"Lūgt nedrīkst par daudz," - Raimonds Pauls par koncertiem, svētkiem un ilgām pēc makšķerēšanas

Žurnāls "Kas Jauns" maestro saticis Jūrmalā pēc tam, kad viņš ir divarpus stundu nosēdējis Dzintaru koncertzālē – šoreiz kā goda viesis apmeklētāju rindās, pieredzot Latvijas Radio 2 30. gadadienai veltīto koncertu "Radio cauri laikiem".

Kāda bija sajūta, kad beidzot pēc tiešām ilgāka laikaposma varējāt koncertu izbaudīt, nevis sēžot pie klavierēm, bet gan kā skatītājs un klausītājs?

Protams, pirmām kārtām jau pabūšana Latvijas Radio 2 jubilejas koncertā atsauc atmiņā manis komponēto dziesmu pirmos izpildītājus, kā mums gāja, kā ierakstījām, kāda bija studija, kā vispār tās studijas veidojās. Un nekā jau mums nebija, visu bija jāiet kaut kur meklēt, diedelēties.

Latvijas Radio 2 esmu bijis klāt jau kopš dibināšanas, arī biju viens no atbalstītājiem. Tolaik nezinājām un nenojautām, ka šis radio izpelnīsies tādu popularitāti. Visi smējās, ko tā latviešu mūzika, kam tā vispār būs vajadzīga? Bet nu tomēr tā latviešu dziesma ir iekarojusi savu vietu. Kaut kā tas viss smuki aizgāja.

Kaut gan... Tas, par ko tagad neviens negrib runāt un kas attiecas gan uz Intaru Busuli, gan mani... Mēs jau savulaik iegājām tajā lielajā kaimiņzemes (Krievijas – KJ) mūzikas tirgū. Un par to šodien negribas, ir neērti un kaut kādā ziņā pat kauns runāt.

Sēžot un klausoties koncertu, iekšēji bija tāda silta un patīkama sajūta?

Dabīgi! Tie jau mani draugi. Intars Busulis iznāk un nodzied, vai Muktiņš... Mani interesē, ko viņi ir izdarījuši jaunu. Katru dziesmiņu jau kaut kā var pagriezt. Un Daumants Kalniņš ir labs, ļoti labi viņam skanēja.

Un Zigfrīds Muktupāvels dziedāja "Kamolā tinēju" – dziesmu, ko savulaik sakomponējāt kā veltījumu savai talantīgajai māsai Edītei...

Viņš taču vienmēr ir bijis meistars uz šīm dziesmām. "Kamolā tinēju" viņš nodziedāja tādā pašā līmenī kā "Mēmo dziesmu". Šīs dziesmas viņam ir izveidojušās par tādiem kroņa numuriem koncertos. Muktiņš ir meistars! Viņš prot vadīt programmu, pajokot no skatuves. Īsts šovmenis.

Un Ance Krauze aizvien ir skaista un jauna, kā tolaik, kad sākāt sadarboties!

(Nopūšas.) Es varu tikai viņai just līdzi... Jo Ancei galīgi neiet personīgajā dzīvē ar visu šķiršanos un tām lietām. Viņai ir ļoti grūti. Galvenais, ka šai grūtajā dzīves periodā ir iespēja būt uz skatuves, ka dziedāšana un publikas mīlestība atbalsta un palīdz noturēties.

Manās acīs, protams, viņa ir laba māksliniece. Kad savā laikā iestudējām Alsungas dziesmas, viņa bija prīmā! Tas raksturs viņai ir asinīs! Ance aizvien izskatās jauna un skaista, un, jā, man patiešām žēl, ka viņai ģimenes dzīve tā bēdīgi izvērtās.

Kā esat iecerējis atzīmēt Jāņus? Svinēsiet ar savējiem?

Droši vien neko. Es jau tagad viens pats esmu, visur, kur aicina vai kur gribētu būt, ir atkal jādomā, kā tikt. Un otra lieta – es jau nedzeru, līdz ar to Jāņos, kad visi dzer, nav īsti, ko darīt.

Bet vēl jau ir iespēja ar meitu un mazmeitām dabā, Baltezera krastā pasēdēt pie iekurta ugunskura.

Mani tuvinieki nav īsti tādi Jāņu svinētāji. Tādu tradīciju īsti nav.

Kur jūsu mazmeitas tagad? Vienubrīd Monika un Annamarija jūs visur pavadīja, bet nu kādu laiku nav redzētas.

Meitenes dzīvo katra savu dzīvi. Monika tagad Piņķos internacionālajā skolā strādā par pasniedzēju. Viņa prot četras valodas. Krievu valodu prot perfekti, un tā tur daudz ir vajadzīga.

Annamarija aizgāja no darba patversmē?

Nē, viņa aizvien strādā patversmē un netaisās prom iet.

Kā šobrīd jums dzīvē visvairāk pietrūkst, pēc kā ilgojaties?

Dabā būt man vienmēr ir paticis. Kur ir zālīte, koki, vēja šalkoņa un ūdeņi... Tā man reizēm ļoti pietrūkst. Un makšķerēšanas! Ak, kā es kādreiz aizrāvos ar foreļu makšķerēšanu!

Tiešām bijāt liels makšķernieks?!

Pat kaislīgs! Slimīgs! Foreļu makšķerēšana, uzskatu, savā laikā mani izglāba no dzeršanas. Tā pats domāju, jo ar to tik ļoti aizrāvos un biju pārņemts, ka par citu pat domu nebija. Tie, kas zina, saprot, cik foreļu makšķerēšana ir fantastiska lieta. Ak, kādus gabalus braucām ar mašīnām, pēc kartēm meklējām upju pietekas. Mani makšķerēšanas kompanjoni bija vitrāžists Gunārs Kirke, tēlnieks Alberts Terpilovskis un vēl daži vīri. Viņi gan mēdza ieraut arī, kad braucām makšķerēt, bet es nepievienojos, jo dzeršanu biju stingri apņēmies atmest uz visiem laikiem.

Vairs neko no tā nevaru, jo uz kājām esmu švaks.

Varētu kaut pasēdēt pie upes vai ezera, nav jau jāiet pārgājienā.

Man jau ir Baltezerā īpašums, tiešām skaistā vietā, bet es to atdevu meitai.

Sanāk arī kādreiz aizbraukt uz turieni, pabaudīt to atmosfēru?

Gribat godīgu atbildi? Gandrīz nemaz! Jo pats vairs nevadu automašīnu, un nav privātā šofera, kas vadā.

Radio kolēģe Māra Eglīte taču ļoti mīļi un gādīgi attiecas pret jums, pat zāles špricē! Un ar savu vīru Ģirtu izvadā jūs visur, kā uz kapsētu, tā koncertiem. Viņi nešaubīgi ar lielāko prieku jūs aizvestu arī uz Baltezeru!

Nē, nē. Visu vajag ar mēru. Lūgt nedrīkst par daudz. Pie šī principa vienmēr pieturos.