusi izprast, ko nozīmē pārstrādāšanās. "Vienkārši atnāca vienpadsmitos, divpadsmitos, sēž, knābā, kamēr iekrīt šķīvī. Un man bija smieklīgi tajā brīdī, es ņirdzu kā sīkā – kāpēc cilvēks iekrīt šķīvī. Tagad es saprotu," saka Magone.
