Kokvilnas lieta - visgrandiozākā afēra Padomju Savienībā

Kokvilnas afēras izmeklēšana ilga no 1983. līdz pat 1989. gadam. Saistībā ar to pavisam ierosināja 800 krimināllietu un tiesāja vairāk nekā 4000 cilvēku, viņu vidū 60 komunistiskās partijas biedru, 430 kolhozu un sovhozu vadītāju, 84 kokvilnas pārstrādes rūpnīcu direktorus, 1640 galveno speciālistu. Tomēr pats galvenais lietas figurants – Uzbekistānas komunistiskās partijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Šarafs Rašidovs – uz tiesas sola nenonāca. Viņš bija miris. Oficiāla informācija vēstīja, ka 1983. gada 31. oktobrī viņš devies aizsaulē ar sirdstrieku. Daudzi šai versijai neticēja, ļaudis runāja, ka Rašidovs izdarījis pašnāvību, iedzerot indi.  

Ar saimnieka tvērienu

Kokvilnas afēras aizsākumi meklējami jau septiņdesmitajos gados, kad Uzbekistānas padomju republikā tika izvērsta masveida kampaņa par kokvilnas nodošanas plāna izpildi. 1974. gads kokvilnas novākšanas ziņā izdevās neparasti ražīgs. Uzbekistānas vadība lepni paziņoja, ka nodos piecus miljonus tonnu kokvilnas, kas bija aptuveni pusotras reizes vairāk nekā iepriekšējos gados. Un tā arī notika. Par izcilo rezultātu Uzbekistānas partijas spices vīri saņēma uzslavas, apbalvojumus un prēmijas, bet republikas vadītājam Šarafam Rašidovam piešķīra sociālistiskā darba varoņa nosaukumu. Protams, Rašidova ietekme un autoritāte partijas nomenklatūras aprindās tikai pieauga.

1976. gada 3. februārī, uzstājoties partijas kongresā, Rašidovs no tribīnes svinīgi paziņoja, ka desmitajā piecgadē republika uzņemas pārspēt visus iepriekšējos rekordus kokvilnas nodošanā. Turpmāk Uzbekistāna nodos ne mazāk par pieciem miljoniem tonnu gadā, bet, sākot ar 1983. gadu, būs gatava nodot jau sešus miljonus tonnu. Zāle vētraini aplaudēja, Rašidovs jutās saviļņots. Vēlāk izrādījās, ka viņa solījums bija nepārdomāts, turklāt tas kļuva liktenīgs viņam pašam. Drīz kļuva skaidrs, ka uzņemtās saistības nav izpildāmas. Notika tas, kas notika – šīs saistības izpildīja, falsificējot dokumentus.  

1982. gada martā Uzbekistānā ieradās PSRS vadītājs Leonīds Iļjičs Brežņevs, lai republikai pasniegtu Ļeņina ordeni par izciliem rezultātiem – par vairāk nekā sešiem miljoniem tonnu nodotās kokvilnas. Šarafam Rašidovam piešķīra sociālistiskā darba varoņa zvaigzni – jau otro pēc skaita. Notikušais nepārprotami norādīja, ka Rašidova ietekme partijas nomenklatūras aprindās joprojām ir augsta. Tomēr vēlāk Rašidova pozīcijas sāka šūpoties, jo no dzīves aizgāja viņa galvenais aizbildnis Leonīds Brežņevs. Agrāk pat nebija iedomājams, ka Rašidova autoritāti kāds varētu apšaubīt. Viņš bija cilvēks ar saimnieka ķērienu, cienīts un respektēts. Vīrs, ka vadīja Uzbekistānas padomju republiku jau 24 gadus. Viņš prata nodibināt ļoti labas attiecības ar abiem PSRS vadītājiem – Ņikitu Hruščovu un Leonīdu Brežņevu. Viņa vadībā republikā attīstījās gan lauksaimniecība, gan rūpniecība, kā arī pilsētu būvniecība. Tomēr galvenā Uzbekistānas bagātība bija kokvilna, ko ne velti sauca par balto zeltu. Un arī šeit Rašidovs centās būt nevainojams – uzņēmās grandiozas saistības, kuras tomēr izrādījās neizpildāmas. 

Kukuļi Maskavas ierēdņiem

Uzbekistānā kokvilnai bija stratēģiska nozīme, teju divas trešdaļas strādājošo bija iesaistīti kokvilnas audzēšanā un novākšanā. Kokvilna bija republikas vadītāja Šarafa Rašidova galvenā rūpe. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, saņemot Maskavas dotācijas, Uzbekistānā tika būvēti kanāli un ūdenstilpes, izveidojot apūdeņošanas sistēmu kokvilnas laukiem. Jāatzīst, meliorācijas panākumiem bija arī negatīvas sekas – sāka izžūt Arāla jūra. Eksperti uzskata, ka Arāla jūras sarukšana un izžūšana lielā mērā skaidrojama ar saimnieciskajām aktivitātēm – ūdens novadīšanu lauksaimniecības zemju apūdeņošanai. Piemēram, 1960. gadā Arāla jūras platība bija 68 900, bet 2010. gadā – 13 900 kvadrātmetru. 2014. gada vasarā jūras lielākā – austrumu daļa tika atzīta par pilnībā izžuvušu. Ūdens bija saglabājies jūras ziemeļu daļā un izsīkstošajā rietumu daļā.

1976. gadā Rašidovs izvērsa plašas aktivitātes par sešu miljonu tonnu kokvilnas novākšanu. Ne tikai šajā, bet arī turpmākajos gados process noritēja kamapaņveidīgi. Kad bija jānovāc kokvilna, daudzviet pat slēdza skolas, augstskolas un uzņēmumus, cilvēkus veda uz kokvilnas laukiem un lika novākt ražu. Tur visi bija vienlīdzīgi – gan universitātes profesori, gan kolhoza slaucējas; visiem bija jāpilda partijas uzdevums. Miljoniem cilvēku faktiski par velti novāca kokvilnu. Republikas vadību ne mazākā mērā neuztrauca, ka masveidā tika izmantots arī bērnu darbs. Vēlāk atklājās, ka vairākos kolhozos, kur bija despotiski vadītāji, izmantotas vardarbīgas darba stimulēšanas metodes.

Lai vai kā, tomēr drīz vien kļuva skaidrs, ka Uzbekistānā vairāk par četriem  miljoniem tonnu kokvilnas nevar savākt. Tomēr Rašidovs baidījās to pavēstīt atklāti, jo nevēlējās zaudēt savu autoritāti, ietekmi un arī augsto amatu. Un tā pamazām sāka falsificēt atskaites – sākot no Uzbekistānas kolhoziem un sovhoziem līdz pat Krievijas uzņēmumiem un ministrijām. Ierakstīja dokumentos to, kā patiesībā nemaz nebija. Tos, kas nepiekrita, dažādi iebiedēja, fiziski ietekmēja un piekukuļoja. Pats galvenais – par neeksistējošo kokvilnu, ko it kā novāca un nodeva, uz Uzbekistānu pārskaitīja miljardiem rubļu. Noziedzīgajās shēmās bija iesaistīti daudzi, kukuļi tika maksāti arī Maskavas ierēdņiem, kuri ar saviem parakstiem apstiprināja falsificētos ciparus. Kukuļus saņēma arī likumsargi, kas pievēra acis uz nelikumībām.

Ar spēka metodēm

Jau agrāk dažādos līmeņos uz Maskavu tika sūtītas sūdzības par noziedzīgām darbībām kokvilnas nodošanā, bet nekādu aktivitāšu šīs lietas izmeklēšanā nebija. Tā turpinājās līdz pat 1982. gada beigām, kad nomira PSRS vadītājs Leonīds Brežņevs un pie varas nāca Jurijs Andropovs. Viņš bija noskaņots diezgan apņēmīgi un pieteica karu korupcijai, kas pamazām saēda valsti no iekšienes. Tikai ar Andropova nākšanu pie varas valstī beidzot uzradās politiska griba atšķetināt Uzbekistānas mafijas tīklu. Vispirms viņš atbrīvoja no amatiem agrākos Brežņeva draugus – PSRS iekšlietu ministru Nikolaju Ščolokovu un ietekmīgo Krasnodaras apgabala partijas bosu Sergejs Medunovu. Politbirojā neviens pret to neiebilda, jo abi bija zināmi kā ļaunprātīgi sava stāvokļa izmantotāji, kurus agrāk piesedza pats Brežņevs. Atklājot noziegumus Ščolokova darbībā, bijušajam iekšlietu ministram atņēma ģenerāļa pakāpi un agrāk piešķirtos apbalvojumus, bet pašu izslēdza no partijas. 1984. gada 13. decembrī Ščolokovs nošāvās. Savukārt Medunovam izdevās izvairīties no represijām. Viņš aizgāja pensijā un savas vecumdienas mierīgi aizvadīja Maskavā, līdz 1999. gadā devās aizsaulē.

Valsts koruptīvo sistēmu Andropovs bija nolēmis sagraut ar spēka metodēm. Viņš bija iecerējis sarīkot vairākas paraugprāvas, tiesājot augstas amatpersonas, kuras bija iesaistītas korupcijā. Vēršoties pret Uzbekistānas vadību, Andropova izvēle nebija nejauša  – viņam nepatika republikas vadītājs Rašidovs. Tā kā Andropovs ilgus gadus bija PSRS čekas priekšnieks, viņš bija labi informēts par korupciju Uzbekistānas partijas vadībā, taču agrāk Rašidovu nedrīkstēja aiztikt, jo viņš atradās Brežņeva aizbildniecībā.

1983. gada janvārī pēc politbiroja sēdes Andropovs izteica Rašidovam mutisku rājienu, kas faktiski nozīmēja piedāvājumu labprātīgai atstāt amatu. Taču Rašidovs negrasījās to darīt, jo uzskatīja, ka vēl nekas nav zaudēts. Galvenais – izpildīt kokvilnas novākšanas plānu un nostiprināt savas pozīcijas. Turklāt bija zināms, ka Andropovam ir veselības problēmas un, iespējams, viņš ilgi neizvilks. Zinātāji teic, ka Rašidovam aiziešana no republikas vadītāja posteņa nozīmētu personīgu katastrofu. Viņa rokās bija galvenie koruptīvās sistēmas pavedieni. Kā vienkāršs pensionārs bez ietekmīgā amata Rašidovs, iespējams, citiem kļūtu par traucēkli, kas jānovāc. 

Azerbaidžānas PSR vadītājs Heidars Alijevs brīdināja Rašidovu, ka Andropova cilvēki vāc materiālus un gatavojas viņu tiesāt. Kā vēlāk atcerējās tā laika notikumu aculiecinieki, Rašidovs apbraukājis visus Uzbekistānas rajonus un rīkojis sanāksmes. Daudzi tomēr atsacījušies pildīt Rašidova rīkojumus, jo bija kļuvis zināms par Andropova izvērstajām aktivitātēm pret korupciju, un viņi vairs nevēlējās viltot dokumentus. 1983. gada rudenī PSRS vadītājs Jurijs Andropovs vairākas reizes zvanīja Šarafam Rašidovam un interesējās, kā norit kokvilnas novākšana. Uzbekistānas šefs optimistiski atbildēja, ka viss būs kārtībā, bet Andropovs jautāja, vai arī šoreiz rezultāti tiks mākslīgi uzpūsti. Tās bija Rašidova karjeras beigas.

Korupcija kā zirnekļa tīkls

Jurijs Andropovs panāca, ka valsts augstākais lēmējorgāns – PSRS komunistiskās partijas centrālkomitejas politbirojs – pieņem lēmumu izmeklēt iespējamo ļaunprātību kokvilnas novākšanā Uzbekistānā un dod uzdevumu PSRS prokuratūrai izveidot izmeklēšanas komisiju. Tāda komisija tika izveidota Tēlmana Gdljana un Nikolaja Ivanova vadībā, tā devās uz Uzbekistānu un sāka darbu. Rašidova mēģinājums pārņemt komisiju savā kontrolē nebija veiksmīgs. Gdljans viņam paskaidroja, ka komisija izveidota pēc CK politbiroja lēmuma un lietas materiālus Rašidovs var pieprasīt vienīgi politbirojā.  
Kad vēl pirms tam Jurijs Andropovs vērsās pie PSRS prokuratūras vadītāja, viņš uzsvēra, ka šai lietai nepieciešams piemeklēt “pieredzējušus un principiālus” izmeklētājus. Un tādus arī atrada. Tiesa gan, izmeklēšanas grupas vadītājiem tika pārmests ekstrēmisms. Bija sūdzības, ka liecības tikušas izsistas ar varu. Par Gdljanu un Ivanovu teica, ka viņus raksturo kāda uzbeku paruna: “Palūdz tādiem atnest cepuri, viņi atnesīs cepuri ar visu galvu.”

Laika gaitā izmeklēšanas grupas pārstāvji bija spiesti secināt, ka korupcija gluži kā zirnekļa tīkls ir izpletusies pa visu republiku un tās galvenie pavedieni ved pie Šarafa Rašidova, kas gandrīz ceturtdaļgadsimtu autoritāri vadījis Uzbekistānas politisko un saimniecisko dzīvi. Tika vākti materiāli paraugprāvai, taču 1983. gada 31. oktobrī Rašidovs negaidīti nomira. Tā kā viņš aizgāja vēl pirms lielā korupcijas skandāla, viņu izvadīja svinīgi un godpilni – kā cienītu un respektētu republikas vadītāju. Uzbekistānas pirmo personu pompozi apglabāja netālu no Pionieru pils Taškentas centrā. Drīz vien tapa projekts, kas paredzēja izveidot Šarafa Rašidova memoriālo kompleksu, kam ar laiku būtu jākļūst par uzbeku strādnieku svētvietu.

Vēl joprojām nav skaidrs, kāds bija Rašidova nāves iemesls. Oficiālā informācija vēsta, ka viņš miris no infarkta, taču eksistē arī cita versija, proti, Rašidovs iedzēris indi. Uzzinot, ka Andropovs gatavojas viņu tiesāt, Rašidovs nolēmis pats izbeigt šo dzīvi, jo nav vēlējies piedzīvot publisku negodu.

Kokvilnas vietā – tukši vagoni

Pēc Rašidova nāves kokvilnas lietas izmeklēšana tikai sāka uzņemt apgriezienus. Tās atšķetināšanai noderēja daudzi pavedieni. Piemēram, Buhārā par kukuļņemšanu 1000 rubļu apmērā tika aizturēts vietējais Iekšlietu ministrijas ekonomisko noziegumu apkarošanas nodaļas priekšnieks Muzafarovs. Kratīšanā viņa mājās tika atrasta fantastiski liela summa – vairāk nekā miljons rubļu, zelta monētas un zelta stieņi. Muzafarova liecības norādīja uz nelikumībām kokvilnas nodošanā un ļāva arestēt arī citas lietā iesaistītās personas.  

Zināms arī cits gadījums. 1984. gada janvārī no Uzbekistānas uz Piemaskavas pilsētas Serpuhovas kokvilnas pārstrādes fabriku tika nosūtīti četri preču vagoni. Pavadzīmes dokumentos bijis rakstīts, ka vagoni pilni ar kokvilnu, bet patiesībā tie bijuši tukši. Pēc dažām dienām Maskavas rajona VDK nodaļā ieradās Serpuhovas fabrikas galvenais inženieris un informēja, ka kravu pavadošie cilvēki no Uzbekistānas viņam piedāvājuši diezgan apjomīgu kukuli, 40 000 rubļu, ja vien viņš noformēs dokumentus, ka pieņēmis četrus vagonus ar kokvilnu. Tolaik 40 000 rubļu bija liela nauda, par to Maskavā varēja nopirkt četrus kooperatīvos dzīvokļus. Galvenais inženieris tomēr nolēma neriskēt un informēja par to VDK. Tukšo vagonu pavadītājus arestēja kukuļa nodošanas brīdī, bet viesnīcā, kur viņi bija apmetušies, izņēma vēl 300 000 rubļu. Maskavas čekisti deva komandu saviem uzbeku kolēģiem veikt izmeklēšanu Uzbekistānas pilsētā Džizakā, no kurienes bija atsūtīti šie tukšie vagoni. Pie iesaistītajām amatpersonām veica kratīšanas, kuru laikā tika izņemta diezgan iespaidīga summa – aptuveni pusotra miljonu rubļu, zelts un dārglietas.

Zelts piena kannā

Kā vēlāk stāstīja aculiecinieki, kad Uzbekistānā pilnā sparā notika izmeklēšana, tā mudžējusi no prokuratūras darbiniekiem. Milicijas izolatori bijuši stāvgrūdām pilni ar aizturētajiem. Cilvēkus arestēja par dokumentu viltošanu, kukuļu došanu un ņemšanu. Afērā bija iesaistīti daudzi ietekmīgi ļaudis – no lauksaimniecības un rūpniecības uzņēmumiem, no dažādām ministrijām un partijas spices. Lai izvairītos no lieliem sodiem, aizturētie sāka sniegt liecības. Atklājās, ka gandrīz vai visa republikas ekonomiskā dzīve balstās uz korupciju. Tur pirka un pārdeva gandrīz visu, arī augstskolas diplomus un amatus. 

1984. gadā arestēja Uzbekistānas kokvilnas pārstrādes ministrijas vadītāju Vahabdžanu Usmanovu un 13 viņa padoto. 1986. gadā augustā Usmanovam piesprieda nāvessodu. Lietas izskatīšanas beigu procesā pats ietekmīgākais figurants bija Uzbekistānas komunistiskās partijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Inamžons Usmanhodžajevs, kuram 1989. gadā piesprieda 12 gadus ieslodzījumā.

Jau vēlāk tika izteikts apgalvojums, ka Padomju Savienībā organizētā noziedzība attīstījusies tieši Uzbekistānā, jo tur septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados bija uzradusies milzīga nauda. Lielās peļņas iespēja ļoti pievilkusi daudzus kriminālus grupējumus no visas PSRS. Kā vēlāk rēķināja PSRS prokuratūras pārstāvji, ap 1985. gadu republikā bijis aptuveni 200 pagrīdes miljonāru. Skaidrs, ka savu naudu viņi neglabāja bankā un neieguldīja nekustamajos īpašumos. Padomju Savienībā cilvēki nemaz nedrīkstēja būt miljonāri, tas neatbilda valsts ideoloģijai. Pagrīdes bagātniekiem nebija iespēju atklāti izmantot un tērēt savu lielo naudu. Kratīšanu laikā gan skaidras naudas pakas, gan dārglietas, gan zelts tika atrasts visdažādākajās vietās – ierakts dārzā, noslēpts zem grīdas, iemūrēts sienās, sabāzts lielās piena kannās. Prese rakstīja, ka Maskavā arestētais PSRS Vieglās rūpniecības ministrijas Kokvilnas pārstādes pārvaldes priekšnieks savus miljonus slēpis kapsētā, tos ierokot sievasmātes apbedījuma vietā.

Slepeni veiktā ekshumācija

1984. gada vasarā Taškentā ieradās vairāki PSKP CK pārstāvji Jegora Ļigačova vadībā, lai organizētu Uzbekistānas PSR komunistiskās partijas CK plēnumu uz izraudzītu jaunu republikas vadītāju. Plēnumā visi agrākie Rašidova līdzgaitnieki, kas agrāk viņu skaļi slavēja un godināja, no tribīnes viņu gānīja nesmukiem vārdiem, sauca par zagli, kukuļņēmēju un despotu. Un norādīja, ka tieši Šarafs Rašidovs ir galvenais korupcijas vaininieks. 

Dažus gadus pēc Uzbekistānas vadītāja nāves Rietumu presē sāka parādīties publikācijas, ka Rašidovs patiesībā ir dzīvs un ar saviem miljoniem slepus dzīvo Dienvidamerikā. Sākumā PSRS vadības pārstāvji tam nepievērsa uzmanību, taču vēlāk, kad runas par apbedīto Rašidova dubultnieku pastiprinājās, nolēma veikt ekshumāciju. Tomēr tas nebija tik vienkārši izdarāms, jo Rašidovs bija apglabāts pašā Taškentas centrā. Ekshumāciju nolēma veikt slepus naktī, to uzticēja realizēt Valsts drošības komitejai.

1986. gadā naktī uz 21. maiju Taškentas centrālo laukumu aplenca kareivji, tika izslēgts ielas apgaismojums. Rašidova mirstīgās atliekas ātri izraka un izcēla. Nākamajā rītā nekas neliecināja, ka kaut kas būtu noticis. Ekshumācijas rezultāti uzrādīja, ka tās tik tiešām ir Šarafa Rašidova mirstīgās atliekas. Tās tika pārvestas uz Džizaku, viņa dzimto pilsētu, kur viņu arī pārapbedīja. PSKP CK un Ministru padome izdeva speciālu lēmumu, ar kuru atcēla visus agrāk Šarafam Rašidovam piešķirtos apbalvojumus. Tika demontēti viņa pieminekļi Taškentā un Džizakā.

Vietā piebilst, ka mahinācijas ar kokvilnu nebija tikai Uzbekistānas specifika. Līdzīgas blēdības, tikai ievērojami mazākos apjomos, fiksētas arī citās Vidusāzijas republikās. Izmeklētāji bija spiesti secināt, ka šo noziedzīgo sistēmu nemaz nav iespējams pilnībā likvidēt. Noziedzība nesakņojās konkrētos cilvēkos, bet gan pašā PSRS pārvaldes sistēmā. Kukuļi bija tas dzinējspēks, kas kompensēja plānveidīgās saimniecības trūkumus. Kukuļi motivēja cilvēkus strādāt, turklāt uz dokumentu falsificēšanu provocēja pati valsts plānveida sistēma. Piemēram, ja no kādas rūpnīcas vai kolhoza pieprasīja nereāla plāna izpildi, tad nekas cits neatlika, kā dokumentos ierakstīt neesošus rezultātus.   

Pašā Uzbekistānā attieksme pret kokvilnas lietu nebija tik viennozīmīga. Liela daļa sabiedrības uzskatīja, ka daudzi notiesātie ir nevis ļaunprātīgi noziedznieki, bet gan sistēmas upuri. 1991. gada 25. decembrī, kad PSRS jau bija beigusi pastāvēt, Uzbekistānas prezidents Isloms Karimovs nolēma apžēlot kokvilnas lietā notiesātos, un personas, kas sodu izcieta Uzbekistānā, tika atbrīvotas no ieslodzījuma.