Vēzis nav spriedums: kā liepājniece Ilze Vainovska palīdz citiem pēc savas uzvaras
Liepājniece Ilze Vainovska pirms divdesmit gadiem izturēja smagu pārbaudījumu, kad viņai atklāja dzemdes vēzi. Laimīgā kārtā viss beidzās veiksmīgi un sievietei vairs nav onkoloģisku veselības problēmu.
Tieši tāpēc, ka viņa gājusi šīm problēmām cauri un iedziļinājusies visos sīkumos, Ilze ilgu laiku bija onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības Dzīvības koks Liepājas nodaļas vadītāja. Kas Jauns Avīzei viņa atklāj stāstu par savu saslimšanu, atveseļošanos un dalās pārdomās par onkoloģisko pacientu problēmām šobrīd.
Divdesmit gadu jubileja
“Pēc dzemdībām es pilnīgi nekādas veselības problēmas nejutu. Ja nebūtu vajadzības pēc sešiem mēnešiem doties vizītē pie ginekologa, sazin kā viss būtu risinājies. Pieļauju, ka daudzas sievietes to nemaz nedara, ja jūtas labi. Mans piemērs noteikti ir ļoti pamācošs,” iesāk Ilze.
Tieši šajā apskatē pie ginekologa viņai atklāja dzemdes vēzi. “Tas notika 2003. gadā, bet nākamajā gadā visa ārstēšanās man jau beidzās – tieši pirms 20 gadiem. Jubileja, ar kuru var arī mani apsveikt,” saka Ilze. Kad atklāja audzēju, to pa gabalam grieza ārā, beigās paņemot pārbaudei arī šūnas no dzemdes, un speciālisti atzina, ka vēzis iemājojis arī tur.
“Es teicu dakterim – kur problēma, griežam laukā! Jūs vēl esat jauna, varbūt kaut kā pa daļām, kaut kā varētu izkombinēt? Divi bērni man jau bija, un dzīve jādzīvo tāda, kāda tā ir. Teicu, ka es būtu daudz priecīgāka, ja visu ātri izgrieztu. Tā arī notika – mani gatavoja uz lielo operāciju. Tās laikā ārsts atklāja, ka arī viena olnīca izskatās aizdomīga, un to izņēma, bet otra bija laba, un to atstāja, lai nebūtu nepieciešama hormonu terapija. Ar to man arī viss beidzās, nebija ne ķīmijterapijas, ne kā cita – tikai liela, nopietna operācija,” atklāj liepājniece.
Ar galvu pasista optimiste
Laimīgā kārtā nekur tālāk vēzis nebija izplatījies. “Tā kā es pirms tam biju regulārs asins donors, mans organisms pēc operācijas veiksmīgi atjaunojās. Kā smejos, vai tā ir kāda mana organisma īpatnība, bet esmu ļoti liela, bišķiņ ar galvu pasista optimiste,” pasmaida Ilze. “Tas nozīmē, ka man, piemēram, pēc operācijām nevajag nekādus pretsāpju līdzekļus. Laikam organisms pats tos endorfīnus daudz izstrādā, un es sāpes nejūtu.”
Ilzei pēc operācijas bijusi ļoti laba sajūta, lielākā problēma toreiz – viņa vēl baroja bērnu ar krūti. Lai no organisma izietu narkoze, ļoti daudz jādzer, lai viss skalojas ārā, veidojās ļoti daudz piena, bet mazulim tādu dot nevar. Līdz ar to ļoti strauji beidzās barošana ar krūti.
Visu laiku gan vajadzīgas regulāras pārbaudes pie ginekologa. “Parasti rudeņos cenšos atcerēties, ka jādodas uz tehnisko pārbaudi. Bet tur viss ir kārtībā, man vairs nav onkoloģisku veselības problēmu.”
Nesaprotamās milzu summas
Ilze seko līdzi visam, kas Latvijā notiek saistībā ar onkoloģijas problēmām – viņas prāts neaptverot milzīgās medikamentu cenas, nespējot saprast, kā veidojas tik mežonīgas summas.
“Man šķiet, ka tas nav risinājums – meklēt, ziedot no gadījuma uz gadījumu. Ir jātiek galā ar tiem kapitālistiem, kuri uzliek tādas zāļu cenas. Kam tas ir izdevīgi?” vaicā Ilze. “Kāpēc saka, ka visur citur ir lētākas zāles nekā Latvijā? Piemēram, es no Gruzijas vedu medikamentu Nimesil. Tas ir ļoti spēcīgs pretiekaisuma, pretsāpju preparāts. Pie mums tas ir tikai uz receptēm un trīsreiz dārgāks (receptes gan šajā gadījumā ir loģiska prasība, no šīm zālēm var būt nopietnas blaknes – Red.). Protams, katrai valstij ir sava politika, bet man tomēr šķiet, ka kaut kas ir galīgi ačgārni.”
Ilze nav redzējusi nevienu publikāciju, kur farmācijas kompānijas skaidrotu, kā veidojas šo zāļu cenas. Piemēram, zemnieki, kuri tirgo kazu sieru par 30 eiro kilogramā, izskaidrojuši, ka tur ietilpst potes kazām, labturība, visas analīzes.
“Varbūt ir laiks arī parādīt, kā sadalās pusmiljons par onkoloģiskajām zālēm? Piemēram, ja tās ir piecas ampulas. Vai iepriekšējos gados notikuši padziļināti pētījumi un zinātnieki, piemēram, desmit gadus nav saņēmuši algu? Un tagad viņiem atdod parādu? Noteikti, ka tā nav, bet tā ir peļņa priekšdienām turpmākiem pētījumiem,” spriež Ilze.
Negrib būt par jūras cūciņu
Ilze arī vērš uzmanību, ka Latvijā valda pārāk liela neuzticība pret klīniskajiem pētījumiem un eksperimentālajām zālēm, kas vēl jāpārbauda. “Ja latvietis bieži domā, vai es būšu eksperimentālā jūrascūciņa, tad citviet Eiropā uz to skatās kā uz papildu iespēju, jo sliktāk vairs nebūs. Toties papildus vairāk izmeklēs un uzmanīs. Pie mums cilvēks negrib riskēt.”
Ilze arī uzsver, ka dārgās zāles tāpat nedod nekādu garantiju. “Tas tikai sarunvalodā ir vēzis visiem. Pēc statistikas ir apmēram 700 vēža veidu. Uz ko tagad pasaule iet? Pilnīgi katram individuāli izstrādā tieši to, uz ko viņa vēzis reaģē. Varbūt tad zāles maksā pusmiljonu? Vesela zinātnieku grupa speciāli izstrādā. Tā ir nozare, kur ir ļoti svarīgi ētiskie jautājumi. Cik mēs varam likt virsū peļņu, ja zinām, ka esam cilvēka vienīgā cerība?”
Kad izmisumā meklē vainīgos
Dzīvības koks ir arī tuvinieku atbalsta biedrība. “Ir sēras, kuras jāizdzīvo, un mēs arī varam palīdzēt iet cauri šim smagajam periodam. Reiz sievietei lielākā sāpe bija, ka strādājošs vīrs regulāri devās pārbaudīt plaušas, ārsts visu bija izdarījis, bet viņa nevarēja saprast, kā mediķis varēja neredzēt, ka vīrietim attīstījās plaušu vēzis, un tas notika ļoti strauji. Terapija nepalīdzēja, un cilvēks nomira. Šajā posmā meklē vainīgo: kā ārsts varēja neredzēt? Bet, ja paskatās tīri tehniski pēc vadlīnijām, tad viss tika izdarīts pareizi, un nevar arī katru mēnesi iet uz pārbaudēm, vienalga ko pārbaudīt cerībā, ka noķersi kaiti un beigās viss būs labi,” atklāti saka Ilze.
Viņa arī neslēpj, ka ir reizes, kad pacients ir jau sirmā vecumā, bet terapija ir ļoti agresīva – tad labāk ļausim viņam nomirt no terapijas vai viņš aizies no dzīves, dabiski slimodams? Ir brīdis, kad vairs paliek atsāpināšana. “Tāda ir dzīve, ka pilnīgi visu nevar kontrolēt, bet modernajam cilvēkam gribas arvien vairāk tieši to darīt. Tas ir arī ticības jautājums – kurā brīdī tu cīnies un ķepurojies un kurā vienkārši nevis palaidies, bet rēķinies ar to, ka var būt visādi. Tas tiešām ir ļoti smags jautājums,” Ilze aicina aizdomāties.
Atrast sev garīgo pamatu
Kāds ir Ilzes vēlējums? “Galvenais – atrast savu dvēseles mieru. Tad, kad esi pats sevi atradis un sapratis, kāpēc tu šeit esi, ko dari, ļoti daudzi citi jautājumi sakārtojas. Kad esi sapratis ļoti lielus dzīves pamatjautājumus, atrisinās arī sīkākie. Ja skrien no viena daktera pie otra, tas liecina tikai par to, ka cilvēks ir ļoti nepārliecināts, viņam tas ir milzīgs stress. Ja cilvēks tiek skaidrībā garīgi, tad atrisinās arī sadzīves lietas.”
Ļoti daudzi neiet pārbaudīties un saka: citādi uzzinās rezultātu un būs uz to jāreaģē – stipras zāles vai operācija. Kamēr to nezina, dzīvo mierā un klusumā. Bet no otras puses – ja gribi dzīvot ilgāk, labāk, tad laiku pa laikam ir kāds minimums, kad sevi jāuztur kārtībā,” atgādina Ilze.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Galvenais ir atrast dvēseles mieru" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.
