Kriminālā vēsture: kā banda "Melnā volga" astoņu gadu garumā terorizēja Baku

Divi, vismaz bijušās Padomju Savienības teritorijā, izcēlās ar izdomas bagātību, pat drosmi mest izaicinājumu tā laika sabiedrībai. Viens no tiem ir "Melnais kaķis", kas gadiem ilgi turēja šausmās iedzīvotājus Maskavā. Otrs – "Melnā volga" ("Qara Volqa"), kas aptuveni astoņus gadus uz mata tāpat lika justies Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku. Bandu likvidēja 1966. gadā, taču atklājās kāds fakts, kas šokēja izmeklētājus. "Melno volgu" organizēja un vadīja jauna sieviete.

Baku leģendas

Azerbaidžānas tradīcijas no mūsu platuma grādos pieņemtajām ļoti atšķiras, taču, kaut arī tur galvenā reliģija ir islāms, sievietes īpaši ierobežotas netiek. Nenoliedzami, ir robežas, kas ievērojamas daiļā dzimuma pārstāvēm, taču ne tādā mērā, lai sievietei būtu pamats justies nostumtai otrajā vai pat trešajā plānā.

Baku klīst leģenda par kādu sievieti, kura ar pārpasaulīgu skaistumu lepoties nevarēja, taču liktenis bija lēmis citu retu dāvanu. Viņa līdz vissīkākajai niansei precīzi prata atdarināt ikviena cilvēka balsi, tāpēc bez problēmām līdz pat aizturēšanas brīdim visus muļķoja, pārliecinoši tēlodama, ka ir vīrietis, vārdā Aslans. Atklājot patiesību, šokēti bija ne vien izmeklētāji, bet arī bandas dalībnieki. Visi, izņemot vienu, kurš viņas noslēpumu netīšām bija atklājis.

Jau atkal meita…

Viss sākās Nardaranā, apdzīvotā vietā Baku ziemeļaustrumos, kur mūsdienās mīt aptuveni 10 000 iedzīvotāju un kas pludmales dēļ ir iecienīta tūristu vidū. Kādreiz tur dzīvoja kāda daudzbērnu ģimene, kurā bija piecas meitas.

Kad ģimenes galvas Aidana – apkārtnē labi zināma zagļa – sieva palika stāvoklī sesto reizi, viņas vīrs esot teicis: “Ja atkal piedzims meita, es piebeigšu gan tevi, gan bērnu!” Aidans vēlējās savas kriminālās prasmes nodot mantiniekam, taču meitene šim nolūkam nederēja.

Bērns piedzima – tā atkal bija meita, taču Aidans samierinājās un, sapratis, ka pie sava dzimuma mantinieka tikt nav lemts, sesto meitu sāka audzināt kā dēlu un sava aroda turpinātāju.

Barvedes noslēpums

Bērns kopš mazotnes ne tikai nēsāja puišu apģērbu, bet arī tika saukts par Aslanu, kas ir vīriešu vārds. Pusaudžu vecumā tēvs viņu ņēma līdzi uz lietu – sākumā lika stāvēt sardzē, pēc tam ļāva piedalīties zādzībās arī pašai. Tādā veidā tika trenēta bezbailība un aukstasinība, kas lieti noderēja, vadot bandu.

Sākoties pubertātes vecumam, meitene ik dienu cieši nosaitēja krūtis, lai tās neaugtu un varētu turpināt slēpt savu dzimumu. Protams, lieti noderēja talants atveidot vīrieša balsi.

Banda izveidojās ap 1958. gadu. Vispirms radās Aslans Pjandžali ar ādas mēteli mugurā, kas palīdzēja slēpt ķermeņa aprises, un cepurē ar nagu. Viņam (precīzāk, viņai) bija vajadzīgs cilvēks, kurš prastu vadīt automašīnu. Tika noskatīts celtņa vadītājs Arifs Alijevs (miris 2016. gadā), kurš laika gaitā kļuva par vistuvāko līdzdalībnieku.

Pazīšanās sākumā bandas dibinātāja stādījusies priekšā, sakot, ka viņu sauc Rafiks, bet iesauka esot Aslans. Gadījās tā, ka viennakt Aslans nakšņoja Arifa mājās, tiesa gan – blakus istabā. Mājas saimnieks, nakts vidū klusi ieejot istabā, pārsteigumā sastindzis – gultā gulēja nevis puisis, bet gan jauna meitene. Paša drošības dēļ Arifs nolēma klusēt un to pastāstīja tikai izmeklētājiem pēc aizturēšanas. Astoņus gadus Arifs bija vienīgais, kurš zināja bandas vadoņa noslēpumu.

Vēl divas sievietes

Bez Aslana bandā, kas izauga aptuveni līdz 12 cilvēkiem, darbojās vēl divas sievietes. Viena no tām bija Baku labi zināmā kabatzagle Klāra Jusifzade (1934–2011) ar iesauku Klāra Spogulis. Viņas tēvs bija apakšpulkvedis un savulaik aktīvs cīnītājs par padomju varu Azerbaidžānā.

Meitu viņš nosauca par godu vācu marksistei Klārai Cetkinai, cerot, ka no viņas izaugs godīgs cilvēks. Trešā bandas locekle bija armēniete Margarita Ivanjana, kura tolaik dzīvoja Azerbaidžānas pilsētā Hanlarā, izcēlās ar īpašu nežēlību un ļoti alka asiņu, taču par viņas biogrāfiju nav zināms gandrīz nekas.

Vienam no bandas vīriešiem bija iesauka Jašars Topāls, ar viņu Aslans atradās kopā aizturēšanas brīdī, par citiem ziņu nav.

Garāžu pacēla gaisā

Kopumā banda paveica aptuveni 20 zādzību un laupīšanu, arī divas slepkavības. Uz visiem noziegumiem tā ieradās melnā volgā, kas pagājušā gadsimta piecdesmito gadu nogalē un sešdesmitajos gados bija pieejama tikai augsta līmeņa priekšniekiem un komunistiskās partijas funkcionāriem.

Fakts, ka noziedznieki brauc ar šādu auto, ilgu laiku radīja neizpratni izmeklētājos. Kas tā par volgu, kam tā pieder? Kad tas beidzot tika noskaidrots, šoks bija vēl lielāks. Izrādās, mašīna piederēja vietējā universālveikala direktoram Ābramam Lifšicam, kurš to katru vakaru atstāja garāžā.

Jūs domājat, ka bandas dalībnieki, lai tiktu pie auto, garāžu uzlauza? Nekā! Iestājoties tumsai, Arifs Alijevs pie tās piebraucis ar ceļamkrānu un garāžu pacēlis gaisā. Pēc tam pabraucis ar mašīnu tālāk, garāžu novietoja atpakaļ. Tieši tāpat viņš rīkojās, arī atgriežoties pēc kārtējā nozieguma.

Šo rindu autore ir pārliecināta, ka lasītājs neticībā savelk uzacis – kādas muļķības, tas taču ir kadrs no režisora Eldara Rjazanova filmas "Sargies auto!" Tas ir tiesa, vien piebilstams, ka filmas uzņemšanas laikā bandas dalībnieki jau bija notiesāti.

Laupījums par 1,7 miljoniem

Lielāko daļu zādzību un laupīšanu "Melnā volga" pastrādāja Baku, taču bija epizodes arī Azerbaidžānas rajonu centros. Īpaši no šiem noziedzniekiem baidījās pārtikuši ļaudis, jo banda nekad nepiedalījās laupīšanā, ja ieguvums rubļos nebūtu vairākus tūkstošus liels. Parasti laupījums bija 100 000 līdz 200 000 rubļu apmērā. Reiz, aplaupot juvelierveikalu, ieguvums (zelts un citi juvelierizstrādājumi) bija 1,7 miljonu rubļu vērtībā. Šajā epizodē galvenā loma tika Klārai. 

Aslana banda bija iecienījusi veikalus, īpaši juvelierveikalus, ieskaitot lielo universālveikalu juvelierizstrādājumu nodaļas, arī bankas un pat aptiekas, kur viņi bez naudas laupīja arī preparātus ar narkotisku iedarbību.

Un vēl kāds neticams fakts. Varētu jautāt, kur šie noziedznieki salaupīto naudu lika. Izklausās neticami, taču ievērojamu tās daļu Aslans pārskaitīja kā ziedojumu bērnunamiem visā Padomju Savienībā. Jā, arī šis fakts ir attēlots filmā "Sargies auto!", tāpēc atgādinu vēlreiz – banda darbojās vispirms, filmu uzņēma vēlāk. Kad bandu tiesāja, šis apstāklis tika ņemts vērā, un tas viņus izglāba no augstākā soda mēra – nāvessoda.

Taču veiksme novērsās. Ābramam Lifšicam šķita, ka ar viņa automašīnu notiek kas aizdomīgs. No rīta, ieslēdzot motoru, viņam šad un tad likās, ka ar volgu kāds pavisam nesen ir braucis – dzinējs vēl bija silts. Tāpēc viņš mašīnā zem pedāļiem ierīkoja slazdu. Arifs to nepamanīja un iekrita! Precīzāk sakot, iekrita, taču paspēja noslēpties.

Tas bija pirmais signāls, ka jābūt uzmanīgākiem, un Aslans to labi saprata. Uz laiku banda varoņdarbus pārtrauca, turklāt vadonei radās doma, ka jāpāriet plašākos ūdeņos. Aslans bija izdomājis, ka savu darbību turpinās Maskavā.

Jau labu laiku bandai pa pēdām sekoja pieredzējušais milicijas operatīvais darbinieks Ali Rustamovs, par kura profesionālo darbību ir maz informācijas. Viņam pa visu Baku bijusi sava aģentūra. Viens no aģentiem tika bandai uz pēdām, viņš viesojās kāda spekulanta mājās, kur saimnieku sāka iztaujāt par "Melno volgu". Spekulanta sieva, pasniedzot abiem vīriešiem maltīti, sarunu noklausījusies. Pēc pāris dienām aģents vairs neizgāja uz kontaktu ar Rustamovu, jo… bija atrasts noslepkavots. Viens dūriens tieši sirdī.

Visu atdeva viltus milicim

Baku netālu no Strūklaku laukuma ir Nizami (Tirgoņu) iela. Tur 1961. gadā atklāja centrālo universālveikalu Baku, par direktoru kļuva Musa Huseinovs. Tas bija turīgs vīrs, kurš savu materiālo labklājību vairoja arī nelikumīgā veidā – ar spekulācijas palīdzību. Tā Musa nokļuva Aslana interešu lokā. Vispirms tika izpētīts viņa darba grafiks.

Zinot, ka direktors ik dienas pusdieno netālajā traktierī "Lauvas sirds", Aslans viņu tur sagaidīja un uzsāka sarunu, turklāt vairākas reizes. Noziedzniece uzmanīgi klausījās viņa runā, balss modulācijās, jo viņas galvā bija dzimis ģeniāls plāns.

Kādā dienā, kad Musa bija darbā, viņa dzīvoklī atskanēja telefona zvans. Klausuli pacēla sieva. Otrā galā Musas balsī tika pateikts šāds teksts: “Prokuratūras darbinieki mūsu mājās gatavojas veikt kratīšanu, tāpēc visas dārglietas vajag paslēpt pie radiniekiem. Saliec tās koferī un tūlīt pat aiznes! Man uz darbu nezvani, ir uzstādīta noklausīšanās!”

Protams, sieviete izdarīja, kas viņai teikts. Izejot uz ielas, pie viņas piebrauca automašīna, no tās izkāpa kāds vīrietis, kurš, stādoties priekšā kā izmeklēšanas darbinieks, uzrādīja darba apliecību un teica: “Pilsone Huseinova? Jūsu īpašumu mēs konfiscēsim! Savukārt jūsu vīram iesakām ierasties milicijas nodaļā un uzrakstīt vaļsirdīgu atzīšanos!”

Teikt, ka pilsone Huseinova bija šokēta, nozīmē nepateikt neko. Sieviete šausmās sastinga. Vakarā no darba atgriezās Musa un saprata, ka ir smalki aptīts ap pirkstu. Viņš devās uz miliciju, taču ne tāpēc, lai rakstītu atzīšanos.

Aizturēja lidostā

Aslanu kopā ar Jašaru Topālu aizturēja nākamajā dienā Maskavas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes darbinieki PSRS galvaspilsētas lidostā. 25 gadus vecā noziedzniece turēja rokā koferi, ko dienu iepriekš veiksmīgi bija ieguvusi, taču tajā brīdī vēl nezināja, ka līdzdalībnieks to ir jau patukšojis. Aslanu atpazina gan pēc pielīmētajām ūsiņām, gan drēbēm – tās nebija mainītas kopš pēdējā nozieguma izdarīšanas brīža.

Atklājās, ka aukstasinīgais noziedznieks patiesībā ir sieviete. Iespējams, viņas vārds ir Aslanhana Meretukova. Bandas dalībnieki tika tiesāti un sodīti ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem. Īsi pēc iznākšanas brīvībā ar durtu brūci sirdī tika atrasts Topāls. Iespējams, tā bija atriebība par no kofera izzagtajām dārglietām, taču tas netika pierādīts.

Melnās volgas noziegumi rosināja ne vienas vien radošas personības fantāziju. Detektīvžanra pamatlicējs azerbaidžāņu literatūrā, rakstnieks Džamšids Amirovs (1918–1982) par bandu un tās noziegumiem 1966. gadā sarakstīja romānu "Melnā volga", kam otrs nosaukums – "Hanlara–Naļčika–Baku".

Režisors Rjazanovs uzņēma jau pieminēto filmu "Sargies auto!", tolaik populārā aktiera un raidījuma cikla "Izmeklēšanu veica…" vadītājs Leonīds Kaņevskis krimināllietai veltījis vienu pārraidi.

Pēc atgriešanās no kolonijas šī azerbaidžāniete, kurai nav pat īsti zināms vārds, sāka dzīvot kā godīgs cilvēks. Pēdējo reizi Baku viņa manīta deviņdesmito gadu vidū.

Rita Aksenoka, bijusī sevišķi svarīgo lietu izmeklētāja:

“Iepazīstoties ar noziedzīgā grupējuma "Melnā volga" krimināllietu, pirmais, kas man nāk prātā – viena otra no mūsu izmeklētajām un atklātajām krimināllietām pēc izpildījuma ir bijusi pat smagāka. Tas, ka sievietes izdara smagus noziegumus, vairākkārt ir noticis arī Latvijā, taču neesmu dzirdējusi, ka kāda no viņām būtu vadījusi bandu.

Vienīgais izņēmums varētu būt saistībā ar Nadziņa bandu, kas darbojās aptuveni vienā laikā ar minēto Azerbaidžānas grupējumu. Noziedznieka Ivara Nadziņa krustmāte Līvija Hofmane bija kūdītāja, uzkurinātāja, taču viņa neizvēlējās un nenoteica vietas, līdz ar to nebūtu uzskatāma par noziedzīgā grupējuma vadītāju.

Tāpat man nav zināms neviens gadījums, kad noziedznieks mānītos par savu dzimumu. Centieni maskēties, izmantojot dažādus sejas aizsegus, lai neatpazītu, pie mums ir bijuši, taču tas ir kas cits. Arī balss izmainīšana – jā, bija lietas, kur cilvēks zvanījis pa telefonu un, izmainot balsi, lai viņu neatpazītu, izteicis draudus.

Par pārģērbšanos un uzdošanos par prokuratūras darbiniekiem – tādas epizodes man nav zināmas, taču netrūkst gadījumu, kad noziedznieki pārģērbjas par policistiem (agrāk – miličiem), lai tiktu ielaisti telpās un varētu izdarīt noziegumus, galvenokārt zādzības.

Ir gadījumi, kad noziedznieki, pārģērbušies par policistiem, dežurē uz ceļiem, aptur automašīnas, piemēram, pagājušā gadsimta 80. gados Tukuma rajonā šādi tika izdarīta divu cilvēku slepkavība. Vēl gadījums Aucē, kad pastniece veda pensiju naudu. Noziedznieks miliča formā automašīnu apturēja un naudu nolaupīja. Par prokuratūras darbinieku gan neviens Latvijā pārģērbies nav, kaut gan mums bija savas formas, taču tās nēsājām reti.

Ja "Melnās volgas" dalībniekus tiesātu Latvijā, pieļauju, ka viņi saņemtu tādu pašu sodu – brīvības atņemšanu uz 15 gadiem, jo tolaik likumdošanas pamati visā Padomju Savienībā bija vienādi, bet kriminālkodeksi dažādās republikās varēja atšķirties. Lielākais sods bija brīvības atņemšana uz 15 gadiem, pēc kā nākamā pakāpe bija augstākais soda mērs – nāvessods. Gan brīvības atņemšanu uz 15 gadiem, gan nāvessodu pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados piesprieda par smagu noziegumu izdarīšanu, jo tolaik kriminālkodeksā jēdziena “sevišķi smagi noziegumi” vēl nebija.”