“Kas var būt labāks par šo?” - ko par leģendāru šefpavāru Mārtiņu Rītiņu saka Rolands Beķeris - aktieris, kurš viņu atveido uz skatuves?

“Kas var būt labāks par šo?” bija Rītiņa mīļākais teiciens, un tā savulaik tika nosaukts arī televīzijas raidījums ar slavenā šefpavāra piedalīšanos. 

“Kas Jauns Avīze” uz sarunu aicināja Mārtiņa Rītiņa lomas atveidotāju Rolandu Beķeri, un izrādās, ka atraktīvajam aktierim arī pašam īpašs hobijs ir ēst gatavošana.  

Tur jārok dziļāk

Kāda bija sagatavošanās Mārtiņa Rītiņa lomai? Tika pētīti milzum daudz materiālu un ne tikai? 

Es, tāpat kā daudzi, bērnībā skatījos populāros televīzijas raidījumus, un man Mārtiņš Rītiņš palicis atmiņā tieši no tiem. Kad saņēmu no režisores Ingas Ungures un dramaturģes Lailas Burānes materiālus, to apjoms bija ļoti liels. Bija ļoti daudzu viņam tuvo cilvēku, Latvijas un restorāna Vincents pavāru, arī Mārtiņa draugu intervijas. Pēc šī procesa Rītiņa tēls sāka parādīties citā gaismā. Viņš uz Latviju atbrauca deviņdesmito gadu sākumā, jau nobriedušā vecumā. Redzēju viņu raidījumos un sapratu, ka viņš dzīvē bijis citādāks, nekā šķita televīzijā. Tur jārok dziļāk un jāapskatās, kā viņš izveidojies kā personība – vai vienkārši bija pareizā laikā un vietā, vai viņam palīdzēja par tādu kļūt dzīves pieredze. Ļoti interesanti, ka daudzu cilvēku viedokļi atšķīrās, un tad sāc domāt, kuram ir taisnība. Ja visu par patiesību, tad var garām. Mēs ieguvām dažādus ierakstus no Rītiņam tuvām personām, kas padalījās, un tie nekur nav publicēti. Piemēram, analizējām, kā Vincentā tika svinēti Ziemassvētki, ko mēs 1:1 esam uzlikuši uz skatuves. Kā viņš kopā ar eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu atzīmēja Mārtiņus, kā komunicēja.

Kāds tev pēc materiālu izpētes viņš šķita?

Rītiņš bija citāds, jaunībā dzīvojis ārzemēs – Kanādā, Jamaikā, Arābu Emirātos. Viņš bija ļoti liels ceļotājs. Taču tā nebija vis izklaide ceļojumos, viņš šajās valstīs strādāja par pavāru. Kad viņš atbrauca uz Latviju, bija ļoti kautrīgs, introverts cilvēks. Mums bija otrā izrāde, tajā notika diskusija ar publiku, un ieradās daudz cilvēku, kuri Rītiņu pazina. Viena sieviete teica, ka 1991. gadā Benjamiņu namā notika pieņemšana un Mārtiņš bijis tik kautrīgs. Viņš kā personība veidojās arī televīzijas raidījumos, šovos, lēnām kļuva par pavisam citādāku cilvēku. Beigās par zvaigzni. 

Kāda ir tava saistība ar ēdiena gatavošanu?

Manai mammai bija kafejnīca-bārs, un es tur bērnībā dzīvojos. Sapratu, kā ēdieni top, pratu pagatavot maizes kārtojumu, kaut kādus saldos, uzcept frī kartupeļus un karbonādi. Tomēr tā bija padomju virtuve, bet jau mazliet gāja uz citu pusi, jutu, ka arī mamma meklē kaut kādas inovācijas. 

Vai tev patīk gatavot?

Ēdiena gatavošana ir mans hobijs. Man ir draugs, ar kuru apmaināmies ar idejām un tehnikām. Esmu arī mednieks, un man patīk viss, kas saistās ar gaļu. Man patīk steiki, pīles, tumšā gaļa, šašliki, kebabi. Arī zivis gatavoju, jo esmu makšķernieks. Mans favorīts ir līnis.

Lielais izaicinājums

Ko tev nozīmē Mārtiņa Rītiņa tēls? Kā aktierim, kā cilvēkam?

Tas man bija liels izaicinājums, tika ieguldīts milzīgs darbs, un tagad domāju tikai par atpūtu. Līdzcilvēki arī to juta, un mana ģimene nebija laimīga. Būtiski, ka tā tomēr ir reāla personība, nevis kaut kāds izdomāts tēls. 

Jānovērtē tas, kas tev ir dots, jo laiks skrien, tu ātrāk noveco. Izrādē mums ir arī tāds teiciens: ēdienam cepeškrāsnī uzlikts taimeris tinkšķ, tinkšķ. Bet viss beigsies, un gribas kaut ko pagaršot, izbaudīt un tad mēs sakām: nu tad sakrāsim naudu un aizbrauksim ceļojumā. Vai – nākamgad kaut ko izdarīsim. Visu laiku kaut kādā nākotnes formā. Rīt sākšu sportot, rīt atmetīšu pīpēšanu… Es sapratu, ka man bezgala nepatīk kaut ko plānot un ilgtermiņā par kaut ko sapņot, bet aizbrauksim un izdarīsim šodien. Tieši spontānās idejas. Mārtiņš to darīja visu laiku – spontāni kaut ko aizsūtīja, kādu iepriecināja. Tas ir tik superīgi. Mūža nogalē Rītiņš kļuva par švītu, viņam ļoti patika krāsaini pucēties. Man liekas, ka tas lielā mērā tāpēc, ka viņš bija ārzemnieks. Ārzemēs cilvēki ģērbjas citādāk, krāsaināk. Mārtiņam iemīļotās krāsas bija dzeltena un sarkana. Briti jau ģērbās ļoti krāsaini, tur taču bija slavenie hipiju laiki. 

Izrādes nosaukumā ir leģendārā šefpavāra foršais, vēsturē iegājušais teiciens: “Kas var būt labāks par šo?” Mēs to centāmies it kā salīdzināt ar Šekspīra Hamleta slaveno: būt vai nebūt? “Kas var būt labāks par šo?” var pateikt simt veidos un dažādās nozīmēs. Vai vēl kaut kas var būt labāks, kas var būt labāks, un to var teikt jebkurā situācijā, kaut vai par mīlestību, naidu, par jebko. Mēs arī izrādē centāmies par šiem ēdieniem pa tēmām izspēlēt. 

Mani neinteresē Mārtiņa dzīve šovos, bet gan tas, ko es nezinu, viņa dzīves neredzamā daļa, kāds viņš bija, kad pirmoreiz šurp atbrauca. 

Ko tu uzzināji, pētot viņa dzīvesgājumu?

Restorānu nozarē Kanādā Rītiņam bija liels uzņēmums ar 150 darbiniekiem. Viņam bija dzīvesbiedrs, indiāņu izcelsmes puisis Lērds, ar kuru kopā nodzīvoja vairāk nekā desmit gadus. Taču šis puisis nomira no AIDS. Abi tolaik bija alkoholiķi, kopā gāja uz anonīmo alkoholiķu pasākumiem, kopā ceļoja pa pasauli. Patiesībā dzīve kā filmās. Taču tas beidzās traģiski, un tāpēc arī Mārtiņš atbrauca uz Latviju. Ne jau tāpēc, ka viņam bija slikts uzņēmums. Nomainīja vidi, lai tiktu pāri dziļām sāpēm. Vēl paralēli – Rītiņa vecāki, kuri bija ļoti konservatīvi.

Viņa vecāki cēlušies no Latgales un Bauskas puses. 1944. gadā emigrēja no Latvijas, sešus gadus mita bēgļu nometnēs, kamēr ieguva savas personīgās mājas. Tēvs fiziski smagu darbu strādāja ogļu raktuvēs, saķēra dažādas kaites, kājai pat gangrēnu. Ģimene ļoti piekopa latviskumu un aktīvi darbojās organizācijā “Daugavas Vanagi”. Mārtiņa mamma Hermīna bija ļoti kolorīta personība, tas īpašais humors Mārtiņam iedzimis no viņas. Piemēram, viņa varēja pateikt jebkurai augstai personībai, kaut princim Čārlzam vai prezidentam Bušam, ka nav kārtīgi izgludināts krekls. Mārtiņa vecāki gan nespēja pieņemt dēla, viņuprāt, nepareizo seksualitāti, bet mamma vienalga dēlu mīlēja. Viņa pārcēlās pie dēla uz Latviju. Mammīte Rītiņam bija ļoti tuva, un viņš pēc mammas aiziešanas mūžībā pat naktīs devās pie viņas uz kapiem. 

Mārtiņš savā Baltezera mājā turēja vistas, un katrai bija savs vārds. Viņš katru rītu izdzēra jēlu olu, kas man likās kaut kas šausmīgs, bet es šo rituālu visu laiku piekopju un daru to izrādē. Man pat šī darbošanās ap olām iepatikās. Izdzerot jēlu olu, it kā ir forša sajūta. Protams, ka tai olai ir vērtība tad, kad tā ir svaiga, tajā ir visi lieliskie vitamīni. 

Slavas gaismā

Rītiņš ir apkalpojis vairākas pasaules mēroga slavenības.

Restorāna Vincents Slavas alejas bildēs ir Džo Kokers, karaliene Elizabete, abi Buši, Makroni un vēl neskaitāmas leģendas. Mārtiņš allaž ar visām slavenībām, kuras apkalpoja, vēlējās nobildēties. 

Rītiņš jau zināja gadiem uz priekšu, kādas viesības viņam būs jāapkalpo.  Iepirkumi bija par milzīgām summām. Arī toreizējais Ventspils mērs Lembergs rīkoja dažādus pasākumus – mežos, laukā, slēpošanas. Rītiņš gan nekad nepalika pie viesiem, bet atbrauca, visu sagatavoja un devās projām. Viņš negāja sēdēt kopā pie galda. Vienīgi pie Vairas Vīķes-Freibergas viņš līdzās apsēdās, jo abi bija draugi. Rītiņam bija vienalga, kāda ranga augstai personai rīko banketu, jo viņš bija pavārs, kuru politika neinteresē. Domāju, ka mūsdienās viņam šai ziņā būtu visai sarežģīti. 

Kā tu juties izrādē garās četras stundas šajā tēlā?

Jutos labi, un tie pavāri, kuri uz pirmizrādi bija atbraukuši, man pēc tam teica, ka es esot ļoti līdzīgs Mārtiņam. Viena sieviete atzina: protams, ka tu neesi līdzīgs, bet tu runā un domā kā viņš, un tas bija svarīgāk. Ne jau svarīgākā ir ārējā līdzība, bet gan iekšējā. Par vienu lietu gan es zināju, ka nedaru tā kā viņš. Rītiņš bija agresīvi stingrs, bet es to izrādē daru apmēram uz četrdesmit procentiem, nevis simtprocentīgi kā viņš. Jo, ja es tā darītu, skatītāji no viņa laikam novērstos. Nav izdevīgi parādīt šo cilvēku tādu. Viņš bija kolorīta personība un visu laiku dažādās situācijās ātri kā bērns pārlēca. Rītiņš vienā brīdī varēja būt tāds, bet citā pilnīgi pretējs. 

Rītiņam bija daudz krustbērnu, viņš vienmēr visus apdāvināja, piezvanīja, allaž atcerējās, bet tajā pašā laikā varēja piezvanīt un pateikt: mēs sarunājām tikties, tu atnāksi pie manis. Taču, kad ieradies, Mārtiņam vajadzēja tikai tavu palīdzību. Nevis tevi satikt, bet kaut ko palīdzēt. Tādējādi viņš izmantoja līdzcilvēkus. No kaut kāda egoisma līdz ļoti lielai sirsnībai.

Rekvizitorēm – pieminekli

Izrādē ir arī milzum daudz un dažādu rekvizītu, arī ēdiens.

Neesmu redzējis nevienu Latvijas izrādi, kurā būtu tik daudz rekvizītu. Mūsu rekvizitorēm patiešām būtu jāuzceļ piemineklis, jo četras stundas pirms izrādes, tikpat ilgi izrādē un vēl pēc tās tikpat ilgi viņas ar atdevi un no visas sirds darbojas. 

Visu četru stundu garumā jāsaprot, kur katrs priekšmets tiek nolikts, un tu nedrīksti nejauši nolikt kaut kur citur, jo pēc tam kādam to vajag. No sākuma mēs mēģinājām un bija ļoti sarežģīti, īsts sajukums. Rekvizitori iepriekš jau sagatavoja ēdienus, piemēram, uz skatuves aktieriem nav laika sagriezt sīpolu, tas ir ļoti laikietilpīgs process. Tam visam vēl pa vidu butaforijas, kas izskatās kā īsti ēdieni, no 3D printeriem. Īstais ēdiens arī ir uz skatuves – top pīrādziņi, lašu maizītes, visu cēlienu cepas vista, cep īsto steiku, arī aknas.

Ēdiens ir kaut kas vairāk

Ko tu gribētu pateikt izrādes skatītājiem?

Ēdiens nekad nav tikai ēdiens, tas ir kaut kas vairāk. Tas, ka tu caur ēdienu vari pateikt paldies, ka redzi, jūti to cilvēku. Man kā Rolandam nepatīk pārēsties, tas nav forši, un, ja tu proti baudīt ēdienu, tad arī novērtē, ka kāds tā tapšanā ieguldījis darbu, arī sīkumos un detaļās. Līdzīgi kā kurpniekam: ja viņš uztaisa labas kurpes, labam pavāram arī vienmēr būs darbs, varēs pabarot savu ģimeni. Ja darāt, tad tiešām to vienu lietiņu paveiciet labi un no sirds.