Lauksaimniecība, klimata politika un pārtikas drošība. Vai pastāv pretrunas?

No vienas puses, lauksaimniecība ir viens no būtiskākajiem siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju avotiem. Īpaši šajā ziņā izceļas lopkopība, jo liellopi ir nozīmīgi metāna (CH4) ražotāji. No otras puses, importētās pārtikas klimata pēda Latvijā tiek uzskaitīta minimāli, jo lielākoties ar tās ražošanu, iepakošanu un transportēšanu saistīto emisiju efekts rodas ārpus Latvijas teritorijas. Tādēļ, raugoties šauri no Latvijas klimata mērķu izpildes viedokļa, var šķist, ka imports ir izdevīgāks risinājums. Taču globālā mērogā vietējā ražošana atstāj mazāku negatīvo ietekmi uz vidi, un pārmērīga paļaušanās uz importu palielina riskus pārtikas drošībai un lauku ekonomikas noturībai.

Vienlaikus klimata pārmaiņas pašas par sevi rada būtiskus izaicinājumus lauksaimniecībai. Jautājums par to, vai Latvija spēj sevi nodrošināt ar pārtiku tā dēvētajā X stundā, kļūst īpaši aktuāls, ņemot vērā pieņēmumu, ka Latvijas ražotāji šobrīd, visticamāk, nespēj pilnīgi nodrošināt pārtikas neatkarību, ja tiktu traucētas piegādes no ārvalstīm.

Viss pašu rokās

Klimata un enerģētikas ministrijas Klimata politikas departamentā “Likumam un Taisnībai” uzsvēra, ka klimata mērķu izpildes plānošana un ieviešana ir pašas Latvijas ziņā un tā jāīsteno atbilstoši nacionālajām interesēm, tostarp pārtikas drošībai. Galvenais uzdevums lauksaimniecībā ir attīstīt nozari tā, lai tā būtu gan klimatnoturīga nākotnes klimata pārmaiņu apstākļos, gan konkurētspējīga.

Klimatnoturības nozīme kļūst arvien acīmredzamāka. Paši lauksaimnieki pēdējos trīs gadus pēc kārtas raksturojuši kā sliktus, ar ievērojamiem zaudējumiem vairākās nozarēs. Tie saistīti ar ekstrēmiem, taču arvien prognozējamākiem laikapstākļiem, kas ietekmē ražas kvalitāti, apjomu un lauksaimniecības ienesīgumu. Tādēļ nerēķināšanās ar klimata pārmaiņām pati par sevi ir būtisks risks pārtikas drošībai.

Lauksaimniecība un emisijas

Lauksaimniecība ir nozīmīga Latvijas SEG emisiju daļa. 2023. gadā tā veidoja aptuveni 21,3 % no kopējām Latvijas emisijām, neskaitot zemes izmantošanu, zemes izmantošanas maiņu un mežsaimniecību. Galvenie emisiju avoti ir metāns no lauksaimniecības dzīvnieku zarnu fermentācijas, metāns un slāpekļa oksīds (N2O) no kūtsmēslu apsaimniekošanas, N2O no lauksaimniecības augsnēm, kā arī CO2 no kaļķošanas un karbamīda izmantošanas.

Importējot pārtiku, ar tās ražošanu saistītās emisijas lielākoties paliek ražotājvalstīs. Lai gan īstermiņā tas var radīt iespaidu, ka imports palīdz nepalielināt Latvijā uzskaitītās emisijas, ilgtermiņā tas nozīmē emisiju pārnešanu uz citām valstīm un vienlaikus palielina pārtikas drošības riskus.

Riski lauksaimniecībai

2025. gada pētījumā par risku un ievainojamības novērtējumu lauksaimniecības un zivsaimniecības jomā kā būtiskākās klimata pārmaiņu izpausmes Latvijā identificēta vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās, ekstrēmi laikapstākļi un nokrišņu režīma izmaiņas. Augkopībā augsti un ļoti augsti riski saistīti ar kultūraugu ziemcietības samazināšanos, sējumu un stādījumu postījumiem, ražas kvalitātes un apjoma kritumu, ziemāju augšanas traucējumiem, slimību izplatības pieaugumu, barības vielu izskalošanos, infrastruktūras un tehnikas bojājumiem, kā arī neapūdeņotu kultūraugu izkalšanu ilgstošos sausuma periodos. Lopkopībā kā augsti riski minēta palielināta uzņēmība pret slimībām, bet kā vidēji riski – infrastruktūras bojājumi un dzīvnieku veselības, produktivitātes un imunitātes pasliktināšanās.

Mazāk emisiju, nevis mazāk pārtikas

Klimata un enerģētikas ministrija uzsver, ka mērķis nav samazināt vietējo ražošanu, bet gan samazināt emisijas uz saražotās produkcijas vienību, vienlaikus stiprinot nozares noturību. Tas ietver pievienotās vērtības palielināšanu un īsākas piegādes ķēdes, kas mazina pārtikas zudumus, uzlabo loģistiku, samazina liekus pārvadājumus, iepakojumu un pārkraušanu. Jo mazāk pārtikas tiek izmests, jo mazāk emisiju rodas uz faktiski patērēto produktu.

Svarīga ir arī klimatnoturīgu kultūru un šķirņu izvēle, gudrāka sējumu struktūra, augsnes organiskās vielas saglabāšana, ūdens režīma risinājumi, kā arī risku vadība, tostarp apdrošināšana. Klimata pārmaiņas vienlaikus var pavērt jaunas iespējas – Latvijā var parādīties jaunas kultūras, kuras agrāk šķita neiespējamas, piemēram, jau šobrīd pie mums tiek audzēti arbūzi.

Tāpat Latvijai ir potenciāls piedāvāt pasaules tirgum augstas kvalitātes un augstas pievienotās vērtības pārtiku, ņemot vērā globālā iedzīvotāju skaita pieaugumu un reģionus, kuros pārtikas ražošana klimata dēļ kļūst neiespējama. Būtisks ir arī valsts atbalsts pasākumiem, kas vienlaikus samazina emisijas un veicina efektīvāku, produktīvāku un klimatnoturīgāku lauksaimniecības nozares attīstību.

Izmaiņas ēdienkartē, nevis pārtikas trūkums

Biedrības “Zemnieku saeima” ārpolitikas eksperts Valters Zelčs “Likumam un Taisnībai” teica, ka lauksaimniecības nozīme šajā kontekstā nereti tiek aplūkota pārāk vienpusīgi, ignorējot gan nozares reālo devumu, gan Latvijas specifisko situāciju. Viņaprāt, Latvija pilnīgi noteikti spēj sevi nodrošināt ar pārtiku tā dēvētajā X stundā. Kopumā Latvijā tiek saražots krietni vairāk pārtikas nekā patērēts, kas ir viens no iemesliem, kāpēc lauksaimniecības nozare ir viens no svarīgākajiem valsts eksporta balstiem. 

Ja notiktu sliktākais scenārijs un robežas tiktu pilnībā slēgtas, iedzīvotājiem būtu jārēķinās ar izmaiņām ēdienkartē, taču ne ar pārtikas trūkumu. Nebūtu pieejami tādi produkti kā banāni, apelsīni, avokado vai kafija. Taču pietiktu graudaugu, eļļas augu, piena, olu, gaļas, kā arī lielas daļas augļu un dārzeņu. Būtisks faktors ir arī vietējā pārtikas pārstrāde – pat pilnīgas izolācijas apstākļos Latvija spētu graudus samalt miltos un pārslās, pienu pārstrādāt piena produktos, bet no rapša izspiest eļļu.

Lai nodrošinātu pilnīgu pašpatēriņu visās produktu grupās, būtu nepieciešams nedaudz palielināt augļu un dārzeņu platības, kā arī attīstīt ilgtermiņa uzglabāšanas jaudas. Tāpat cūkgaļas ražošana šobrīd nesasniedz 100 % pašpatēriņa līmeni, taču krīzes situācijā to iespējams kompensēt ar vistas gaļu, kura Latvijā tiek saražota teju divreiz vairāk nekā patērēta. Pastāv atsevišķas nianses, tomēr kopumā Latvija arī vissliktākajā scenārijā ir pilnībā pašpietiekama pārtikas ziņā. Lai gan būtu nepieciešamas nelielas korekcijas ēdienkartēs, pārtikas visiem pietiktu un paliktu pat pāri. Tādēļ, pēc Zemnieku saeimas domām, pārtikas drošība Latvijā nav pretrunā ar ilgtspējīgu lauksaimniecību, bet gan cieši saistīta ar saprātīgu, reālajā situācijā balstītu politiku.

Siltāks klimats: ieguvumi un izaicinājumi

Runājot par klimata pārmaiņu ietekmi uz lauksaimniecību, Valters Zelčs norāda, ka teorētiski modeļi liecina – Latvijas lauksaimniecības sektors no klimata pārmaiņām pat varētu iegūt. Garāks veģetācijas periods var nozīmēt labākas ražas un pat iespēju ievākt divas ražas vienā sezonā. Taču realitātē situācija ir sarežģītāka.

Prognozes liecina, ka klimata pārmaiņu ietekmē var mainīties nokrišņu režīms – gada kopējais nokrišņu daudzums varētu palikt līdzīgs, taču lietus var nolīt ļoti intensīvi īsos periodos un lokāli tikai atsevišķos reģionos. Tas var radīt īslaicīgus plūdus, kuriem seko sausuma periodi. Tāpat iespējams vētru un lielgraudu krusas biežuma un intensitātes pieaugums.

Gudri investējot augu selekcijā, drošās dzīvnieku novietnēs, meliorācijas sistēmu uzturēšanā un, ja nepieciešams, arī apūdeņošanā, klimata sasilšana pat varētu spēlēt Latvijas lauksaimniecības nozarei par labu.

Neloģiski mērķi

Vienlaikus Valters Zelčs kritiski vērtē politiski izvirzītos, nereti neloģiskos mērķus attiecībā uz siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu. Pēc viņa domām, jau šobrīd ir skaidrs, ka Latvijas lauksaimnieki šos mērķus nesasniegs, jo emisiju līmenis nozarē jau ir ļoti zems un tālāks samazinājums praktiski nav iespējams.

Šī situācija tiek raksturota kā politiķu atbildība, jo mērķi pieņemti, pilnībā ignorējot Latvijas lauksaimniecības īpašo situāciju. Salīdzinot ar 1990. gadu, Latvijas lauksaimniecības sektors savas SEG emisijas jau ir samazinājis par 54 %, taču šis fakts tiek ignorēts. Tā vietā kā atskaites punkts ir noteikts 2004. gads, kad Latvijas lauksaimniecība gan ražības, gan emisiju ziņā bija savā zemākajā punktā.

Ja emisijas būtu jāsamazina tieši pret 2004. gada līmeni, tas neizbēgami nozīmētu mazāku pārtikas ražošanu, zemāku pārtikas drošību, mazākus eksporta ieņēmumus un kopumā trūcīgāku valsti.

Politikas radīta pretruna

Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) valdes loceklis Raivis Bahšteins “Likumam un Taisnībai” sacīja, ka pretruna starp zaļo politiku un lauksaimniecības nozari “lielā mērā ir politisku izvēļu un līdzšinējās lauksaimniecības politikas rezultāts, nevis objektīva nepieciešamība”.

Viņš norāda, ka līdzšinējā Latvijas lauksaimniecības politika lielā mērā ir koncentrējusies uz primārās produkcijas eksportu, piemēram, veicinot konvencionālās graudkopības attīstību. Šāda pieeja, viņaprāt, drīzāk ir vājinājusi, nevis stiprinājusi valsts pārtikas drošību krīzes situācijās. Politikas rezultātā daudzās produktu kategorijās, īpaši dārzeņu segmentā, Latvijā ir nepietiekams pašmāju produktu klāsts un apjoms, kā arī nepietiekami attīstīta vietējā pārtikas pārstrāde.

Vēl viens būtisks vājais punkts ir ierobežota un nepietiekami stimulēta vietējās un veselīgas pārtikas izmantošana publiskajos iepirkumos. Tajā pašā laikā pārtikas drošību krīzes situācijās apdraud lauksaimnieku lielā atkarība no importētiem resursiem – minerālmēsliem un pesticīdiem. Turklāt, ražojot produkciju eksportam, šo vielu izmantošana nodara postu videi, jo piesārņojums paliek Latvijā.

Lauksaimniecības politikas fokusam būtu jāpārorientējas no pesticīdu izsmidzināšanas iekārtu finansēšanas uz vietējo pārtikas ķēžu stiprināšanu – no ražošanas līdz patērētājam. Īpaši nozīmīga ir dabai draudzīgāka, tostarp bioloģiskā saimniekošana, kas ir ievērojami mazāk atkarīga no importētiem resursiem.

Pārdzīvot “sausākām kājām”

Kā spilgts piemērs minēta aizvadītā vasara, kad laikapstākļu izraisītā ārkārtas situācija parādīja, ka bioloģiskās saimniecības krīzi pārdzīvoja “sausākām kājām”, jo bija ievērojami mazāk tērējušas līdzekļus ārējo resursu iegādei. Vienlaikus Raivis Bahšteins uzsver nepieciešamību būtiski attīstīt vietējo pārtikas pārstrādi. Lai gan Finanšu ministrija birokrātijas mazināšanas vārdā mudina atteikties no zaļā publiskā iepirkuma prasībām, valstij jāatrod cits risinājums, kā nodrošināt vietējo un pārsvarā bioloģisko pārtiku skolās, slimnīcās un citās valsts iestādēs. Ilgtermiņā pārtikas drošībai būtiski ir arī ieguldījumi augsnes auglības uzlabošanā ar bioloģiskām metodēm un vietējo šķirņu attīstībā.

Pretruna starp klimata pārmaiņu aspektiem un lauksaimniecības izaicinājumiem slēpjas nevis pašā lauksaimniecībā, bet gan lauksaimnieku lobija vēlmē turpināt strādāt ar līdzšinējām dabai un klimatam kaitīgām metodēm, ignorējot pārmaiņas dabā, klimata izmaiņas un bioloģiskās daudzveidības tīkla sairšanu, teic Raivis Bahšteins.

Viņa ieskatā patiesi ilgtspējīga lauksaimniecības prakse nav pretrunā klimata mērķiem, bet gan tiecas tiem pielāgoties. Tādēļ lauksaimniecībai kopumā jātuvinās agroekoloģiskām praksēm, piemēram, oglekļa piesaistei augsnē, daudzveidīgai augsekai, būtiski samazinātai vai pilnībā izslēgtai ķīmisko minerālmēslu un pesticīdu lietošanai, kā arī bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai.

Komentējot pieņēmumu, ka Latvijas ražotāji nespēj nodrošināt pilnīgu pārtikas neatkarību robežu slēgšanas gadījumā, Raivis Bahšteins teic, ka globāla mēroga krīzes spilgti parāda, cik ievainojamas ir pārtikas sistēmas, kas balstītas uz garām piegādes ķēdēm un atkarību no importa.

LBLA ieskatā pārtikas nodrošinājums ir jāuzskata par stratēģiskas nozīmes drošības infrastruktūru – līdzīgi kā enerģētika vai veselības aprūpe. Lai Latvija ilgtermiņā būtu noturīga pārtikas ziņā, nepieciešama skaidra nacionālā pārtikas drošības stratēģija, vietējo ražotāju un pārstrādes stiprināšana, lauku uzņēmēju atbalsts, augsnes auglības palielināšana un mērķtiecīgs atbalsts bioloģiskajai lauksaimniecībai kā krīzes apstākļos noturīgai pārtikas sistēmai.

Šaurā skatījumā var šķist – no importa atkarīgai valstij klimata mērķu izpildei izdevīgāk ir produkciju ievest. Taču, raugoties plašāk un reālistiskāk, vietēja un ilgtspējīga pārtikas ražošana ir viens no būtiskākajiem risinājumiem gan pielāgošanās spējai klimata pārmaiņām, gan pārtikas drošībai krīzes brīžos. Lauksaimniecība pati par sevi netraucē klimata mērķu sasniegšanai – izšķirošais jautājums ir tas, kādu lauksaimniecības praksi izvēlamies.

Nacionālā drošība un spēja pabarot tautu

Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomē (LOSP) “Likumam un Taisnībai” uzsvēra, ka klimata politika un pārtikas nodrošinājums nav skatāmi atrauti viens no otra, jo spēja pabarot sabiedrību ir tieši saistīta ar nacionālo drošību.

Covid-19 pandēmija skaidri pierādīja, ka vietējais ražotājs ir spēcīgs un krīzes situācijā spēj nodrošināt Latvijas sabiedrību ar pārtiku – vietējiem pamata uztura produktiem: dārzeņiem, gaļu, olām, pienu un citiem ikdienā nepieciešamiem produktiem.

LOSP norāda, ka uz pārtikas drošību jāraugās arī no cita aspekta – kā valsts organizē un nodrošina pārtikas krājumus “X stundai”. Pašlaik ir izveidota sistēma, kurā ir apzināti stratēģiskie uzņēmumi, taču tā vēl jāpapildina ar stratēģiskajiem ražotājiem un jāizveido pilnvērtīga piegāžu kārtība. Šis jautājums tiek risināts sadarbībā ar dažādām institūcijām, un ir būtiski panākt pilnīgu skaidrību par to, kā ārkārtas situācijā notiek preču kustība no ražotāja līdz patērētājam. Šajā procesā tiek ņemta vērā arī Ukrainas kolēģu pieredze. Pieņēmums, ka Latvijas ražotāji nespēj nodrošināt pilnīgu pārtikas neatkarību robežu slēgšanas gadījumā, nav pamatots.

Racionāla pieeja, nevis lozungi

LOSP uzsver, ka visas iesaistītās puses apzinās Eiropas Savienības zaļā kursa esamību un klimata pārmaiņas izjūt ikviens lauksaimnieks. Klimats mainās, un lauksaimnieki tam pielāgojas – tiek modernizēta tehnika, uzlaboti ražošanas procesi, ieviesti risinājumi, kas mazina ietekmi uz apkārtējo vidi. Taču šādai pielāgošanai ir nepieciešams laiks, resursi un pārdomāti, tālredzīgi lēmumi gan Latvijas, gan Eiropas līmenī.

Absolūti neviens lauksaimnieks nenoliedz klimata pārmaiņas, taču uz tām ir jāskatās racionāli. LOSP norāda, ka nereti publiskajā telpā izskan aicinājumi slēgt vienu vai otru tautsaimniecības nozari, ignorējot šo nozaru pienesumu. Lauksaimniecības produkti nodrošina sabiedrības apgādi ar pārtiku, rada eksportu, nodrošina darba vietas – it īpaši reģionos – un palīdz saglabāt nacionālos produktus gan šodien, gan nākotnē. Tā ir būtiska vērtība visai tautsaimniecībai, un šos aspektus nevar analizēt atrauti vienu no otra.

Izaicinājumi pastāv tehnoloģiju pielāgošanā, un tie lielā mērā saistīti ar finansējuma pieejamību. Tajā pašā laikā darbs un līdzekļi, kas līdz šim ieguldīti jaunās tehnoloģijās, ir bijuši milzīgi. To nevar vērtēt tikai naudā – tas ir arī laiks un apjomīgs darbs, ko lauksaimnieki jau ir ieguldījuši un turpina ieguldīt.

Analizējot lauksaimniecības ietekmi uz klimata pārmaiņām, LOSP uzsver, ka bieži tiek vērtēts tikai kopējais globālais emisiju apjoms, nenodalot Latviju, Eiropu un pārējo pasauli. Kamēr Eiropa cenšas iespējami strauji sasniegt klimatneitralitāti, citos kontinentos atkritumi joprojām tiek izgāzti upēs un dedzināti, radot melnus dūmus.

Vienlaikus netiek pienācīgi izvērtēts, cik būtiski pieaugtu transporta emisijas, ja lauksaimniecības produkti tiktu ievesti no citām valstīm.
Lauksaimniecības nozaru slēgšana ne tikai palielinātu emisijas citviet, bet arī grautu tautsaimniecību un neatgriezeniski iznīcinātu vietējo ražošanu. Šādā situācijā Latvija nespētu pabarot pati sevi. Valsts, kas nespēj sevi nodrošināt ar pārtiku, ir ārkārtīgi apdraudēta, jo pārtikas nodrošinājums ir nacionālās drošības jautājums.

Ja tiek piedāvāts slēgt kādu nozari, ir jāatbild uz jautājumu – kas nāks tās vietā? Praksē alternatīvas bieži netiek piedāvātas, jo realitātē to vienkārši nav.

Vajag centralizētu sistēmu

Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas valdes priekšsēdētāja Rolanda Feldmaņa ieskatā šajā jautājumā nepieciešams raudzīties daudz plašāk nekā tikai uz saražoto kaloriju apjomu. Viņš “Likumam un Taisnībai” saka: “Pašlaik Latvija spēj nodrošināt iedzīvotājus ar kalorijām, taču būtiskais jautājums ir par veselīgas un sabalansētas diētas nodrošināšanu, īpaši ilgtermiņā. Šobrīd Latvijā nav pietiekami attīstītas ne ražošanas, ne uzglabāšanas jaudas, lai ilgstoši nodrošinātu pilnvērtīgu uzturu visās produktu grupās.Vienlaikus ir vairākas nozares, kurās Latvija ir pārliecinošs eksportētājs – tiek eksportēts svaigpiens, graudi, medus, kā arī ogas. Tas nozīmē, ka būtiska daļa izejvielu tiek izvestas no valsts, nevis pārstrādātas uz vietas. Šo situāciju būtu iespējams uzlabot ar mērķtiecīgiem publiskajiem iepirkumiem, īpaši veicinot vietējo dārzeņu, augļu un piena produktu iegādi. Tas palielinātu pieprasījumu pēc vietējās produkcijas un vienlaikus veicinātu vietējās pārtikas pārstrādes attīstību. Tāpat būtu nepieciešams izveidot centralizētu pārtikas noliktavu sistēmu – valsts pārtikas rezerves.”

Izvēles starp cenu un vidi

Rolands Feldmanis uzsver, ka pretruna starp Eiropas Savienības zaļo kursu un intensīvu lauksaimniecību nepārprotami pastāv. Lai saražotu vairāk pārtikas par zemāku cenu, ir nepieciešams intensīvāk izmantot zemi – nereti to degradējot vai izmantojot sintētiski radītu mēslojumu, nevis organiskos dzīvnieku vai augu izcelsmes mēslus. Savukārt bioloģiskā saimniekošana un dabiskāku izejvielu izmantošana nozīmē augstākas ražošanas izmaksas, dārgāku produkciju un nereti arī mazākas ražas.

Viņš norāda, ka pieprasījums pēc kvalitatīvākas un dārgākas pārtikas ir tieši atkarīgs no iedzīvotāju ienākumu līmeņa. Pieaugot pasaules iedzīvotāju skaitam un notiekot kapitāla koncentrācijai, turīgākie iedzīvotāji kļūst vēl turīgāki, savukārt mazāk turīgie patērētāji meklē lētākas kalorijas. Šīs lētākās kalorijas netiek ražotas videi draudzīgā veidā. Rolanda Feldmaņa ieskatā risinājums būtu vai nu ienākumu izlīdzināšana, vai arī kvalitatīvākas pārtikas ražošanas subsidēšana.

Latvijas emisijas Eiropas līmenī – niecīgas

Latvijas ogļskābās gāzes emisijas uz vienu iedzīvotāju ir vienas no zemākajām Eiropā. Latvijā tās ir 3,48 tonnas uz vienu iedzīvotāju, kamēr Eiropas vidējais rādītājs ir 5,6 tonnas. Lietuvā šis rādītājs sasniedz 4,6 tonnas, bet Igaunijā – pat 8,4 tonnas uz vienu iedzīvotāju.

Latvija ražo ļoti kvalitatīvu pārtiku, taču tā nav lēta. Rolands Feldmanis norāda, ka Latvija nav izvēlējusies Polijas ceļu, kur ražošana ir intensīvāka, ar augstākām emisijām un mazāku regulējumu. Šī pieeja Polijai ļāvusi kļūt par vienu no nozīmīgākajiem pārtikas piegādātājiem Eiropā. Tajā pašā laikā Latvija arvien biežāk importē pārtiku no Polijas, tādējādi izspiežot no tirgus savu produkciju.

Rolands Feldmanis uzdod retorisku jautājumu – vai Latvija var atļauties tik dārgu zaļo kursu, vai tomēr tas būtu jāierobežo? Vai Latvijas iedzīvotāji, ņemot vērā esošo ienākumu līmeni, ir gatavi par to maksāt?

PROJEKTU ""Klimata kurss" – SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi"" sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņa par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā" FINANSIĀLI ATBALSTA EMISIJAS KVOTU IZSOLĪŠANAS INSTRUMENTS.