“Visa tā padomju sistēma bija kroplīga...” Saruna ar politikas leģendu Alfredu Čepāni

Nav daudz cilvēku, kuriem būtu tik raibs mūžs kā Alfredam Čepānim. Strādāt sācis jau puikas gados no pašas apakšas – kā traktorista palīgs. Vēlāk taisījis karjeru, kā tolaik teica, pa partijas līniju un bijis pirmais sekretārs divos rajonos – Preiļu un pēc tam Liepājas. Tiem, kam padomju sistēma ir sveša, varam paskaidrot – rajona partijas komitejas pirmais sekretārs bija galvenais cilvēks rajonā. Sociālisma izskaņā vēl paguvis pastrādāt pēdējā padomju Latvijas valdībā par tās vadītāja vietnieku, Čepānis bija viens no tiem Augstākās padomes deputātiem, kuri nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Deviņdesmito gadu otrajā pusē divus gadus bijis Saeimas priekšsēdētājs, tātad otrā persona valstī.

Nu jau vairākus gadus bijušais politiķis vada mierīgu pensionāra dzīvi un ir gatavs vaļsirdīgi parunāt par to, kā tad īstenībā savulaik darbojās padomju valsts pārvaldes modelis ar partijas komitejām, kolhoziem un visu pārējo.

Mamma teica, lai ar komjauniešiem nepinos

Vai jums tagad, dzīvojot pa mājām kā pensionāram, politikas nepietrūkst?

Nē, nepietrūkst. Kaut gan pavisam jau laikam no politikas aiziet nav iespējams. Nu jau gadus 15 esmu nomaļus no politikas, taču tik un tā caur presi un televīziju mēģinu sekot līdzi. Jo tas jau skar arī mani un manu labklājību. Kaut gan, godīgi sakot, materiālajā ziņā nekad neesmu dzīvojis tik labi kā tagad, jo man ir ļoti laba pensija – tā, ko piešķīra tiem 138 deputātiem, kuri savulaik balsoja par Latvijas neatkarību. Kad tagad visi kritizē Saeimas deputātu algu pacelšanu, es kautrīgi turu muti, jo mana pensija ir 80 procentu no ierindas deputāta algas. Ja nākamgad deputātu algas būs par kādiem 230 eiro lielākas, man arī no tās summas tiks 80 procenti. To lēmumu nepieņēmu es – kad par to lēma, es jau gadus piecus biju prom no politikas. Par to sprieda gudri vīri, kuri domāja par savām vecumdienām. Es savā laikā diemžēl par to nedomāju.

Mans darba stāžs ir gandrīz 60 gadu, sākot no 1957. gada, tādēļ sākumā parastā vecuma pensija man bija pat lielāka nekā šī, speciālā. Taču, kad speciālā pensija kļuva lielāka par parasto, kādēļ man no tās atteikties? Ar to vīrietim manā vecumā pilnīgi pietiek.

Tad jau iznāk, ka sākāt strādāt ļoti agri?

Jā, 14 gadu vecumā. Mēs bijām liela ģimene, seši bērni. Dzīves līmenis bija ļoti zems, mamma bieži vien nezināja, ko likt mums galdā. Atceros 1947. gadu, man bija tikai trīs gadi, kad trīs dienas uz galda stāvēja sasalušu kartupeļu bļodiņa, kuru neviens neaiztika, jo tie bija domāti tētim – viņam taču jāiet uz darbu. 

Kad 1957. gadā pats sāku strādāt, bija tāda valsts struktūra kā Mašīnu un traktoru stacija jeb MTS. Tur strādāju par traktorista palīgu jeb piekabinātāju. Darba režīms bija tāds – diennakti strādā, diennakts ir brīva. Četrpadsmit gadu vecumā! Toties zināju, ka esmu pietuvinājies īstajiem strādniekiem. Pirmo algu atdevu mammai, nopirkām drēbju skapi. Trīs gadus tur nostrādāju, un, kā teica mamma, mans priekšnieks, traktorists Vilis Vilnītis, iztaisīja mani par cilvēku, jo es precīzi zināju, kad un kas man jādara. Viņš mani pieradināja pie kārtības.

Kad pēc trim gadiem aizgāju uz Jaungulbenes profesionāli tehnisko skolu, tur jau biju profesors, jo visu zināju. Pēc diviem gadiem atnācu atpakaļ un saņēmu to pašu veco traktoru, ar kuru biju strādājis, tikai nu jau kā traktorists. Nostrādāju uz tā divus gadus, tad mani kā labu darbinieku un kolhoza valdes locekli uzaicināja strādāt pa komjaunatnes līniju. Mamma, starp citu, bija pret to, ka stājos komjaunatnē, viņa teica – dēliņ, ar šitiem labāk nepinies... Taču es jau biju sācis pats pelnīt naudu, tātad pats arī varēju lemt.

Partijas skolā arī bija jāmācās?

Tas bija vēlāk. Vispirms kādu laiku vēl pastrādāju kolhozā, līdz Madonas rajona lauksaimniecības partijas komitejai – sešdesmito gadu sākumā rajonos bija divas partijas komitejas, lauksaimniecības un rūpniecības, tā bija Ņikitas Hruščova ģeniālā ideja – vajadzēja kādu sūtīt uz partijas skolu. Un tā es 1964. gadā sāku Rīgā mācīties partijas skolā. Gribēju tur mācīties agronomiju, taču nebija vietu, un mani norīkoja mācīties par zootehniķi.

Tātad nebija tikai jākonspektē Marksa un Leņina darbi, tur mācīja arī kaut ko derīgu?

Markss un Ļeņins bija kā piedeva. Jāteic, kopš tā laika es sāku stipri šaubīties par sociālisma politekonomiju. Par Marksa aprakstīto kapitālismu man viss bija skaidrs – tur ir ekspluatācija un viss pārējais. Bet sociālisma ekonomika – to nesaprotu vēl šobaltdien. (Smejas.) Taču visus eksāmenus nokārtoju teicami. Nomācījos trīs gadus, apprecējos ar kurzemnieci no Kuldīgas, kas arī bija atsūtīta uz partijas skolu.

Un tad 1967. gadā Latvijā izveidoja sešus jaunus rajonus. Viens no tiem bija Ventspils rajons, kas mani aicināja pie sevis – tur vienā kolhozā vajadzēja atbrīvoto partijas sekretāru.

Tādi atbrīvotie partijas sekretāri bija visos kolhozos?

Nē, tas bija atkarīgs no boļševiku skaita. Ja bija sasniegts noteikts skaits, tad rajona partijas komiteja kolhozam piešķīra tā dēvēto atbrīvoto sekretāru, kam pati arī maksāja algu. Kolhoza priekšsēdētājs bija Gunārs Biksons, kurš nebija liels runātājs, bet darītājs gan. Viņš uztaisīja saimniecību kā konfekti un desmit gadu laikā saņēma trīs vai četrus ordeņus. Pie viņa nostrādāju gadu, līdz mani pārcēla uz rajona komjaunatnes komiteju. Tur nostrādāju sešus gadus, kamēr tas darbs man bija pilnīgi noriebies, tādēļ sarunāju, ka mani pārceļ par partijas komitejas orgdaļas vadītāju. Tajā amatā sabiju kādu pusotru gadu, līdz mani iecēla par rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja vietnieku, bet vēlāk aizcēla uz Rīgu par Ministru padomes referentu.

Rīgā jau man bija iedots dzīvoklis, bet tad mani aizsūtīja atpakaļ uz Ventspili par rajona izpildkomitejas priekšsēdētāju. Pastrādāju kādu laiku tur, kamēr atkal izsauca uz partijas lielo māju un pateica, ka jābrauc uz Latgali, uz Preiļiem. Sieva paziņoja, ka ne uz kādu Latgali nebrauks, taču man nebija nekādu variantu.

Rubiks, Voss un Pugo

Tiešām no sirds ticējāt komunisma lietai?

Es sākumā patiešām ticēju komunisma idejām un savu ticību saglabāju gandrīz līdz Gorbačova nākšanai pie varas. Jā, es ļoti labi redzēju to bardaku, kas valdīja visā valstī, taču pie sevis domāju – es taču esmu ielikts tādā amatā tādēļ, lai to bardaku mazinātu! Bet, kad Gorbačovs tikai runāja vien, taču nekas nemainījās, sapratu, ka nekā te nebūs.

Tajā sistēmā tev visu laiku bija jābūt divkosim. Tu nedrīkstēji būt blēdis, taču nevarēji arī būt godīgs. Bija jāatrod kaut kāds vidusceļš. Reizēm vakaros tu pats sev likies pretīgs, jo īsti vairs nevarēji saprast, kad esi īsts un kad ne. Taču pie rokām gan man nekad nekas nepielipa, un šī apziņa man tagad ļauj mierīgi gulēt.

Protams, visa tā sistēma bija kroplīga, taču tajā vajadzēja prast iekārtoties. Un, ja cilvēks prata iekārtoties, tad dažiem kaut kas pielipa pie rokām. Tomēr lielākajai daļai jau nepielipa – cilvēks darīja, ko varēja, un tas darbs jau aizgāja sabiedrības labā. Partijas komiteja viņam par to uz svētkiem varēja iedot ordeni.

Pēc kādiem principiem tad tos ordeņus dalīja?

Tā bija partijas centrālkomitejas iniciatīva. Rajonu sekretāriem pateica, ka traktoristiem jāiedod tik ordeņu, slaucējām tik, partijas biedriem tik, bezpartejiskiem tik, kā arī vienam vai diviem saimniecību vadītājiem. Un tad mēs viņus izvēlējāmies. Līdzīgi jau izvēlējās arī Augstākās padomes deputātus.

Vai astoņdesmitajos gados vispār vairs bija saglabājies kāds idejiskais komunists, kas ticēja tam, ka kādudien tiešām no katra prasīs pēc spējām un dos pēc vajadzībām?

Manās aprindās tādus gan neatceros.

Dzirdēts, ka Alfreds Rubiks esot bijis diezgan idejisks komunists...

Ar Rubiku iepazinos 1968. gadā, kad mani izvilka no kolhoza Ventspils rajonā un iecēla par rajona komjaunatnes komitejas pirmo sekretāru. Rubiks tolaik bija komjaunatnes centrālkomitejas orgdaļas vadītāja vietnieks, taču tā pazīšanās bija stingri oficiāla. Jau vēlāk, kad biju Preiļu rajona partijas līderis, Rubiks bija vietējās rūpniecības ministrs un viņa pārziņā bija Līvānu stikla rūpnīca. Viņš atbrauca uz rūpnīcu vizītē, un mans pienākums bija viņu sagaidīt. Tur bija arī visādi no Krievijas sabraukušie pufaikās un zābakos, viņi klupa Rubikam virsū – kāpēc mums nav dzīvokļu un citu labumu? Rubiks piecēlās un teica: “Sakiet, cienījamie biedri, vai tur, kur jūs agrāk dzīvojāt, bija labāk?” Visiem uzreiz bija mutes ciet. Lūk, tāds bija Rubiks tajā laikā.

Citādi bija, kad viņš kļuva par Rīgas izpildkomitejas vadītāju. Rīga jau tad bija specifiska pilsēta, jo tajā bija ļauts apmesties atvaļinātajiem padomju virsniekiem. Lietuvā tā nebija, jo uz Maskavu aizstāvēt republikas intereses brauca partijas pirmais sekretārs un sociālistiskā darba varonis Antans Sņečkus – izstaigāja visas ministrijas un centrālkomiteju, visur stāstot, ka Lietuva ir tik nabadzīga, ka tur taču nevar nevienu civilizētu cilvēku izmitināt! Un militāristus uz turieni nesūtīja. Bet no Latvijas tādā pašā misijā uz Maskavu aizbrauca nevis pirmais sekretārs, bet Valsts plāna komitejas vecākais inženieris. Un iznākumā Rīgā sabrauca tūkstošiem atvaļināto krievu militārpersonu.

Tomēr nevar noliegt, ka Rubiks Rīgā bija saimnieks. Atceros, kad viņš deviņdesmitajos iznāca no cietuma, mēs nejauši satikāmies Daugavpilī, un viņš pret mani izturējās negaidīti draudzīgi. Dīvaini, jo, kad astoņdesmito beigās viņš strādāja Rīgas izpildkomitejā, bet es biju pārcelts uz Rīgu par Ministru padomes priekšsēdētāja Viļņa Edvīna Breša vietnieku, mums nepavisam nebija labas attiecības.

Vai varētu būt, ka Rubiks komunistu pusē līdz pēdējam palika tādēļ, ka bija apvainojies uz Tautas fronti, kas viņu gānīja par metro celšanas plāniem?

Man šķiet, tā varētu būt taisnība. Ja Tautas fronte tajā laikā būtu mēģinājusi Rubiku pārvilkt savā pusē, ļoti iespējams, viņš kļūtu par vienu no tās līderiem. Viņš var patikt vai nepatikt, bet Rubiks ir personība.

Vai kādreizējais Latvijas kompartijas pirmais sekretārs Augusts Voss arī bija personība?

Savā ziņā jau bija, taču viņš nebija Latvijas personība. Rubiks bija Latvijas personība, bet Voss gan ne. Kad 1976. gadā mani iecēla par Ventspils izpildkomitejas vadītāju un 1979. gadā par Preiļu rajona partijas pirmo sekretāru, punktu uz i šajos lēmumos uzlika Voss. Atceros, kad mani no Ventspils pārcēla uz Preiļiem, Voss savā kabinetā vēl noprasīja: “Vai jūs latgaliski runājat?” Prasīja to, protams, krieviski. Teicu, ka saprotu un kaut ko arī runāju. Bet, kad mani sūtīja no Preiļiem uz Liepāju, lēmumu jau pieņēma Boriss Pugo.

Un Pugo bija personība?

Bija, bet traģiska personība. Manuprāt, viņš dziļi vīlās sistēmā, kurai no sirds ticēja. Kad sākās pučs, televīzijas kadros varēja redzēt, ka Pugo jūtas neomulīgi. Man ar viņu bija lietišķas un diezgan labas attiecības. Zinu, ka viņš ar mani rēķinājās, jo, kad vajadzēja par Latvijas kompartijas pirmo sekretāru iecelt Jāni Vagri, nevis Anatoliju Gorbunovu, viņš prasīja, vai nevaru palīdzēt. Teicu: “Boris Karlovč, jūs  pats redzat, kāds ir viens un kāds ir otrs...” Uz ko Pugo atbildēja: “Jā, piekrītu, Vagris nav tik atklāts un pieejams kā Gorbunovs. Tā vajag!” Nu, ja vajag, tad vajag...

Kolhozi, pirtis un medības

Kādu laiku bijāt partijas pirmais sekretārs Liepājā. Kādas veidojās attiecības ar padomju militāristiem, kuriem tur bija bāzes?

Liepāja bija republikas pakļautības pilsēta, tai bija sava partijas komiteja, bet Liepājas rajonam sava. Es biju rajona partijas komitejā, arī tur nācās veidot kontaktus ar armijniekiem. Rajonam vajadzēja novākt kartupeļus un cukurbietes, vajadzēja palīdzību meža darbos. Rudenī, zemes aršanas laikā, vajadzēja traktoristus uz kāpurķēžu traktoriem. Es pats uz tāda nostrādāju septiņus gadus un labi zinu, kas tas ir par elles darbu. Bet padomju armijā ukraiņi, baltkrievi un krievi labprāt bija gatavi mēnesi pastrādāt uz traktora. Kāpēc gan ne? Ēst tev dos, arī izguldinās. Šņabi gan nedrīkstēsi dzert, ar to jārēķinās! Tā mēs ļoti daudz zemes uzarām. 

Izcili gudrs cilvēks Liepājas rajonā bija lauksaimniecības pārvaldes priekšnieks Juris Janeks, kurš izdomāja, kā motivēt armijniekus. Politisko daļu es varēju ņemt uz sevi, teiksim, noorganizēt, ka karaspēka daļa uzņemas šefību pār laukiem, un dot viņiem reizi gadā mūsu sarkano karogu. Bet Janeks ieminējās, ka reizi gadā varētu daļas komandierim un zampoļitam izkārtot no mūsu grāmatvedības aploksni ar 100 vai 200 rubļiem. Labi, kas gan man par daļu, oficiāli skaitījās, ka es to nemaz nezinu. Taču, kad aizbraucām pie militāristiem, viņi vienmēr bija gatavi palīdzēt.

Kā izvēlējās kolhozu priekšsēdētājus? Obligāti bija jābūt partijā?

Kolhoza priekšsēdētājam nebija jābūt komunistam, tomēr viņi visi bija partijas komitejas uzskaitē. Tur par viņiem zināja visu, ko vajag zināt – sākot jau ar  čekas izziņām par to, ko tēvs darījis vācu laikā. Piemēram, Preiļu rajonā bija viens vīrs, kurš nostrādāja par kolhoza priekšsēdētāju 40 gadu. Viņam pienācās nopelniem bagātā lauksaimniecības darbinieka nosaukums, bet, kad sākām kārtot papīrus un tikām līdz partijas centrālkomitejai, tur mums pateica, ka čeka iebilstot, jo viņa tēvs vācu laikā esot strādājis pastā. Braucu uz Rīgu skaidroties, un izrādījās, ka patiesībā tēvs gan ir skaitījies pasta darbinieks, taču nav gribējis strādāt, tāpēc vācieši viņu beigās no darba izmetuši. Bet centrālkomiteju interesējis tikai pats fakts, ka viņš strādājis pie vāciešiem, nekas vairāk. Eju atpakaļ uz centrālkomiteju un saku – nu kas tas ir, kādēļ mēs cilvēkam nevaram dot apbalvojumu? Ā, ja jau tā, tad iedosim!

Jā, sistēma bija kroplīga, bet tāda nu tā bija. Lai es kā partijas pirmais sekretārs savā krēslā justos ērti, man vajadzēja atrast tādus kolhozu priekšsēdētājus, kuri var pabarot valsti. Ja viņi to varēja un rajons izskatījās labi, es varēju borēt žaketē jaunu caurumu ordenim, ko gan nekad nedarīju, taču trīs padomju ordeņus un divas medaļas tomēr saņēmu.

Vai kolhozs varēja būt plusos tikai uz lauksaimniecības rēķina vien, iztiekot bez papildu ražotnēm?

Nē! Vajadzēja vai nu alus darītavu, vai galdniecību, vai metāla kalumus, vai ko citu. Tērvetei, piemēram, bija alus un zirgi. Daudziem bija augļu un dārzeņu cehi, kur pašu audzēto salika burkās un sūtīja uz Krieviju. Tur tas viss aizgāja pa pirmo zorti. Taisīja arī augļu vīnus.

Tātad diezgan daudz bija nerentablo kolhozu?

Kad par lauksaimniecības ministru iecēla Kazimiru Špoģi, viņš panāca, ka visos rajonos tika sastādīts ekonomiski atpalikušo saimniecību saraksts. Preiļu rajonā no 24 saimniecībām tādas bija kādas desmit. Cēsu rajona pirmais sekretārs Eduards Rode šajā sarakstā bija ielicis visas saimniecības, jo visiem vājajiem pienācās papildu tehnika, papildu minerālmēsli, papildu finansējums un viss pārējais. Bet tiem, kuri paši kaut kā tika galā, nepienācās nekas. Piemēram, Liepājas rajonā vājo saimniecību kritērijiem neatbilda neviena saimniecība. Liepājas rajons gadā ražoja 100 000 tonnu piena un 25 000 tonnu gaļas. Atceros, reiz gadījos centrālkomitejas sekretāra Vitālija Čemma kabinetā, kad viņam piezvanīja kāds kolēģis no Krievijas, un Čemms viņam teica: “Te pie manis sēž tāda rajona partijas sekretārs, kur pienu un gaļu saražo vairāk nekā visā tavā apgabalā!”

Kārtīgā kolhozā bija jābūt arī somu pirtij...

Visos nebija, bet daļā bija gan. Un – jo lepnāka, jo labāk! Pirtī varēja uzņemt lielos vīrus, slēgt līgumus, parunāt par medībām. Cik pats neesmu tādās pirtīs runājies par lietām! Lielākās pirtīs rīkoja arī kopsapulces.

Neatņemama lietu kārtošanas sastāvdaļa taču bija arī medības?

Protams. Man kā rajona pirmajam sekretāram bija jāgaida, kad uz medībām pieteiksies kāds no partijas centrālkomitejas vai Ministru padomes. Tad bija jānoskaidro, uz cik dienām viņš brauks, vai viņam rajonā ir kādi radi, kurus viņš varbūt gribēs apciemot. Jāizdomā, kur viņš paliks, ko ēdīs un ko dzers. Jāskatās arī, ko medīt: alni,  briedi, buku vai mežacūku. Cūkas parasti medīja vasarā uz lauku postījumiem, turklāt vietējie tad kādas dienas iepriekš tur negāja un netraucēja, lai cūkas droši nāktu un būtu, ko medīt.

Gadījās arī, ka dārgais viesis neko nenomedīja?

Mēs garantējām, ka būs dzīvnieks, bet, ja tu pats nopūdelē, tā ir tava problēma. Bet, ja izdevās kaut ko nomedīt, tad jau pavisam labi – varējām sēdēt, vakariņot un runāties. Un tad pa vidu ieminies, ka rajonam vajadzētu sagādāt to un to...

Ar paciņām uz Maskavu

Jūsu pēdējais padomjlaiku amats bija Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks...

Jā, priekšsēdētājs tad bija Vilnis Edvīns Bresis, izcili ass vīrs, ar viņu man bija labas attiecības vēl no komjaunatnes laikiem. Viņš savulaik bija partijas sekretārs Gulbenes rajonā, vēlāk strādāja Valsts plāna komitejā, līdz viņu ielika, kā pats smējās, par pēdējo padomju Latvijas premjerministru. Taču mums abiem bija skaidrs, ka tā sistēma ir sapuvusi, tādēļ bez šaubīšanās nobalsojām par Latvijas neatkarību. Atceros, Godmanis man vēl prasīja – Alfred, vai esi pārliecināts, ka Bresis nobalsos par neatkarību? Teicu, ka esmu drošs par visiem 100 procentiem. Vēlāk Tautas fronte man piedāvāja arī Ivara Godmaņa valdībā iet par vienu no viņa vietniekiem, bet tad jau es biju pietiekami gudrs un zināju – ja piekritīšu, tad visi mēsli nāks pār manu galvu. Ja kaut kas nebūs kārtībā, kurš būs vainīgs? Vecais partijnieks, kurš gan cits!

Breša valdībā jūs esot bijis tas, kurš dalīja mašīnas un dzīvokļus?

Kā tad! Kādi tik tolaik man nebija piedāvājumi! Bet man kaut kā pietika prāta neņemt. Un tagad, kā jau teicu, varu naktīs mierīgi gulēt. Visvairāk piedāvājumu nāca caur manu šoferi, sak, cilvēki stāv automašīnu rindā, varbūt var kaut kā sarunāt ātrāk... Teicu, lai viņiem pasaka – kamēr es te būšu, tikmēr viņi nekādu mašīnu neredzēs! 

Kad vēl strādāju Ventspilī, bija gadījums, kad man zvanīja biedrs no Rīgas, oficiāli stādījās priekšā un pateica, ka tādam un tādam cilvēkam vajagot iedalīt žiguli. Teicu – labi, es vienpersonīgi tādus lēmumus nepieņemu, bet rajona izpildkomitejas sēdē varu ierosināt šo jautājumu, un, ja izpildkomiteja atbalstīs, no kura gada fondiem to mašīnu ņemt? Šā gada fondi jau ir sadalīti, un kādam ņemt nost mašīnu es netaisos, bet nākamā gada fondos varam mēģināt iekļaut. Viņš man saka – ko tu man stāsti, gan jau kaut ko var izdomāt... Teicu, lai tad sūta man oficiālu vēstuli, bet to viņš nebija ar mieru darīt. 

Kā tā mašīnu sadale vispār notika? Tās dalīja katra rajona izpildkomiteja?

Bija visādi. Katrs rajons gada sākumā saņēma sarakstu ar automašīnām, kas tam šajā gadā tik iedotas pārdošanai iedzīvotājiem: tik un tik žiguļu, tik un tik moskviču un tā tālāk. Kam un kā tās mašīnas sadalīt, tā bija izpildkomitejas darīšana. Bet! Gribētāji bija kādi 400, taču mašīnas iedalītas tikai četrdesmit. Tad tie, kas ilgāk stāvēja rindā, arī dabūja, citu variantu jau nebija. Savukārt Ministru padome varēja sadalīt mašīnas sava aparāta darbiniekiem, bet arī tur mašīnu skaits bija niecīgs.

Uz Maskavu braucot kārtot lietas, pašam droši vien bija jāņem līdz čemodāns ar dāvanām visiem noderīgajiem priekšniekiem?

Kad es kā Breša vietnieks, kura pārziņā bija kādas piecas ministrijas, braucu uz Maskavu, ik reizi mans palīgs atnesa paciņu un pateica, kam tā jāiedod. Kur viņš tās paciņas ņēma, to es, goda vārds, nezinu. Taču tās dāvaniņas tiešām palīdzēja – kolīdz atvēri kādas durvis, tā lielā priekšnieka sekretāre uzreiz čukstēja: ziniet, vēl ir iespēja dabūt to un to! Tikai nesakiet, ka es jums to teicu…

1996. gadā, jau neatkarīgajā Latvijā, jūs ievēlēja par valsts otru augstāko amatpersonu – Saeimas priekšsēdētāju. Kā tas toreiz tā gadījās?

Par Saeimas priekšsēdētāju mani ievēlēja ne jau manas ģeniālās gudrības dēļ. Nē, vienkārši līdzšinējai priekšsēdētājai Ilgai Kreitusei, kuras vietnieks es biju, bija ļoti smags raksturs – ja tu kaut vienu vārdu bildi pretī, uzreiz kļuvi par ienaidnieku. Iznākumā viņa bija sastrīdējusies ar visiem. Piemēram, deputātam Eduardam Berklavam gribēja atvilkt no algas, jo viņš nebija piedalījies dažās Saeimas sēdēs. Es Ilgai saku – Berklavs taču ir dzimis 1914. gadā, piedosim vecajam puikam... Kreituse – nē, nevar! Līdzīgi bija ar visiem. Kamēr vienu rītu man pienāca klāt Ziedonis Čevers un teica – Alfred, šodien tevi vēlēs par Saeimas priekšsēdētāju! Saku – ej tak tu galīgi, ne es to gribu, ne man vajag! Taču viņš jau ar visiem bija sarunājis, ka mani jāiebalso Ilgas vietā. Es ne ar vienu nebiju salecies, tādēļ dabūju 82 balsis no simt.

Bet, kad 1998. gadā bija nākamās Saeimas vēlēšanas, Čevera Demokrātiskā partija Saimnieks, kurā es biju, netika pāri piecu procentu barjerai. Es dabūju 15 000 plusiņu, taču ar to bija par maz. Sanāca jaunā Saeima, es stādīju priekšā tās jauno priekšsēdētāju Jāni Straumi, paspiedu viņam roku – un ar to mana politiskā karjera bija galā.

Nesen skatījos televīzijā okupekļa nogāšanu, taču atceros, kā savulaik no Liepājas braucu uz tā atklāšanu. Man piezvanīja no centrālkomitejas un teica, ka uz atklāšanu jābūt autobusam ar visu rajona partijas vadību. Nostāvējām visu atklāšanas pasākumu, noklausījāmies Pugo runu un braucām atpakaļ uz Liepāju. Labi, ka mums līdzi bija groziņi… Smejos, ka vajadzēja tagad piedalīties arī pie nogāšanas, tad loks būtu noslēdzies.