"Esmu tā sasodītā sātana verdzībā..." - Edgars Pujāts par alkoholu, pašnāvības domām un ģimenes krīzi

Edgars Pujāts ir kādreizējais Liepājas teātra aktieris, patiešām ar Dieva dotu talantu, harismātisks, ar skanīgu balsi un publikas mīlēts... Sešu bērnu tētis, precējies ar skaistu, 22 gadus jaunāku sievu, kas viņam dāvājusi četras jaunākās atvasītes, no kurām vecākajam dēlam ir astoņi gadi, bet pašam jaunākajam tikai divi. Alkoholisma dēļ viņš bija uz robežas pazaudēt visu, kas dārgs, ieskaitot dzīvību. Nu viņš ārstējas. Un sniedzis ļoti atklātu interviju žurnālam "Kas Jauns", kas šodien svin sava 1000. numura iznākšanu!

Atkal esi uzkāpis uz atturībnieka takas. Pirms dažiem gadiem gan jau par šo tēmu runājām – lepojies, ka alkoholu nelieto jau piecus mēnešus...

Jā, tas bija kārtējais periods, kad noturējos. Toreiz biju drošs, ka pats varu tikt galā ar savu atkarību, ka nekāda profesionāla palīdzība no malas, tostarp medicīniska, man nav vajadzīga. Taču nu man ir skaidrs, ka ar apņemšanos un paša gribasspēku šo ļaunumu, šo slimību uzveikt nav manos spēkos. Šī ir galvenā atšķirība. Un otrs – šajā reizē es pats, bez spiediena no malas, esmu izlēmis, ka cīnīšos līdz galam. Nu esmu skaidrā mēnesi ar astīti. Nedzeru kopš savas 56. dzimšanas dienas, kas bija 11. februārī.

Kā tas notika, ka sajuti, ka pienācis tas liktenīgais brīdis sevi un savu dzīvi glābt no tā “pūķa”?

Nu reāli tika pārkāpta kaut kāda sarkanā līnija, un tas ir briesmīgi, ka apjēdz – nu jau vairs nav nekādas kontroles. Kad parādās mans “dvīņubrālis”, ko pats nekad nesatieku, tas jau ir bīstami.

Viens “dvīņubrālis” esmu es skaidrā prātā, bet otrs ir tas Edgars, kurš piedzeras. Un šo “dvīņubrāli” nekad neesmu redzējis un nekad neesmu saticis.

Nezini, kā no malas izskaties un izklausies?

Tieši tā. Zinu tikai tik, cik dzirdu stāstos no malas.

Laikam jāsaka vecākiem paldies – vizuāli nav redzams, ka esi sevi tik ļoti notērējis ar atkarību.

Nu nav, ko salīdzināt. Nevienam neko nepārmetu, katram dzīve ir tāda, kāda ir. Citam, kas dzer katru dienu ik pēc stundas tos simt gramus – akūti nepieciešamo devu –, pat nav nojaušams, ka viņš vispār ir iedzēris. Kolēģu lokā zinu daudzus tādus, un tādi bija arī to vidū, kas ir jau aizgājuši viņsaulē... Bet tas nav mans variants! Es esmu tāds “gadījums”, kad iedzeru 100 gramus, un tas ir viss... Pēc tiem 100 gramiem jau tas ir cits cilvēks, un tas cilvēks dzer ļoti daudz, dzer kā tāds riktīgs lops! Līdz nemaņai. Man reāli ir tendence “uzsēsties uz korķa”, un nu esmu ceļa sākumā, apņēmības pilns likt tam punktu.

Ir sajūta, ka nervu sistēma to pieprasa – lej, lej vēl? Vai tās esi izjutis līdzīgi kā parastās slāpes, bet tikai pēc grādīgiem dzērieniem?

Tā ir iluziora sajūta, ka iedzerot kaut ko atbrīvojam sevī, atbrīvojamies, noskalojam to ikdienišķo saspringumu, spriedzīti. Tā liekas, bet tas ir mānīgi. Kā jau sacīju savā TikTok dienasgrāmatā – dzeršanai jau nav ne vainas, tikai to jāmāk darīt. Nupat, ejot uz koncertu, satiku vienu savu senu paziņu, vīrieti gados, kurš arī bija uzzinājis, ka esmu pārtraucis dzert. Viņš interesējās: “Nu, kā tev ir?” Es viņam saku: “Viss kārtībā. Bet kā tev?” Un viņš man atbild: “Man problēmu nav. Ja gribu, tad vienkārši nedzeru!” Viņam ir veicies, bet es tā līdz šim neesmu varējis. Katram ir citādi.

Skaidrs ir viens – mana dzeršana kaitē gan manai ģimenei, gan bērniem, gan man pašam, gan dzīvei kopumā.

Ģimenei tādā ziņā, ka alkoholisma dēļ pret saviem mīļajiem un tuvajiem mēdzi izturēties skarbāk, nepatīkami?

Protams! Jo iedzerot jau es neesmu es – tas jau ir tas pusdēmons! Un to jau visi redz un jūt. Gan sieva, gan bērni. Dzerdams sievai neesmu jauks vīrs, esmu īgns un nepatīkams cilvēks mājās. Un tas ir traģiski. Tādas nu ir sekas šādām lietām...

Tagad palasu arī tematisku literatūru. Kā viens ārsts bija nodefinējis – ja tev ir impulss, ejot garām krogam vai kādā pasākumā, galvenais ir tikt pāri tai pirmajai glāzītei! Kolīdz tiksi pāri pirmajai, būs miers! Bet, kā es tieku pie pirmās, tā seko otrā, trešā, ceturtā, un “brālis” atnāk negaidot. Principā viens ir skaidrs – alkoholisms ir slimība, ne izlaidība. Es esmu slims!

Reti kurš tā varonīgi dalās ar tik personiskām atklāsmēm. Tev nav kauna par šo alkohola problēmu runāt?

Nē! No kā un par ko man jākaunas?! Par to, ka skaļi pasaku, ka esmu nolēmis un sācis ārstēties, lai tiktu vaļā “no tās čūskas, kas manī”? Man būtu jākaunas, ja es vēl slapstītos, līdz nokļūtu galīgā grāvī vai nodarītu sev kādu kaitējumu.

Vairums sabiedrībā zināmu cilvēku tomēr noliedz šo problēmu, jo uztraucas, ka atzīšanās sagandēs reputāciju.

Es par tādām lietām nedomāju. Domāju par saviem bērniem, par ģimeni... Lai cik mums liktenis to laiku uz šīs zemes ir lēmis, es vēl gribu to piedzīvot ar skaidru saprātu, turklāt to, ko es domāju un jūtu, nevis ko “brālis” piedzīvo. Gribu piedzīvot, kad mana trīsgadīgā meitiņa paaugsies, un aiziet vēl uz kādu balli ar viņu. Bet jaunākajam dēliņam vēl ir tikai divi gadi. Nu man šie bērniņi ir jāizaudzina!

Tava vājība bija tieši stiprie spirtotie dzērieni, vai nešķiroji, ko lej sevī?

Vairāk stiprie. Bet tajā pašā laikā īpaši nešķiroju. Citreiz, nu tā pavisam nejauši, sāku ar aliņu, un tālāk aiziet viss pēc kārtas. Un tad jau jūra līdz ceļiem un sākas dziesmiņa: “Viens polšs ezerā, apmēram pa vidu, es, pēc dabas nedzērājs, polšam pakaļ bridu.” Tas ir par mani.

Vai savas atkarības dēļ esi kādu reizi nonācis kādā šausmīgā vai dzīvību apdraudošā situācijā? Cik nav dzirdēts par dzērājiem, kas peļķē noslīkuši...

Pēdējais gadījums bija mana dzimšanas diena. Braucu ar riteni pa jauno veloceliņu, taču, ka braucu, vispār neatceros. Tur ir tāds stāvs grāvis... Bet labi cilvēki mani savāca un aizveda mājās. Un arī to vispār neatceros.

Minies reibumā un kriti?

Tieši tā. Viena no epizodēm, kas atmiņā no šā brauciena ir palikusi, ka es ieripoju grāvī! Laikam arī strauji mēģināju to riteni izstumt no tā dziļā grāvja laukā, bet no tā momenta vairāk neko neatceros.

Ārā ziema, skaidrs, ka tikpat labi varēju nosalt. Okei, ziema ir silta, bet, jā, fakts kā tāds bija. Pēc šī arī izlēmu, ka viss – nekādas dzeršanas vairs.

Šī ir bijusi līdz šim vienīgā tik baisa un riskanta situācija?

Ui, nē. Visu laiku tas eņģelītis, kas uz pleca stāv, ir bijis spiests mani sargāt un glābt. Daudz bijis, piemēram, krītot visādi varējis būt... Plus vēl dzērumā visādas domas nāk. Cik reižu jau esmu nonācis tuvu reālas pašnāvības domām. Tur jau “aiziet pilnīga klīnika”.

Alkohols bieži ir klātesošs depresijai.

Dzeršana depresiju pastiprina. Alkohols ir īslaicīgs un mānīgs antidepresants, kas neko neatrisina. Tikai pasliktina. Kad atgriezies realitātē, lai atkal aizbēgtu no tās, ir atkal jāieņem. Pretīgs apburtais loks; paliek arvien smagāk un smagāk. Es tiešām gribu būt brīvs.

Dzerot pat nepamani, cik patiesībā jauka un skaista ir tava dzīve? Ir pavadoša sajūta, ka esi nevērtīgs un nevajadzīgs, turklāt viss apkārtējais – kaitinošs?

Jā, tā ir. Es visu laiku esmu tiecies pēc brīvības – pēc brīvības radoši izpausties, pēc brīvības uz skatuves un tā tālāk. Bet kāda gan ir mana brīvība, ja esmu tā sasodītā sātana verdzībā? Vienā brīdī saproti – johaidī, visu laiku esi mēģinājis aizbēgt no vienām važām, bet tajā pašā laikā arvien ciešāk sevi žņaudz otrās. Pilnīgs grāvis!

Es jau apzināti bēgu arī iepriekš no tā pūķa. To darīju, bēgot prom no pilsētas un pārceļoties uz laukiem – lai būtu tālāk no kārdinātājiem, tiem pudeles brāļiem, no kārdinājumiem... Bet tāpat jau atkal uzliesmoja, tad atkal pārgāja... Man tā dzeršana uznāca kā tādas mēnešreizes.

Līdz šim nebiju iemācījies atrast kaut ko citu vietā. Jo, ja esi to stingri nolēmis, obligāti ir jāatrod kas cits vietā. Man, par laimi, tādas iespējas ir. Un tā ir darbošanās. Arī laiks man tomēr vēl ir. Tīri fiziski man palīdz arī ziemas peldēšana, vēl veidoju TikTok sajūtu dienasgrāmatu, arī fiziski rakstu dienasgrāmatu. Tajā ierakstīto gan pēc tam iznīcinu. Īpatnēji, pats nezinu, kāpēc man tā vajag. Varbūt, lai tiktu ātrāk vaļā. Atiešanas periodā nemitīgi ir kādas pārdomas.

Cik lielu daļu savas dzīves, tavuprāt, esi pavadījis ciešās attiecībās ar alkoholu?

Jau no pusaudža gadiem, no pirmajām draugu iedzeršanām alkohols ir bijis man klātesošs. Taču pieļauju, ka šī slimība man ir gēnos pārmantota. Manam tēvam bija problēmas ar šo pašu. Un tā, ka līdz galam. Viņš aizgāja ar to. Tēvs nodzērās kapitāli, un viņam bija kuņģa vēzis.

Pat nesaprotu, kā pieredze ar tēvu mani nav izglābusi un pasargājusi pašu no dzeršanas. Gluži pretēji. Alkohols mani vienmēr ir pievilcis. Jo iedzerot es atbrīvojos, tad esmu interesants, tad māku skaitīt dzeju, nāk ārā neprognozējamas lietas, turklāt pat diezgan talantīgi un ģeniāli. Trīsmetrīgam žogam varēju pārlēkt pāri, ka nemetas! Bet tas ir līdz zināmam brīdim. Jo drīz iestājas jau pretējā stadija.

Ja nav noslēpums, ar pirmo sievu un ar otro – tagadējo – tu iepazinies, būdams skaidrā prātā?

Nu taču nē! Sievietes aplidošana man vienmēr ir padevusies vislabāk, kad esmu bijis “iešāvis”! Skaidrā esot, vārdu pār lūpām nevaru pārspļaut, kad satiekas. Tagad, protams, mazliet pārspīlēju, bet gandrīz vai tā arī ir bijis.

Šobrīd ārstējies gan no alkoholisma, gan depresijas?

Patlaban mans fokuss ir tieši uz alkoholisma problēmu. Jo uzskatu, ka depresiju man ir izraisījusi tieši dzeršana. No šī visa kopuma cieš ģimene. Un atkal ir depresija par šīm ciešanām, un tad atkal ir dzeršana...

Vari norādīt virzienu metodei, ar kādu ārstējies no atkarības?

Principā tur nekā jauna nav. Tie ir tie paši anonīmie alkoholiķi, tikai manā gadījumā tas ir tāds privāts variants, kad mana ārstēšanās noris konkrēta ārsta vadībā. Dzīvoju pēc principa, ka ir tieši šī viena diena, kas man ir jāiztur, atturoties no alkohola.

Mans ārstējošais ārsts sākumā rosināja ārstēšanā lietot arī zāles, kaut kādu ciklu iziet. Tomēr vienojāmies, ka medikamentus dzeršu tikai akūtos gadījumos, piemēram, kad vakaros būs grūtības aizmigt. Bet izrunājām, ka ne uz ilgu laiku, jo man tiešām ir liela pretestība pret zāļu lietošanu.

Ar to slimību principā visu mūžu ir jāsadzīvo. Līdz pat nonākšanai pie Pētera vārtiem. Un tad viņš man teiks: “Nu ko, vecīt, tu taču biji alkoholoķis! Kur iesi – pa labi vai pa kreisi?” Un es teikšu: “Es iešu taisni!”

Esmu jau vēl tikai pašā sākumā. Tomēr apņēmības pilns. Rēķinos, ka ilgāku laiku būs jāizvairās no publiskām pasēdēšanām, no vietām, kur ir bohēma.

Aizvien jau tā tieksme ir jūtama. Un tā vēl būs. Kas zina, cik ilgi. Bet man ir ārsta doti paņēmieni, ko un kā darīt, lai spētu sevi noturēt. Pašlaik nevērtēju, cik stabils vai nestabils esmu. Par to vienkārši nedomāju. Cenšos sevi maksimāli nodarbināt – ir daudz uzstāšanos, mācos tekstus, rakstu, eju peldēt, kad izdodas sakārtot, pavadu laiku ar bērniem.

Tāds gluži kā karā došanās brīdis!

Tieši tā. Es šobrīd karoju ar savu “brāli”. Ceru, ka viņš aizies citos medību laukos.

Mājās dzerdams, slēpi pudeli no sievas vai atklāti liki galdā un dzēri, kad prasās?

Protams, ka mājās pudeli slēpu! Kurš tad tā atklāti liek to pudeli uz galda?! Bet kur tad tu to tā noslēpsi? Pēc pāris glāzītēm jau ierodas “brālis”, un viņš vairs neko neslēpj.

Tas nozīmē, ka ar sievu Martu pašlaik laulībā ir sarežģīts periods?

Protams. Tas viss taču ir saistīts. Situācija ir tāda, kāda ir. Jātiek pāri, jāārstējas. Skaidrs, ka ģimenei ir grūti pieņemt dzīvi ar šādu cilvēku. Un arī bērniem. Uzskatu, ka bērniem no tā nav jācieš. Tētis atgriezīsies! Arī ar sievu – paies laiks, un cerams, ka viss būs lieliski.

Sanāk, ka tava ģimene ir bijusi uz sabrukšanas robežas un tava sieva paziņoja – viss, es ar bērniem eju prom, es ar tevi kopā vairs neesmu gatava dzīvot zem viena jumta?

Protams. Tā tas arī ir.

Šobrīd ģimene Nīcā īrē dzīvokli. Tā ir arīdzan ērtāk ar skolām un visu pārējo. Bija domāts jau agrāk to darīt, bet reāli pārcelšanās notika pirms pāris mēnešiem. Nenoliegšu, ka kaut kādā ziņā šai situācijai bija saistība arī ar manu dzīvesveidu. Nu ko var darīt. Tagad man ir jādara viss, lai savējos mīļi un ar godu sagaidītu atpakaļ mājās. Pašlaik ikdienā dzīvoju viens ar savām 18 vistām.

Cik bieži sanāk mazos satikt?

Diezgan regulāri. Kā nav skolas, tā pie manis brauc. Nelietojot alkoholu, ļoti izjūtu, ka ar daudz lielāku prieku pavadu laiku kopā ar bērniem.

Es ticu un ļoti ceru, ka ar ģimeni viss būs labi. Esam tikuši galā ar kaut kādām naudas nebūšanām, un arī turpmāk, esmu drošs un apņēmības pilns, tiksim. Ir daudz vēl nerealizētu kopīgu plānu, sapņu. Mums ir jāpabeidz jaunā, lielā ģimenes māja. Ir uzcelts karkass, vēl jāsapelna nauda jumtam, sienām un iekšdarbiem.

Pašlaik aktīvi koncertē?

Jā, marts ir dikti ražīgs. Protams, tie pārbraucieni kādreiz nogurdina, taču tas ir pieciešams. Toties uzstāšanās sniedz atkal jaunu spēku, piepilda ar enerģiju. Publikas atsaucība ir tiešām spēcinoša.