Ārkārtīgi bail, ka es saslimšu ar vēzi... Skaidro psihiatre

Zināšanai

Fobija no slimībām ir uzmācīgas bailes no konkrētas saslimšanas, tieksme meklēt sev kādu slimību vai bailes no kāda slimības nosaukuma. Turklāt cilvēks, kurš cieš no fobijas, parasti neapzinās, ka visu laiku izjūt trauksmi, viņš pamana tikai mirkļus, kad parādās uzmācīgas domas – esmu slims.

Bailes no kādas konkrētas slimības (visizplatītākā ir kancerofobija jeb bailes saslimt ar vēzi, tai seko kardiofobija jeb bailes saslimt ar sirds slimību) var rasties gadījumā, ja nesen tuvs cilvēks saslimis vai miris no audzēja vai infarkta. Jāpiebilst, ka šādā situācijā visbiežāk nonāk trauksmaini, izteikti jūtīgi un bažīgi cilvēki.

Bet ir arī cilvēki, kuru idejas par to, ka viņi ir smagi slimi, speciālisti sauc par murgainām, jo tām nav racionāla izskaidrojuma. Šādās situācijās diagnoze parasti ir kāda nopietna psihiska saslimšana. Pilnīgi iespējams, murgaino ideju iemesls ir pārāk liels informācijas daudzums par kādu slimību.

Vai tiešām esmu neglābjami slims?

Trauksme un panikas lēkmes izpaužas ar ķermeniskām sajūtām, tas bieži arī rada pārliecību, ka slimība ir reāla. Lai par to pārliecinātos, trauksmainais cilvēks dodas pie ārsta un pieprasa izmeklējumus. Pat ja pēc izmeklējuma ārsts pasaka, ka fiziski šim cilvēkam nekas nekaiš, viņš vienalga ir pārliecināts par pretējo. Šādā situācijā ir trīs iespējamie scenāriji. Pirmais – cilvēks domā, ka ārsts nestāsta taisnību, jo viņš ir smagi slims. Otrais – nospriež, ka ārsts nav kompetents, un dodas pie cita speciālista. Trešais – ir pārliecināts, ka ārsts krāpjas, grib nozagt par konsultācijām samaksāto naudu vai arī vispār negrib meklēt diagnozi.

Ja cilvēks piekritis lietot speciālista izrakstītos medikamentus, viņš pēc kāda laika ierodas pie ārsta un stāsta, ka šīs zāles nepalīdz, ka viņš joprojām jūtas slikti. Un viņš nemelo, tāpēc turpina sev meklēt slimības. Nereti šādiem cilvēkiem raksturīga zāļu nepanesamība, kad medikamenti rada nepatīkamas izjūtas. Bieži vien cilvēki nav ar mieru lietot ārsta nozīmētās zāles, kas koriģē domāšanu. Cilvēks nopērk medikamentus, zāļu instrukcijā izlasa, ka tās ir pret šizofrēniju, murgiem un uzmācību, un saka – man taču nav šizofrēnija, man ir vēzis! Šādi cilvēki daudz lasa medicīnas literatūru – grāmatas, žurnālus, publikācijas internetā. Nereti viņi uzskata, ka par kādu konkrētu diagnozi zina pat vairāk nekā ārsts.

Bailes pašas nepazudīs

Ja rodas fobija no kādas saslimšanas, padomā, kādās dzīves situācijās jūties nedroši un kāpēc šī nedrošība materializējas bailēs, jo fobija ir simbolisks veids, kas atspoguļo apslēptas jūtas. Kādas sajūtas tev rodas, domājot par ļaundabīgu audzēju? Bailes no nāves, sāpēm, vientulības, izmisuma. Padomā, kādās dzīves situācijās rodas šīs sajūtas! Visticamāk, tās nav saistītas ar iedomāto ļaundabīgo audzēju, bet meklējamas neatrisinātās problēmās ģimenē vai darbā.

Pirmais cilvēks, pie kura vērsties, kad ir aizdomas par fobiju no slimībām, ir psihiatrs, kurš diagnosticēs fobijas raksturu. Ja tā ir neirotiska fobija, kas saistīta ar konkrētu gadījumu cilvēka dzīvē, tad var palīdzēt psihoterapija. Savukārt, ja cilvēks jau kādu laiku slimo ar neatklātu depresiju un viņam ir uzmācīga tieksme meklēt sev kādu slimību, tad ilgstoši jālieto antidepresanti, kombinējot medikamentu terapiju ar konsultācijām pie psihoterapeita. Ja cilvēks cieš no murgainām, nepamatotām iedomām, speciālists papildus nozīmēs arī zāles, kas koriģē domāšanu, un līdzsvarojošus medikamentus. Skaidrs ir viens – uzmācīgās domas pašas par sevi neizzudīs un nepāries. Bet, jo ātrāk tiks sākta ārstēšana, jo ātrāk cilvēks spēs atgriezties ikdienas dzīvē un vairs neievērot fobijas izraisītāju, kas liedz dzīvot kvalitatīvi un normāli kontaktēties ar apkārtējo pasauli.

Kancerofobija – līderis

Visvairāk cilvēki visā pasaulē baidās saslimt ar vēzi. Kad sabiedrībā runā par onkoloģisko pacientu problēmām, parasti min gadījumus, kad cilvēks ir miris, nevis izārstēts, lai gan lielākā daļa (vairāk nekā 80 %) visu onkoloģisko slimību pacientu izveseļojas un turpina pilnvērtīgu dzīvi.

Jāpiebilst, ka kancerofobiju uzskata par daļēji pamatotu cilvēkiem, kuru tuvinieki saslimuši vai miruši no ļaundabīga audzēja, bet tikai atsevišķos gadījumos šo slimību nosaka ģenētiski faktori.