Kā pēc aiziešanas no teātra dzīvo aktrise Ilze Vazdika?

Žurnāla "Kas Jauns" sazvanīta, Ilze Vazdika atbild savā enerģiski dzidrajā un izcili nostādītajā balss tembrā. Tā vien šķiet, ka cienījamā māksliniece joprojām savu balsi izmanto ik dienu, lai uzrunātu skatītājus. “Jā, balss vēl skan!” 82 gadus vecā aktrise nosaka un piebilst, ka vispār jau atsakās no mediju uzmanības, intervijām, fotografēšanās un grimēšanās.

Paldies par palīdzīgu roku

“Kopš esmu pensijā, šī ir viena no dziļākajām ziemām. Es dzīvoju viena pati, un, kad ir sasniguši sniegi un nekoptas ielas, un vēl te ir sēta liela, man ir problēmas ar pārtikas sagādāšanu. Katru rītu skatos pa logu, vai es vispār tikšu ārā no mājas vai netikšu. Jāteic, ka veselības dēļ man ir tādas ikdienišķas problēmas. Galvenais jau, ka man tās kājiņas negrib strādāt. Bet ar spieķi es cīnos un eju. Ir jāuzmanās no slidenajām ielām, cik vien var, jo ļoti vienkārši var nokrist un iegūt kādu traumu. Galvenais, es gribu pateikt ļoti lielu paldies tik daudziem svešiem cilvēkiem, kas man padod roku. Es jau sen to kaunu esmu atmetusi un palūdzu, lai man pasniedz roku, lai varu nokāpt, ja redzu, ka kādā vietā varu nogāzties. Un mīļie cilvēki man tiešām padod roku. Es patiesi esmu ļoti priecīga... Jo man palīdz jauns vai vecs. Es tikai parādu, ka pa šīm trepēm nevaru noiet bez atbalsta, un man nāk klāt cilvēki, neko neprasot, un palīdz. Esmu priecīgi pārsteigta, jo iepriekš dzīvē ar to nebiju saskārusies," saka aktrise.

Vai sirsnīgie līdzcilvēki, kas pasniedz roku, atpazīst aktrisi? Ilze Vazdika aizdomājas, ka daži jau noteikti atpazīst: “Tagad taču ir pavisam cita paaudze! Bet ir jau arī kas atpazīst. Es tiešām nevaru žēloties, un man ir prieks, jo cilvēki mani vēl atceras. Mani ir sasniegušas arī skatītāju atsauksmes – ka pietrūkst manis. Un ka ir interese, ko es darot. Nomierinieties, neko jau sevišķu nedaru, vienkārši esmu pensijā. Jā, savulaik domāju, ka aiziešu pensijā un tad nu gan baudīšu dzīvi. Bet tā jau ir cita dzīve – nevis garīgi, bet fiziski. Likās, ka nu tik iešu un staigāšu, bet ne nu kur iesi, ne staigāsi, tikai darīsi arvien mazāk. Vien to, ko fiziski vari atļauties.”

Aktrise ir pateicīga, ka viņai ir palīgi, kas palīdz saorganizēt, lai viņai piegādā pārtiku no veikala pa tiešo uz mājām, kā arī citas sadzīviskas lietas: “Tā ka es tieku uz priekšu un nejūtos vientuļa.”

No Dailes teātra aizgāja klusi un nemanāmi

Uz savu mīļo Dailes teātri aktrise, kas tur nostrādājusi 60 garus darba gadus, vairs neiet: “Nē, neeju vairs! Nezinu, kāpēc man tā notika. Kā aizgāju tajā pandēmijas ierobežojumu laikā, tā vairs neatgriezos. Sapratu, ka tas ir īstais brīdis, kad man ir jāaiziet. Man nebija vairs repertuārā nekā tāda, lai manā vietā būtu jāliek cits aktieris. Es nevarēju vairs riktīgi uzkāpt uz podesta, teātrī ir lielāki un mazāki podesti. Nodomāju, nu kas tad tas tagad ir?! Varēju uzkāpt tikai tad, ja man atkal kāds pasniedz roku un piepalīdz. Nu ko gan es darīšu? Es taču nevaru savu problēmu dēļ apstādināt izrādi. Sapratu, ka viss ir cauri un es tiešām vairs nevaru to. Pandēmijas laikā izkrāmēju klusi savu galdiņu, neviens neko nezināja, paņēmu savas mantas un aizgāju (smejas). Pa kluso aizgāju, neviens pat nenojauta. Un tad man zvanīja no teātra un aicināja uz koncertiem. Uz to es atbildēju: “Nē, mīļie, nebūs vairs nekādu koncertu, nekā vairs nebūs!” Un tā es aizgāju... Man ir jocīgi, jo es fiziski nevaru sēsties, celties un bīdīties… Bet arī iekšēji, lai cik dīvaini liktos, man absolūti vairs neprasās uz teātri. Es negribu... itin neko negribu. It kā pēdējā lapa būtu aizvērusies, un es te, mājās, domāju, vai vispār kaut kas bija. Kas tas viss bija!? Un vai tas bija? Tāds man pašai brīnums. Bet nu bija jau laikam, to jau nevar noliegt. Tādas nu man tās pārdomas.”

Tur roku uz pulsa, kas pasaulē notiek

Ilze Vazdika atklāj, ka ar lielu interesi skatās dažādas televīzijas pārraides. “Mani interesē ceļojumu šovs "Četri uz koferiem" un citi ceļošanas raidījumi, kad es iejūtos, it kā pati būtu tajā ceļojumā devusies, jo tik pasakaini rāda. Nemaz nerunājot par sportu un filmām. Tagad ķeru visas ārzemju filmas. Redz, es uzaugu ar krievu aktieriem, kas arī bija labi un talantīgi, un mūsu skola, un viņus es joprojām pazīstu. Tagad iepazīstos ar ārzemju aktieriem, ārkārtīgi interesanti ir skatīties, kā viņi spēlē. Tā ka man ir daudz jaunu atklājumu. Skatījos arī ziemas olimpiskās spēles un ļoti priecājos par mūsu abām medaļām. Sportisti ir malači, un visi taču centās. Protams, ir jau arī veiksme svarīga. Redz, kā šoreiz no hokejistiem bija veiksme novērsusies – nu, neko darīt. Tikpat labi viņi varēja vēl kādas divas spēles uzvarēt, bet nebija veiksmes, nesanāca. Es hokeja spēles no sākuma līdz beigām nevaru tā mierīgi noskatīties, jo mani satrauc, ja slikti iet. Tad aizeju uz virtuvi un pastaigāju, atkal atgriežos pie televizora un skatos, vai ir labi vai slikti. Mēs, sievietes, šādi pārdzīvojam hokeju, vīriešiem tā nav. Es tieši aizdomājos, kā tie spēles komentētāji tā var. Sēž mierīgi un pārrunā, kā iesita ripu vārtos. Tā ka esmu par visu lietas kursā – gan par mūsu veiksmēm, gan neveiksmēm."

"Jā, televizoru es ļoti skatos. Nemaz nerunājot par visām ziņām un Ukrainu, par ko nemaz negribas runāt, jo tas ir kā akmens kaklā visus šos gadus. Pirms vairākiem gadiem domāju, kā ar to Hitleru varēja būt, ka cilvēku acu priekšā masveidā nogalina un neko nevar izdarīt. Bet tagad pati savā dzīvē to piedzīvoju, ka nevar neko izdarīt. Esmu ļoti vīlusies NATO un ANO, ka nekas vairs nedarbojas. Tas taču ir ārprāts, ka nevar apturēt vienu nenormālu cilvēku. Katrā ziņā tas mani satriec arvien vairāk. Tāpēc nav ko brīnīties, ka mums samazinājusies dzimstība, jo cilvēki ir satraukti par to, kādā pasaulē dzīvojam. Kad vairs nekas neglābj – ne taisnība, ne netaisnība... Itin nekas. Es ļoti ceru, ka sagaidīšu Ukrainas uzvaru. Dikti gribu sagaidīt to brīdi, kad varēšu nopūsties un teikt, ka tas vājprāts ir beidzies. Tā ka redzat – man ir daudz ko domāt un darīt!”