Boļševiku seksuālās revolūcijas dīvainības. Profesionālā prostitūcija, seksa neesamība un Majakovska savādā kopdzīve trijatā

1917. gadā īstenojot valsts apvērsumu jeb Lielo oktobra revolūciju, boļševiki bija atvēzējušies ne tikai grandiozām pārmaiņām valsts pārvaldē, bet arī gatavojās pārskatīt buržuju noteiktās normas laulībā un dzimumattiecībās. Tas radīja ne mazums pārpratumu un kuriozu.  

“Mēs jaunu pasauli sev celsim,” apgalvoja boļševiki un gatavojās apgūt vēl neapgūtās teritorijas – arī seksa jomā. Revolūcija Krievijā izraisīja ne tikai jukas, haosu un pilsoņu karu, bet arī atraisīja sabiedrībā lielu radošu enerģiju. Līdzās politiskajām partijām ar to pārstāvētajiem boļševikiem, meņševikiem, anarhistiem, monarhistiem, sociālistiem, nacionālistiem, eseriem, feministiem, maksimālistiem un citiem biedriem sevi pieteica dažnedažādas mākslinieku un brīvdomātāju grupas. Uz sabiedriskās skatuves parādījās agrāk nezināmi ģēniji, dīvaiņi un ārprātīgie. Dažnedažādu revolucionāru teoriju jūklī uzradās aicinājumi reformēt laulības institūciju un ieviest jauninājumus dzimumattiecībās. Un tiešām – boļševiku jaunā valdība ar Vladimiru Iļjiču Ļeņinu priekšgalā sāka pārskatīt un mainīt agrākās tradīcijas.

Par īstu brīvību

Ģimenes institūcijas un dzimumattiecību tēmas boļševiki savās sapulcēs apsprieda vēl pirms revolūcijas. Izstrādāt jaunu teoriju par abu dzimumu attiecībām bija uzticēts marksisma teorētiķim Ļevam Trockim. Vēlāk seksuālajām reformām padomju Krievijā īpaši pievērsās austriešu psihoanalītiķis Vilhelms Raihs, kurš savulaik centās apvienot freidismu un marksismu. Viņš attīstīja seksuālās revolūcijas jēdzienu, kas īpašu aktualitāti ieguva sešdesmitajos gados Rietumos. Kādā no saviem darbiem Raihs pieminēja Ļeņina un Trocka saraksti, kurā abi apsprieda seksualitātes nozīmi jaunas sabiedrības veidošanā. Trockis rakstīja: “Neapšaubāmi, seksuāla rakstura apspiešana ir viens no cilvēku paverdzināšanas veidiem. Kamēr eksistē šāda apspiešana, nevar būt ne runas par īstu brīvību. Ģimene kā buržuāzijas institūts sevi ir izsmēlusi.” Uz to Ļeņins atbildēja: “Un ne tikai ģimene. Visus aizliegumus, kas attiecas uz seksualitāti, nepieciešams atcelt. Mums derētu pamācīties no sufražistēm, pat viendzimuma mīlestības aizliegumu vajag atcelt.” Vietā piebilst, ka proletāriešu vadonim pieder tēze – atbrīvojot juteklību no žņaugiem, tiek iegūta enerģija, kas jānovirza uz komunisma uzvaru.

Un boļševiki ne tikai runāja, bet arī darīja. Drīz vien pēc slavenajiem dekrētiem Par mieru un Par zemi proletāriešu vadonis nāca klajā ar citiem – Par laulības šķiršanu un Par civillaulību, kur cita starpā tika formulēts sievietes turpmākais statuss laulībā. Saskaņā ar dekrētu viņai ir tiesības uz pilnīgi materiālu un seksuālu pašnoteikšanos, kā arī tiesības laulībā paturēt savu uzvārdu un brīvi veikt abortus. Dekrētos tika noteikts, ka turpmāk laulību varēs ne tikai viegli noslēgt, bet arī viegli šķirt, un tika paredzēts, ka laulības šķiršanas gadījumā alimenti jāmaksā tikai turpmāko pusgadu un tikai tādā gadījumā, ja partneris, pie kura palikuši bērni, ir bezdarbnieks vai darba nespējīgs. Bērnu uzturēšanai bija paredzēts valsts atbalsts. Tolaik sludināja, ka bērnu audzināšana ir valsts  prioritāte.

Nevar nepieminēt, ka līdzās laulības institūcijas reformām boļševiki atcēla sodus par homoseksuālismu. Sociālās higiēnas institūta direktors Grigorijs Batkis ne bez lepnuma atzīmēja, ka seksuālās emancipācijas ziņā vērojami panākumi. Viņš ziņoja, ka reformu rezultātā samazinājies seksuālo perversiju un vardarbību skaits. Kādā no savām brošūrām Batkis rakstīja: “Seksuālās pedagoģijas galvenais uzdevums ir izaudzināt veselus cilvēkus, nākotnes sabiedrības locekļus, kas dzīvotu saskaņā ar savām dabiskajām tieksmēm un padomju valsts varenajiem sociālajiem uzdevumiem.”

Prostitūtas – uz rūpnīcām!

Līdzās vīrišķīgajiem reformistiem netrūka arī daiļā dzimuma pārstāvju. Viena no kaismīgākajām dzimumattiecību reformistēm bija padomju valdības tautas komisāre Aleksandra Kolontaja.  Viņa neslēpa, ka savulaik iedvesmojusies no vācu feministes Grētas Meizeles-Hesas un viņas 1911. gadā sarakstītās grāmatas Seksa krīze. Šajā grāmatā pausts uzskats, ka dzimumattiecību morāle ir tikai fikcija un tradicionālās laulības vispārpieņemtie principi ir pretrunā ar cilvēka patieso dabu, jo tie iznīcina mīlestību. Kolontaja aktīvi piedalījās boļševiku Laulības kodeksa izstrādāšanā. Viņa uzstāja, ka seksuālā izglītība skolās jāievieš skolēniem jau 12–13 gadu vecumā. “Citādi mēs arvien biežāk sastapsimies ar tādiem ekscesiem kā agrīna grūtniecība. Jo vairāk ieilgst seksuālā krīze, jo hroniskāku raksturu tā iegūst. Tagad nereti dzemdē jau 14 gados,” atzina Kolontaja. Viņa uzstājās sanāksmēs un publicēja rakstus, kuros kritizēja laulības institūciju un aicināja šo jomu reformēt. Savs viedoklis komisārei bija arī par prostitūciju: “Kamēr būs nestrādājošas sievietes, kuras ir materiāli atkarīgas no vīriešiem, tikmēr notiks sieviešu glāstu pirkšana un pārdošana. Tāpēc nepieciešams visā Padomju Republikā ieviest darba grāmatiņas, kas palīdzēs izskaust profesionālo prostitūciju.” Boļševiki viņu atbalstīja un pasludināja prostitūciju par buržuāziski patriarhālu palieku. Komunisti tvarstīja priekameitas un sūtīja viņas strādāt uz rūpnīcām. To sauca par darba terapiju.

“Brīvu ceļu spārnotajam Erosam!” – tā Kolontaja jūsmīgi rakstīja jaunatnes žurnālā Smena. Uzstājoties matrožu auditorijai, viņa bija vēl tiešāka – pauda uzskatu, ka modernajai sievietei jābūt patstāvīgai, viņa nedrīkst piederēt vīram vai vecākiem, aktīvi jāiekļaujas sabiedriskajā dzīvē un jātiek vaļā no liekām, nevajadzīgām emocijām. Sievietei jāatmet greizsirdība un jārespektē vīra tiesības izvēlēties sev citas partneres.

Te nu jāatzīst, ka Kolontajai atbalstītāju netrūka. Populāri kļuva ieteikumi sievietēm uzturēt labas attiecības ar vīra mīļākajām. Tika pat ieteikts sievietei pašai piemeklēt savam vīram mīļākās, bet vīram – rekomendēt sievai savus biedrus. Kolontaja rakstīja: “Mūsu laiks izceļas ar mīlestības mākslas trūkumu, ļaudis neprot uzturēt gaišas, skaidras un atklātas attiecības. Viņi nepazīst erotisku draudzību. Cilvēkiem mīlestība ir vai nu dvēseli plosoša traģēdija, vai banāla vodeviļa. Tāpēc cilvēci nepieciešams izvest ārā no šī strupceļa, ļaudīm jāiemāca gaiši un nenomācoši pārdzīvojumi. Tikai apgūstot erotisko draudzību, cilvēki spēs uztvert īstu mīlestību. Bez īstas mīlestības cilvēce jūtas apdalīta un nabadzīga. Man nav šaubu, ka mīlestība kļūs par nākotnes kultu.”

Vienlīdzība ģimenē

Uz Krievijas politiskās skatuves parādījās dažādi entuziasti, kas sludināja brīvo mīlestību un monogāmo attiecību beigas. Populāra bija tēze par ūdens glāzi, proti, mīlestības nav, ir tikai fizioloģiska vajadzība, ko nepieciešams apmierināt. Vajadzība pēc seksa ir skaidra un saprotama – tā ir kā slāpju veldzēšana, izdzerot glāzi ūdens. Proletāriešu vadonis Ļeņins gan norādīja, ka dzimumattiecību jautājums nav tik vienkāršs kā ūdens glāze. Viņaprāt, ūdens dzeršana ir katra personiska lieta, bet attiecībās iesaistās divi, turklāt tajās bieži vien uzrodas jauna dzīvība. Marksisma teorētiķe Klāra Cetkina savās atmiņās rakstīja, ka Ļeņins nepavisam nav bijis brīvās mīlestības atbalstītājs, pat uzskatījis, ka šādas attiecības vērtējamas kā buržuāziskas.

Risinot attiecību jautājumus, priekšplānā izvirzījās feministes, kuras sludināja pārliecību, ka pēc revolūcijas vīrietim vairs nedrīkst būt noteicošā loma ģimenē. Viņas uzsvēra, ka kopdzīve balstās uz divu neatkarīgu cilvēku labprātīgi noslēgtu savienību. Boļševiki pret to neiebilda un atbalstīja feministu iniciatīvu, tomēr jāatzīst, ka padomju varas definētā vienlīdzība sākumā bija vien tikai deklarācija. Daudzas sievietes nebija materiāli nodrošinātas, viņām nebija ne attiecīgas izglītības, ne profesionālu iemaņu. Lai sieviete savu virtuves priekšautu nomainītu pret fabrikas strādnieces virsvalku, vajadzēja paiet laikam.

Seksuālo reformu jomā iniciatīvu izrādīja arī sabiedriskas organizācijas. Petrogradā uzradās biedrība ar amizantu nosaukumu Nost ar kaunu! (Doloj stid! – krievu val.). 1918. gada vasarā šīs biedrības abu dzimumu pārstāvji rīkoja savdabīgu demonstrāciju, pārvietojoties pa pilsētas ielām absolūti kaili. Viņi nesa plakātus un sludināja pārliecību, ka kauns – tā ir buržuāziskā pagātne, bet nākotnes cilvēkiem nav jākaunas par savu ķermeni. Krievu seksuālās aktivitātes guva ievērību arī citās valstīs. Padomju seksuālā emancipācija izsauca interesi ja ne gluži visā pasaulē, tad vismaz Rietumos noteikti. Ārvalstu prese ironizēja, ka komunisti iecerējuši nacionalizēt sievietes – viņas būšot visu kopīgais īpašums. Rakstnieks Herberts Velss, kurš tolaik bija ieradies revolucionārajā Maskavā, neslēpa savu pārsteigumu par boļševiku reformām.   

Par sieviešu socializāciju

Padomju Krievijā revolucionāra uguns tika iedegta arī dzimumattiecībās. Par šo jautājumu iznāca grāmatas un brošūras, rīkoja seminārus un lekciju ciklus. Tēmu nosaukumi bija visdažādākie, piemēram, Padomju cilvēka seksuālie refleksi, Vai bērna seksualitāte ir dabiska, Marksisms un mīlestība, Komjauniešu līdztiesība gultā.

Divdesmitie gadi Krievijā bija lielie juku laiki. Oficiāli atļautie aborti, legalizētais homoseksuālisms, propagandētā brīvā mīlestība, bērnu kolektīvā audzināšana, pilsoņu karš, nabadzība un bads radīja lielu sociālu haosu, izjuka ģimenes, bija daudz pamestu bērnu. Rietumu prese rakstīja, ka daudzas krievu sievietes, izrāvušās no virtuves un bērnu istabām, metas baudīt brīvību un sabiedrisko dzīvi.

Divdesmitajos gados Krievijā tika fiksēti dažādi dīvaini lēmumi, kurus vēlāk boļševiki uzdeva par nelabvēļu safabricējumiem, lai diskreditētu padomju varu. Lai vai kā, bet pilsoņu kara laikā tik tiešām klīda runas, ka komunisti gatavojas nacionalizēt jeb socializēt sievietes. 1918. gadā Saratovā tika izplatīts dekrēts Par sieviešu socializāciju, kurā bija teikts, ka sociālā netaisnīguma un likumīgo laulību iespaidā daudzi daiļā dzimuma eksemplāri atrodas buržuāzijas īpašumā, tāpēc tiek izjaukts nepieciešamais cilvēku dzimuma turpināšanas balanss. Saskaņā ar dekrētu, kopš 1918. gada 1. maija visas sievietes vecumā no 17 līdz 32 gadiem, izņemot tās, kurām ir vairāk par pieciem bērniem, tiek atsavinātas un izņemtas no privāta pārvaldījuma, pasludinot viņas par tautas īpašumu. Atsavināto sieviešu sadalīšana notiks stingrā saskaņā ar dokumenta pielikumu. Vīrietim ir tiesības lietot vienu sievieti trīs reizes nedēļā trīs stundas. Lai tā notiktu, jāuzrāda fabrikas komitejas, arodbiedrības vai vietējās padomes izziņa, ka tās uzrādītājs pieder pie proletāriešu šķiras. Bijušajam vīram tiek saglabātas tiesības tikt pie sievas ārpus kārtas. Gadījumā, ja vīrs pretojas dekrētā noteiktajām normām, viņš vispār zaudē tiesības uz sieviešu lietošanu. Katram proletariāta pārstāvim, kas vēlēsies lietot tautas īpašuma eksemplārus, katru mēnesi būs jāiemaksā 9 % no saviem ienākumiem, bet neproletāriešiem – 100 rubļu (40 % no vidējās algas) mēnesī. No šīm iemaksām tiks veidots Tautas paaudzes fonds, kas izsniegs socializētajām sievietēm, kuras palikušas stāvoklī, 232 rubļus bērnu uzturēšanai. Tiks garantēta pensija tām sievietēm, kuras zaudējušas veselību un vairs nevar veikt proletārisko pienākumu.

Lieki teikt, ka vispārējā haosa gaisotnē daudzi bija pārliecināti, ka šis dekrēts ir īsts. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka tas ir joks, ko sacerējuši Saratovas Anarhistu apvienības pārstāvji. Tolaik šādi joki bija iecienīti, un arī citās Krievijas pilsētās parādījās līdzīgi dekrēti. Piemēram, Petrogradā izplatītais dekrēts vēstīja, ka katrai jaunietei, kas sasniegusi 18 gadu vecumu un vēl nav precējusies, jāreģistrējas Brīvās mīlas birojā, pretējā gadījumā draudēs bargs sods. Vologdā bija noteikts, ka ilkvienai komjaunietei jāstājas seksuālās attiecībās ar komjaunieti, ja vien viņš izteicis tādu vēlēšanos, pretējā gadījumā viņa nav cienīga būt komjauniete. Savukārt Maskavā paklīda runas, ka darba izcilniekiem tiks izsniegti mandāti, kas ļaus socializēt desmit meitenes vecumā no 16 līdz 20 gadiem. 

Notika arī citas aktivitātes, kas bija pavisam reāli mēģinājumi reformēt attiecības, proti, tika izveidotas seksuālas komūnas. Ievērojot brīvprātības principu, komūnā dzīvoja 10–12 abu dzimumu pārstāvji. Kā jau ģimenē komūnā visiem bija kopīga saimniecība un seksuālā dzīve. Dalīšanās pa pāriem nebija pieņemta – tādiem pāriem bija jāatstāj komūna. Tāpat netika atbalstīta bērnu laišana pasaulē, jo bija uzskats, ka bērnu audzināšana traucē galvenajam uzdevumam – komunisma celšanai. Ja arī kāds bērns piedzima, viņu nodeva internātā. Protams, šādas komūnas nebija masveida, tie bija izņēmumi. Tās bija pavisam jaunas formācijas, kur tika meklēti jauni risinājumi abu dzimumu attiecībās. Komūnā tika uzsvērta vienlīdzība seksuālajās tiesībās un pienākumos. Vienlīdzība izpaudās pat izskatā – komunāriem bija ne tikai vienādas drēbes un apavi, bet arī apakšveļa.

Kopdzīve trijatā

Runājot par brīvām un nestandarta attiecībām padomju Krievijā, noteikti jāpiemin izcilais proletāriešu dzejnieks Vladimirs Majakovskis. Divdesmitajos gados literārajos salonos apsprieda ne tikai Majakovska novatorisko dzeju, bet arī viņa ne mazāk novatoriskās attiecības ar mūzu Liļu Briku un viņas vīru Osipu. Vēl pirms revolūcijas Briku mājās bieži pulcējās dzejnieki, rakstnieki, mūziķi un mākslinieki. Viņu dzīvoklis bijis tāds kā mākslas un bohēmas salons. Dzejnieks un Ļiļa iepazinās vakarā, kad Briku dzīvoklī ieklīda Majakovskis un nolasīja savu slaveno poēmu Mākonis biksēs. Kā pēc tam atcerējās Ļiļas māsa Elza, tovakar abi Briki iemīlējuši Majakovska dzeju, bet Majakovskis – Ļiļu.

Dzejnieks nemaz neslēpa savas jūtas, un drīz vien viņi sāka dzīvot... trijatā. Šī kopdzīve nemaz netika slēpta, vēlāk tā pieminēta daudzu laikabiedru atmiņās. Uz dzīvokļa durvīm bija izkārtne ar uzrakstu Briki. Majakovskis. Ļiļa savos memuāros rakstīja, ka tajos gadījumos, kad ar Osipu nodarbojušies ar mīlestību, viņa ieslēgusi Volodju virtuvē. “Viņš lauzās iekšā, skrāpēja durvis un raudāja,” atcerējās Ļiļa. Vēlāk dzejnieka paziņas stāstīja, ka dzejnieka mūza bijusi izteikti koķeta un draiskulīga būtne, labprāt flirtējusi un ielaidusies attiecībās ar citiem vīriešiem. Ļiļa to nemaz neesot slēpusi un pat atklājusi citiem savu savaldzināšanas tehniku: “Vajag iedvest vīrietim, ka viņš ir brīnišķīgs un ģeniāls. Un ļaut viņam darīt to, ko viņam neļauj mājās.” Majakovskis atšķirībā no Brika, kurš pie sievas sānsoļiem bija pieradis, ļoti pārdzīvojis mūzas izlaidīgo uzvedību, lai gan arī pats nebija monogāms. Gan Majakovskim, gan Brikam bija romāni un intīmas attiecības ar citām sievietēm. Protams, šī brīvdomīgā ģimenīte daudziem šķita dīvaina. Viņu attiecības beidzās 1930. gada 14. aprīlī, kad Majakovskis izdarīja pašnāvību. Pirmsnāves zīmītē cita starpā bija rakstīts: “Ļiļa, mīli mani!”

Padomju valsts bez seksa

Jāteic gan, ka boļševiku iesāktās reformas attiecību jomā beidzās ar fiasko. Padomju Savienībā seksuālā brīvdomība tika pārtraukta divdesmito gadu beigās, kad pie varas nāca Josifs Staļins. Plaši izvērstā industrializācija pieprasīja, lai padomju ļaudis tērētu savus spēkus nevis seksuālām izklaidēm, bet gan gaišākas nākotnes celšanai. Tam bija arī pragmatiski apsvērumi. Industrializācija pieprasīja lielu masu koncentrētību noteiktās vietās – būvlaukumos, kazarmās, kopmītnēs. Ļaudis atradās lielā saspiestībā, un diez vai būtu prātīgi tur sludināt brīvo mīlestību. Lai vai kā, bet seksa tēmu izņēma no apgrozības, brīvo mīlestību pasludināja par seksuālu izlaidību, kas nav savienojama ar padomju cilvēka dzīvi. Tika nostiprināta sabiedriskā doma, ka ģimene – tā ir sabiedrības šūniņa, monogāmas attiecības – padomju dzīves norma un kārtības pamats. Pārmaiņas skāra arī likumdošanu. 1934. gada sākumā aizliedza abortus, nedaudz vēlāk – homoseksuālas attiecības. Drīz vien sākās homoseksuālistu vajāšana un aresti. Skolās vairs nebija seksuālās audzināšanas stundu, pārtrauca arī zinātniskus darbus par dzimumattiecību tēmām. Sekss kļuva par tabu, par to atklāti vairs nedrīkstēja runāt.

Staļina valdīšanas laikā – trīsdesmitajos, četrdesmitajos un piecdesmitajos gados – presē valdīja pilnīgs seksuālās tematikas aizliegums. Ja divdesmitajos gados laikrakstā vai žurnālā pavisam mierīgi varēja parādīties publikācija ar nosaukumu Vai komjaunietis drīkst masturēt?, Staļina laikā nekas tāds nebija neiedomājams. Seksu vairs nepieminēja ne presē, ne sabiedriskos pasākumos, par to vairs nerakstīja ne grāmatās, ne brošūrās, vairs nerunāja ne tramvajos, ne darba sapulcēs. Turklāt revolūcijas interešu vārdā partijas funkcionāri drīkstēja iejaukties pilsoņu laulības dzīvē. Tas bija laiks, kad dzimumdzīve tika uzskatīta par apkaunojošu rīcību, nepieciešamu vienīgi bērnu radīšanai. Kaisle bija jāslēpj. Par ideālām attiecībām uzskatīja platonisku mīlestību vai pašaizliedzīgu atteikšanos no mīlestības partijas labā. Pirmslaulības dzimumsakari tika nosodīti un pielīdzināti neveselīgiem buržuju tikumiem. Pat laulības šķiršana bija nelāgs gadījums, ar ko ikviens krietns komunists vai komjaunietis varēja sasmērēt savu biogrāfiju.

Ja kāds indivīds atļāvās atkāpties no pieņemtajām normām un uzvesties brīvdomīgi, viņu pasludināja par kaitnieku. Trīsdesmitajos gados laikraksts Komsomoļskaja pravda regulāri ziņoja, ka tautas ienaidnieki cenšas politiski demoralizēt jaunatni ar buržuju uzskatiem par mīlu un laulībām. 1937. gadā sākās represijas pret citādi domājošajiem. Kad vēlāk psihologi analizēja trīsdesmito gadu politiku Padomju Savienībā, viņi secināja, ka tā virzīta, lai attīstītu un stiprinātu padomju cilvēka kauna sajūtu. Ja divdesmitajos gados pielika pūliņus, lai kauna barjeru pilnībā nojauktu, tad trīsdesmitajos šo barjeru uzslēja ļoti augstu; tā bija daudz augstāka nekā pirms revolūcijas. Padomju sabiedrība tika iesviesta pretējā grāvī, kur valdīja meli, liekulība un puritānisms. Vēlāk pat tika apgalvots, ka Padomju Savienībā seksa nemaz nav, tāds iespējams tikai pūstošajos Rietumos, kur cilvēki neko nezina par komunistiskās morāles augstajiem ideāliem.

Citus stāstus, intervijas un ekspertu komentārus lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā speciālizlaidumā "Attiecības un sekss". Tas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.