Kā dzīvoja Vilis Lācis - padomjlaika miljonārs, kuru sauc par komunistu roklaižu un gļēvu nodevēju

Rakstnieks Žanis Grīva reiz ar patosu atzina: “Mēs droši varam sacīt, ka nav tādas minūtes, kad kāda roka tuvākā vai tālākā novadā nesniegtos pēc Viļa Lāča darbiem, kad kāda daiļuma izslāpusi sirds nemeklētu veldzi lielā rakstnieka grāmatās.” Iespējams, agrāk tik tiešām tā bija – katru minūti kāds lasīja vai šķirstīja šā autora romānus. Kaut arī šodien tik liela pieprasījuma pēc Lāča darbiem nav, viņš tomēr, patīk tas vai nepatīk, ir ieņēmis redzamu un paliekošu vietu latviešu literatūrā. Savā ziņā Lāča figūra latviešu tautai ir pat simboliska, tai ir pietiekami daudz pretrunu, kontrastu un iekšēju konfliktu. Viņš bija cilvēks, kuram piemita mazvērtības kompleksi, neatlaidība un lielummānija un kuram vajadzēja sadzīvot ar nodevību, vilšanos un traģismu.

Ar pretrunām un konfliktiem

Staļina laikos Vilis Lācis bija gan Latvijas PSR iekšlietu ministrs, gan Ministru padomes priekšsēdētājs. Viņš deva rīkojumu par vairāku sabiedrībā pazīstamu pirmās brīvvalsts personu izsūtīšanu 1940. gadā. Un pats galvenais – viņš parakstīja liktenīgo rīkojumu par 10 000 ģimeņu deportāciju 1949. gadā. Saistībā ar šā dokumenta parakstīšanu dzirdēta savdabīga teorija, ka Lācis jau agrāk bija ietrenējies rīkoties asiņaini – pirms nonākšanas varas virsotnē viņš jau bija nežēlīgi izrīkojies ar daudziem literārajiem varoņiem, kurus savos stāstos bija pakļāvis sišanai, spīdzināšanai un dažādiem pārbaudījumiem. Daudzi viņa varoņi tika atstāti badā, nošauti, noslīcināti vai pakārti. Nav šaubu, viņš ir rakstnieks, kas aiz sevis atstājis apjomīgu kapsētu. Un to visu Lācis paveica uz papīra. Arī dokuments par izsūtīšanu galu galā bija tikai papīrs, kuru vainagoja viņa paraksts.

Nav precīzi zināms, kad īsti Lācis sapinās ar komunistiem. Padomju propaganda vēstīja, ka tas noticis jau 1928. gadā, bet daudzi vēsturnieki šo versiju uzskata par mazticamu un norāda, kas tas droši vien noticis ievērojami vēlāk. Izteikti pat apgalvojumi, ka Lācis vispār nekādā sarkanajā pagrīdē nav darbojies, tās ir tikai padomju propagandas pīlītes. Tomēr, kā šķiet, tik vienkārši tomēr nebija. Kaut kāda saistība ar komunistiem Lācim tomēr bija – ne velti uz Ameriku emigrējušais filmas "Zvejnieka dēls" režisors Vilis Lapenieks savās atmiņās rakstīja, ka trīsdesmito gadu beigās Lāci par sakariem ar komunistiem gribējuši arestēt politpārvaldes darbinieki, bet sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš parūpējies, lai tā nenotiktu. Tobrīd uzņemta latviešu lielfilma Zvejnieka dēls, kuru inscenēja pēc Viļa Lāča romāna motīviem, bet rakstnieka arests izraisītu lielu skandālu un nozīmētu vērienīgā projekta beigas.

Par to, kāpēc Lācis sācis brāļoties ar boļševikiem, izteikti dažnedažādi pieņēmumi. Tiek piesaukta viņa proletāriskā izcelsme un piedzīvotā nabadzība gan bērnībā, gan jaunībā. Kāds nostāsts vēsta, ka tīņu gados viņš lencis turīga saimnieka meitu, bet saimnieks, to uzzinājis, iecirtis jauneklim pļauku un padzinis – tāds plikadīda viņa ģimenei nav vajadzīgs! Skaidrs, ka notikušais varēja atstāt dziļus nospiedumus Lāča uzskatos un radīt vēlmi par katru cenu tikt uz augšu. Vēl tiek izteikti pieņēmumi, ka sarkanajā pagrīdē Lāci iesaistījuši brālēni Elmārs un Pēteris Brieži – abi pārliecināti komunisti un ulmaņlaikos par to pat nonākuši cietumā.

Bez kritiķu atzinības

Jāatzīst, Viļa Lāča likteni lielā mērā noteica viņa raksturs. Dzimis nabadzīgā ostas krāvēja ģimenē, viņš tiecās sevi pierādīt. Kad Pirmā pasaules kara laikā vācu armija tuvojās Rīgai, visa ģimene devās bēgļu gaitās uz Sibīriju – Barnaulu Altaja apgabalā. Tur Lācis nedaudz pamācījās Barnaulas skolotāju seminārā un, kas ir interesanti, revolūcijas juku laikos 15 gadu vecumā kļuva par ciema padomes sekretāru Bijskā. Tur viņš arī publicēja savu pirmo darbu – feļetonu vietējā laikrakstā. Interesanti, ka Lāča oficiālā izglītība bija tikai piecas sezonas Daugavgrīvas draudzes skolā un viena ziema Barnaulas skolotāju seminārā. Lācis ir spilgts piemērs, ka īstam talantam akadēmiskas izglītības trūkums nav nekāds šķērslis; viņa galvenā universitāte bija  pati dzīve. Kad 1921. gadā ģimene atgriezās Latvijā, topošajam rakstniekam bija tikai 17 gadu.

Divdesmitajos gados viņš pelnīja iztiku kā ostas krāvējs, kuģu kurinātājs un zvejnieks. 1925. gada februārī Lāci iesauca obligātajā karadienestā, savukārt pēc armijas viņš strādāja zvejniecībā, tāpēc visas lielās ieceres par rakstniecību uz kādu laiku tika atliktas malā.

1927. gadā Vilis Lācis apprecējās ar savu klasesbiedreni Mariju Buti, ģimenē piedzima dēli Zigurds (1928) un Ojārs (1932). Nepiepildītās ambīcijas lika Lācim arvien sistemātiskāk pievērsties rakstniecībai. 1930. gadā tika publicēts viņa stāsts Sieviete un pirmais romāns "Atbrīvotais zvērs", bet pēc 1933. gada rakstnieka karjeru jau virzīja bagātie izdevēji Antons un Emīlija Benjamiņi, kuri "Jaunākajās Ziņās" turpinājumos publicēja populāro romānu "Zvejnieka dēls". Tieši ar šo romānu arī sākās Lāča slava un turība. Romāns guva pārsteidzoši lielu popularitāti, rakstnieks kļuva slavens. Daudzi alka viņa sabiedrības, taču Lācis palika savrups. Pēc rakstura viņš nepavisam nebija salonu lauva, drīzāk noslēpumains vienpatis. Lācis dzīvoja rāma buržuja dzīvi, rakstīja stāstus un romānus, līdz 1938. gadā kļuva par Jaunāko Ziņu štata līdzstrādnieku.

Jāatgādina, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Lācis bija vislasītākais autors. Tolaik populārākie preses izdevumi "Atpūta" un "Jaunākās Ziņas" gandrīz bez pārtraukuma turpinājumos publicēja dažnedažādus viņa darbus. Viņa grāmatas iznāca pirmajā, otrajā un trešajā laidienā, un pat uzradās pavisam jauns apgāds Kaija, kas specializējās Viļa Lāča darbu izdošanā.

Tomēr bija kāds būtisks aspekts, kas aptumšoja viņa karjeras un popularitātes ceļu. Rakstnieks Zigmunds Skujiņš savulaik norādīja, ka Lāci neatzina kritiķi – viņi gluži kā sazvērējušies spītīgi ignorēja rakstnieku. Var teikt, ka Lāča darbus raksturoja liela lasītāju atzinība un pārsteidzošs kritiķu vēsums. Savulaik šo paradoksu pamanīja arī rakstnieks Anšlavs Eglītis un pieminēja to kādā no saviem romāniem. Kādā epizodē viņš attēloja saviesīgu vakaru pie Benjamiņiem, kuri romānā tika dēvēti par Melmeņiem, savukārt Lācis figurēja ar Pietnieka vārdu. Lūk, fragments: “Kopā ar Luiku sēdēja pieci vai seši vīri, liekas, īpaša kompānija. Dramatiķa Pietnieka dūru cīkstoņa sejā bija iestindzis piespiests smaids un uzkrītoša rezervētības izteiksme. Pa daļai tas bija kritikas dēļ, jo, neraugoties uz Melmeņu pavēni, ievērojamākie kritiķi spītīgi neatzina viņa neskaitāmās lugas – tās vienkārši noklusēdami. Šīs lugas variēja vienu vienīgu tēmu – par stipro vīrieti, kas nicina apkārtnes domas, un spītīgo meiteni, kas negrib atzīties, ka mīl stipro vīru. Bet šajās lugās bija visādi noslēpumaini samezglojumi, vienmēr jaukas, laimīgas beigas, un stiprais vīrs katrā lugā parādījās citā sejā – te kā nabaga mansardu iemītnieks mākslinieks, te karavīrs, te sportists, zemkopis, zvejnieks, kuģinieks vai vienkārši dēkainis. Stiprajam vīram bija palaidnīgs tēvs, īsts verga dvēsele, meitenei augstprātīgi, izlutināti brāļi, visi tie bija jāpārmāca un jālabo. Katrā jaunā lugā skatītāji šo kompāniju apsveica kā vecu vecos paziņas, un iznākumā Pietnieks bija visvairāk izrādītais un tāpēc bagātākais latvju dramatiskais rakstnieks, un kritikas atzinība viņam galu galā nemaz nebija nepieciešama.”

Divas sievas un pieci dēli

Kad 1940. gada 17. jūnijā sarkanā armija iesoļoja Latvijā, jau nākamajā dienā Lācis saņēma aicinājumu ierasties PSRS pārstāvniecībā, kur viņam piedāvāja iekšlietu ministra posteni. Padomju funkcionāri labi zināja, ko dara. Tautā populārs rakstnieks – tā bija spilgta un pamanāma izkārtne padomju režīmam. Pēc Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā 1940. gada 25. augustā viņš kļuva par Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju.

Nevar nepieminēt vēl kādu būtisku notikumu Viļa Lāča dzīvē. 1940. gada 3. oktobrī viņa ģimeni piemeklēja traģēdija – lifta šahtā nositās jaunākais dēls Ojārs. Vēlāk tika izvirzītas dažnedažādas sazvērestības teorijas, ka, lūk, sabojātais lifts bijis paredzēts pašam Lācim un tikai nejaušības dēļ šahtā iekritis viņa dēls. Vainīgie bijuši pretošanās kustības pārstāvji vai arī tieši otrādi – čekisti, kas bija nolēmuši tikt vaļā no Lāča. Lai vai kā, rakstnieks ļoti pārdzīvoja dēla nāvi, un notikušais būtiski iespaidoja viņa veselības stāvokli.

Kad Latvijā ienāca vācieši, rakstnieks ar ģimeni evakuējās uz Krieviju, kur vadīja neeksistējošās LPSR valdību. Lācis uzturējās Maskavā, bet sieva ar dēlu Zigurdu dzīvoja Kirovas apgabalā. Pēc kāda laika Lāča privātā dzīve sagriezās karuselī. Sieva Marija laida pasaulē abu dēlu Edvīnu, bet Lācis iemīlējās savā sekretārē – kultūras referentē Veltā Kalpiņā. 1944. gada 19. oktobrī viņš atgriezās Latvijā nevis ar sievu, bet ar savu jauno dzīvesbiedri Veltu. Kad sieva Marija ar mazo Edvīnu un sešpadsmitgadīgo pusaudzi Zigurdu ieradās Rīgā, viņus sagaidīja tikai Lāča šoferis. Tas aizveda atbraucējus uz dzīvokli un pavēstīja, ka te viņi dzīvos vieni paši.

Jau pēc mēneša Lācis oficiāli šķīra laulību un apprecēja Veltu. Viņa laida pasaulē Lāča ceturto dēlu Leonīdu, bet vēl pēc gada un diviem mēnešiem piedzima rakstnieka jaunākais dēls Juris. Velta bija beigusi žurnālistikas studijas un strādāja žurnālā Zvaigzne, savukārt Lācis kā Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētājs aktīvi iekļāvās padomju varas nostiprināšanas procesos.

Deguns pa vējam

Nenoliedzami, Lācim piemita ne tikai rakstnieka, bet arī glaimotāja talants. Viņš prata turēt savu degunu pa vējam un, ja vajadzēja, mācēja pielīst vajadzīgajiem cilvēkiem. Piemēram, kad 1938. gadā viņš kļuva par "Jaunāko Ziņu" štata līdzstrādnieku, savos rakstos ar patosu cildināja gan izdevēju Antonu Benjamiņu, gan prezidentu Kārli Ulmani. Atzīmējot Latvijas Republikas 20. gadskārtu, "Jaunāko Ziņu" 1938. gada 17. novembra numurā Lācis dikti slavēja Ulmani: “Droši un pašapzinīgi viņi to var teikt, šie savādie ceļotāji uz vientuļā kuģa. Ja jūs tuvāk ieskatītos viņu sejās, jums daudzas liktos redzētas, un jūs tās pazītu. Tie ir cilvēki, kas iegājuši latvju tautas vēsturē, valsts radītāji un veidotāji. Viņu vidū redzams kāds spēcīgi noaudzis vīrs, kura seja pauž spraigumu, lielu gribasspēku un gaišu drosmi; viņa skats ir sirsnīgs un laipns, bet, kad viņš runā par savu darbu, viņa acīs pavīd kaut kas izaicinošs un spītīgs – ticība savai lietai un cīnītāja uguns. Es zinu, es ticu! – liekas sakām katrs viņa žests un katrs vārds; šim ticības spēkam ir neatvairāms iespaids uz tiem, kas pulcējušies ap viņu. Vienkāršs viņš stāv savu līdzgaitnieku vidū, runājas ar tiem par padarītiem un darāmiem darbiem, vēro viņu līksmo satrauktību un klausās, kā kuģa klājā skan līgo dziesma.”

Kad nāca citi laiki un jauni priekšnieki, Lācis savu degunu pagrieza uz pretējo pusi. Tad viņš nevis slavēja, bet gan lamāja Ulmani. Savā pēckara romānā Vētra rakstnieks dēvēja Ulmani par korupcijas tēvu, aizkaitinātu mežakuili un labi nobarotu Zemgales budzi, apgalvoja, ka prezidentam ārzemēs bijušas muižas un miljoniem lieli noguldījumi bankās, turklāt lika noprast, ka Umanis bijis homoseksuāls. Mainījās Lāča attieksme arī pret agrāko labvēli un darba devēju Emīliju Benjamiņu. Pēc padomju okupācijas izputinātā Benjamiņa bieži sēdēja Lāča uzgaidāmajā telpā un vēl cerēja uz atbalstu un aizstāvību, tomēr velti. 1941. gada 14. jūnijā Benjamiņu deportēja uz Sibīriju, kur viņa arī gāja bojā.

Atentāts pret nodevēju

Tomēr jāatzīst, ka, ieņemot augsto premjera posteni, Lācis nevarēja aizvadīt savas dzīves dienas bezrūpībā – viņam vajadzēja uzmanīties. Pretojoties okupācijai, pēc Otrā pasaules kara ne tikai Latvijas mežos, bet arī pilsētās darbojās nacionālo partizānu vienības, kas likvidēja padomju amatpersonas un partijas darbiniekus. Kā vēlāk noskaidrojās, viena grupa par savu galveno uzdevumu izvirzīja latviešu tautas ienaidnieka un nodevēja Viļa Lāča nogalināšanu.

1946. gada vasarā partizāni Bulduros pie Jūrmalas šosejas abās ceļa pusēs ierīkoja slēpni un gaidīja parādāmies Viļa Lāča eskortu. Vienības rīcībā bija arī izlūks, kas pirms eskorta brauca ar motocikla un deva ziņu. Kad automašīnas pietuvojās, partizāni no vācu mašīnkarabīnēm atklāja uguni. Uzbrucēji Lāča automašīna pamatīgi sacaurumoja, bet... nošāva pavisam citu personu. Konspirācijas nolūkos Lācis atradās nevis savā, bet citā automašīnā. Uzbrukums bija tik negaidīts, ka Ministru padomes priekšsēdētāja apsardze pat nepaspēja noreaģēt, kad partizāni jau bija atstājuši notikuma vietu un netraucēti izklīduši. Nekādas oficiālas informācijas par uzbrukumu presē neparādījās, jo padomju vara nevēlējās sevi izblamēt, ka nav notvērusi uzbrucējus.

Tomēr ar to nekas nebeidzās. Pēc neveiksmīgā atentāta partizāni nolēma uzbrukt Vilim Lācim Rīgā. Bija paredzēts, ka partizāns Tālrīts Krastiņš piebrauks ar motociklu un nošaus Lāci, kad viņš izkāps no automašīnas pie savas mājas Elizabetes ielā, pēc tam ar motociklu aizbēgs un pametīs to kādā šķērsielā. Tomēr plāns neīstenojās, jo partizānus nodeva viņu pašu sakarniece, kas bija čekas aģente.

1948. gada martā Baltijas kara apgabala Kara tribunāls pēc Kriminālkodeksa 58. panta par politisku darbību pret padomju varu notiesāja pavisam 22 personas – tā saukto Lāča mednieku grupu, mobilu partizānu vienību, kas par savu svarīgāko uzdevumu uzskatīja LPSR valdības vadītāja nogalināšanu. Partizāniem piesprieda 25 gadus ieslodzījumā un izsūtīja uz Noriļsku.

Cilvēks ar kontrastiem

Vilim Lācim bija viss, ko vien varēja vēlēties – ģimene, bērni, vara, nauda un visādas privilēģijas. Tomēr īsti apmierināts viņš nejutās. Lācis labi apzinājās boļševiku valdīšanas postu, bet neko mainīt nespēja, turklāt viņu mocīja slimības. Lācim bija tikai nedaudz pāri 30 gadiem, kad viņu piemeklēja reimatisma lēkmes un smagi acu iekaisumi. Piecdesmitajos gados viņš sasirga ar cukura diabētu, kas vēlāk noveda pie diviem insultiem un pēdu gangrēnas. Zīmīgi – vairākos Viļa Lāča biogrāfiskajos aprakstos tiek pieminēts, ka piecdesmitajos gados viņam bijušas pamatīga problēmas ar alkoholu, lai gan viņa paziņas to kategoriski noliedza. Piemēram, Viļa Lāča agrākā sekretāre Ārija Iklāva kādā intervijā atzina – lai nu kas, bet uzdzīvotājs un iemetējs Lācis nav bijis. Arī viņa vietnieks Eduards Berklavs savulaik apliecināja, ka nekad nav redzējis un neviens viņam nav teicis, ka Lācim būtu problēmas ar dzeršanu.

Toties bija citas īpatnības. Ārija Iklāva stāstīja, ka viņas šefs reizēm kabinetā sēdējis čībās, jo drausmīgi sāpējušas kājas. Apmeklētāji gan redzējuši vien augšējo daļu – Lāci solīdā uzvalkā. Kā izrādās, tāda kontrastainība Lācim piemitusi arī citos aspektos. Piemēram, viņš bija publiska persona, taču tajā pašā laikā ļoti noslēgts. Lācim nav bijis neviena cilvēka, ar kuru viņš būtu varējis atklāti izrunāties. No vienas puses, viņš bija komunistu ieliktenis un sulainis, bet no otras – nacionāli noskaņots. Savas valdīšanas laikā Lācis iestājās par to, ka visiem valdības cilvēkiem un ierēdņiem jāzina latviešu valoda. Viņš bija proletāriskas izcelsmes un tā saucamās strādnieku valsts funkcionārs, bet tajā pašā laikā – ļoti bagāts rakstnieks, kurš saņēma milzu honorārus. Savas dzīves laikā viņš bija ieguvis slavu, ietekmi un varu, bet paralēli tam bija slimību nomocīts vīrs. Daļa tautiešu viņu cienīja un respektēja kā talantīgu rakstnieku, bet daudzi nicināja un neieredzēja par nodevību. Arī tagad Lācis tiek vērtēts pretrunīgi. Vienā pusē tiek likta rakstniecība, bet citā – nodevīgais kolaboracionisms un iztapība boļševikiem.

Deviņdesmitajos gados sniegtajās intervijās Eduards Berklavs raksturoja Lāci kā latviski noskaņotu, bet gļēvu cilvēku. Berklavs stāstīja: “Mēs ar Lāci dzīvojām vienā mājā, vienā stāvā. Bija tāda reize, kad viņš, atnācis mājās, paaicināja mani savā dzīvoklī. Bija stipri iedzēris. Gandrīz ar asarām acīs viņš runāja par to, kas notiek Latvijā. Un jautāja: ko darīsim? ko darīsim? Viņam sāpēja, bet nebija drosmes. Vilim Lācim nebija varonības kaut ko upurēt un nostāties uz savām kājām.”

Bagātas vecumdienas

Padomju laikā Vilis Lācis bija ļoti pārticis un nodrošināts. Lielos ienākumus nodrošināja viņa darbu daudzie tulkojumi citās padomju un Austrumeiropas valodās. Latviešu trimdas prese atzīmēja, ka dzīves pēdējos gadus Lācis greznībā aizvadījis savā Mežaparka villā, dzīvodams pārtikušu padomju miljonāra dzīvi. Rakstnieks devās mūžībā 1966. gada 6. februārī 61 gada vecumā.

Pēc Lāča nāves laikraksts "Cīņa" rakstīja: “Nāve izrāvusi no mūsu rindām vienu no lielākajiem padomju rakstniekiem. Ievērojamu valstsvīru un sabiedrisko darbinieku, kura dzīve ir paraugs, kas māca pašaizliedzīgi kalpot Komunistiskajai partijai un padomju tautai. Būdams strādnieka dēls un izgājis lielu darba un revolucionārās cīņas skolu, Lācis jau kopš jaunības gadiem saistīja savu dzīvi ar cīņu par Latvijas darbaļaužu atbrīvošanu no buržuāzijas un lielgruntnieku varas spaidiem. Ar 1928. gadu viņš kļuva par aktīvu nelegālās komunistiskās kustības dalībnieku, bet pēc padomju varas nodibināšanās republikā – par ievērojamu valsts darbinieku, kam tauta un partija uzticēja augsto Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja amatu. Pēc vācu fašistisko iebrucēju sagrāves, kuras organizēšanā b. Lācim bija ievērojama loma. Viņš ilgus gadus bez pārtraukuma bija Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs. Visu savu enerģiju. visu savu organizatora talantu viņš ziedoja jaunās Latvijas veidošanai, cīņai par komunisma ideālu piepildīšanu.”

Rezumējot Lāča paveikto, jāatzīst, ka viņš bija pārsteidzoši ražīgs rakstītājs – trijos gadu desmitos uzrakstīja 20 romānus, 57 stāstus, septiņas lugas un ap pussimts publicistisku apceru. Viņš gandrīz 20 gadu bija LPSR valdības vadītājs, tomēr nepārtrauca nodarboties ar rakstniecību. Lāča darbi bieži tika dramatizēti un iestudēti teātros. Viņa romāni tulkoti aptuveni 50 valodās, ieskaitot birmiešu, bengāļu un mongoļu. Lāča darbi apkopoti kopotajos rakstos 26 sējumos. Tomēr rakstniecībā viņam tiek pārmesta apkaunojoša iztapība boļševiku režīmam, jo daudzus savus agrākos darbus viņš pārtaisīja pēc komunistu modes. "Vecā jūrnieku ligzda" ne tikai pārvērtās par Zītaru dzimtu, bet arī pazaudēja vairākas epizodes, kuras nebija pieņemamas padomju režīmam. Tik iztapīga rīcība bija rakstnieka necienīga, tāpēc šodien daudzi tādu Vili Lāci – latviešu tautas nodevēju – izvēlas vispār nepieminēt. Tomēr diez vai tas ir iespējams – izlikties, ka tāda Viļa Lāča mums nemaz nav bijis.