Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Gunārs Astra (Foto: Okupācijas muzejs)

Nesenā vēsture. Kā Gunārs Astra un citi disidenti pret boļševikiem cīnījās 8

9vīri
27. jūnijā 05:44 2021. gada 27. jūnijā 05:44
  Andris Bernāts | "Patiesā Dzīve"
Padomju Savienībā zem disidentisma karoga pulcējās dažnedažādu dzīves uzskatu un politisko doktrīnu pārstāvji – anarhisti, monarhisti, demokrāti, sociālisti, ortodoksālie komunisti, nacionālisti, internacionālisti un dažādu reliģiju praktizētāji. Viņiem padomju vara bija tik ļoti piegriezusies, ka bija gatavi pret to iestāties pavisam atklāti. 

Sešdesmito gadu beigās par disidentu vienojošo elementu kļuva cilvēktiesību aizstāvība. Šajā jautājumā varēja vienoties visi, kam nebija pa prātam boļševiku režīms. Pirmām kārtām viņi iestājās par vārda un sirdsapziņas brīvību. Par brīvību ceļot un politieslodzīto atbrīvošanu. No 1956. līdz 1987. gadam par pretpadomju darbību tika notiesāti 8145 cilvēki. Kad PSRS beidzot sabruka, liela daļa disidentu uzskatīja, ka savu uzdevumu ir paveikuši, un pārtrauca politisko darbību. 

Labu vēlējumu kopums

Atkāpjoties vēsturē, jāpaskaidro, ka termina disidents saknes meklējamas latīņu valodā. Tas atvasināts no vārda dissidens, kas tulkojams kā atkritējs, pretī runājošs. Par disidentiem pieņemts saukt cilvēkus, kas pauž pastāvošajai varai vai sabiedrības vairākumam pretējus uzskatus. Padomju Savienībā par disidentiem uzskatīja cilvēkus, kuri atklāti kritizēja padomju varu un par to tika represēti.

Jēdziens disidentisms ieviesās pagājuša gadsimta sešdesmitajos gados, apzīmējot valsts varas opozīcijas pārstāvjus Padomju Savienībā un Austrumeiropas valstīs. Sākumā šo terminu lietoja tikai Rietumos, vēlāk to pārņēma arī paši cilvēktiesību aktīvisti – vispirms ar humoru, bet vēlāk jau pavisam nopietni. Jāteic gan, ka oficiālajos padomju dokumentos un propagandas materiālos vārds disidents netika lietots, ja nu vienīgi ar ironiju – tā saucamie disidenti. Visbiežāk padomju varas opozicionārus sauca par pretpadomju elementiem, Rietumu specdienestu aģentiem, kapitālistu un imperiālistu pakalpiņiem. Tādas vienotas disidentu organizācijas Padomju Savienībā nemaz nebija, viņus vienoja tikai nepatika pret padomju varu un pastāvošās varas represijas. Kā izteicās izcilā zinātnieka un disidenta Andreja Saharova sieva Jeļena Bonnere, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados disidentisms vērtējams kā tikumiski ētiska kustība, kuras pārstāvji vēlējās “atbrīvoties no oficiālajiem meliem”. Daudzi disidenti nemaz netiecās pēc politiskās darbības – viņi protestēja, jo padomju vara viņiem vienkārši bija pamatīgi noriebusies.

Viens no cilvēktiesību aktīvistiem Leonīds Borodins disidentismu raksturoja šādi: “Disidentisms kā parādība izveidojās Maskavas inteliģencē, kas pārdzīvoja tēvu un vectēvu traģēdiju trīsdesmitajos gados, izjuta revanšu Hruščova atkušņa laikā, bet vēlāk piedzīvoja smagu vilšanos. Sākotnējā stadijā Maskavas disidentisms nebija ne antikomunistisks, ne antisociālistisks, bet gan liberāls, ja ar liberālismu saprotam labu vēlējumu kopumu.”

Andreja Saharova sieva Jeļena Bonnere (Foto: ddp/interTOPICS / Vida Press)

Bez vardarbības

Disidentu aprindās liela uzmanība tika pievērsta tā saucamajam samizdatam – pašu iesietām brošūrām, žurnāliem, grāmatām. Nosaukums radās kā joks – kā analoģija izdevniecībai Politizdat (Politiskās literatūras izdevniecībai). Disidenti paši drukāja, iesēja un izplatīja. Tolaik nebija ne datoru, ne kopētāju, tāpēc izmantoja tikai rakstāmmašīnas. Izmantojot koppapīru, vienā piegājienā varēja uzdrukāt četrus teksta eksemplārus. Tie, pie kā nokļuva pirmās kopijas, nereti tās no jauna pārdrukāja vēl četros eksemplāros un tiražēja tālāk. Šādā ģeometriskā progresijā izplatījās disidentu žurnāli. Paralēli samizdatam bija arī tamizdat (тамиздат) – ārvalstīs izdotās un PSRS aizliegtās literatūras izplatīšana.

Padomju Savienībā zem disidentisma karoga pulcējās dažādu dzīves uzskatu un politisko doktrīnu pārstāvji, turpat grozījās arī ortodoksālie komunisti, kas nebija mierā ar pastāvošo iekārtu un uzskatīja, ka Padomju Savienības politika neatbilst komunisma ideāliem. Tomēr priekšplānā izvirzījās tā saucamie liberālie rietumnieki, kas deva priekšroku Rietumu vērtībām – kapitālismam un demokrātijai. Disidentisms bija nevardarbīga pretošanās, tāpēc par disidentiem noteikti nevar uzskatīt, piemēram, nacionālos partizānus, kas ar ieročiem rokās cīnījās pret padomju varu.

Arī paši disidenti bieži vien uzsvēra, ka iestājas pret vardarbību. Kad 1977. gadā Maskavā notika sprādzieni un par to tika vainoti disidenti, Helsinku grupas Maskavas nodaļas pārstāvji izplatīja paziņojumu: “Disidenti attiecas pret terorismu ar neizpratni un riebumu. Mēs vēršamies pie masu medijiem visā pasaulē ar aicinājumu neizmantot terminu disidenti attiecībā uz personām, kas pielieto vardarbību. Katrs žurnālists vai komentētājs, kas neatšķir disidentus no teroristiem, palīdz tiem, kas cenšas atdzīvināt staļinisma metodes, izrēķinoties ar citādi domājošajiem.”

Būtiski, ka sešdesmito gadu beigās par visu disidentu vienojošo jautājumu kļuva cilvēktiesību aizstāvība. Gan Padomju Savienībā, gan ārpus tās viņi izplatīja informāciju par disidentu vajāšanām un ieslodzīšanu lēģeros. Tas bija ļoti nozīmīgs darbības aspekts, jo tādējādi disidenti no apsūdzētajiem kļuva par apsūdzētājiem. Viņi apsūdzēja valsts varu, ka tā neievēro pati savu konstitūciju un likumus. Cilvēktiesību aktīvisti darbojās pēc ierastas shēmas – vispirms sūtīja savas petīcijas padomju varas institūcijām, pēc tam arī starptautiskajām organizācijām.

Padomju valdība kategoriski noraidīja jebkādu ideju par kaut kādu politisku opozīciju, turklāt tika noraidīta vismazākā iespēja veidot dialogu ar disidentiem. Tā kā Komunistiskā partija bija pasludinājusi “sabiedrības idejisko vienotību”, nevarēja būt ne runas par kaut kādas opozīcijas pastāvēšanu. Oficiālā propaganda devēja disidentus par Rietumu specdienestu aģentiem, kas par pretpadomju darbību saņem naudu. 1973. gada 27. aprīlī VDK šefs Jurijs Andropovs, uzstājoties Komunistiskās partijas Centrālkomitejas plēnumā, sacīja, ka Rietumu specdienesti ir mainījuši savu taktiku un tagad vairs nedarbojas tik tieši kā agrāk, bet gan ierosina un veicina negatīvus procesus PSRS, lai padarītu padomju varu vājāku. Viņš sacīja, ka VDK esot atklājusi Rietumu specdienestu mērķus.

Tie sākumā veido kontaktus ar dažām neapmierinātām personām, lai vispirms izveidotu nelegālas grupas, bet vēlāk tās konsolidētu un veidotu pretošanās kustību jeb opozīciju. Andropovs arī pieminēja, ka VDK veicis profilaktiskus darbus un par atklātu pretpadomju darbību saucis pie kriminālatbildības nacionālistus Ukrainā, Lietuvā, Latvijā un Armēnijā. Gandrīz visos gadījumos, kā uzsvēra VDK šefs, šo personu darbību inspirējuši Rietumu specdienesti, kas ar saviem emisāriem iesūtījuši naudu un iespiedtehniku.

Akadēmiķis Andrejs Saharovs (Foto: BNA Photographic / Alamy/ Vida Press)

Skandaloza tiesas prāva

Līdz sešdesmito gadu vidum par atklāti paustu brīvdomību parasti sekoja arests, bet vēlāk čeka mainīja taktiku un lika lietā profilaktiskus pasākumus, kad aizturētajiem vispirms tika izteikti brīdinājumi un draudi. Tikai tad, ja viņi turpināja savu disidentisko darbību, viņus arestēja un aizsūtīja uz lēģeriem.

Disidentus vajāja un represēja ne tikai ar cietumsodiem – viņus apspieda arī brīvībā, liedzot darba iespējas daudzās iestādēs. Bijušajiem politieslodzītajiem bieži bija grūti kaut kur noformēties darbā. Tolaik daudz labprātāk pieņēma darbā pat bijušos kriminālnoziedzniekus, nevis par politiku tiesātos. Gadījās, ka VDK darbinieki aizturētajiem piedāvāja izvēli – emigrācija vai lēģeris.

Bija arī citi varianti, piemēram, disidentu Vladimiru Bukovski, kas izcieta savu ceturto termiņu par pretpadomju aģitāciju un propagandu, apmainīja pret čīliešu politieslodzīto, bijušo Čīles Komunistiskās partijas vadītāju Luisu Korvalanu. Apmaiņa notika 1976. gada decembrī Šveicē, uz kurieni Bukovski aizveda konvoja pavadībā un rokudzelžos. Pēc apmaiņas Bukovskis iekārtojās uz dzīvi Lielbritānijā, pabeidza Kembridžas Universitāti, kur apguva neirofizioloģiju, un Uzrakstīja atmiņu grāmatu Un atgriežas vējš..., kas tika tulkota un izdota vairākās valodās. Savukārt Korvalans kādu laiku padzīvoja Maskavā, bet vēlāk mainīja izskatu un nelegāli atgriezās Čīlē. Bukovska un Korvalana apmaiņa bija zināmākais šāds gadījums, tomēr viņi nebija vienīgie. Vēl var pieminēt 1986. gadā Berlīnē nogādāto disidentu Natanu Šaranski, kuru apmainīja pret padomju spiegiem Karlu Keheri un viņa sievu Hannu. 

Tiek uzskatīts, ka sešdesmitajos gados disidentisma kustību veicināja kāda skandaloza tiesas prāva. 1965. gadā tiesāja rakstniekus Andreju Siņavski un Jūliju Danielu, jo viņi bija atļāvušies publicēt savus darbus ārzemēs. Tā kā Padomju Savienībā viņu darbus neiespieda, viņi tos sūtīja uz Rietumiem, kur tos publicēja ar pseidonīmiem Ābrams Tercs (Siņavskis) un Nikolajs Aržaks (Daniels). Čekai izdevās noskaidrot īstos autorus, un rakstniekus arestēja. Ir vairākas versijas, kā VDK izdevās atklāt īsto autorību. Viena no tām vēsta, ka viņus izdevis draugs Sergejs Hmeļņickis, kas patiesībā bijis čekas aģents. Savukārt dzejnieks Jevgeņijs Jevtušenko izteicās, ka, viesojoties Amerikā, viņš ticies ar Robertu Kenediju, kas padalījies ar informāciju.

Siņavski un Danielu izdevis CIP, lai novērstu pasaules uzmanību no ASV īstenotās karadarbības Vjetnamā un pievērstu Padomju Savienībai, kur apspiež un vajā disidentus. Protams, tā ir tikai versija, kas liekama līdzās citām. Jūlija Daniela dēls Aleksandrs vēlāk atcerējās: “Kā VDK uzzināja, kas patiesībā ir Ābrams Tercs un Nikolajs Aržaks, nav zināms vēl joprojām. Tomēr skaidrs, ka informācijas noplūde notika aiz PSRS robežām. Tēvam pratināšanas laikā parādīja viņa paša labotu stāstu Izpirkums, kas bija atrodams tikai ārzemēs.”

Rakstniekus apsūdzēja, ka viņi ārpus valsts robežām nodevuši publicēšanai tekstus, kas nomelno padomju valsti. Tiesas procesu atspoguļoja gan ārzemju mediji, gan vietējie laikraksti Izvestija un Ļiteraturnaja gazeta. Piemērojot Kriminālkodeksa 70. pantu par pretpadomju aģitāciju un propagandu, Danielam piesprieda piecus, Siņavskim septiņus gadus ieslodzījumā. Vairāki inteliģences pārstāvji pauda neizpratni un sašutumu par notikušo. Atbalstu notiesātajiem disidentiem izteica vairāki rakstnieki un citi radošo profesiju pārstāvji.

1965. gada 5. decembrī Maskavā, Puškina laukumā, notika mītiņš, paužot atbalstu Siņavskim un Danielam. Tā dalībnieki pieprasīja atbrīvot apcietinātos rakstniekus, kā arī aicināja valsts vadītājus “cienīt un ievērot savu Konstitūciju”. Visus mītiņotājus aizturēja un nopratināja, bet vēlāk atlaida. Pēc atbrīvošanas 1973. gadā Siņavskis emigrēja uz Franciju un strādāja Sorbonas Universitātē, savukārt Daniels palika Padomju Savienībā. Sākumā viņš dzīvoja Kalugā, pēc tam Maskavā. Kaut publicēties Danielam neļāva, viņš to darīja ar dažādiem pseidonīmiem, kā arī uzdeva savus darbus par citu autoru darbiem.

Krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins (Foto: Mike Lawn/Shutterstock/ Vida Press)

Solžeņicina un Saharova ietekme

Otrs notikums, kas deva lielu grūdienu disidentisma kustībai, bija padomju armijas iebrukums Prāgā 1968. gadā, lai apspiestu revolūciju. Tas izraisīja sašutumu ne tikai brīvajā pasaulē, bet arī pašā Padomju Savienībā. 1968. gada 25. augustā astoņi disidenti – Konstantīns Babickis, Tatjana Bajeva, Larisa Bogoraza, Natālija Gorbaņevska, Vadims Delone, Vladimirs Dremļuga, Pāvels Ļitvinovs un Viktors Frainbergs – izgāja Maskavas Sarkanajā laukumā, turot virs galvas Čehoslovākijas karogus un plakātus Par mūsu un jūsu brīvību!, Rokas nost no ČSSR!, Lai dzīvo brīva un neatkarīga Čehoslovākija!, Kauns okupantiem. To visu viņiem izdevās ievest laukumā Gorbaņevskas dēla ratiņos.

Drīz vien piesteidzās milicijas un čekas darbinieki, kas protestētājus aizturēja. Viņus apcietināja un gatavojās tiesāt. Gaidāmais tiesas process izsauca lielu interesi gan vietējā sabiedrībā, gan ārvalstīs. Kaut tiesai neizdevās noskaidrot, kurš kādu plakātu turējis, tomēr tika atzīts, ka visi plakāti ir apmelojoši. Visus protestētājus notiesāja ar vairākiem gadiem ieslodzījumā, bet divus atzina par psihiski slimiem un ievietoja Ļeņingradas speciālajā psihiatriskajā slimnīcā.

Padomju Savienībā par vienu no disidentisma līderiem kļuva krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins. Pirmoreiz viņu arestēja 1945. gada 9. februārī Vācijā, jo kara cenzūras redzeslokā bija nonākušas viņa vēstules, kurās viņš visai kritiski izteicās par Staļinu. Par pretpadomju aģitāciju un propagandu viņam piesprieda astoņus gadus pāraudzināšanas darba nometnē.

Pēc izciestā soda Solžeņicinu kā politiski neuzticamu izsūtīja uz Kazahiju, bet 1956. gada 3. februārī ar PSRS Augstākās tiesas lēmumu reabilitēja un ļāva atgriezties Krievijā. Kad tika publicēts Solžeņicina stāsts Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē, viņš kļuva par kulta rakstnieku visā PSRS teritorijā. Kopš 1965. gada rakstnieks krita nežēlastībā, viņa darbus nekur vairs nepublicēja un pat izņēma no bibliotēkām. Solžeņicins nostājās opozīcijā varai, sāka aktīvi rakstīt kritisku publicistiku un atklātas vēstules, kurās protestēja pret cilvēktiesību neievērošanu. 1969. gadā Solžeņicinu izslēdza no PSRS Rakstnieku savienības, bet 1970. gadā viņam piešķīra Nobela prēmija literatūrā.

1974. gada 12. februārī viņam atņēma pilsonību un kopā ar ģimeni izsūtīja uz Rietumvāciju. Vēlāk viņš pārcēlās uz ASV, Vermontas štatu, kur pabeidza rakstīt Gulaga arhipelāga trešo sējumu un turpināja ciklu Sarkanais ritenis. 1994. gadā viņš kopā ar sievu atgriezās Krievijā, un viņus sagaidīja tūkstošiem cilvēku. 2008. gada 3. augustā viņš nomira savās mājās Maskavā.

Līdzās Solžeņicinam par disidentu kustības simbolu tika uzskatīts arī akadēmiķis Andrejs Saharovs. Viņš kļuva ievērojams jau piecdesmitajos gados, kad radīja masu iznīcināšanas ieroci – ūdeņraža bumbu. Vēlāk no padomju varoņa viņš kļuva par nepiekāpīgu padomju režīma kritiķi.

Sešdesmito gadu beigās Saharovs jau bija atzīta autoritāte padomju disidentu aprindās. Kā viens no Maskavas Cilvēktiesību komitejas dibinātājiem viņš regulāri kā uz darbu gāja uz disidentu tiesas prāvām un aizstāvēja politiski ieslodzītos. Ar lielu entuziasmu viņš iesaistījās kampaņā par Krimas tatāru atgriešanos dzimtenē, cīņā par Pievolgas vāciešu tiesībām un ebreju tiesībām uz emigrāciju. Septiņdesmitajos gados pie Saharova straumēm plūda apmeklētāji – vieni sūdzējās par padomju varas netaisnībām, bet citi lūdza naudu.

1980. gadā Saharovu ar sievu Jeļenu Bonneri izsūtīja trimdā uz Gorkiju, kur viņus dienu un nakti kontrolēja VDK – dzīvoklī bija noklausīšanās ierīces. Lai viens otram pateiktu ko svarīgu, abi sarakstījās. VDK ik palaikam pārmeklēja viņu dzīvokli, savācot Saharova manuskriptus un fotogrāfijas. Trīs reizes trimdā Saharovs uzsāka badastreiku, protestējot pret represijām, kas bija vērstas pret viņa radiniekiem. Tas parasti beidzās ar viņa ievietošanu slimnīcā un barošanu piespiedu kārtā. “Nomirt mēs jums neļausim, bet jūs kļūsiet par nespēcīgu invalīdu,” viņu brīdināja Gorkijas slimnīcas galvenais ārsts Obuhovs.

1986. gada decembrī PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs atļāva Saharovam atgriezties Maskavā. 1989. gadā viņu ievēlēja par PSRS Tautas deputātu kongresa delegātu. Akadēmiķis aizgāja aizsaulē no sirdslēkmes 1989. gada 14. decembrī pēc darba dienas kongresa cilvēktiesību komisijā. Kopš 1988. gada Eiropas Parlaments piešķir ikgadējo Saharova balvu cilvēktiesību aktīvistiem.

Piemineklis pretpadomju aktīvista Gunāra Astras atdusas vietā Meža kapos. (Foto: LETA)

Astras noslēpumainā nāve

Latvijā par ievērojamāko un principiālāko disidentu kļuva Gunārs Astra. Pirmoreiz viņu arestēja 1961. gada februārī. Sākotnēji Astru apsūdzēja par pretpadomju aģitāciju un propagandu, bet vēlāk arī par dzimtenes nodevību un spiegošanu, jo 1958. gadā Astra bija iepazinies un pēc tam vairākkārt saticies ar diviem ASV vēstniecības darbiniekiem, kā arī sarakstījies ar ASV dzīvojošo latvieti Gaidu Priedīti. Viņam piesprieda 15 gadus ieslodzījumā un mantas konfiskāciju. Sodu Astra izcieta dažādos Mordovijas APSR un Permas apgabala lēģeros.

Pēc ieslodzījuma Gunārs Astra 1976. gadā atgriezās Latvijā un sāka strādāt rūpnīcā Straume par elektromontieri. Tajā pašā gadā viņš apprecējās ar Hertu Līviju Vagali. Ap šo laiku viņš savā dzīvesvietā Lucavsalā bija izveidojis piemājas saimniecību, kurā audzēja puķes. Pakāpeniski puķu audzēšana un tirdzniecība kļuva par Astras galveno iztikas avotu. Taču viņš neatteicās no saviem uzskatiem, turpināja uzturēt kontaktus ar ieslodzījuma laika domubiedriem un cilvēkiem, kas centās uzturēt latviešu nacionālo pašapziņu vai kaut kādā veidā darbojās pret PSRS okupācijas režīmu. 1983. gadā Gunāru Astru arestēja un tiesāja par pretpadomju literatūras glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu.

Tiesā Gunārs Astra norādīja: “Mans noziegums: grāmatu fotografēšana, fotonegatīvu glabāšana un trīs negatīvu iedošana Freimanim, viena raksta pārtulkošana, vienas grāmatas parādīšana citam cilvēkam, vēl dažu grāmatu glabāšana, pilnīgi intīma satura sacerējuma sarakstīšana un glabāšana, radioraidījumu ierakstīšana lentā un šo lentu glabāšana. Par to es tikšu notiesāts, par to valsts apsūdzētājs ir pieprasījis atzīt mani par sevišķi bīstamu recidīvistu un ieslodzīt sevišķā režīmā uz septiņiem gadiem, bez tā uz pieciem gadiem nometināt – ne jau Krimā. Valsts apsūdzētājs ir pārcenties – manos gados un pie manas veselības septiņi gadi sevišķā režīmā ir vairāk nekā pietiekami, lai mani nogalinātu.”

Sakot savu pēdējo vārdu tiesā, Gunārs Astra uzsvēra: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.” Viņa vārdi izrādījās pravietiski – Padomju Savienība sabruka kā milzīgs nams, kura pamati bija sapuvuši. 

Tiesa Astram piesprieda septiņu gadu ieslodzījumu sevišķa režīma kolonijā. 1987. gadā arvien plašāk izvērsās kampaņa par Gunāra Astras atbrīvošanu, pakāpeniski iegūstot starptautisku raksturu. 1988. gada janvārī PSRS varas institūcijas Gunāru Astru amnestēja, 1. februārī viņš tika atbrīvots no apcietinājuma. Tā paša gada marta sākumā ceļā uz Krieviju Astra pēkšņi saslima, bet 6. aprīlī, atrodoties Ļeņingradas kara hospitālī, nomira. Kara hospitālī izdotajos dokumentos kā nāves iemesls minēts sirds vārstuļu iekaisums, tomēr bija pārāk daudz pretrunīgu faktu par viņa nāvi, sākot jau ar veikto sirds operāciju, kaut Astra nekad nebija sūdzējies par sirdi. Pēc nāves tika izņemti Astras iekšējie orgāni un netika pieļauta neatkarīga pēcnāves ekspertīze, kas radīja pamatotas aizdomas, ka viņu noindējuši Valsts Drošības komitejas darbinieki. 1988. gada 19. aprīlī Gunāru Astru apglabāja Rīgā, Otrajos Meža kapos. Viņa pavadīšana pēdējā gaitā izvērtās par vienu no pirmajām tautas manifestācijām, kurās publiski tika lietots Latvijas karogs un atskaņota Latvijas himna. Gunāra Astras kapu pavadītāji aizbēra ar rokām.

Saistītās ziņas

Kā propaganda skaloja smadzenes, veidojot mītu par laimīgo padomju valsti 47
Padomju alkometri un citas dīvainības: kā PSRS laikā cīnījās pret pārgalvīgo latviešu braukšanu
Iznākusi Viļa Selecka grāmata "Disidents" - par Latvijas brīvības cīnītāju Intu Cālīti

Citi šobrīd lasa

Olga Kambala savu perfekto ķermeni ieguvusi divos mēnešos
FOTO: Ostapenko un Čavars iesoļo olimpiskajā stadionā. Tokijas olimpiskās spēles ir atklātas 2
Sinoptiķi brīdina par jaunu karstuma vilni Latvijā
Skatīt visus komentārus

"Не смогла расстаться с американской мечтой": раскрыты новые причины побега Меган Маркл из королевской семьи

"В важный момент для страны правительство ушло в отпуск": популярный местный блогер о Латвии