Vēzis kā uz delnas: paciente Kristīne Poļakova atklāj visu, kas jāzina slimniekam un viņa tuvajiem

Kristīne apkopojusi tās lietas un darbības, kuras vislābāk palīdzējušas slimojot. Tāpat viņa izveidojusi sarakstu ar tekstiem, kurus labāk nekad neteikt cilvēkiem, kuri sirgst ar šo smago slimību. Pilnu Kristīnes stāstu versiju lasiet sievietes blogā. 

Ko neteikt slimniekam?

1."Traki, ka tik jaunam šāda slimība".

Traki ir slimot jebkurā vecumā. Ne viss, kas ienāk galvā, uzreiz ir jāspļauj laukā. Pie sevis vari domāt, ko gribi. Taču viss nav jāsaka slimniekam. Ja dikti gribas kādam izkratīt sirdi par pasaules netaisnībām, tad  ir jau ģimene vai draugi, ar kuriem parunāties. Tieši kuram slimniekam tu vari palīdzēt, šādi pasakot? Domā, ka esi šādi pažēlojis? Vai man paliek vieglāk dzirdot šo frāzi neskaitāmo reizi? Pēc pusgada slimošanas  man likās, ka, vēlreiz dzirdot šo frāzi, es metīšu ar čību vai nolasīšu skarbu lekciju. Un ko tieši man uz tādu tekstu atbildēt?
-"Jā, traģiski." Vēlies ar mani kopā paraudāt? Viss ir slikti.
-"Nē, baigi forši ir." Tieši biju domājusi, ka man dzīvē pārāk labi iet un trūkst izaicinājumu. Lieliska spēku pārbaude. 

2.  Nē - žēlošanai! 

Jau tikko uzzinot diagnozi man izveidojās automātiska pretestība pret žēlošanos. Netaisījos ieslīgt grāvī ar nosaukumu - "kāpēc tas notiek ar mani?" vai "kāpēc tieši man? vai, vai, vai!" "par ko man tāds sūrs liktenis?" Kāda jēga uzdot šos jautājumus, ja uz tiem neviens cilvēks nekad man nespēs atbildēt? Iedomājieties situāciju – es guļu slimnīcā pie sistēmām, sajutusi tikko mutē metālu garšu no medrola (sterioīda), un galvā domāju sarakstu ar labumiem, kurus pasūtīt vīram no veikala, lai, domājot par mellenēm, avenēm sajustu viņu garšu mutē, nevis naglu.

Zvana paziņa un saka, ka tikko uzzinājis par manu vēzi. “Cik traģiski, ka tev tā, kas vispār notiek ar pasauli, vienas šausmas riņķī." Noskaita rindu ar cilvēkiem, kuriem arī vēzis (man vēl paveicas, ja tas nav tikai mirušo saraksts), un sāk vēl raudāt. Tas beidzas ar to, ka es dabūju mierināt šo zvanītāju. Varbūt, ka kāds domā, ka kopā izraudāsimies par pasaules netaisnību un man paliks labāk. Paziņu ir daudz, ja katrs paziņa gribēs šādi kopā ar mani pažēloties, raudāt, tad tā paietu visas manas dienas. Es atsakos visas savas dārgās dzīves dienas pavadīt, gaudojot par sūro likteni. Tā nu tiklīdz kāds mēģināja vilkt uz žēlabu pusi, tā man uzreiz iedarbojās aizsardzības mūris.

Centos novirzīt uz citiem tematiem vai ātrāk izbeigt sarunu ar tekstu: "Ir kā ir. Atliek tikai cīnīties." Ja mēs nevaram izmainīt apstākļus, atliek izmainīt savu attieksmi pret to. Nav viss slikti. Vajag atgādināt slimniekam par foršajiem cilvēkiem viņa dzīvē, ģimeni, draugiem, kuri atbalsta. Darba vai citiem sasniegumiem, kuri bijuši. Es jūtos daudzējādā ziņā veiksminiece, un viens vēzis uzreiz to visu neizsvītro no manas dzīves, padarot mani par absolūtu neveiksminieci un žēlojamu čupiņu.

3. "Zini, manai māsīcai bija vēzis, un viņa nomira, tēvocim laukos arī bija, nomira, un tagad TEV ir." 

Paldies, ka ierindoji mani tieši šajā sarakstā. Bez šādiem stāstiem var mierīgi iztikt. Ja jums ir priecīgi piemēri, tad stāstiet, jo tas motivē un iedvesmo. Mirušo sarakstus varat paturēt pie sevis.

4. "Beidzot vari atpūsties".

 Atpūta ir kaut kas patīkams, bet slimošana ir sāpes. Jūs taču visi esat kādreiz vieglāk vai smagāk slimojuši, vai tā bija patīkama atpūta? Es tūkstošreiz labāk strādātu, nekā ietu šai ellei cauri. Turklāt, kopš kura laika visi tā necieš savus darbus?

5. "Tev ir jādzer šis brīnumlīdzeklis, tas tevi izārstēs no vēža".

Principā gandrīz katram bija viedoklis ko man vajadzētu dzert, ēst, domāt, darīt, lai izārstētos. Tiku aicināta uz sektām, guru pasākumiem, dziedniecēm un vēl visādām dīvainām iestādēm, kur mani maģiski izārstēs. Tika ieteiktas tējas, uzlējumi, sēnes un dažnedažādas vielas, kuras man ir obligāti jālieto. Taču kā ieteicēji var zināt, kā viņu līdzekļi reģēs kopā ar manī ielaistajām ķīmiskajām vielām? Kurš atbildēs par sekām pēc šiem līdzekļiem? Cik vēžniekus šī tēja ir izārstējusi? Kāpēc man neuzticēties manam ārstam ar lielu pieredzi un medicīnisko izglītību? Ļaujiet man pašai izvēlēties! Mēs katrs esam savādāki. Kas der vienam, nenozīmē, ka derēs citam. Katrs pats sevi zina vislabāk. Tu vari vienreiz izstāstīt savu informāciju, ja slimnieks gribēs, tad ieklausīsies un darīs. Nevajag uzbāzties vēl un vēl. Neliec pacientam justies slikti, ja viņš klausa savu dakteri nevis tevi.

6.  "Tu nemaz neizskaties slima".

Šinī gadījumā sāpinošākā ir izteiksme, ar kādu tiek teikts. Balsī var dzirdēt vilšanos un reizē pārmetumu. It kā tu būtu melojis, ka iet smagi. Vai arī, ja tev ir vēzis, tad tev nevajadzētu spēt pat staigāt. Kur nu vēl priecāties. Neviens jau nezina, cik spēka man vajadzēja, lai izkustētos no mājām. Cilvēki nezina, ka pirms iziešanas stundu pavadīju pie spoguļa, lai aizzīmētu tukšos caurumus uzacīs un ar trešo piegājienu pielīmētu skropstas. Pēc kā es jutos tik nogurusi, ka man bija vismaz pusstundu jāatpūšas. Protams, ir milzu atšķirība manā izskatā ar un bez make up. Esot laukā, esmu priecīga, ka beidzot esmu kaut kur tikusi, un noteikti smaidu. Taču, tas nenozīmē, ka sāpju nav.  Neliec man justies vainīgai, ka priecājos, kustos, smaidu un baudu dzīvi!

Tāpat jaunā sieviete izveidojusi sarakstu, kas, slimojot ar baiso slimību, var palīdzēt justies labāk: 

1. Mudināt kustēties

Apciemot slimnīcā un piedāvāt pastaigāties kopā, kaut vai tikai pa slimnīcu, vai aiziet iedzert kafiju slimnīcas kafejnīcā. Reizēm, kad ir nespēks pēc ķīmijām, ir tieksme iegulties gultā un neiziet no palātas, palikt depresīvam. Tad lieliski noder draugu pamudinājums pastaigāties. Rosināt pastaigāties, izkustēties no mājām. Pēc izkustēšanās vienmēr ir labs garastāvoklis, un pašsajūta uzlabojas. 

2. Ēdiena piegāde.

Pirmās dienas pēc ķīmijterapijas atgriežoties mājās, ir vissmagākās. Var būt liels nespēks. Tāds, ka knapi svempies no gultas laukā, lai uz tualeti aizietu. Kārtīgu ēdienu nespēj uztaisīt, bet uzturs ir ļoti svarīgs, lai atgūtu spēkus. Reizēm ir grūti atzīt, ka šobrīd esi tik vājš, nespēcīgs. Kautrējos, jo gribas vienmēr būt tam stiprajam cīnītājam. Tad labāk nejautāt: "Kā varu palīdzēt?", bet paziņot, ka atnesīsi maltīti. Var nebūt apetīte sliktās dūšas dēļ. Kopā ēdot, var izdoties kaut ko vairāk sevī dabūt iekšā. Turklāt nav jākautrējas pēc ēdienreizes nomazgāt traukus. Diemžēl slimošanas procesā mēs varam uz kādu brīdi pārvērsties par apkopjamiem bērniem. Par laimi šis nespēka reizes ir pārejošas. Ja vienu piektdienu es spēju tikai gulēt gultā un svīst tik smirdīgi kā nedēļu "kodis" bomzis, tad nākošajā piektdienā kopā ar  draudzeni biju uz izstādi, kafejnīcā un kopā nogājām 10 km.

Visi sliktie laiki ir pārejoši, tie būs īsāki, ja būs kāds kurš palīdz tiem tikt cauri. Reizēm ģimenēm ir grūti saprast, ka vienmēr visu varošajai mammai nav spēka. Ka viņa arī var kaut ko nespēt. Tomēr liela palīdzēšana būtu vismaz trauku nomazgāšana vai kāda vienkārša ēdiena pagatavošana. Tu vari aiziet pēc pirkumiem uz veikalu vai izvest suni pastaigāties. Man lieliski palīdzēja arī tas, ka man no laukiem atveda sasaldētas odziņas bez cukura, kuras lietoju saldumu vietā. Vēl daudz ēdu žāvētos ābolus, kurus speciāli man grieza un žāvēja. 

3. Sarunas.

Stāsti par savu dzīvi - labo, grūto un sīkos ikdienas smieklīgos momentus. Visu laiku nejautā „kā iet,” „kā jūties,” jo tā ir diezgan slikta sajūta, ka nav nekā laba, ko uz šo atbildēt. Slimniekam ir normāli just sāpes, to vajag pieņemt. Jautājot esi gatavs klausīties arī smagus stāstus. Reizēm dienas lielākais prieks būs bijis tas, ka beidzot ir izdevies nokārtot lielās vajadzības. Var palikt pašam smagāk, visu laiku runājot tikai par savu slimību, sāpēm. Skaidrojot visiem zvanītājiem, kas ir leikocītu sāpes, vai, ka temperatūra četrreiz dienā grib pacelties līdz 42 grādiem, un tā jau trešo dienu, un ārsts nezina, kādēļ. Šajos momentos centos jautāt, kā iet draugiem. Tas lieliski novirza domas un izrauj no savas slimības burbuļa laukā. Dzīve turpinās arī ārpus tavas slimības, arī citiem ir problēmas. Nevajag uzskatīt, ka nevarat savam draugam ar vēzi izsūdzēties par savām mazajām vai lielajām bēdām, jo tās tāpat nevar pielīdzināt vēzim. Īsti draugi ir kopā priekos un bēdās, pat ja pašiem tajā brīdī neiet. Tā ir lieliska sajūta, ja pats slimojot vari palīdzēt kādam citam, kaut vai tikai ar padomu.